Dizaina filmu festivāls šonedēļ Kuldīgā notiks jau septīto reizi. Festivāla laikā 2. un 3. augustā tiks demonstrētas sešas Latvijā vēl neredzētas dokumentālās filmas par vietām un lietām, kam ne katrs var piekļūt, notiks arī meistarklases un sarunas par mākslu.
Kinoteātra Kino Bize rīkotais festivāls uzsver, ka dizains nav tikai reklāmistu un mākslinieku intereses objekts, bet gan atrodams visur, kur lietojam dabas un cilvēka radītas lietas. Domājot par dizainu, mēs domājam arī par savas dzīves organizāciju un, galu galā, aiz vārdu salikuma “dizaina filmas” slēpjas domāšanu izaicinoši dokumentālie darbi. Tie aizved uz vietām, kur ne katram ir iespēja iekļūt, un mudina kritiski domāt par svarīgākajiem mūsdienu jautājumiem.
Festivāla filmu programma nāk no Singapūras, kur tās atlasījusi un līdzīgā festivālā demonstrējusi dizaina laboratorija Anonymous. Filmu izlasi katras vasaras beigās Latvijas auditorijai adaptē un ar lokāli svarīgiem notikumiem papildina kinoteātra Kino Bize komanda, un Kuldīgā, vienā no Latvijas dizainiski pārdomātākajām pilsētām, šīs filmas šķiet ļoti iederīgas. Seansi tiks demonstrēti Kuldīgas mākslinieku rezidences telpās, bet katra vakara noslēguma seanss – zem augusta nakts debesīm kalna nogāzē Kuldīgas pilsētas dārzā.
Šāgada filmu un meistarklašu fokuss vērsts ne tikai uz mākslu, bet arī pārdomām par cilvēka atstāto nospiedumu uz zemes.
Divas no filmām dodas pētīt vietas, kurās manifestējas kapitālisma neglītā daļa. Vēl divas filmas izvēlas runāt par problemātisku mākslu, ekoloģiskās ētikas jautājumiem uzmanību nepievēršot. Visbeidzot, pēdējās divas filmas ir portretdarbi par drosmīgām sievietēm, kas izaicinājušas robežas un mainījušas veidu, kā skatāmies uz pasauli.
Uguns un sērs
Kamera lēni slīd pāri dūmojošam atkritumu laukam. Grupa cilvēku apgāž kravas motociklu, no kura izbirst elektronikas lūžņi, citi zemē meklē vērtīgus metālus, visur kūp biezi dūmi, pelēkajās atkritumu kupenās ganās divkrāsu kazas. Garš, slīdošs kadrs, ar kuru sākas filma Laipni lūgti Sodomā / Welcome to Sodom (2018), iepazīstina ar vietu, kas atgādina pagājušo gadsimtu gleznas, kurās attēlota apokalipse. Agrākā purva vietā uzceltās izgāztuves iemītnieki savu mājvietu sauc par Sodomu.
Filmas darbība notiek vienā no pasaules toksiskākajām zonām pasaulē, kas atrodas Ganā, Rietumāfrikā, – tur galu galā, kā paziņo filmas beigu titri, visticamāk nonāks vairums mūsu veco datoru un viedtālruņu. “Šī vieta apēd tavu dzīvi ļoti ātri,” saka kāda ūdens tirgotāja, atklājot, ka viņai ir tikai četrdesmit gadu, lai gan izskatās kā sešdesmitgadniece. Kāds atkritumu lauka biznesmenis stāsta par paradīzi – zaļajiem, klusajiem džungļiem Ganas ziemeļos, kur uzaudzis un par ko joprojām mēdz sapņot. Atgriezies Sodomas realitātē, viņš piebilst: “Šī ir vieta, kur notiek bizness. Te viss ir par naudu.”
Sodoma izskatās pēc digitālās pasaules elles, tomēr šīs valstības iemītniekiem tā ir arī iespēju zeme – tur, ja paveicas, var sapelnīt naudu saviem sapņiem... vai arī mirt, nonākot saskarē ar kādu no daudzajām indēm un slimībām. “Cilvēka gara nesalaužamība sniedz vāju mierinājumu vietā, kas nogalina šos cilvēkus ātrāk, nekā lepnie ganieši spēj savākt pietiekami daudz vara vadu, lai samaksātu par ceļu uz Franciju,” trāpīgā recenzijā raksta kinokritiķe Fianuala Haligana.
Laipni lūgti Sodomā ir vizuāla eseja, kas izseko visdažādākajiem atkritumu lauka iemītnieku stāstiem –
uguns pieradinātājiem, kas prot no vadiem iegūt tīru metālu; meitenēm, kas spēj uz galvas līdzsvarā noturēt daudzus litrus ūdens, ko izmanto uguns apvaldīšanai; maziem zēniem, kas ar magnētiem uzlasa smalkas dzelzs daļiņas no materiālu pilnās zemes; atkritumu lauka uzņēmējiem, kas iepērk datortehniku, cerot, ka kādreiz viņiem paveiksies un starp tiem būs kāds strādājošs aparāts.
Filmā tikpat kā nav faktu, tās vēstījumu veido poētiska vizualitāte un spēlfilmu tīrības pakāpē ierakstīti varoņu monologi. Filma dzīvo kaut kur pa vidu starp dokumentālo un spēles kino – skatītājs pats var izvēlēties, vai skatīties uz šo kūpošo purvu kā īstenību vai mītu.
Polietilēna sapņi
Filma Staigājot pa ūdens virsmu / Walking on Water (2018) vēsta par kādu ambiciozu, vairākas desmitgades briedušu mākslas projektu, kas beidzot tiek realizēts Itālijas Alpu ezera Izeo ūdeņos. Filmas galvenais varonis ir bulgāru laikmetīgās mākslas smagsvars Kristo, kurš no 20. gadsimta 60. gadiem veidojis milzu izmēra instalācijas, strādājot kopā ar sievu kā autoru tandēms Christo and Jeanne-Claude, bet kopš sievas nāves 2008. gadā Kristo strādā viens. Filmas gaitā mākslinieks ar komandu īsteno sirreālu vīziju par safrāna krāsas platformām, kas trīs kilometru garumā stiepjas pāri ūdenim, savienojot ezera krastu ar salu, kas atrodas tā vidū.
Milzu instalācija izgatavota no īpašas peldošu kubu sistēmas, kas smalki piekļaujas ūdens virsmai un ļauj apmeklētāja kājām izbaudīt ūdens viļņošanos. Helikopteri, motorlaivas, ūdenslīdēji un simtiem strādnieku tiek iesaistīti, lai cilvēka un mašīnu rokām radītu īsteni bībelisku brīnumu. Mākslinieks kādam bērnu pulciņam skolā stāsta, ka viņš to dara, lai dotu cilvēkiem iespēju piedzīvot īstenību – izjust īstu pastaigu, īstu vēju, īstu sauli. Citā epizodē redzama strauja kadru montāža, kur mākslinieks kādā saviesīgā pasākumā arvien jauniem un jauniem uzvalkos tērptiem cilvēkiem skaidro, ka instalācija būs “ne no šīs pasaules”.
Dizaina filmu festivāla programmā šī filma hronoloģiski seko Ganas izgāztuves stāstam Laipni lūgti Sodomā, un abu filmu kontrastējošais salikums rada pavisam savādu iespaidu. Filma Staigājot pa ūdens virsmu tīrā vērojumā fiksē instalācijas radīšanas procesu, tikai sīkās epizodēs parādās mākslinieka argumentācija, kāpēc šo grandiozo projektu nepieciešams realizēt. Filma rāda īsu laika nogriezni, kurā mākslinieku grupa, citam citu nedzirdot, saspringti cīnās savā starpā, ar politiķiem, medijiem, kolekcionāriem un trendu apburtām cilvēku masām; spriedzes rezultāts ir miljonus vērti gleznu pirkumi, 70 000 kvadrātmetri neilona auduma un 200 000 polietilēna kubi – kilometriem garais plastmasas brīnums atvērts skatītājiem 16 dienas. Tādējādi filma liek domāt par paradoksu, kas šobrīd valda ideju pasaulē – kamēr arvien skaļāk tiek runāts par nepieciešamību piebremzēt ražošanas riteni pirms cilvēces pašiznīcināšanās, daļa laikmetīgās mākslas stāv atstatus kā šāda peldoša plastmasas platforma, pavisam “ne no šīs pasaules”.
kā cienīt ķermeni
Festivāla atklāšanas filma Izbāzeņi / Stuffed (2019) iepazīstina ar ekstravaganto taksidermijas pasauli un tās talantīgākajiem pārstāvjiem. Daži no filmas varoņiem šo profesiju izvēlējušies jau pieaugušā vecumā, kad, neparastā aicinājuma vadīti, pametuši darbus birojos un reklāmas aģentūrās; citus kopš bērnības fascinējuši dzīvnieku ķermeņi – viņi tos sākuši preparēt, piemēram, vecāku mājas pagrabā. Tomēr visus filmas varoņus vieno kas kopīgs – viņi saskata radības brīnumu dažādajās formās, kādās izpaužas dzīvība, un mācās atveidot dzīvnieka ķermeni ar līdzīgu rūpību, kā to darīja Renesanses laikmeta skulptori.
Filma Izbāzeņi rāda taksidermijas pasaules paradoksālo dzīvīgumu – spēcīgo konkurenci, dažādās skolas un un domāšanas virzienus, kas pastāv šajā vidē. Tie taksidermisti, kas piesaistīti darbam muzejos, lielu vērību pievērš tam, lai izbāztie dzīvnieki tiktu atveidoti anatomiski maksimāli precīzi un dabiskās, raksturīgās pozās; citi meklē iedvesmu pagājušo laikmetu mākslā un veido pozas, kādas dabā nepastāv, taču izceļ izbāzto dzīvnieku neparastākās iezīmes; vēl citi kombinē dažādu sugu dzīvnieku mirušos ķermeņus, radot fantastiskas, dabā neatrodamas būtnes.
Filma liek domāt par daudznozīmīgu attieksmi pret ķermeni pēc būtnes nāves. Filmas autori izvēlējušies skatīties uz taksidermiju kā smalku amatniecības un mākslas veidu, neuzdodot daudz jautājumu par dzīvnieku izbāšanas ētisko pusi. Tikai kā garāmejot kāda taksidermijas māksliniece piemin, ka Viktorijas laikmeta tērpu rotājumi, kas darināti no dzīvnieku izbāzeņiem, savā laikā likuši izzust daudziem desmitiem sugu. Tomēr, arī tieši par to nerunājot, talantīgo taksidermistu teiktais liek domāt par daudziem jautājumiem. Piemēram – vai ķermenim ir tiesības tikt cienītam arī pēc būtnes nāves?
Un tad – vai cieņa vairāk tiek izrādīta, ķermeni saglabājot un darot pieejamu citiem; vai arī tam ļaujot sairt un atgriezties dabā?
Kāpēc pastāv atšķirīga attieksme pret mirušu cilvēka un dzīvnieka ķermeni? Kā taksidermijas kvalitāte un dzīvnieku attēlošanas veids ietekmē to, kā mēs izturamies pret šo izbāzto dzīvnieku dzīvajiem sugasbrāļiem?
Punkti un bezgalības tīkli
Filma Kusamas bezgalība / Kusama: Infinity (2018) stāsta par Japānas mākslinieci Jajoi Kusamu (Yayoi Kusama), kuras mākslas darbi veido krāsainu, noslēgtu visumu. Filma izseko viņas karjerai, kas sākas, māksliniecei gluži kā apsēstai gleznojot “bezgalības tīklus”, tad noklājot savu pasauli ar lieliem punktiem, vēlāk veidojot neparastus, reljefus mīkstās tēlniecības objektus un radot citus mērogā, detalizētībā un krāšņumā unikālus mākslas darbus.
Filma ļauj ieskatīties viņas stāstā, ko piepilda sāpes, neapvaldīts talants un marginalizācija. Šī mazā japāņu sieviete, kas 50. gadu beigās pārbēga uz Ņujorku, ASV galerijām savā laikā bija krietni par neparastu, tomēr Kusama ir autore daudzām vizuālām idejām, kuras “aizņēmušies” un uzdevuši par savām mākslas pasaulei pievilcīgāki autori. Tagad, kad Kusamas talants novērtēts arī mākslas institūcijās un viņas darbi iekļuvuši starp dārgākajiem šobrīd dzīvo autoru mākslas darbiem, viņas dzīve joprojām ir tālu no parastas. Jau 30 gadus viņa dzīvo psihiatriskajā slimnīcā un no tās katru dienu iet divus kvartālus uz savu galeriju, kur glezno – kompulsīvi un tā, kā neviens cits.
Viena no filmas lielākajām veiksmēm ir tuvums, kādā tai izdevies piekļūt māksliniecei, un brīnišķīgi dokumentētie darbi – no plašiem kopskatiem līdz pat tādam pietuvinājumam, ka skatītājs var pētīt sakaltušo eļļas krāsu faktūru viņas neparastajās gleznās.
Sieviete un mafija
“Tik nežēlīgs smaids. Tik nežēlīgs. Es biju redzējuši tādus smaidus jau iepriekš,” aprakstot varenāko no Sicīlijas mafijas krusttēviem, stāsta fotogrāfe Letīcija Batalja (Letizia Battaglia). Filma Mafijas fotogrāfe / Shooting the Mafia (2019) vēsta par šīs drosmīgās sievietes dzīvi un četras dekādes ilgo fotogrāfes karjeru. Batalja, kuras tēvs un vīrs parūpējās, lai viņas jaunība paietu pilnīgā izolācijā, fotografēt sāka tikai četrdesmit gadu vecumā. Uzsākot darbu itāļu avīzes L’Ora redakcijā, viņa iemīlēja fotogrāfiju, saskatot tajā iespēju nodot pasaulei savu redzējumu. Lai gan sākotnēji viņa vēlējās fotografēt Palermo pilsētas vienkāršo ikdienu, jau trešajā darba dienā Letīcija Batalja kļuva par liecinieci slepkavībai mafijas attiecību kārtošanā.
40 gadu garās karjeras laikā viņa radījusi vairāk nekā 600 tūkstošus fotogrāfiju; īpašu uzmanību piesaistījuši viņas attēli, kas bez izskaistinājumiem ataino Sicīlijas mafijas dalībniekus un upurus. Batalja filmā Mafijas fotogrāfe atklājas kā drosmīga sieviete, kas izvēlējusies vērst kameru pret pasaules nežēlīgākajiem cilvēkiem, labi zinot, ka viņas attēlu objekti jebkuru dienu viņu var bezkaislīgi nošaut.
Filma Letīcijas Bataljas stāstu vēsta caur interviju ainām, fotogrāfijām un kadriem no vecām itāļu filmām. Filmas režisors Kims Longinoto uzsver, ka šī filma nav viņa kā autora nopelns, vissvarīgākais darbs ir izdarīts montāžas telpā. Tur viņa asistentes-arhīvistes Kristīna Radžola un Klāra Stronga noskatījušās vairāk nekā 800 stundas pagājušā gadsimta itāļu spēlfilmu un dokumentālā kino, lai atrastu īstos fragmentus, kas atdzīvinātu Bataljas stāstu.
Filma Mafijas fotogrāfe rāda pilnīgi citu realitāti, nekā esam pieraduši to redzēt Holivudas mafijas romānu ekranizējumos. Mafijas locekļi, kuri atteikušies no dzīves, lai iegūtu varu, Letīcijas Bataljas profesionālās darbības laikā kontrolēja visu – sākot no maziem restorāniem, beidzot ar lopkautuvēm un kapsētām. “Viņi sauc sevi par goda vīriem. Kāds gan tur gods!? Viņi šauj pat bērnus!” filmā stāsta Letīcija, turpinot: “Mēs nedrīkstam ļauties bailēm. Es jūtos brīva, jo manī ir iekšēja brīvība. Mēs nedrīkstam padoties šiem gļēvajiem vīriem, kuri nogalina tumsā”.
Viss par Dizaina filmu festivālu Kino Bizes mājaslapā ŠEIT.
