KINO Raksti

Mācību konstruktors “DAU”

25.05.2020

“Pirmais kinoprojekts par izolāciju, uzņemts izolācijā, cilvēkiem, kas sēž izolācijā…” – tā režisors Iļja Hržanovskis saka par savu apjomīgo filmētā materiāla komplektu “DAU”, kas tiešsaistē pa daļām šobrīd “nāk” pie skatītājiem. Filma “DAU. Nataša” Berlinālē saņēma Sudraba lāci, bet tā ir tikai aisberga virsotne. Dziļāk slēpjas dīvaina kombinācija no realitātes šova, neticamām detaļām un totalitārisma atmosfēras…

DAU / ДАУ ir multimediāls projekts, kas cieši saistīts ar kino un iesākās pirms sešpadsmit gadiem kā iecere par vairāk vai mazāk parastu kinofilmu. Šobrīd tas tikai sācis iegūt fināla aprises, informācija par detaļām joprojām mainās, taču visdrīzāk var apgalvot, ka rezultātā sagaidāmas 15 pilnmetrāžas filmas, seši seriāli un digitāla platforma, kas iekļaus 700 stundas nofilmētā materiāla. Projektā iesaistīts vairāk nekā 1000 cilvēku, taču idejas autorība un realizācija pieder Iļjam Hržanovskim (1975), pazīstama padomju multiplikācijas režisora Andreja Hržanovska dēlam. Jaunā režisora pirmā filma ar nosaukumu 4 pēc Vladimira Sorokina scenārija tapa 2004. gadā un izraisīja starptautisku saviļņojumu, saņemot vairākas festivālu balvas.

Ap projektu DAU ir daudz baumu, leģendu un dažādās intervijās paustu faktu, kas lielā mērā sāk aizēnot vai vismaz ietekmēt paša mākslas darba uztveri.

Lai arī iesaistītie cilvēki nav bijuši pārlieku pļāpīgi un arī pats Hržanovskis sācis sniegt intervijas tikai pēdējā pusgada laikā, masu mediji ir pilni ar versijām par to, kas noticis uzņemšanas laukumā – speciāli šī projekta vajadzībām pie Harkovas uzceltā kompleksā, kurā mēģināts maksimāli autentiski rekonstruēt 1940.-60. gadu zinātniski pētnieciskā institūta pilsētiņas atmosfēru, iemitinot tajā īpaši atlasītus cilvēkus – neprofesionālus aktierus, bezpajumtniekus, zinātniekus, slavenības – un vērojot, kā attīstīsies viņu attiecības. Sākotnēji tika strādāts ar Sorokina scenāriju par leģendārā padomju fiziķa Ļeva Landaus dzīvi un darbu, taču drīz vien režisors no tā atteicies un devis vaļu improvizētai notikumu gaitai, radot sava veida realitātes šovu, kurā mūsdienu cilvēki iejutušies totalitāras valsts slepenā pētnieciskā institūta ikdienā un rekonstruējuši nosacīti vēsturiskas attiecības vairākos līmeņos – varas, seksualitātes un zinātniskās daiļrades jomās.

Brīvdomīgā un seksuāli atraisītā fiziķa Landaus (viņa iesauka “Dau” pārtapusi par vadmotīvu visam šim eksperimentam) lomā darbojas grieķu izcelsmes diriģents Teodors Kurencis (Kurentzis), kurš par kulta figūru mūsdienu klasiskās mūzikas izpildītāju nozarē kļuvis jau pēc filmēšanās (Krievijā biļetes uz viņa koncertiem maksā tūkstošus, bet strīdīgās Čaikovska, Bēthovena vai Mālera interpretācijas tiek apspriestas smalko aprindu sarunās). Režisora iecere panākt maksimālu tēlojuma dabiskumu izpaudusies tajā, ka aktieri runā pašu izdomātus tekstus katrs savā valodā (Kurencis – lauzītā krievu valodā ar nelielu vārdu krājumu) un spēlē, cik nu iespējams, autentiski, tas ir – sevi pašu. Lielākā daļa filmu varoņu darbojas ar saviem īstajiem vārdiem un necenšas tēlot. Taču – arī neskatās kamerā, nestājas kontaktā ar filmēšanas grupu, nesarunājas ar skatītāju. Viņi nespēlē, bet piedalās spēlē ar konkrētiem noteikumiem, valkā vēsturiski precīzu apģērbu, dzīvo pagājušā gadsimta vidē un sarunājas par to, kas viņiem ienāk prātā, esot uz vairākiem mēnešiem vai pat gadiem atslēgtiem no modernās pasaules saziņas līdzekļiem un realitātes. Katrai no atsevišķajām filmām ir piesaistīts savs montāžas režisors, taču kopējā noskaņa saglabājas visai izteikti – jau pēc pāris filmu noskatīšanās kļūst skaidrs, ko no tā visa var sagaidīt, arī sižets nepiedāvā straujus līkumus un pavērsienus, tā ka pie holivudiskām izklaidēm pieradušam skatītājam nākas meklēt kādus citus satura elementus, kam pievērst uzmanību.

Projekta DAU filmas tikušas pieteiktas dažādiem festivāliem kopš 2011. gada, taču to pabeigšana vairākkārt pārcelta, savdabīgs multimediāls šovs ar līdz galam nepabeigtu materiālu izrādīts Parīzē 2019. gadā, filma DAU. Nataša piedalījusies Berlīnes kinofestivālā (saņemot balvu Sudraba lācis), 2020. gadā bija paredzēts sākt filmu pirmizrādes kinoteātros, taču Covid-19 pandēmijas iespaidā nolemts izveidot digitālu filmu izrādīšanas platformu (katru filmu iespējams noskatīties vietnē dau.movie, nopērkot vienai reizei biļeti par 3 dolāriem). Šobrīd pamazām tiek publiskotas pilnmetrāžas filmu versijas (šī raksta tapšanas brīdī – sešas no piecpadsmit). Teorētiski tām vajadzētu veidot secīgu hronoloģiju (no Landaus ierašanās institūtā līdz viņa nāvei), taču saturiski tās stāsta par dažādiem cilvēku attiecību aspektiem un nav teikts, ka būtu skatāmas kādā noteiktā kārtībā. Filmu garums variē no pusotras līdz sešarpus stundām. Pats Hržanovskis ir teicis, ka skatītājs var jebkurā brīdī pārtraukt skatīšanos, taču nav iespējams filmu “pārtīt uz priekšu”.

Filma Nataša / ДАУ. Наташа  stāsta par divu institūta bufetnieču draudzību un konfliktiem, kas noved pie sadursmes ar drošības dienesta pārstāvi. Deģenerācija / ДАУ. Дегенерация ir par institūta beigu posmu, kad to iznīcina čekistu inspirēta ekstrēmistisku jauniešu grupa. Nora. Māte / ДАУ. Нора мама ir skaudrs stāsts par arhetipisku mātes un meitas ienaidu. Katja. Taņa / ДАУ. Катя Таня ir par divu jaunu sieviešu mīlestību. Trīs dienas / ДАУ. Три дня ir atrauts fragments par Landaus satikšanos ar savu jaunības dienu mīlestību (filmā spēlē grieķu aktrise, kas neatbilst īstā Landaus biogrāfijai, taču piestāv aktiera izcelsmei). Drosmīgie cilvēki / ДАУ. Смелые люди nomācoši parāda zinātnieku un čekistu attiecību nežēlīgo absurdu slēgtā pētnieciskā iestādē. Stīgu teorija / ДАУ. Теория струн krāšņi ataino fiziķu diskusijas, kas mijas ar viņu seksuālo kaislību izpausmēm. Ņikita. Taņa / ДАУ. Никита Таня parāda vēl vienu attiecību aspektu slēgtā komūnā.

Vairums filmu satur seksuāla un vardarbīga rakstura ainas, taču tās nav pašmērķis, drīzāk ir mēģināts parādīt cilvēku ikdienas realitāti, neko neslēpjot. Projekts DAU ir eksperiments, kura pierakstus, stenogrammas un rezultātus tā veidotāji nodod skatītāju rīcībā, īpaši nepaskaidrojot, ko ar to visu darīt. Lai gan nē – paralēli ir notikušas zinātniskās konferences, vēsturnieku semināri, ir piesaistīti dažādu jomu mākslinieki un literāti, kas snieguši savu vērtējumu, secinājumus, atspoguļojumus. Kopējais informācijas apjoms, kas radīts ap DAU, jau šobrīd ir tik milzīgs, ka aptvert to nav pa spēkam ne skatītājiem, ne ekspertiem. Iztērētie resursi laika, cilvēku un finanšu ziņā ir patiešām iespaidīgi, liekot domāt par rezultātam nesamērīgiem tēriņiem.

