KINO Raksti

Riga IFF. Neiespējamā atgriešanās Renātas Ļitvinovas filmā “Ziemeļu vējš”

18.10.2021
Riga IFF. Neiespējamā atgriešanās Renātas Ļitvinovas filmā “Ziemeļu vējš”

Jau ar pirmajām Renātas Ļitvinovas filmas “Ziemeļu vējš” minūtēm skatītājam ir jārod sevī spēks atbildēt uz diviem jautājumiem. Pirmais ir “Kāpēc man tas jāskatās un es nevaru piecelties un atstāt kinoteātri vai izslēgt televizoru?” Otrais ir sarežģītāks: “Kāpēc Ļitvinova to dara?”

Uz pirmo jautājumu kādā intervijā lieliski atbildējusi viena no filmas aktrisēm, salīdzinot to ar murgainu sapni, kas atkārtojas un biedē, taču mēs nespējam saņemties un pamosties. Šķiet, tieši salīdzinājums ar sapņu sižetu neloģiskumu un spēju šausmināt sīkām, no bezapziņas izvilktām detaļām un tēliem sniedz mums atslēgu tam, kā Ziemeļu vēju iespējams noskatīties līdz galam.

Bet otrais jautājums turpina urdīt visu seansa laiku. Diemžēl pašas Ļitvinovas sniegtā atbilde, nosaucot šo filmu par veltījumu režisorei Kirai Muratovai (1934-2018), nestrādā filmai par labu – jebkurš salīdzinājums ar Muratovas filmām liek uzlūkot Ziemeļu vēju kā katastrofālu neveiksmi. Bet šo līdzību ir daudz, pat tīri vizuālās detaļās – butaforiski krītošais sniegs, Jaungada svinēšana (filma sastāv praktiski tikai no gadumijas viesību ainām trīsdesmit gadu garumā), zāles vidū pakārts cilvēks, tas viss nāk no Muratovas filmas Divi vienā / Два в одном (2007), kas lieliski apspēlē teātra dubultās realitātes absurdu gan attiecībās starp cilvēkiem, gan vienas realitātes nemanāmo pārplūšanu otrā.

Atšķirība ir tajā, ka Ļitvinovas varoņi nedzīvo dīvainā, taču reālā pasaulē, kā tas ir Muratovai. Ziemeļu vējš jau uzreiz tiek pieteikts pašas Ļitvinovas aizkadra balsī kā tipisks fentezī žanra pasaules atainojums (“Tas bija burvju laikā, kad valdīja dižais Matriarhāts. Mūsu Ziemeļu klana sievietes Mūžīgās Alises un manā vadībā dzīvoja bez vīriešiem…”), bet tur, kā jau “žanra literatūrā” un “žanra kino”, būtu stingri jāievēro savi likumi, sava (izdomāta) loģika, topogrāfija un tēlu sistēma. Tā tiek izļurkāta tūlīt pat, jo mēs redzam, ka patiesībā piesnigušajā pilī dzīvo vesels lērums vīriešu – kambarsulainis, sekretārs, brālēns un galvenās varones dēls, uz viesībām ierodas arī citi (tajā pašā laikā nav saprotams, kur ir dēla tēvs).

Apšaubāms ir arī otrs apgalvojums par to, ka šis Matriarhāts “valdīja”, – mēs redzam, ka neko īpašu viņas nedara, nekādas autoritāras varas pazīmes ne tuvu nav manāmas. Tieši otrādi – varones, klupdamas un grūstīdamās, īsti netiek galā ar visvienkāršākajām sadzīves un attiecību problēmiņām. Sākuma pieteikums mums sola izstāstīt, “kā tas viss sākās un notika”, bet nekas skaidrāks nekļūst, mēs vērojam juceklīgu, neveiklu un liekvārdīgu ainu savārstījumu, kas lieliski iekļaujas augstākminētajā “murga” definīcijā. Spožākais filmas tēls ir pati telpa, kas kadrā tikko manāmi šūpojas, bet fonā dzirdama dobja iečīkstēšanās – tas rada sirreālu efektu, brūkošajai mājai kļūstot par metaforisku kuģi bangojošā jūrā.

