Kannas ir klāt, visas kinopasaules uzmanība pievērsta šim notikumam, un arī Kino Rakstiem Kannās ir savs aģents – žurnāla IR kinokritiķe Kristīne Simsone jau redzējusi pirmās konkursa filmas, arī mūsējo Andri Keišu Andreja Zvjaginceva filmā „Нелюбовь / Loveless”.
Kannu festivāla 70. jubilejas gads ir savulaik sācies gan straumēšanas milža Netflix polemikas, gan dzelžainu drošības pasākumu ēnā. Taču, festivālam startējot, tās ir vien fona detaļas — konkursa filmu programma vismaz pirmajās dienās lutina ar labām filmām un patīkami pārsteidz. Turpinot šādā pat garā līdz festivāla noslēgumam 28. maija vakarā, šāgada kinodzīrēm ir visas iespējas iegult vēsturē kā īpašam jeb «vintage» gadam, kā to žargonā sauc britu žurnālisti.
Tā katrā ziņā ir skaidri nolasāma festivāla veidotāju ambīcija, jo Kannu programma šogad ir ar uzviju zvaigžņota – nākamajās dienās pasaules pirmizrādes piedzīvos Mihaela Hanekes Happy End, Sofijas Kopolas The Beguiled, Jorga Lantimosa Killing of a Sacred Deer, Noa Baumbaha The Meyerowitz Stories, Fransuā Ozona L'Amant Double, Naomi Kavases Hikari, un vēl, vēl daudzu citu, piedodiet, prominenču darbi. Festivāls šogad, izrādot labvēlību seriālu formātam, būs vieta, kur jaunāko sezonu sākuma epizodes izrādīs gan Deivida Linča Tvinpīkai, gan Kannu festivāla atklātās un gadu gaitā allaž atbalstītās Džeinas Kempiones Top of the Lake.
Zvjagincevs — pirmais favorīts
Pirmo dienu favorīte nepārprotami ir krievu režisora Andreja Zvjaginceva filma Loveless — režisora kopdarbs ar operatoru Mihailu Krišmanu. Līdzīgi tā paša Zvjaginceva Leviatānam un Jeļenai sterili aukstā, taču vizuāli nevainojamā veidolā uzņemtā Loveless ir stāsts par mūsdienu (ne tikai) Krievijas «zudušo paaudzi» — emocionāli sasalušiem ļaudīm, kas viņiem vien zināmu iemeslu dēļ ir izvēlējušies neredzēt tālāk par savu degungalu. Loveless stāsta centrā ir precēts pāris īsi pirms šķiršanās. Abi ir tik pārņemti ar savu dzīvju pašpietiekamību un indīgu kašķēšanos, ka vairākas dienas nepamana – viņu 12 gadus vecais puika ir pazudis.
Līdzīgi Leviatānam, filmā ir ieausta arī smalka politiskā satīra, stāstu mazliet savijot arī ar politiskās zombēšanas tēmu. Loveless ir dramaturģiski spēcīgs sabiedriskās problemātikas vērojums, noformulēts skaidrā un izteiksmīgā autora rokrakstā.
Atkāpei jāatzīmē, ka filmā lomu nospēlējis arī Jaunā Rīgas Teātra aktieris Andris Keišs, un viņa sniegums ir pārliecinošs.
Preses pārstāvji Loveless dēvē par festivāla pirmo īsto pretendentu uz Zelta palmas zaru, taču, ņemot vērā Kannu žūriju nu jau leģendāro neprognozējamību un faktu, ka vēl priekšā lielākā daļa festivāla (un programmas filmu), šie secinājumi, piedodiet, ir pārsteidzīgi un spekulatīvi.
Izklaide ar lielu sirdi
Piektdienas, 19. maija rīta seanss Netflix paspārnē tapušajai filmai Okja bija vētrains – Netflix titru laikā tika izbūjināts. Tiesa pati filma, ASV un Dienvidkorejas kopražojumā tapušais distopiskais piedzīvojumu stāsts, pēcāk tika uzņemts ar skaļiem aplausiem. Kontekstam jāpiebilst, ka šī lente, tāpat kā Noa Baumbaha The Meyerowitz Stories, ir darbi, kas pirms festivāla izraisīja furoru un Kannu kinofestivāla politikas maiņu attiecībā uz turpmāko gadu programmu veidošanu. Proti, Netflix atsakās šīs filmas izlaist kinoteātros, tā vietā tās padarot pieejamas tikai straumēšanai, un tādējādi izraisījis Francijas kinoizplatītāju dusmas.
Tālab festivāls paziņojis – sākot ar 2018. gadu, viens no pamatnosacījumiem filmu iekļaušanai oficiālajā programmā būs iespēja tās izrādīt kinoteātros.
Ironiski, ka mazajam ekrānam paredzētā kinodarba seansā tehniķiem bija sajukušas ekrāna proporcijas un daļa no attēla tika projicēta uz sienas. Tehniķim diezgan ilgi neko nemanot, līdz vīlītei piepildītā 2309 sēdvietu zāle pārvērtās par tirgus laukumu, bet būjināšanas un aplausu tracis sasniedza projekcionista kabīni pēc prāvām piecām minūtēm. Restarts nu jau uz atbilstoša izmēra ekrāna, un uz filmas beigām jau cita ironija – šie paši divi tūkstoši kinoļaužu un žurnālistu aizkustinājumā šņukst un līdzpārdzīvo 12 gadus vecai korejiešu meitenei, kas ceļo pāri pusei pasaules, lai izglābtu savu draugu — ģenētiskajā modifikācijā radītu milzu cūciņu, arī filmas titulvaroni.
No 28. jūnija Netflix skatāmā Okja ir ģimenes kino ar agrākajiem Stīvena Spīlberga darbiem raksturīgu vērienu. Lai arī paskarba savā kareivīgajā vēstījumā par industriālās lopkopības šausmām, filma ir aizkustinošs darbs ar humoristiskiem ielaidumiem un komiskām aktieru Tildas Svintones, Pola Dano un Džeika Džilenhola lomām. Lai arī brīžam nekaunīgi manipulatīva, filma ir krietns dienvidkorejiešu režisora Cžun-hoBona (atcerieties Caur sniegiem!) veltījums Holivudas spožāko dienu (izklaides) kino.
Laikmeta problemātiku šķetinot
Turpinot Okja stāstu un filmā integrēto industriālās lauksaimniecības kritiku, jāpiebilst, ka festivāla programmā līdz šim izrādītie darbi ir bijuši cieši saistīti ar aktuālākajām mūsdienu sabiedrības problemātikām – te ir gan bēgļu krīze (pazīstamā ungāru režisora Kornela Mundruco pozitīvā neprāta caurvītā filma Jupiter's Moon par jaunu sīriešu bēgli, kurš pēc apšaudē gūtām brūcēm iegūst pārdabiskas spējas), gan sociālo mediju kultivētais egoistiskais narcisisms un pašpietiekamība (Zvjaginceva Loveless). Laimīgā kārtā sociālie aspekti un tematika šajos darbos nenomāc kinematogrāfiskās izteiksmes, autori kino medija neizsmeļamās radošās iespējas ir likuši lietā bagātīgi.
Interesanti arīdzan, ka konkursa programmas darbos šogad izceļas ģimenes filmu žanrs — līdzās Cžun-ho Bona filmai, vēstījums, kurā līdzpārdzīvojums atrodams caur bērna skatpunktu, ir arī Toda Heinsa filmai Wonderstruck.
Tā ir ASV ilustratora Braiena Selznika tāda paša nosaukuma grāmatas ekranizācija, kas savij nostaļģisku veltījumu mēmajam kino ar sulīgu 70. gadu portretējumu.
Tiesa, šī filma gan paliek Heinsa 2015. gada meistardarba Kerola ēnā. Taču jātic, ka labākais ir vēl tikai priekšā un Pedro Almodovara vadītajai žūrijai Zelta palmas zara laureāta izvēlē būs mazliet jāpasvīst.
