Divu paaudžu viedoklis, skatoties kopā, – Rīgas starptautiskā kinofestivāla bērnu programmu „Kids’ Reel” skatās un apcer Ingmāra Balode (dzejniece un tulkotāja) un Alvis Zigmunds Lazda (skolnieks, foto un filmu mākslas mīļotājs).
Grāmata par visu / The Book of Everything (Ineke Houtman, 2023, 90’)
Nīderlandes un Latvijas profesionāļu kopdarbs Grāmata par visu bija pirmais mūsu šāgada festivāla piedzīvojums. Šī bija arī filma, par kuru jaunākajam skatītājam savos apcerīgajos desmit gados (tie lieliski saderas ar filmas galvenā varoņa Tomasa deviņiem gadiem) bija visgrūtāk uzrakstīt domas un viedokli, lai arī skatīšanās laikā izskanēja vairāki jautājumi, priecīgi komentāri, drūvīgas remarkas un nopūtas. Grāmata par visu ir gana izaicinošs un vieds kinodarbs, kurš var veicināt sarunas ģimenē un pārdomas vēl ilgi pēc tā noskatīšanās – tāpēc šo pārdomu pierakstītāji no sirds cer, ka filma būs pieejama ne tikai Riga IFF Kids’ Reel programmā, bet pēcāk arī Latvijas labākajos kinoteātros un varbūt pat TV piedāvājumā.
Inekes Houtmanes filma veidota pēc Hīsa Kaujera / Guus Kuijer tāda paša nosaukuma grāmatas Het boek van alle dingen (2004). Gan grāmata, gan filma, kā jau labi stāsti, ir gana reālistiski, lai tajā iejusties spētu pat vispieaugušākie skeptiķi, un pietiekami arhetipiski un pārlaicīgi (var teikt arī – dievišķu zīmju piepildīti), lai spētu pieskarties tiem dvēseles un prāta apgabaliem, ar ko racionālā skepse vai pat pieaugušo statuss parasti netiek galā. Racionālais un emocionālais filmas vēstījumā tiek likti uz svariem daudzas jo daudzas reizes; bet filma, nekļūdama didaktiska, lielākoties atstāj katra sižeta pagrieziena svēršanu skatītāju ziņā.
Filma ieved diezgan noslēgtā pasaulē, kurā, šķiet, valda rituāls, ko diktē baznīcas mācība un sabiedrības ētika; pat bērnu dzīvēs ir sava struktūra gan prieka, gan dusmu izpausmēm, un it visam cauri spīd nopulēts un līdz pēdējam skrimslim pazīstams kārtības skelets. Skatītājs, Grāmatu atverot, nonāk ģimenē, kas ir diezgan ierobežota, noteikta un definēta, tāpēc viena no lielākajām vērtībām, kam pieskaras Grāmata par visu, ir – brīvība. Šajā vēstījumā tā tiek cieši jo cieši saistīta ar brīvību spēlēties (tātad arī – interpretēt!), tiesībām priecāties, savukārt brīvība priecāties – ar laimi. Laimes meklējumi – ikdienišķi un pārlaicīgi, bērnišķīgi un izmisīgi kā pieaugušajiem – pavada katru filmas varoni.
Ceļš uz atraisītu prieku par skaistumu filmā ir veidots ar Kārļa Auzāna mūzikas palīdzību. “Tā jau mēdz teikt, ka mūzika paceļ augšup,” vienu no brīnumainām filmas ainām komentē jaunais skatītājs. Un Dievs ir kopā arī ar šķībi dziedošiem, varētu piebilst filmas puišelis Tomass.
Spriežot par filmām ar desmitgadnieku, vaicāju arī, kādai vecumgrupai viņaprāt katrs darbs ir visatbilstošākais; filmu anotācijās, skaidra lieta, tas jau minēts, bet bērni jau nelasa anotācijas un spriež paši. “Lielā grāmata par visu” bērna vērtējumā ir īsti piemērota vecuma grupai no septiņiem gadiem – līdz mūža galam.