Līdzīga murga sajūta pārņem, skatoties daudzas Kiras Muratovas filmas, lai gan estētika tajās ir krietni lakoniskāka, precīzāka un eksistenciālāka. Ļitvinovas kļūda (ja vien tā ir kļūda) ir fentezī un absurda drāmas elementu sajaukums barokālā rasolā. Tie nesalīp kopā un neizšķīst viens otrā, bet turpina traucēt un kaitināt. To grūti nosaukt par kļūdu, zinot, ka Ļitvinova tomēr ir diplomēta kinodramaturģe, sešu filmu režisore, trīspadsmit filmu scenāriste, bet kā aktrise piedalījusies vairāk nekā trīsdesmit filmu uzņemšanā. Atliek tikai secināt, ka tā bijusi viņas izvēle – likt skatītājam domāt, ka viņš vēro neprofesionālu vidusskolas drāmas pulciņa Jaungada iestudējumu, kurā kostīmi ir neglīti un butaforiski, dialogi neveikli un sadomāti, attiecības klišejiskas, aktieri nezina, ko darīt, bet sižeta praktiski vispār nav.

Starp citu, par aktieriem. Muratova mēdza atrast savus aktierus visneiedomājamākajās vietās, viņa izmantoja cirka māksliniekus, marginālu profesiju pārstāvjus, cilvēkus ar vizuālām vai runas īpatnībām. Ļitvinova Ziemeļu vējam ir novākusi prominentu ansambli – Ļenkoma aktieri Antonu Šaginu, izcilo kinoaktieri Maksimu Suhanovu (vairāk nekā 40 kinolomas, to skaitā – Staļins Andreja Ešpaja Arbata bērnos, 2004), Vasiliju Gorčakovu, kas vairāk pazīstams kā 80. gadu pirātisko videofilmu tulkotājs, operdziedātāju Hiblu Gerzmavu, Ostankinas Pirmā kanāla vadītāja Konstantīna Ernsta sievu Sofju Ernstu (uzņēmēja Zaikas meitu), pašas meitu Uļjanu Dobrovsku (no laulības ar uzņēmēju Leonīdu Dobrovski), un tas viss vairāk atgādina skandalozo režisora Iļjas Hržanovska pieeju filmprojekta DAU uzņemšanas laikā. Panākt dabiskumu un organiskas attiecības tik dažādu aktieru starpā bijis neiespējams uzdevums un atkal jāsecina, ka salīdzinājums ar Muratovas “darbu ar aktieriem” nav komplimentējošs.

Kiras Muratovas filmā Aizraušanās / Увлеченья (1994) Ļitvinova kādā ainā desmitreiz atkārto to, ka iet projām, bet neviens viņai nepievērš uzmanību; Ziemeļu vējā dēls iesaucas: “Mammu, kurp tu?” jau sekundes desmitdaļu, pirms viņa paspērusi pirmo soli. Šādu asinhronu dialogu filmā ir daudz – bieži vien tiek pārjautāts kaut kas tāds, kas tajā brīdī jau tiek stāstīts; izstāstīts kaut kas tāds, kas tūlīt notiks; izsaucieni un atkārtošanās rada nevis iespaidu par absurdu realitāti, kurā sajukuši kopā vairāki paralēli skaņu celiņi, bet neveiklības un neprofesionalitātes sajūtu. Sajūtu, ka varoņi nevis iet viens otram cauri un garām (kā tas ir Muratovas filmās), bet grūstās, ieķepuši kaut kādā lipīgā masā.

Gan Muratovas, gan Ļitvinovas filmu varoņi ir vientuļi un nesaprasti cilvēki, taču atšķirība ir diezgan būtiska – vienā gadījumā mēs saprotam, ka dzīvojam svešā un vienaldzīgā pasaulē, kurai nav daļas par mums, otrā gadījumā (un te mums daudz grūtāk identificēties ar varoņiem) dīvainie personāži paši radījuši situāciju un attiecības, kurās cilvēki kļuvuši viens otram pretīgi. Muratova rūpīgi meklēja savus dīvainos cilvēkus, izcēla un apjūsmoja viņu jocīgumu, nepareizību, pat kroplumu; rezultātā rodas iespaids, ka viņi netēlo, bet ir tieši tādi, kā dzīvē.