Galvenajā lomā - grieķu diriģents Teodors Kurencis

No otras puses, uz pārmetumu, ka “šīs filmas uzņemšana ievilkusies pārāk ilgi”, Hržanovskis atbild, ka reti kurš režisors ir strādājis tik ražīgi – piecpadsmit gadu laikā radot 15 filmas, sešus seriālus un vairākus multimediālus projektus. Kopējais projekta budžets netiek atklāts, taču zināms, ka sākotnējais finansējums iztērēts vēl pirms filmēšanas uzsākšanas, turpmāko darbu atbalstījuši privāti mecenāti, no kuriem lielāko daļu naudas (no 10 līdz 50 miljoniem eiro) devis krievu izcelsmes uzņēmējs Sergejs Adonjevs.

Jā, vēl noteikti jāpiemin skandāli un tiesvedības. Projektu DAU pavada leģendas par cilvēku pazemošanu, seksuālu izmantošanu un vardarbību filmēšanas laikā. Šobrīd ierosinātas trīs krimināllietas, viena no tām saistīta ar to, ka filmēti bērnu nama zīdaiņi ar attīstības traucējumiem. Esot tikuši filmēti neimitētas seksuālas vardarbības akti. Vienu no galvenajām varonēm filmās spēlē Olga, kuru Hržanovskis atradis sadomazohistiska rakstura porno ierakstos. Filmā piedalās ukraiņu neonacists Marcinkevičs ar iesauku “Tesak” (cirvis), kurš vēlāk arestēts un tiesāts par rasistiska rakstura izteikumiem un darbībām (šobrīd atrodas ieslodzījumā). Daudzi no projekta dalībniekiem nav izturējuši filmēšanas nosacījumus un pametuši to. Citi (to skaitā diriģents Kurencis) nelabprāt runā par notikušo.

No vienas puses, rodas iespaids, ka filmu veidotāji ieturējuši cinisku “māksla mākslai” estētikas līniju, kur upurus (it kā) attaisno radītais mākslas darbs kā augstāka vērtība. Taču nevar nepamanīt arī kādu citu pieeju – daudzās intervijās Hržanovskis runā par to, ka gala rezultāts nebūt nav svarīgākais šajā procesā. Šķiet, viņu pašu daudz vairāk interesējis tas, ko piedzīvojuši filmēšanā iesaistītie “modernie” cilvēki. Tas arī izskaidro (vai vismaz paskaidro) gatavās kinoprodukcijas neatbilstību žanra   profesionālās vai mākslinieciskās kvalitātes kritērijiem. Ja mērķis būtu radīt filmu, kas pārliecina ar autentiskumu un līdzpārdzīvojuma dziļumu, to varētu izdarīt ar daudz precīzākiem, jau atstrādātiem un iedarbīgiem paņēmieniem. Tas, ko mēs varam skatīties šobrīd kā “filmas”, nav kino tradicionālajā izpratnē, taču roka neceļas tās pasludināt par jaunu kino valodu vai kādu nākamo etapu audiovizuālajā mākslā. Bet kas tad īsti tas ir?

Skatoties DAU filmas kā stāstu par padomju slepenās zinātnes aizkulisēm (tā vismaz pavadošajās anotācijās mums tiek piedāvāts tās uztvert), acīs krīt neskaitāmi elementi un detaļas, kam grūti noticēt (kā teica savulaik populārā humora šovā, “ticamības moments tiek laupīts”). Režisors, kurš patiešām vēlētos mūs pārliecināt par vēsturisko detaļu autentiskumu, izmantotu citu valodu. Jā, varoņi tērpti ļoti detalizēti izstrādātos kostīmos, sadzīves priekšmeti ir rūpīgi piemeklēti, interjers ir pārdomāts, taču ik pa brīdim nākas pamanīt dīvainas neatbilstības vai pārspīlējumus. Kāpēc visās ainās, dažādās epizodēs, kuras šķir vairāki gadu desmiti, tiek dzerts no vienām un tām pašām neērtajām kristāla glāzēm? Kāpēc vīrieši valkā melnus bokseršortus zem garajām baltajām apakšbiksēm? Kāpēc vīto elektrovadu instalācija virs sienu apmetuma ir izvietota tik nejēdzīgās vietās tieši acu augstumā un fiksēta pie sienas ar fajansa izolatoriem ik pēc 20 cm? Kāpēc apspriežu galds zinātnieku kabinetā ir nejēdzīgi garš un šaurs, bet uz tā novietotas piecas milzīgas galda lampas, kas aizņem lielāko daļu galda virsmas? Kāpēc institūta ēdnīca ir iespiesta vienā neiedomājami mazā istabiņā, lai arī tajā pusdieno visi tur strādājošie zinātnieki? Jā, un šajā bufetē strādā divas darbinieces, kas pasniedz milzīgus šķīvjus ar ēdieniem, taču nav ne miņas no virtuves darbiniekiem vai pavāriem, kas to visu pagatavotu.

