Bavārijas Elizabete (1837-1898), Austroungārijas imperatora Franča Jozefa sieva un Austrijas imperatore, vēsturē pazīstama arī ar mīļvārdiņu Sisī, kinoveidotājus interesējusi jau sen. Jaunu intereses vilni nodrošina gan Latvijā filmētais un nesen demonstrētais seriāls „Sisi”, gan Riga IFF programmā gaidāmā spēlfilma „Korsete / Corsage”.
Karaļi un karalienes, imperatori un imperatores, viņiem un viņām pietuvinātas personas… Vārdu sakot, galms vienmēr bijis romantiskām leģendām apvīts, un tas ir tieši tas, kas kino vajadzīgs – skaisti tērpi, nežēlīgas intrigas, fatālas iekāres, upuri un uzvarētāji.
Vispazīstamākā Elizabetes dzīves ekranizācija ir 20. gadsimta 50. gados uzņemtā austriešu triloģija, ko veidoja režisors Ernsts Mariška, – Sisī / Sissi (1955), Imperatore Sisī: Jaunā valdniece / Sissi – Die junge Kaiserin (1956), Imperatore Sisī: liktenīgie gadi / Sissi – Schicksalsjahre einer Kaiserin (1957); tā atnesa slavu galvenās lomas atveidotājai Romijai Šneiderei.
Taču šobrīd publiskajā telpā atkal pievērsta uzmanība šai vēsturiskajai personai – vasaras beigās Latvijas televīzijas programmā parādījās seriāls Sisi, kas filmēts arī Latvijā; septembra beigās klajā nāk Netflix seriāls Imperatore / The Empress, savukārt festivāla Riga IFF programmā oktobrī gaidāma Marijas Kreiceres 2022. gada kostīmdrāma Korsete / Corsage. Iespējams, ka Sisī atgriešanās televizoru un kinoteātru ekrānos saistīta ar iespēju vēsturisko kostīmfilmu mūžīgo pievilcību kombinēt ar citu skatījumu uz sievietes tēlu.
20. gadsimta 50. gados uzņemtā triloģija, ko pagājušā gadā demonstrēja arī Latvijas televīzija, atbilst tā laika vēsturiskās un romantiskās filmas tradīcijām. Tā sākas ar Sisī jaunības gadiem un liktenīgo pavērsienu – sākotnēji esot bijusi vienošanās, ka Francis Jozefs precēs viņas māsu, taču imperators par sievu izvēlas Elizabeti. Filmā ir skaisti dabas skati, daudz mīlestības, arī slimība un, protams, nemierīgie politiskie notikumi. Sisī, pateicoties savam šarmam un valodu zināšanām, ieņems lielu lomu Austrijas un Ungārijas attiecībās, taču galvenais viņas uzdevums tomēr ir būt uzticīgai un iedvesmojošai sievai, pavadīt vīru pieņemšanās un tamlīdzīgi. Trīs sēriju filma, daudz neiedziļinoties, ir patiešām skaista un savā ziņā – arī atbruņojoša.
Arī jaunais režisora Svena Bozes seriāls Sisi (ja vien tas neiekritīs seriālu nolemtībā “nu, vēl vienu nākamo sezonu!”) pievēršas notikumiem, kas saistīti ar Elizabetes jaunības gadiem un nobriešanu, vārdu sakot, laikposmu no apmēram 15 gadu vecumam līdz 30 gadiem. Filma, kas iesākas ar masturbāciju, nesola neko labu, īpaši, ja tā tiek pieteikta kā patiesos notikumos balstīta vēsturiska filma (“Godīgs un autentisks stāsts par neparasto Bavārijas hercogienes Elizabetes Amālijas Eiženijas jeb vienkārši Sisī dzīvi,“ raksta, piemēram, Go3 par šo sešu sēriju garo seriālu).
Ja nu kaut kā jāattaisno Sisi noskatīšanās, tad mani ieintriģēja fakts, ka filmēts ticis Latvijas pilīs un Vecrīgā, un seriālā piedalās arī latviešu aktieri, piemēram, Gundars Āboliņš un Ģirts Krūmiņš. Diemžēl atpazīstamās vietas neizraisa nekādu prieku, jo tajās pamatā notiek nesakarīga un nepamatota darbība sliktā galveno aktieru izpildījumā (lomās Dominika Devenporta un Janniks Šūmans). Īpaši švakas ir pirmās trīs sērijas (vēlāk – taisni žēl! – filma zaudē spēju būt tik sliktai, ka liekas jau interesanti, un kļūst mazliet sakarīgāka).
Daudzsēriju filmai, jūtams, bijis milzīgs budžets, droši vien arī scenāristu honorāri bijuši lieli, taču tas diez ko daudz nav līdzējis. Sižetiski visabsurdākā ir otrā sērija. Lūk – Franča Jozefa līgava Elizabete uzzina, ka Francis apmeklējis bordeli (un viņa, protams, uz priekamāju aizjāj ar zirgu – skat. tālāk par droniem). Nākamajā dienā Sisī (it kā taču labi audzināta un augstdzimusi jauna meitene!) atgriežas bordelī, lai savervētu prostitūtu, ar kuru pārgulējis viņas topošais vīrs, aicina jauno sievieti uzdoties par grāfieni un kļūt par Elizabetes palīdzi galmā (lai palīdzētu arī ar padomiem seksā). Mūsdienās, šķiet neviens vairs negaida, lai filmas pilnībā atbilstu vēsturiskiem faktiem, taču būtu vēlams vismaz, lai notikumiem ir saistība ja ne ar patiesību, tad ar veselo saprātu gan.
Tomēr vislielāko disonansi izraisa šo sēriju veidotāju liekulība, un tā ir seriāla lielākā problēma. No vienas puses, autori cenšas Sisī parādīt mūsdienīgi – kā jūtīgu, seksuālu, brīvdomīgu, vēlāk pienākumu apspiestu sievieti –, taču paši nemitīgi iekrīt tā saucamā “vīrieša skatiena” un vispār klišeju lamatās. Tas ir tas pats, ko dara sieviešu žurnāli, kuri vienā lappusē protestē pret sieviešu objektivizāciju, bet blakus intervijā piesaka savu varoni, rakstot “… šī valšķīgā un trauslā būtne, X sieva, sievišķīgi apsēžas, noslidinot pie kājām zaļo Gucci somiņu…” vai tamlīdzīgi.
Seriāla vaļīgais sižets tiek aizpildīts ar “skatiem” (jo kaut kā jau jātiek galā) – Sisī neskaitāmas reizes parādās viegli tērpta, ar gandrīz vai pavisam noslīdējušām tērpa lencītēm, turklāt operators ir bijis apsēsts ne vien ar kailu miesu, bet arī ar droniem – ik pēc laika skatā no augšas redzam Elizabeti joņojot uz zirga šurpu turpu; tiesa, visai skaistās ainavās. Dažbrīd kombinētas abas metodes – drons no augšas pietuvojas uz zirga auļojošai meitenei, kurai, ritmiski kustoties, pamazām atkailinās pleci.
Austriešu režisore Marija Kreicere savu atšķirīgo pieeju stāstam par imperatori Elizabeti ieliek gan filmas nosaukumā, gan notikumos, gan aktierspēlē; patiesībā – it visā. Korsete ir laba metafora – ārēji skaistā un smalkā apģērba funkcija ir iespiest un apspiest, un tieši tā arī jūtas Elizabete.
Viņai ir 40 gadu (lūk – kur citiem šis stāsts beidzas, Kreicerei tikai sākas), viņu krāpj vīrs, viņai ir miris viens bērns, viņa ir nogurusi no ceremonijām; viņa ir vientuļa. Filmas sākumā Elizabete cenšas iespraukties korsetē, taču vēlāk viņa to tās atteiksies – tas būs pavērsiens, atbrīvošanās, savā ziņā arī palaišanās (tajā laikā viņa lieto heroīnu).
Mītu par stipro, skaisto utt. Austrijas imperatori Elizabeti Kreicere pārdur kā mākoni, kas izplēnot ietin šo tēlu nekad neatšķetināmā melanholijas miglā. Aktrise Vikija Krīpsa šajā lomā ir patiešām laba – viņas Elizabete ir pretrunīga, neviennozīmīga, vārdu sakot, ļoti cilvēcīga.
Filma, lai arī skatītājs tiek orientēts laikā un vietā, pārsvarā sastāv no epizodēm, kurās notikums ir vairāk iekšējs nekā ārējs. Elizabete smēķē, Elizabete ēd (precīzāk, sēž pie šķīvja), viņa guļ vannā (arī šajā filmā, starp citu, ir masturbēšanas aina) vai vienkārši skatās tālumā. “Neviens nemīl nevienu,” filmas sākumā saka aizkadra balss, un tā ir skumja ass, kas satur Korsetes mugurkaulu. No Elizabetes tiek pieprasīts, lai viņa piedalītos valsts lietās, taču ne pārāk; lai viņa būtu skaista un nenovecotu, lai viņa būtu stipra, bet reizēm – lai viņas nebūtu, lai netraucētu. Apkārtējo spiediens noved pie tā, ka Elizabete pati vēršas pret savu ķermeni –
viņa gandrīz nemaz neēd, viņa pati sev neliekas pievilcīga, viņa sevi nemīl; vienā brīdī viņa ņem un izlec pa logu.
Varbūt maldos, bet izskatās – vienīgais brīdis, kad Elizabete uz sevi skatās ar prieku, ir tad, kad jaunais francūzis, kino kameras izgudrotājs, rāda viņai kadrus, kuros Elizabete ļāvusi sevi iedzīvināt uz melnbaltās kinolentes. “Cilvēki baidās no izzūdošā,” viņa saka.
Filmā ietvertā pašrefleksija par kino kā iespēju kaut ko paturēt iepretim gaistošajam uzliek kinomākslai lielu atbildību. Lentes radītais iespaids par kādu personu, par viņas dzīves ārējām kustībām un tām, kuras vien nojaušam, var būt ļoti spēcīgs. Iespējams, tāpēc Kreiceres filmā nav jūtama nekāda pretenzija uz vēsturisko patiesumu. Korsete ir smalks un kinematogrāfiski skaists ieskats kādas sievietes dvēseles kustībās, kamēr tā iespiesta sabiedrības un arī savas melanholiskās mazvērtības žņaugos.
Tikmēr realitātē Lielbritānijas karalienes Elizabetes II aiziešana mūžībā cieņpilni atgādināja, ka būt par monarhu vispirms nozīmē pienākumus. Tas ir – jāpieņem, ka tā ir dzīve, kurā visi spēki jāvelta, rūpējoties par ko lielāku kā sevi pašu, lai vai kas. Tomēr karaļnama neoficiālais moto “Nekad nesūdzies, nekad nepaskaidro” par laimi un acīmredzami neattiecas uz kino.