Grāmata par visu ietver tādu lērumu kristīgas sabiedrības un tradicionālu ģimeņu problēmu, ka brīžam grūti noticēt, ar kādu sirsnību un maigumu tās spēj risināt vai aktualizēt filmas varonis Tomass. Bērniem, kam lūgšanas vai Vecās Derības lasīšana pie ģimenes galda nav ierasta lieta, iespējams, būs daudz gluži praktisku jautājumu vai piezīmju par šādu rituālu dabu. Savukārt rituālu svaru un lomu, kā arī ēnas, ko cilvēki spēj mest, ar rituāliem aizklājoties, smalki un brīžam ar humoru risina filmas režisore. Jēzus tēla izspēle un zēna saziņa ar debesu augstumiem lika atcerēties beļģu režisora Jako van Dormāla filmu Pati jaunākā derība / Le tout nouveau testament (2015). Lai arī Grāmata par visu noteikti nebūtu nosaucama par reliģisku filmu, pēc mana jaunā skatītāja domām, “drusku par daudz bija pieminēts Jēzus un ticība”. Filmas mākslinieku darbu var uzteikt gan jauns, gan pavecāks skatītājs – smalki vizuāli simboli, neuzbāzīga, taču klātešoša Lielā vēstījuma neverbālais teksts ir viena no šīs filmas bagātībām, kas vedina skatīties to vairākas reizes, līdzīgi kā savulaik Bezgalīgo stāstu / The NeverEnding Story (1984 ).
Būtisks filmā Grāmata par visu ir tēva lomas skatījums, tāpat arī tēva un mātes saspēle ģimenē, lūkojot dot saviem bērniem labāko un krietnāko. Smagums, kas šādam devumam var nākt līdzi, tiek atklāts gana saudzīgi, lai izvairītos no melnbalta redzējuma vai klišejām; filma noteikti var būt ceļš uz sasāpējušu attiecību un sāpīgu ģimenes saišu uzmanīgu pārskatīšanu, lai nonāktu līdz tam, ko tik grūti sasniegt, – patiesām rūpēm un maigai pabūšanai blakus saviem tuvākajiem arī tad, kad kaut kas mūsos liek dresēt, tiesāt un pieskatīt, regulēt un iespaidot.
Režisore Ineke Houtmane ir jau veidojusi vairākas filmas pēc Kaujera darbu motīviem; ja Grāmata par visu raisa tālāku interesi, noteikti vērts izlasīt arī latviski pieejamo Lielo grāmatu par Madaru (izdevis Liels un mazs (2017), no nēderlandiešu valodas tulkojusi Inese Paklone), kas arīdzan lasītāju aizvedīs sensenos laikos (t. i., labi tālu pirms viedtālruņu ēras, bet vietā, kur vēsturi iezīmē ticība labākai nākotnei bez kara), rādot dzimtas vēstures izzināšanu un spēju pietuvināties un atklāties saviem tuvākajiem caur meitenes stāstu.
Filmas seanss sestdien, 19. oktobrī, 14:00 Splendid Palace Mazajā zālē, 19.–27. oktobrī tiešsaistē
Pinčeri un dimantu zādzība / The Pinchers’ High Voltage Heist (Leif Lindblom, 2023, 90’)
Stāsts par košo un pamanāmo, un arī tāpēc neaizmirstamo zagļu ģimenīti ir dzirkstošs labas ģimenes filmas paraugs – vēstījuma daudzslāņainība, asociāciju vijumi, spēlīgums un asprātība ļaus to baudīt gan sākumskolniekiem, gan viņu vecākiem un vecvecākiem (arī tiem filmā ir savs svars!).
Filmas anotācijās vilktas paralēles ar Astridas Lindgrēnas grāmatu Ronja, laupītāja meita; tēmu loks to darīt gan ļauj, taču cilvēktēlu risinājumos un attiecībās Pinčeru ģimene atšķiras no Matisa laupītāju pils iemītniekiem. Citāds ir arī asums, ar kādu no savējiem norobežojas ģimenes vecākais dēls – Ronjas radikālie risinājumi tam nav jāliek lietā, taču Pinčeru zēna sadarbošanās ar policiju gan var būt pielīdzināma pārlēkšanai pāri aizai uz otru pils pusi Lindgrēnas grāmatā. Alvim neatbildēts palika jautājums “kādēļ policists neuzsāka kriminālprocesu, ja zināja, ka ģimene zog”, bet plašākas pārdomas un sarunas raisīja tas, ka vispār zagļu ģimenē var augt tāds dēls, kurš grib nevis dimantus un bagātību, bet gan, kā daudzi citi puikas, – kļūt par policistu. Puikas morāle un taisnīguma izjūta veido stāsta mugurkaulu, pa kuru pat fiziski sāpīgi iesit brīži, kuros ģimene – vairāk aiz tīrā ieraduma, nevis ļauniem nolūkiem – pārkāpj godīgumu arī ģimenes iekšienē paši pret savu bērnu.
Filmas auditoriju jaunais skatītājs marķē „no sešiem līdz simts gadiem”, gan saudzīgi piebilstot, ka šajā zagļu filmā viņam bijis par maz spriedzes. Alvis iesaka šo filmu noskatīties “cilvēkiem, kam šķiet, ka visi zagļi ir slikti un visi policisti ir labi”; nudien, paredzamības un uztveres klišeju apspēle ir visai būtiska vēstījuma daļa.
Filmas seanss svētdien, 20. oktobrī, 13:00 Splendid Palace Mazajā zālē
Spoku kaķis Anzu / Ghost Cat Anzu (Yoko Kuno, Nobuhiro Yamashita, 2024, 96’)
Uzreiz jāteic, ka šīs recenzijas autoru ģimene nav no tām, kur japāņu animācijas mantojums tiktu intensīvi apgūts filmās un citos, taustāmākos izpausmes veidos; tas iezīmē mūsu distanci pret žanru, taču, šķiet, arī sagādā daudz vairāk pārsteigumu un vingrinājumu, lasot filmas vēstījumu un pieņemot tās noteikumus, nekā tas būtu ļaudīm, kuri izauguši ar hrestomātisko Mijadzaki Gariem līdzi un citām Studio Ghibli filmām – tiem jau noteikti arī Spoku kaķis Anzu ir spoži violetiem burtiem ierakstīts festivāla kalendārā. Šī filma var gluži labi kļūt arī par vienu no pirmajiem meistardarbiem, caur ko iepazīt animācijas tradīcijas orientālā atzara simbolu un komunikācijas pasauli. Var jau būt, ka tieši japāņu un franču animācijas valodu saplūsme ļauj nosacīti eiropocentriska kino vidē augušam bērnam drosmīgi ielēkt Spoku kaķa piedāvātajā sarunā.
Universālās un neizsmeļamās nāves un atstumtības tēmas Spoku kaķis Anzu atklāj skaudri, kontrastaini un tik dinamiski, ka tās brīžam, īpaši elles ainās, liek atcerēties brīnumpasakas vai baisākos un skarbākos latviešu pasaku piemērus (nu kaut vai Kurbadu!). Par elles atveidojumu Alvis ir pārsteigts – “es domāju, kā ellē var būt reizē tik mierīgas vietas un arī trakas un ugunīgas vietas!” Filma jūtami paplašina dzīvības un nāves dihotomijas interpretācijas, un arī jaunais skatītājs norāda, ka iesaka šo filmu pārējiem, “lai ieraudzītu citus apģērba stilus un citādu mākslas filmu veidu, un fantāzijas veidu”. Būtiski šķiet tas, ka vēstījumā parādās kaut kas tāds, kas nav redzēts Latvijas filmās, proti: “dažādi dievi, ko redz tikai dzīvnieki, bet cilvēki neredz”, un ka ikviens filmas tēls spēj mainīties un pārvērsties – arī tad, ja pārvērtības nav tik krasas kā pašam Spoku kaķim.
Arī šī filma, mūsuprāt, ir piemērota vecuma grupai no sešiem līdz simts gadiem – te nu varu piekrist pilnībā, un ilgmūžības gadījumā labprāt noskatītos šo draudzības un ilgošanās stāstu vēlreiz. Jaunajam skatītājam filmā šķita pietrūkstam vēl kādu mūzikas elementu, savukārt manai uztverei vizuālā vēstījuma dinamika šķita gana intensīva, lai pat neiedomātos, ko, filmu skatoties, uztvēra ausis.
Spoku kaķis atbruņo tā, kā dažkārt spēj tikai ambvivalenti tēli; viņā nav nekā no ideāla – nedz ideāla kaķa, nedz ideāla drauga, nedz ideāla klostera kalpotāja. Un tieši tāpēc Anzu var pienākt tuvāk dvēselēm, par kurām pat bērniem skaidrs – vārds “ideāls” uz tām gluži vienkārši neattiecas.
Filmas seansi svētdien, 20. oktobrī, un svētdien, 27. oktobrī, kinoteātrī Forum Cinemas, 20.–27. oktobrī tiešsaistē
Animācijas īsfilmu cikls Brīnumskapis (režisore Krista Burāne un pieci mākslinieki, 2024, 5 x 5’)
Daudzpusīgās latviešu režisores Kristas Burānes vadībā ar spožu komandu studijā VFS Films tapis lielisks muzikālas animācijas cikls, vizuāli un muzikāli ārkārtīgi bagātīgs un pat raibs – tik pozitīvi raibs kā savulaik Fantadroms un tik dinamisks kā astoņi kustoņi, ja vecākajiem skatītājiem ļauts atsaukties uz savas bērnības klasiku.
Kristas Burānes un mākslinieces Kristīnes Jurjānes uzburtā titulanimācija Dziesma par Brīnumskapi ar Pētera Brūvera dzeju noteikti spēs kļūt par šobrīd aktīvākās un, iespējams, jaunākās animācijas baudītāju paaudzes klasiku. Mums Brīnumskapis kļuva par centrālo darbu šajā ciklā, taču arī bērniem labi jau zināmais opuss Māsiņas puteklītes (mākslinieks Toms Burāns) un valodiski suģestīvais Durvju burvis (mākslinieks Edmunds Jansons ) ar bērnu dzejas burvja Brūvera vārdiem būs piedzīvojums, kurā skatītāji gūs intensīvu mākslinieciska rituāla pieredzi caur atpazīstamiem elementiem un, iespējams, pat situācijām (fiziskās un datorspēles, kārtība un lietu krāvumi, dabas un cilvēkpasaules elementi).
Cikla nākamā filmiņa veidota uz hrestomātiska Māras Zālītes dzejoļa matricas – Viss, ko nedrīkst nudien ir tik salds! Brīnumskapja plaukti ir nedrīkstēšanu pārpilni, un tos, kas vēl nezina, ko var nedrīkstēt darīt un gūt, šī filma ar Annas Začas māksliniecisko pieskārienu noteikti ievilks suģestējošā nedrīkstēšanu virpulī.
Manai mammai nav bail ar Ievas Samauskas vārdiem un Anetes Meleces zīmējumu ir animācijas roka balāde (mūzikas autors un viens no izpildītājiem, tāpat kā visā šajā ciklā, – Aigars Voitišķis), un tas var kļūt par lielisku dungojamgabalu vai rūcamgabalu – īpaši tādos trakos gadalaikos, kad iespējams tas vienīgais, no kā mammai tomēr, izrādās, ir bail. Ļoti stilīga mamma, tik drosmīga, kādas jau mammas (vismaz kādus gadus bērnības sākumā) savu bērnu acīs mēdz būt, – arī viņai ir droša vieta kompozicionāli nopucētajā Brīnumskapī.
Filmas seanss sestdien, 19. oktobrī, 11:00 Splendid Palace Lielajā zālē, 19.–27. oktobrī tiešsaistē
KIDS' REEL animācijas īsfilmu seanss
Trīs Alfredo Sodergita, Aleho Sketīni animācijas īsfilmas par diviem putniņiem – Spalvas, Mana ola un Ballīte – ir klasiski un dzīvespriecīgi, ārkārtīgi asprātīgi žanra paraugi. Eleganta instrumentāla skaņu celiņa pavadījumā skatītājs var baudīt putniņu kaislības – “nu, tie dara visu, ko cilvēki”, zīmējas un dižojas, pēcnācējus gaida un sagaida (un pat tiek galā!), tāpat arī lūko iekļauties ballītē (piederīgam būt ir tik svarīgi! Būt piederīgam un pieņemtam tādam, kāds esi, – vēl jo svarīgāk, un tas ir iespējams!).
Jaunākajā skatītājā vienlīdz daudz smieklu raisīja gan putniņu izdarības, gan vecākās skatītājas (mammas) pēkšņā nonākšana laimīga bērndārznieka lomā –
jā, arī es no sirds dzīvoju līdzi vēl viena animācijas dueta koncentrētajiem piedzīvojumiem, un sen nebiju tā smējusies kā putniņu fiestā jeb ballītē.
Slovāku animatoru komandas Martina Smatanas un Veronikas Zaharovas oda atvaļinājumiem Sveika, vasara! izspēlē dažnedažādas ģimenes brīvdienu situācijas, animācijas kolāžās asprātīgi apspēlējot visus iespējamos siltās sezonas izpriecu atribūtus. Mūs dziļi simboliski saviļņoja pleznu kleita ģimenes mammai, kā arī lidmašīna, kuras turbīnu vietā griežas tikko samaisītas kafijas virpuļi; saulesbriļļu divriteņus minot, bija viegli aiztraukties līdzi ģimenes brīvdienās un pieredzēt visu, kas nu tādās notiek – no bērnu čīkstēšanas (jā, dažs spēj garlaikoties pat smalkākajās pludmalēs, īpaši, ja tas otrs bērns lasa grāmatu!!!) līdz smieklīgām un riskantām situācijām, īpatnējiem iedeguma musturiem un, iespējams, pāris liekiem pirkumiem kūrorta tirgotavās.
Obligāta skatāmviela šī laika bērniem noteikti ir mākslinieciski pārsteidzošā un niansētā portugāļu režisora Andrē Kariļju filma Ļoti aizņemta meitene, kas burtiskā tulkojumā būtu „meitene ar ļoti aizņemtām acīm”. Priekšā teikšana būtu didaktiska, tāpēc sastapt meiteni ar ļoti aizņemtajām acīm novēlam pilnīgi katram kinofestivāla apmeklētājam, pat ja pie rokas nav neviena bērna, – lai nu kur, vismaz kinopasaulē drīkst bērniem domātus un veselu lērumu nopietnu apbalvojumu guvušus labumus baudīt bez līdzpaņemtiem attaisnojošiem iemesliem. Filma, kuras kadrus gribētos izprintēt pa vienam vienam un kādu laiku padzīvot, ar ļoti atsvabinātu skatienu aplūkojot un lēni izbaudot to galeriju visapkārt.
Saulei norietot ir emocionāls bezvārdu stāsts, kas šo pārmiju mirkli pietuvina un lūko izprast dziļi lakoniskos tēlos un smalkā skaņu celiņā. Šis mazais franču skolas (ESMA) kinodārgums ļoti burtiski iemieso festivāla vadmotīvā ietverto citas pasaules ieraudzīšanu – nu ja, robežsituācijā, par kādu reizumis var kļūt arī nakts iestāšanās, mēs tai pienākam vistuvāk.
Lietus zēns ir izsvērtas un minimālistiskas animācijas paraugs vismazākajiem – tīra fabula, kas ļauj skatītājam savienoties ar lietus puisēna pārdzīvojumiem un emocijām. Skatoties šveiciešu animācijas mākslinieces-režisores Barbaras Brunneres filmiņu, iedomājamies, ka tā varētu veicināt jaunas ierosmes kinodarbam Vecāks par tik un tik minūtēm – šeit varētu vērot mazā skatītāja vai skatītājas reakcijas. Pārblīvētas vizualitātes laikā Lietus zēns var kļūt par pagrieziena punktu atpakaļ uz nepārspīlētu tēlainību.
Kas iekšā tai kastē? ir burvīgs un aizraujošs beļģu režisora Brama Alguda bezvārdu naratīva paraugs, kas neļaus novērsties pat vissaraustītākajam skatītājam. Noslēpumaina kaste, savāds būris – kas gan var vēl labāk iemiesot mūsu ilgas, visviens, vai esam visvājākie, vientuļākie, nabagākie, bagātības nogurušākie vai citādi pārsātināti. Man gribētos, lai es būtu zīmējusi šo filmu – tāda mīlestība pret arhitektoniskām detaļām, tik smalki smaidi par cilvēku attēlojuma detaļām bez liekas kariķēšanas, tik liela mīlestība pret divām dimensijām zīmējumā! – es varu tai atrast atbilsmes labos dzejoļos un rūpīgi taupītās bilžu grāmatās.
Lai šī gada festivāla bērnu programmu skatītājiem katriem tiek pa tādai kastei, kurā pāri pasaulei atvests Kaut Kas, ko, izrādās, esam gaidījuši!
Filmas seansi svētdien, 20. oktobrī, Splendid Palace Lielajā zālē, un sestdien, 26. oktobrī, kinoteātrī Forum Cinemas