Čekists ar majora uzplečiem veic pratināšanu šaurā kambarī, kurā nez kāpēc atrodas pāris divstāvīgās gultas, bet turpat blakus ir spīdzināšanai paredzēta kamera, kas platības ziņā ir daudz lielāka, turklāt atejas caurums nez kāpēc izbūvēts uz podesta, kuru var sasniegt, kāpjot pa betona pakāpieniem. Landaus dzīvoklis savukārt ir milzīgs, piecmetrīgiem griestiem un absurdām statujām, guļamistabā atrodas vairākas divguļamās gultas. Jā, un vēl visās seksa ainās piedalās itin mūsdienīga pelēkzila gultasveļa, kas nekādi neatgādina padomju laiku sortimentu.

Skatītājs nemitīgi tiek konfrontēts ar sovjetiski nožēlojamu reālismu, ko atšķaida neizskaidrojami absurdi greznuma priekšmeti – tādi, kā mauzolejam līdzīgie pelnutrauki, piemēram. Rodas sajūta, ka filmas mākslinieki un butafori nav centušies radīt precīzi vēsturisku iespaidu, tā vietā piedāvājot kādu kompilētu, samākslotu un neticamu detaļu kombināciju. To skatoties, ienāca prātā motīvs no Staņislava Lema vai Andreja Tarkovska Solaris, kur kāds mums absolūti svešs intelekts ir radījis mūsu atmiņu “repliku”, balstot to vienīgi virspusēji nolasītās subjektīvās sajūtās, nevis loģiski pamatotā analīzē. Ja atceraties, kad Kriss Kelvins cenšas atpogāt savas neīstās sievas kleitu, izrādās, ka pogas ir piešūtas uz vienlaidus auduma virsmas. Bet viņas asiņu molekulārā struktūra mikroskopā izrādās vien butaforisks veidojums.

Tāpat arī DAU realitāte neparāda mums pagājušā gadsimta piecdesmito gadu priekšmetus un situācijas, bet gan piedāvā sava veida konstruktoru,

kurā klucīši un detaļas saliktas tādā veidā, lai izveidotu pavisam citām vajadzībām paredzētu instrumentu. Instrumentu, ar ko mums, skatītājiem, tālāk jāstrādā. Vienas un tās pašas galda lampas, glāzes, palagi, izlietnes katrā epizodē ir saliktas citā kombinācijā, kas kalpo tikai kā mācību poligons, kurā tiek izspēlētas pavisam īstas emocijas un attiecības. Nevis tolaik notikušu attiecību replikas, bet jaunas, mūsdienu cilvēku izsāpētas traģēdijas. Tas, kas šajās filmās ir patiesi interesants, nav to “vēsturiskums” vai biogrāfiskās detaļas, aizraujošākais notiek pavisam nesaistītās sarunās par dzīves jēgu un vērtībām, zinātnieku diskusijās par vienkāršam skatītājam netveramām fizikas vai matemātikas niansēm; brīžos, kad varoņi paši sevi ieved negaidītās situācijās, kas pieprasa filmēšanas nosacījumiem neraksturīgu lēmumu pieņemšanu.

Runā, ka Parīzes šova ietvaros, kad izredzētiem skatītājiem par milzu naudu tika piedāvāts pirmajiem iepazīties ar DAU materiālu, apmeklētāji tikuši pazemoti ar stāvēšanu rindās, nelaipnu apkalpošanu, neērtiem krēsliem, absurdām cenām un izrāžu grafikiem, kas nemitīgi mainījās. Savā ziņā arī tas bija realitātes šovs, kurā galvenais nebija kino radītais pārdzīvojums, bet iejušanās sava privātuma robežu pārkāpšanā – mēģinājums radīt jaunu, nevis atkārtot veco totalitārisma atmosfēru.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan