„Nu, findrāļi, uz pakaļkājām!” – stundu sākot, parasti uzsauca Jelgavas Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Ruta Rulle. Lai gan vairāk teātri, bet arī kino viņa centās mums iebarot. Jauna mācību gada sākums mudina pazondēt situāciju – kā mācību iestādēs ar to sokas tagad? Kā dažādās iniciatīvas, standarts „Skola 2030” un skolotāju tālākizglītības kursi audiovizuālajā jomā iepludina filmas mācību saturā? Un kādas ir skolotāju un skolēnu atsauksmes un pieprasījums pēc kino skolās?
Pieredzē dalās Jelgavas Valsts ģimnāzijas (JVĢ) latviešu valodas un literatūras skolotāja Elita Indriksone, kinoteātra Kino Bize Pēcstundu komanda, organizācijas Kinopunkts pārstāve Maija Kalniņa, Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) pedagogu tālākizglītības kursu organizētājs Dainis Juraga un Latvijas Kinematogrāfistu savienības projekta Kino visiem un visur Latvijā vadītāja Ieva Pitruka. Vēl arī skolniece Ume Zēberga pastāsta, kā kino piepilda viņas ikdienu un kas patīk viņas vienaudžiem.
Par kinoizglītību runājot, vismaz šī raksta kontekstā jāzina, kas ir Latvijas Skolas soma un Skola2030. Kultūrizglītības programma Skolas soma kopš simtgades mācību gada (2018/2019) skolēniem sniedz valsts apmaksātu iespēju skolā iepazīties ar desmit kultūras nozaru, tostarp kino, vēsturisko mantojumu un jaunākajiem darbiem. Programmu administrē Latvijas Nacionālais kultūras centrs, visi citi Skolas somu sarunās min bieži.
Valsts izglītības satura centra (VISC) īstenotais projekts Skola 2030 savukārt ir daudzkārt piesauktā pakāpeniskā pāreja uz kompetencēs balstītu izglītību. 2017. gadā uzsākta 100 pilotskolu aprobācija, starp šīm skolām bija arī Jelgavas Valsts ģimnāzija. Pirmsskolu līmenī pārmaiņas sāka īstenot 2019./2020. mācību gadā, pamatskolas un vidusskolas līmenī – no 2020./2021. mācību gada. Skola2030 paredz arī kino izmantošanu mācību saturā. Piemēram, ŠEIT var palūkoties uz latviešu valodas stundas uzdevumiem, kuros skolēnam uzdots rakstīt filmas recenziju un scenāriju.
Tagad īss pārskats par iniciatīvām, kas sadarbojas ar skolām vai piedāvā skolotājiem audiovizuālās mākslas kursus.
2015. gadā Nacionālais Kino centrs (NKC) sadarbībā ar VISC aizsāka projektu Kino skolās. Saturam pedagogi piekļūst caur portālā filmas.lv īpaši atvēlētu sadaļu, pieejas kodi izsniegti turpat 1900 pedagogiem, tai skaitā diasporas skolotājiem[1]. Patlaban pedagogu mācību darbam pieejamas 56 filmas, katrai sagatavots izziņas materiāls ar kontekstuālo informāciju, metodiskais materiāls ar sasniedzamajiem rezultātiem un organizatoriskajām detaļām, divas dažādas darba lapas skolēniem. Nianses mainās atkarībā no priekšmeta. Piemērs ar filmu Vectēvs, kas bīstamāks par datoru (2017) – sociālajā un pilsoniskajā mācību jomā sasniedzamais rezultāts ir: „Analizē amatpersonu un pilsoniskās sabiedrības organizāciju rīcības tiesiskumu un ētiku dažādās situācijās. Novērtē likumību un nelikumību.” Tikmēr tehnoloģiju mācību, valodu mācību vai kultūras izpratnes un pašizpausmes mācību jomās akcenti ir citi.
Pedagoģiski nolūki ir arī LKA Rīgas kino muzejam, kurš rīko skolēnu ekskursijas un aktīvi darbojas muzejpedagoģijas virzienā. Piedāvājumā ir četras tematiskās kino pastaigas dažādām vecuma grupām.
Tālāk. Kopš 2010. gada darbojas Latvijas Kinematogrāfistu savienības projekts Kino visiem un visur Latvijā, uz reģioniem vedot latviešu filmas un to radošās komandas. Liels uzsvars likts uz sadarbību ar skolām. Par reģioniem rūpējas arī Kinopunkts. Darbību uzsācis jau 2008. gadā, arī šis projekts aizved Latvijas filmas uz reģioniem un skolām. Arī te ir atsevišķa sadaļa pedagogiem, pa plauktiņiem salikti klašu diapazoni un attiecīgais filmu piedāvājums. Demonstrēšana pārsvarā notiek caur Skolas Somu.
Uz skolām dodas un skolotājus apmāca Latvijas Kultūras akadēmija, Kino Bize un Riga IFF. Pērn rosījušies visi trīs – LKA organizēja trīs dienu tālākizglītības kursus skolotājiem, Kino Bize noslēdza savu Pēcstundu projektu, Riga IFF atklāja Kino klubu, kura saturs vērsts uz kino veidošanas iekšējo virtuvi – desmit videorullīšos industrijas profesionāļi pastāsta par sava darba specifiku, ir arī sagatavotas darba lapas skolēniem.
Varētu domāt, ka te jau nu visa kā ir par daudz, tomēr kultūras un izglītības profesionāļi skaidro – interese par kursiem no skolotāju puses esot ievērojama, kamēr darbs ar skolām – laikietilpīgs, tādēļ labi, ka šajā izglītošanas jomā ir vairāki spēlētāji, un dažādo iniciatīvu saturs nemaz tik ļoti nedublējoties. Tikmēr saruna ar īstu un dzīvu skolotāju atklāj arī vēlmju saduršanos ar skolas realitāti – skolotājiem trūkstot laika, bet ierindas skolēna entuziasms par kino un kultūru vispār esot švaks.
Kinopunkts: „Audzināt no pirmās klases”
Vairāk nekā 15 darbības gados Kinopunkts sadarbojies ar aptuveni 300 skolām. Maija Kalniņa Kinopunkta lomu saredz ērtā un kvalitatīvā filmu demonstrēšanas procesa organizēšanā, un fakts, ka līdzās pastāv vairākas iniciatīvas, nekādu rīvi neradot. „Tas ir ļoti liels un apjomīgs darbs – ar katru vietu ir jāsazinās, jāuzklausa vēlmes un vajadzības, jāpielāgo saturs. Līdz ar to katram demonstrētājam ir sava vieta, un kopumā tas tikai ceļ skatītāju skaitu.”
Kā tas izskatās praksē? Kinopunkts regulāri izsūta infolapas par jaunākajām filmām, to mērķauditoriju (klašu diapazoni) un tematisko ievirzi (pielāgojot priekšmetiem), skolotāji izvēlas vienu vai vairākas interesējošās filmas.. Organizē arī filmu pārstāvju vizītes uz skolām. Maija stāsta, ka viņi parūpējoties arī par darba lapām, kas motivē skolotājus un atvieglo viņu sagatavošanās priekšdarbus.
Par to, kas interesē skolotājus, Maija saka: „Lielākā interese ir par literāro darbu ekranizācijām un konkrētu laika posmu atspoguļojošām vēsturiskajām filmām. Aktuālas ir arī filmas par dažādām ievērojamām personībām vai lielajiem notikumiem (Dziesmu svētki, olimpiskās spēles).
Patlaban piedāvājumā ir ļoti daudz vēsturisku filmu, taču samērā maz par mūsdienām.”
Kinopunkta pieredze rāda, ka centieni popularizēt kino kā mācību palīglīdzekli ir lietderīgi un rezultatīvi. „Interese par kino aug atbilstoši tam, cik tas tiek rādīts. Skolās, kur bērni filmas sākuši skatīties jau no pirmās klases, pieaugot viņi spēj uztvert jau ļoti sarežģītus kinodarbus,” secina Maija.
Ieva Pitruka: „Skolas nozīme pieaug”
Ar LKS projektu Kino visiem un visur Latvijā Ieva Pitruka brauc uz skolām un vada kinolektorijus, kuros kopā ar skolēniem un filmu autoriem pārrunā redzēto. Pandēmijas laikā labi attīstījušies attālinātie lektoriji zūmā, kas arī tagad pārtrumpo klātieni finansiālu ierobežojumu dēļ. Ieva stāsta, ka uzreiz jūtams, vai skolotājs ar klasi strādā un vai konkrētā filma pārrunāta. Ja tā ir, tad lektoriji sanākot auglīgi, skolēni aktīvi uzdod padziļinātus jautājumus. Zinātkāra auditorija ir lauku skolās, īpaši regulāri un dažādu repertuāru skatoties Daugavpilī. „Bauda sarunāties ar zinātkāriem un izglītotiem bērniem,” saka Ieva.
Viņa iezīmē būtisku likumsakarību – reģionos notiekošie reformu procesi liek spieķus kultūras pieejamības riteņos. „Mēs sastopamies ar ārkārtīgi negatīvām parādībām – likvidētas skolas un kinoteātri, slēgti kultūras centri. Pašvaldības kultūras iestāžu darbiniekiem samazina darba stundu skaitu un algu. Vecie un pieredzējušie darbinieki plīst nost vai saka, ka neļaus sevi pazemot, ja reiz viņu darbu nenovērtē,” tā Ieva. Pašvaldībās kļūst arvien grūtāk piedāvāt nopietnu kino repertuāru, tādēļ pieaug skolas nozīme kultūras izpratnes ieaudzināšanā. Nenoliedzami, arī kino skatīšanās paradumi mainās – īpaši reģionos priekšroku dod straumēšanas platformām.
Izšķiroša ir paša skolotāja spēja aizraut skolēnu. Par gribēšanu un varēšanu Ieva saka: „Taisnība, ka stundu skaits ir ierobežojošs faktors, skolotāji ir nomocīti arī ar papīru un priekšrakstu gūzmu. Tomēr tur, kur skolotājs sevi saredz ne tikai kā priekšmeta mācītāju, bet arī kā jaunas personības audzinātāju, ir brīnišķīgi rezultāti. Ja skolotājs ar bērniem strādā kultūrizglītības virzienā, arī bērniem tas ir saistoši.”
Darbā ar skolotājiem Ieva novērojusi, ka elastīgāki visa jaunā integrēšanā un radošu stundu vadīšanā esot pieredzējušie skolotāji, kamēr jaunās paaudzes pedagogiem esot grūtāk ierakstīties jaunajā standartā. Nereti novērots, ka jaunajiem pašiem klibo kultūrizglītība. Kad piedāvātas filmas par Juri Podnieku vai Gunāru Astru, šos vārdus, šķiet, gados jaunais skolotājs dzird pirmo reizi. „Lielā sāpe ir par dokumentālo kino, kuram vispār nekur vairs neatrodas vieta. Bet mums tas ir tik ļoti labs! Tas, ka skolotājiem nebija liela interese par Juri Podnieku, ļoti sarūgtināja,” stāsta Ieva. Šādu situāciju veicina arī labu nodomu vadītais niķis likt klasei balsot par filmas izvēli. Ieva skaidro:
„Notiek spēlēšana demokrātijā. Skolotāja jautā: „Vai jūs gribat noskatīties dokumentālo filmu par Juri Podnieku? Vai labāk skatīsieties jauno komēdiju?”
Kā jūs domājat, kāda ir atbilde? Es teiktu, ka nevis vairākums, bet visi izvēlas komēdiju.”
Taujāta par projekta Kino visiem un visur Latvijā lomu uz pārējo iniciatīvu fona, Ieva saka: „Mūsu mērķis nav izglītot profesionāli vai nodarboties ar kinozinātni. Mūsu mērķis ir audzināt nākamo skatītāju, radināt viņu pie latviešu filmu skatīšanās. Filmas ir izcils, ērts, mobils veids, kā iepazīstināt skolēnu ar mākslas valodu, kultūru, vēsturi.”
Un, ja arī Ievas iezīmētie reģionu procesi un pašu skolotāju kultūrizglītības aspekti dara bažīgu, nevajadzētu aizmirst, ka tomēr ir daudz talantīgu skolotāju un zinātkāru bērnu, un to Ieva nerimstoši uzsver.
LKA kursi skolotājiem: „negaidīti pozitīvi”
LKA sadarbībā ar VISC pērn augustā piedāvāja bezmaksas kursus skolotājiem, kuros paplašināt izpratni par audiovizuālo mākslu un kino izmantošanu pedagoģijā. Kursu koncepcijas autors un pasniedzējs, arī LKA Audiovizuālās mākslas katedras vadītājs Dainis Juraga stāsta, ka tie bijuši pieprasīti – uz paredzētajām 60 vietām saņēma 139 pieteikumus un apstiprināja vairāk, nekā plānots, – 72. Skolotāju darbavietu ģeogrāfija puslīdz nosedz visus novadus, bet augsta koncentrētība vērojama no Rīgas, Pierīgas, valsts centrālās daļas un Liepājas. Daudz vizuālās mākslas skolotāju – Dainis stāsta, ka tas ir priekšmets, kur audiovizuālā māksla arvien biežāk tiek integrēta. Pārstāvēti arī citi priekšmeti, tostarp teātra māksla, literatūra, sociālās zinātnes, kultūras pamati, vēsture, digitālais dizains. Pieteikšanos kursiem motivējusi gan profesionālā pašizaugsme un tehnoloģiju klātbūtne skolas ikdienā, gan jaunais izglītības standarts.
Formāts – gan tiešsaistes kursi, gan klātienes nodarbības. Zūmā skolotāji klausījās Zanes Balčus, Ingas Pērkones-Redovičas, Jāņa Ābeles un Martas Elīnas Martinsones teorētiskās lekcijas, bet klātienes dienās Dāvja Dreimaņa, Jāņa Ābeles, Martas Elīnas Martinsones un Daiņa paša vadībā apguva praktiskās iemaņas scenārija izveidē, filmu režijā un audiovizuālā materiāla analīzē. Sadalīti trīs grupās, pedagogi zināšanas pārbauda praktiskos uzdevumos – filmē un montē. Gājis labi. Skolotāji veikli rīkojušies ar telefoniem, un koordinēt praktisko pusi izdevies raitāk, nekā cerēts. Dainis piezīmē, ka daudziem gan pietrūcis laika.
Atsauksmes – „negaidīti pozitīvas”. Dainis stāsta, ka skolotājiem patikusi pieeja mācies darot. Prakse apstiprināja, ka skolotāji nāk mācīties no profesionāļiem, lai viņiem rādīto nokopētu, pielāgotu detaļas un kā starpnieki nestu audzēkņiem. „Daļa atsauksmju bija kritiskākas, uzsverot, ka mēs kā kinoprofesionāļi un augstskolu pasniedzēji esam par maz lietojuši specifisko Skola2030 terminoloģiju. Viņus interesēja, kā tas, kas mums sakāms, iet kopā ar šiem terminiem,” uzsver Dainis. Neskaidrības radušās arī, pārspriežot vērtēšanas kritērijus. Piemēram, kā novērtēt vizualizētu dzejoli? Tagad skolotājiem esot daudz dažādu pozīciju, kas atsevišķi jāizsver, lai iegūtu darba kopvērtējumu.
Ja liekas, ka kursu un iniciatīvu klāsts ir biezs, Dainis apgāž šo ilūziju. „Piedāvājums tieši mācīties ir ļoti mazs. Es esmu tajā burbulī, tāpēc redzu.
Skolotāji paši prasa, kur var apgūt filmpratību.
Ir Pūces akadēmija, ko iesaku, ir Kino Bizes lektorijs Duanela kino skola, ir Riga IFF Kino klubs. Ja mēs skatāmies uz skolotāju apjomu un pieteikumu skaitu, tas ir nepietiekami.”
Vaicāts par vidusskolu absolventu kino gaumi un zināšanām, iestājoties Nacionālajā Filmu skolā, Dainis saka – ik gadu esot kāda viena reflektantu iecienītākā latviešu filma, ko tad visi masveidā piesauc. Ilgi turējies Dvēseļu puteņa (2019) un Janvāra (2022) popularitātes vilnis, bet katru gadu nākot jauni pārsteigumi. Šobrīd visiem jauniešiem zināmākā filma bijusi Mātes piens (2023), „vēl arī Pastkarte no Romas (2024) šogad bija topā, Elzas Gaujas filmas vispār bieži piemin. Skolas somas saturs ir tas, ko viņi zina no Latvijas kino, bet ārzemju kino zināšanās tālāk par Vesu Andersonu jaunieši nav tikuši.” Protams, ir daudz izņēmumu un grēks vispārināt, tomēr kopumā jauno reflektantu zināšanas par Latvijas kino ir limitētas. Vēlme mācīties gan esot – izglītības izstādē Skola 2024 Ķīpsalā Daini ielenkuši jaunieši, prasot, kur varot pamācīties par kino pirms akadēmijas iestājeksāmeniem.
Šogad LKA kursu projekts KKF konkursā nav ticis atbalstīts, bet skolotāju interese un atgriezeniskā saite mudina turpināt iesākto. Tiek ņemti vērā arī skolotāju ieteikumi kursu saturā iekļaut vairāk animācijas filmu.
Kino Bizes Pēcstundas: "tālredzīgi audzināt nākamo skatītāju"
Laika posmā no 2022. gada janvāra līdz 2023. gada jūnijam tika īstenots kinoteātra Kino Bize projekts Pēcstundas, kur skolotāji apguva kino teoriju un praksi. Ar kino veidošanas meistarklasēm Bize devās uz 24 skolām, un kinoteātra saimnieks Māris Prombergs lēš, ka 2022. gada rudenī uzsākto tiešsaistes lekciju ciklu skolotājiem katru reizi apmeklēja vidēji 150 skolotāju.[2] Tā kā projekts finansēts ar EEZ un Norvēģijas grantu atbalstu, pirms tam Pēcstundu komanda devusies pie norvēģu partneriem pieredzes apmaiņā. Arī kursu izstrādāšanā balstījušies viņu pieredzē un aicinājuši filmu studijas Apagon kolēģus vadīt meistarklases pie mums.
Līdzīgi kā Dainis, arī projektu, izplatīšanas un bērnu programmas vadītāja Paula Bērziņa interesi gan par kursiem, gan par meistarklasēm vērtē kā negaidīti lielu, tāpat arī atsauksmes pozitīvas. Meistarklašu laikā grupās sadalītie jaunieši filmēja savas īsfilmas. „Kino veidošanas teorija uzreiz tika izmantota praksē, un jaunieši to varēja ļoti ātri apgūt, vēlāk dienas gaitā apgūstot arī kino montāžu un prezentējot savu filmu. Bijām pārsteigti, cik ātri un kvalitatīvi jaunieši spēja izpausties,” dalās Paula. Vēl joprojām pienākot jautājumi par nākamajiem lekciju cikliem. Kino Bize gribētu turpināt, un Paula uzsver, ka būtiski būtu šādus kursus piedāvāt bez maksas, bet viss atduras finansiālajā atbalstā.
Izstrādājot Pēcstundu saturu, akcents tika likts uz praktiski lietojamām zināšanām, lai skolotājs klasē varētu brīvi operēt ar apgūto un veidotu sakabi ar citiem kino izglītības materiāliem. Paula norāda, ka procesa veiksmīgai norisei ir svarīgi, lai pedagogi pārzina kino vēsturi un valodu, pārliecinoši spējot to integrēt darbā ar mācāmajiem. Kino Bize aktīvi organizē privātus seansus klašu grupām un gan jauniešiem, gan pieaugušajiem piedāvā arī Duanela kino skolu. Par to Paula saka: „Kritiskās, analītiskās domāšanas veicināšana saskan ar mūsu ikdienas darbu kinoteātrī.”
Kā ar jauniešu atdevi? Projektu koordinatore Janeta Henzele atklāj, ka nodarbības sākumā viņi uzreiz nepavelkas, bet, kad tiek pielaisti pie darīšanas, acis iedegoties. „Novērojams, ka skolēni labi pārzina tehnoloģijas un pārsvarā jau māk lietot montāžas programmas vai dažādos kameras režīmus. Saziņā ar skolotājiem priecājāmies uzzināt, ka reizēm esam ieinteresējuši skolēnus, kuri, iespējams, neizrāda tik lielu interesi ikdienas darbā. Ikkatrā klasē bija vismaz viens skolēns, kas patiesi aizrāvās ar īsfilmas veidošanu un atzina, ka labprāt ar kino nodarbotos arī nākotnē,” saka Janeta, piemetinot, ka jo īpaši reģionu skolotāju prieks un pateicība bijusi varensirsnīga.
Skolotāja Elita: "trūkst konteksta un patstāvības"
Aizstaigāju arī uz savu veco skolu. Jelgavas Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Elita Indriksone ir ar abām rokām par filmu izmantošanu literatūras stundās un to arī iespēju robežās dara, ne vien skatoties daiļdarbu ekranizācijas, bet arī jaunāko latviešu kino. Tiesa, iespējas atduras realitātē – ja vien tā nav padziļinātā humanitāro zinātņu novirziena klase, tad literatūrai paredzētas tikai divas mācību stundas nedēļā.
„Ko var izdarīt divās stundās? Tad skolēnam filma būtu jāskatās mājās. Bet tur atkal ir
cita problēma – bez iepriekšējas sagatavotības un skolotāja komentāriem jaunieši nereti nesaprot daudzas filmas”.
Elita min Ezera sonāti (1976). „Realitātē liela daļa, piemēram, neizlasa grāmatu [Regīnas Ezeras Aka. – Aut. piezīme.], tikai noskatās filmu, bet tur ir tik daudz skaidrojamā! Kas ir izsūtītie, kas ir sarkanarmieši… Jaunais standarts skaisti paredz, ka jaunieši prot savilkt paralēles starp dažādiem priekšmetiem, vēstures zināšanām vajadzētu atspoguļoties arī literatūrā. Bet mācāmie laika periodi skolas programmā nekad nav sakrituši – literatūrā, piemēram, jau mācāmies Dvēseļu puteni, bet vēsturē ir pilnīgi cits gadsimts! Gribot negribot man jāstrādā arī par vēstures skolotāju.” Informācijas laikmetā un pie mūsdienu iespējām jauniešiem vairāk būtu jāapgūst pašiem, lai jau tā noslogotais skolotājs varētu fokusēties uz konkrēto tematu, nevis gari un plaši stāstīt konteksta informāciju. Taču no skolēna tas prasa labu gribu, un tikai centīgākie patstāvīgi painteresējoties par daiļdarba vai filmas vēsturisko un sociālo kontekstu. Tā kā skolēniem trūkst izziņas patstāvības, viss jālejot mutē, bet no tā jau sen vajadzētu attālināties.
Turpinot par jauniešiem nesaprotamām filmām, tādas atsevišķos gadījumos izrādījušās arī Janvāris un Mana brīvība (2023). Skolotājiem, kas jauniešu vecumā piedzīvojuši šos laikus un pazīst filmās attēlotās personības, tā ir nostalģija, bet vidusskolēnam parastajam no šādām filmām ne silts, ne auksts. Elita min, ka arī ilgtermiņa atmiņa esot vāja: „Kad prasu kāda varoņa vārdu, mēdz atbildēt – nu, tas ar pinkainajiem matiem... Nespēj atcerēties pat klasiskus vārdus! Kā var analizēt filmu vai grāmatu, ja pat varoni nevar nosaukt vārdā?!” Protams, atkal jāpiesauc atruna, ka ir daudz arī zinātgribošu jauniešu, tomēr mēs šobrīd pārrunājam vispārējo problemātiku.
Vēl par kopā skatīšanās realitāti. Ja skola nopērk iespēju skatīties kādu Skolas somas filmu, izrādīšanu bieži organizē kolektīvi, skolas lielajā zālē. Forši. Bet realitātē filmas uztveršanu ietekmē gaisma, akustika un neiespējamība filmu iepauzēt un kaut ko paskaidrot (tas ir pārāk laikietilpīgi, kad kopā skatās vairākas klases skolas dienas vidū). Ideāli būtu skatīties filmas klasēs, tur tagad arī tāfeles vietā ir milzīgs displejs. Tomēr te atkal atgriežamies pie dārgā laika aspekta. Elita stāsta – ar komentēšanu un iepauzēšanu vienai pilnmetrāžas filmai pat ar divām mācību stundām var nepietikt. Atkal jācer, ka mājās noskatīsies. Vai, piemēram, seriāla Pansija pilī (2024) skatīšanās tikusi organizēta kā pēcstundu aktivitāte, bet tad savukārt apmeklētība bijusi gaužām vāja.
Protams, Jelgavas skolotāji apsver iespēju kolektīvi doties uz salīdzinoši tuvās Rīgas kinoteātriem, bet tas tomēr ir organizatorisks čakars. Visi kopā vilcienā vai organizētā skolas autobusā? Atpakaļ vēlu? Tā jau notiekot ar citām ekskursijām un teātra apmeklējumiem – noņemšanās pamatīga. Portāla filmas.lv sadaļa Kino skolās arī ir pazondēta, bet tur netiek iekļautas pašas jaunākās filmas.
Uz citas nots – par dažādām niansēm un izņēmumiem. Arī filmu fragmenti noderot kā mācību palīglīdzeklis, skolotāja min hrestomātisko sarunu par „Gaujard – Gožār” no Limuzīna Jāņu nakts krāsā (1981) kā izcilu piemēru komunikatīvās situācijas analīzei, kas tagad iekļaujas latviešu valodas mācīšanas standartā. Tāpat ar dialektiem, kuru demonstrēšanai lieti noder filmu fragmenti.
Elita atceras gadījumu, kad izmantota tikai daiļdarba ekranizācija – tā vietā, lai lasītu grāmatu. Tas gadījies, kad
bibliotēkā nav bijis pietiekams skaits Zigmunda Skujiņa romāna Kailums eksemplāru, tāpēc skatījušies filmu Spēle (1981).
Arī gala eksāmenā ir prasība izmantot kultūras un / vai literatūras faktus, „tā ka būtībā jaunietis var izmantot ne vien grāmatas, bet arī kino zināšanas. Tāpēc mēs arī filmas pērkam par skolas naudu.”
Ume Zēberga: ceļu rāda Letterboxd
Par to, „kāda tā mūsdienu jaunatne”, pukojas un bubina ikviena paaudze, bet neko nedrīkst vispārināt. Piemēram, Umei Zēbergai „dra-a-ausmīgi patīk” kino. Absolvējusi Salaspils 1. vidusskolas 9. klasi, šo semestri Ume uzsāk Ogres tehnikumā, lai mācītos Dizaina un mākslas nodaļas videooperatora novirzienā. Piedalījusies gan Riga IFF Kino Klubā, gan Kino Bizes Duanela kino skolā, kur, būdama pēc gadiem jaunākā, uzskata sevi par veterāni, jo apmeklē to jau divus gadus.
Par kino savā skolā Ume saka: „Kad uzzināju par Riga IFF Kino klubu, centos šo ideju izklāstīt skolas priekšniecībai, bet nebija lielas atsaucības. Ceru, ka jaunajā skolā cilvēki būs atvērtāki un izdosies šo sapni realizēt.” Viņa stāsta, ka kino kā palīglīdzeklis stundās ir ticis izmantots, bijuši arī klases vakari ar filmām uz ekrāna, bet par rūpīgu skatīšanos to grūti nosaukt.
Vai Umes vienaudžus interesē kino? „Nav dzirdēts daudz sarunu par latviešu kino... Varbūt tas nav tik pieejams visiem, vieglāk skatīties ārzemju filmas. Taču Letterboxd vietne mani ir satuvinājusi ar draugu kinogaumi; uzzinu, ko viņi skatās, un varu saprast, vai mani tas interesē. Lasot šīs dažreiz nenopietnās recenzijas, manāms, ka manu draugu vidū dominē Āzijas kino, visbiežāk – korejiešu seriāli un filmas.”
Var jau saprast
Tātad – „nevalstiskās kinoizglītības” jomā lielas vaimanāšanas vai miegainības nav, rosība un domu apmaiņa notiek. Izrādītāji un kursu organizatori iegulda laiku un enerģiju kinoizglītības spēcināšanā; spriežot pēc pieprasījuma, arī skolotāji no visiem Latvijas nostūriem meklē iespējas mācīties un atvest filmas uz savu skolu. Labo gribu ierobežo mācību satura blīvums, konkrētam priekšmetam atvēlētais (nelielais) stundu skaits, taustīšanās ap Skola2030 standartu un vidējā skolēna ne vienmēr sparīgā vēlme skatīties filmas, skatīties latviešu filmas, skatīties latviešu dokumentālo kino. Arī kinoteātru pieejamība, reģionu procesi un paša skolotāja izglītotība spēlē nozīmīgu lomu.
Loģiski, ka pilnīgi atšķirīgi par skolēniem izsakās kinoprofesionālis, kurš satiek atlasītu, kultūrā iesvaidītu klasi, un skolotājs, kurš ikdienā stādā ar jauniešiem. Var arī saprast to ierindas vidusskolēnu – negribas pieslieties nūģiem vai zubriem, kad notiek Ievas minētā balsošana par labu dokumentālai filmai vai komēdijai. Atcerieties, arī Sarmīte Tizlenēs (2021) mēģināja iztaisīties krutāka, paziņojot, ka latviešu kino, pieklājīgi izsakoties, nav diez ko labs... Var arī saprast, ja kino ir mazākā rūpe humanitāro zinātņu skolotājam laikā, kad viņa mācāmā priekšmeta saturs mainās, bet papīru kalni un pienākumi aug. Kādā spraugā vēl iebāzt kino? Zinām taču, ka arī mūzikas, teātra un eksakto zinātņu profesionāļi sūkstās –augstskolu pirmkursnieki masveidā nāk nepietiekami sagatavoti –, tāpēc aicina vairāk uzmanības pievērst katrs savas jomas mācīšanai.
Tomēr gribētos piebalsot tiem aptaujātajiem, kuri vienbalsīgi saka – kino ir demokrātiska māksla un dinamisks izziņas resurss. Tāpat taču vismaz kādā randiņā vai draugu grupā tas jaunietis aizies uz kino. Kālab tad neieaudzināt labāku izpratni par to, ko viņš tur redzēs? Lai arī visiem procesā iesaistītājiem ir vēl, kur pieslīpēties, centieni likt skolēniem iemīlēt Raini, brāļus Kaudzītes, Elzu Gauju, Viesturu Kairišu un citus nav bezjēdzīgi.
