Starptautiskais studentu filmu festivāls „Viegli būt jaunam? / Easy To Be Young?” nesena absolventa acīm.
Par to, ka Latvijas Kultūras akadēmijai nepieciešams savs starptautisks studentu filmu festivāls, pirmo reizi dzirdēju pirms diviem gadiem, kad uz rektora amatu Latvijas Kultūras akadēmijā pretendēja Dāvis Sīmanis. Šogad, pirmajā gadā pēc absolvēšanas, varēju piedzīvot šī festivāla pirmo sezonu – vairs ne kā studente, bet kā festivāla apmeklētāja.
Ņemot vērā, ka festivāls norisinājās pirmoreiz, pirms dalos savā subjektīvajā pieredzē, īsi iezīmēšu norises statistiku. Festivāls notika trīs dienas (no 12. līdz 14. martam), un plašai publikai bija iespējams apmeklēt trīs konkursa programmas seansus, trīs meistarklases, vienu retrospekciju, arī festivāla atklāšanu un apbalvošanas ceremoniju. Konkursa programmā tika iekļautas 19 filmas no septiņām valstīm – sešas no Latvijas, trīs no Igaunijas, pa divām no Dānijas, Zviedrijas, Islandes, Norvēģijas, viena no Lietuvas un viena īsfilma, kas tapusi starptautiskajā filmu veidošanas nometnē Nord Creative Camp.
Īsākās filmas garums bija četras minūtes, garākās – 28 minūtes;
pēc katra seansa notika jautājumu un atbilžu sesija ar klātesošajiem filmu veidotājiem. Festivālā bija arī savam iekšējam dalībnieku lokam mērķētas norises, kas ietvēra tīklošanās pasākumu uz filmu skolas terases, naksnīgu pastaigu pa Rīgas centru un prezentāciju par studiju iespējām citās filmu skolās.
Filmu atlase festivālam norisinājās divās kārtās. Pirmajā kārtā katra no Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbības skolām pēc iekšējās atlases iesūtīja Kultūras akadēmijai savas spēcīgākās pēdējos gados tapušās studentu īsfilmas. Otrajā kārtā festivāla radošais direktors Jānis Ābele atlasīja galīgo konkursa programmu.
Festivāla pirmā diena – 12. marts
Ierados Nacionālajā filmu skolā 15 minūtes pirms pirmās meistarklases ar režisoru Lauri Ābeli, un labi, ka tā, jo pēkšņi tika nolemts šo meistarklasi uzsākt 15 minūtes ātrāk. Lauris piedāvāja pieredzes stāstu par to, kā savulaik brāļu Ābeļu studentu īsfilma Kastrāts kuilis (2014) varēja iegūt galveno balvu Tamperes kinofestivālā, taču pasākums aptvēra daudz vairāk nekā viena gadījuma analīzi – tas bija dzīvs, humora piepildīts stāsts par Laura Ābeles kinokarjeras veidošanos no snovborda video un pirmajām studentu īsfilmām, kuru fragmentos uz ekrāna varēja saredzēt teju katru pikseli, līdz pat nesenajiem panākumiem ar Dieva suni, iezīmējot studiju laikā tapušās īsfilmas kā svarīgu atspēriena punktu režisora tālākajā ceļā.
Neskatoties uz to, ka īsfilma Kastrāts kuilis tapusi pirms vairāk nekā 10 gadiem, Ābeles stāstītais par to, kā noritēja īsfilmas uzņemšana studiju apstākļos, šķita pārsteidzoši pazīstams – tik daudz paralēļu ar to, kas vēl joprojām notiek studentu filmu uzņemšanas laukumos, saglabājot šo pieredzi kā universālu, nemainīgu procesu.
Galvenās atziņas, ko Lauris Ābele izklāstīja studentiem un klausītājiem, bija gan iedvesmojošas, gan praktiskas:
# – Filmai jābūt patiesai savos nodomos.
# – Ir jātic saviem instinktiem un jāpiepilda filmas vīzija, pat ja tas ir grūti.
# – Mēģināt un piedzīvot neizdošanos ir labāk, nekā nemēģināt vispār.
# – Filmas budžets nav tikai nauda – tā ir filmēšanas komandas un draugu ieguldītā enerģija. Draugi ir spēks.
# – Ja ir bail piezvanīt aktierim un piedāvāt izaicinošu lomu – vienkārši dari to.
# – Arī filmām ar lielāku finansējumu rodas tādas pašas problēmas kā studentu projektiem.
# – Ir jāmācās no savām kļūdām.
# – Nekad nevajag nekur iesniegt nepabeigtus darbus.
# – Filmējot ainu, atceries uzņemt papildu kadrus montāžai.
# – Atsakies no saviem mīļākajiem elementiem, ja tie nekalpo stāstam - pat tad, ja to uzņemšana bijusi dārga.
# – Studenti savos projektos visu enerģiju ieliek filmēšanā, bet tā ir tikai puse no stāsta. Otrā puse ir filmas dzīve pēc pabeigšanas - tā ir tik pat svarīga.
# – Filmas izplatīšana ir jāuztver ļoti nopietni. Filma sāk dzīvot tikai tad, kad tā ir pabeigta un nonāk pie skatītāja.
Šādu pieredzes stāstu klausīšanās vienmēr iedvesmo turpināt darbu pie jau iesāktajiem projektiem, tomēr jāatzīst, ka festivāla norises laiks būtiski ietekmē arī meistarklašu apmeklētāju sastāvu. Pavasara mēneši filmu skolā ir īpaši intensīvi – gaisā jūtams uztraukums un spriedze par diplomdarbu uzņemšanu, līdz ar to lekciju apmeklētāju skaits pakāpeniski sarūk. Tieši tie studenti, kuriem šādas meistarklases būtu visnoderīgākās, biežāk ir sastopami, skrienot pa gaiteņiem un risinot steidzamus jautājumus – paralēli festivāla norisei varēja dzirdēt arī tādas frāzes kā: “Tūlīt uz filmu skolu piegādās 60 kvadrātmetru paklāju – kur mēs to liksim?” Rezultātā gan šīs, gan pārējo meistarklašu auditorijas lielākoties piepildīja jaunāko kursu studenti un ārvalstu dalībnieki, kuriem bija vairāk laika koncentrēties uz festivāla norisēm.
Ceturtdienas, 12. marta vakarpusē notika arī pirmais festivāla konkursa programmas seanss Šī lielā, dīvainā pasaule, kur starp septiņām īsfilmām bija iekļautas arī trīs šāgada Nacionālajai kino balvai Lielais Kristaps nominētās studentu īsfilmas – Reiņa Ūbeļa No No Place Hotel, Rasas Droiskas Bardo un apbalvotā Līvas Kleperes īsfilma Manas pirmās bēres. Kā jau ierasts īsfilmu seansos, arī šī programma bija veidota pārdomātā secībā, sākot ar sarežģītākiem, emocionāli smagākiem darbiem, pakāpeniski virzoties uz vieglākām, humoristiskām īsfilmām.
Šajā seansā, skatoties jauno filmveidotāju stāstus, negaidīti atradu atbildi uz jautājumiem, kas mani nodarbina jau ilgāku laiku –
kāpēc sabiedrībai, skatītājiem un kinoprofesionāļiem ir svarīgi skatīties īsfilmas, kāpēc tās nedrīkst novērtēt par zemu un kāpēc mums, jaunajiem profesionāļiem, ir svarīgi turpināt īsfilmu veidošanu? Atbilde, pie kuras nonācu, ir – īsfilmas ir tā kino forma, kas visātrāk un tiešāk spēj reflektēt par mūsu laiku un pasauli, kurā dzīvojam. Kamēr pilnmetrāžas filmas, kuras redzam kinoteātros, ideju līmenī bieži vien radušās pirms trim, pieciem vai pat vairāk gadiem (retos gadījumos mazāk), īsfilmu tapšanas process studiju vidē parasti ilgst no dažiem mēnešiem līdz gadam. Arī šajā seansā demonstrētās Latvijas īsfilmas pirms gada ap šo laiku bija vēl tapšanas procesā. Nebaidīšos apgalvot, ka jaunie filmveidotāji jaunības maksimālismā bieži ir drosmīgāki savās izvēlēs, un, lai sasniegtu iecerēto, nebaidās iet un zvanīt arī pie svešinieku durvīm, kā tas burtiski notiek Rasas Droiskas īsfilmā Bardo.
Šajā seansā iekļautās dokumentālās filmas un spēlfilmas tematiski bija sava veida refleksija par laiku, kurā dzīvojam; to apliecināja arī programmas nosaukums Šī lielā, dīvainā pasaule. Filmās iezīmējās daudzslāņains tematisko motīvu loks – nāves klātbūtne, pasaules un indivīda absurdās izvēles, ģimenes attiecību sarežģījumi, sevis izpratnes meklējumi un pašrefleksija, kā arī, protams, romantiskā mīlestība.
Pēc īsfilmu seansa šajā vakarā noritēja arī retrospekcija Operators tuvplānā – unikāla iespēja uz lielā ekrāna redzēt iepriekš publiski neizrādītus operatoru studiju laiku darbus, tapušus laika posmā no 20. gs. 70. gadu vidus līdz 80. gadu vidum. Starp desmit programmā iekļautajiem darbiem bija operatoru Gvido Zvaigznes, Andra Pavlovska, Valda Eglīša, Miķeļa Masaļska, Igora Boikova, Alvja Mengota un Raimonda Rituma veidotie mācību uzdevumi kompozīcijā, gaismošanā, speciālo veidu kinouzņemšanā, kombinētajos uzdevumos, arī kursa darbi, kas tapuši Rīgas kinostudijā. Pēc seansa bija iecerēta saruna ar programmas kuratoru Kristapu Opincānu un operatormākslas klasiķi Valdi Eglīti, taču tā diemžēl nenotika veselības iemeslu dēļ. Kā jau ievadrunā brīdināja Kristaps Opincāns, šī retrospekcija vairāk vai mazāk atspoguļo operatoru ceļu pie meistarības, naratīvam vai stāstam paliekot sekundārā lomā. Vērojot šo operatoru darbus, mani pārņēma sava veida nostaļģija, jo brīžiem uz ekrāna redzētais atgādināja manu kursabiedru operatoru studiju laikā tapušās etīdes. Spriežot pēc aktivitātes kursa WhatsApp čatā, kas turpinājās no seansa beigām līdz nākamās dienas pusdienlaikam, retrospekcija uz kursabiedriem operatoriem bija atstājusi spilgtu iespaidu. Jāmin gan, ka desmit darbu iekļaušana vienā seansā dažiem skatītājiem šķita pārāk gara, un pēc ilgstošas dīdīšanās krēslos daļa auditorijas nolēma pamest zāli, neredzot pēdējos divus vai vienu darbu.
Festivāla otrā diena – 13. marts
Piektdiena sākās ar igauņu režisores Annas Hints meistarklasi, viņa stāstīja par savām metodēm, izvēlēm un lēmumiem, kurus pieņēma, veidojot dokumentālo filmu Melnās pirts māsība / Smoke Sauna Sisterhood (2023), kas kļuva par starptautisku fenomenu, un pēcāk arī īsfilmu Pirts diena / Sauna Day (2024), kas sasniedza Kannu kinofestivālu. Annas stāsts galvenokārt bija par to, cik svarīgi ir ticēt savai idejai un saglabāt savu redzējumu, neskatoties uz neskaitāmiem atraidījumiem un viedokļiem no malas.
Meistarklases sākumā Anna dalījās praktiskā padomā, kā pārbaudīt, vai ideja ir vērta turpmākai attīstīšanai – ja prātā ienāk kāda doma, par ko vēlies veidot filmu, vispirms šī ideja ir jāpalaiž vaļā un jānodarbojas kādu nedēļu vai divas ar ko citu. Ja ideja tevi joprojām vajā, tad to ir vērts virzīt tālāk. Režisore īpaši uzsvēra, cik svarīgi ir atrast īstos cilvēkus, kas patiesi tic idejai un spēj virzīties uz vienotu mērķi, saglabājot aizrautību par topošo filmu; tāpat viņa dalījās pieredzē par to, kā ir sasniegt virsotnes, par kurām sapņo daudzi filmu veidotāji, un kādas vilšanās tas patiesībā var sagādāt.
Vēl viens Annas padoms – neskatoties uz to, ka pastāv dažādi klasiski standarti un pieejas, katram ir jāatrod savs ceļš kino radīšanā. Viņa iedrošina nebaidīties atgriezties pie īsfilmām arī pēc pilnmetrāžas filmu uzņemšanas, jo īsfilma ir atšķirīga stāstīšanas forma, ko daudzi industrijā neizprot un nenovērtē. Ja pilnmetrāžas filmu var salīdzināt ar romānu, tad īsfilmu var pielīdzināt dzejai – un, kā mēs zinām, dzeja nebūt nav mazvērtīgāka, tā vienkārši ir cita forma. Ne visi stāsti ir paredzēti romāna rakstīšanai, dažiem stāstiem ir jāpaliek īsiem un jātiek izstāstītiem tiem piemērotākā formā.
Otrajā festivāla konkursa seansā Dumpinieku maņas tika demonstrētas īsfilmas, kuru varoņiem, atbilstoši programmas nosaukumam, piemīt sava veida dumpinieciskums un pretestība dažādām norisēm. Šajā seansā iekļautā norvēģu režisora Tobias Klemeyer Smith īsfilma Whatever City, kas seko jaunas sievietes klejojumam pa pilsētu pēc nejaušas tikšanās ar sākumskolas skolotāju, saņēma festivāla labākās īsmetrāžas spēlfilmas titulu. Savukārt labākās īsmetrāžas dokumentālās filmas titulu ieguva šajā seansā izrādītā režisora Bruno Skultes īsfilma Anarhija pirms rudens – dziļi personisks stāsts par tuvu draugu grupu, kuri atrodas starpposmā starp vidusskolas absolvēšanu un studiju uzsākšanu dažādās valstīs, ļaujoties kopīgam hobijam – filmu veidošanai.
Interesants novērojums, ka pirmās trīs seansa filmas vienoja arī sievietes vārds Ida,
kas pirmajā filmā bija galvenās varones vārds, otrajā – filmas nosaukums, bet trešajā – producentes vārds. Tas uz brīdi ļāva izvirzīt spekulācijas, vai filmu secība nav speciāli pielāgota šai sakritībai...
Trešais konkursa programmas seanss Caur tumsu tematiski un žanriski bija visvienotākais, piedāvājot tumšus, spriedzes piepildītus stāstus. Seanss iesākās ar dokumentālu filmu par Norvēģijas grupējumu, kas nodarbojas ar pedofilu ķeršanu, un noslēdzās ar zinātniskās fantastikas stāstu par cilvēka pašu dārgāko atmiņu pārdošanu. Kopumā šīs īsfilmas aptvēra cilvēka eksistencialitātes tēmu un vienlaikus apliecināja jaunās paaudzes filmu veidotāju spēju prasmīgi strādāt žanru robežās arī īsmetrāžas formātā, tāpat arī meklēt radošus risinājumus, lai mazbudžeta apstākļos panāktu efektus, kas ļauj filmām iedarboties uz skatītāju.
Festivāla trešā diena – 14. marts
Šī diena iesākās ar lietuviešu režisora un scenārista Titas Laucius rīta meistarklasi par dialogu veidošanu filmās. Atšķirībā no pirmajām divām meistarklasēm, kas vairāk līdzinājās režisoru pieredzes stāstiem, šī norisinājās lekcijas formātā, un Titas ar dažādu diagrammu un shēmu palīdzību sniedza ieteikumus filmu dialogu veidošanā. Caur savu filmu piemēriem režisors demonstrēja dialogu izstrādes principus, skaidrojot, kāpēc tiek pieņemta konkrēta izvēle runātāju secībā, frāžu formulējumos, un kā tas viss palīdz filmas varoņu personību izstrādāšanai. Klausītāju ziņā šī bija vismazāk apmeklētā meistarklase, un tas arī varbūt saprotams, ja lekcija sākas sestdienas rītā pulksten desmitos. Tomēr man, kam studiju laikā nebija iespējas ko šādu apgūt, lekcija paplašināja redzesloku un deva praktiskus padomus, kam pievērst uzmanību nākotnes projektos.
Sestdienas vakarā Nacionālās filmu skolas paviljonā norisinājās festivāla noslēgums, kuru ceremonijas vadītājs Aleksandrs Bricis pārvērta par humoristisku un vieglu atskatu uz iepriekšējo dienu notikumiem. Skanot meldiņam no Emīla nedarbiem pūtēju izpildījumā, festivāla žūrija, kuras sastāvā bija iepriekšējo trīs dienu meistarklašu vadītāji, pasniedza apbalvojumus labākajai īsmetrāžas spēlfilmai, labākajai īsmetrāžas dokumentālajai filmai un arī labākajai operatorei – Beatrisei Beātei Zviedrei par darbu filmā Manas pirmās bēres. Bija arī īpašās balvas – Riga IFF balvu saņēma režisors un operators Aleksandrs Vasks par darbu pie filmām Zvani un People Watching, arī lietuviešu režisors Tomas Bardauskas par filmu Lūgnė, savukārt īsfilmu festivāla Valga Hot Shorts balva tika piešķirta filmai This Beautiful Day (režisore Hanna Hulda Hafthórsdóttir, Islande).
Pēc noslēguma ceremonijas runām ir skaidrs, ka Easy to be young? iecerēts kā ikgadējs studentu filmu festivāls, un pirmā sezona ir ielikusi stabilus pamatus turpmākajai attīstībai.