Arī Ļitvinovu kā aktrisi Muratova atrada un mīlēja viņas fizisko un psihofizioloģisko īpatnību dēļ – manierīgums balss intonācijā un kustībās, uzspēlēts dramatisms un ledaini erotiska flirtēšana.

Ļitvinova arī dzīvē neapzināti lieto tādu paprastu paņēmienu, uz kuru tikpat neapzināti uzķeras vairums vīriešu, – viņa runā un kustas tā, it kā būtu iedzērusi vai arī viņai sareibusi galva, vieglā koordinācijas trūkumā šūpojot un kustinot ķermeņa augšdaļu, plecus, rokas, acu skatienu, ieturot acumirklīgu pauzi, pirms kaut ko teikt, it kā mēģinot salikt vārdus pareizi vai atcerēties, ko pirms brīža gribējusi atbildēt. Tas rada iespaidu par viegli savaldzināmu upuri, kas tradicionāli tiek traktēts kā iekārojams un erotisks.

Starp citu, Ļitvinovas diplomdarba scenārija recenzents uzskatīja, ka meitene neprot pareizi runāt krieviski (viņas tēvs bija tatāru izcelsmes dakteris Murats Vergazovs), un viņai nācās to trīsreiz pārrakstīt, bet tieši nepareizības un valodiskās dīvainības dēļ Muratova šo scenāriju izmantoja filmas Aizraušanās medmāsas monologā. Taču viena lieta ir pamanīt un izmantot filmā to, kas veidojies dabiski, pavisam cita lieta ir censties to rekonstruēt vai, vēl trakāk, atdarināt. Ļitvinova pati nespēj iemīlēt savas “nepareizības” (tāpat kā mēs neviens nespējam uz sevi paskatīties no malas). Šķiet, daudz spēcīgāku efektu viņa būtu panākusi, izejot kādus aktiermeistarības vai skatuves runas kursus un šokējot skatītāju ar pilnīgi citu tēlu. Tas, kontekstā ar visu iepriekš ekrānos un televīzijas intervijās redzēto, radītu daudz pārsteidzošāku un fantastiskāku iespaidu (ja reiz bija tāda vēlēšanās iet fantāzijas virzienā). Ir pāris ainas, kurās Ļitvinovai tas izdodas – braucot pie stūres pēc slepkavības, viņas seja pēkšņi atbrīvojas, kļūst mierīga un zaudē ierasto nervozo mīmiku.

Viens no spilgtākajiem Kiras Muratovas kinovalodas paņēmieniem ir biežā teksta elementu atkārtošanās, kas rada katatonisku un hipnotisku efektu, vienlaikus uzturot iespaidu, ka varonis jūtas “nesadzirdēts”. Es nezinu, vai tas atrasts apzināti vai nejauši, bet brīžiem šķiet, ka izmantots vienkāršs triks – aktierim likts nospēlēt vairākus dublus, taču gala montāžā saglabāti visi, nevis atstāts viens, labākais. Režisore it kā demonstrē, ka viņai tie visi šķiet izcili, un tas vienlaikus spilgtāk iekrāso dialogu absurditāti. Frāze, kas tiek vairākkārt atkārtota, zaudē savu sākotnējo jēgu, taču iegūst jaunu, paspilgtinot varoņa tēlu ar jaunu psihofizioloģisku detaļu. Skatītājs saindējas ar šīm frāzēm, tās gribas atkārtot, padarīt par savām, izmantot kā mēmes. Ļitvinovas filmā tas nedarbojas, nevienu frāzi atkārtot negribas, bet iemīlēt tās varoņus tā arī neizdodas.

Kiras Muratovas pēdējā filmā Mūžīgā atgriešanās / Вечное возвращение (2012), kas būvēta kā miruša režisora uzfilmētu kinoprovju caurskatīšana potenciālā filmas sponsora klātbūtnē, izskan frāze: “Имитировать стиль умершего – дело гиблое!”[1]. Iespējams, tieši tas arī bija jāsaprot, skatoties Ziemeļu vēju kā veltījumu šai izcilajai režisorei.

Atsauces:

1. Mēģinājums imitēt mirušā stilu lemts neveiksmei (krievu val.) 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan