Februāris Amerikas Savienotajās Valstīs tiek atzīmēts kā «melnās vēstures mēnesis / black history month" – refleksijas laiks, kas parasti vērš uzmanību uz melnādaino amerikāņu vēsturi, sasniegumiem un kultūru.
Filmu nozarē tradicionāli tas sakrīt ar ASV kinoindustrijas centrālo notikumu – Oskaru pasniegšanas ceremoniju februāra beigās, un tā ir laba izdevība, lai paraudzītos, kādā situācijā atrodas demogrāfiskās dažādības atainojums pamatplūsmas repertuārā ne tikai ASV, bet visā Rietumu pasaulē, kur nemainīgi dominē Holivudas ražojumi. Protams, dzīve globālās dižķibeles ēnā ir ieviesusi savas korekcijas – ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšana šogad notiks vēlāk, aprīļa beigās, līdz ar to par Oskaru nomināciju saņēmējiem un to etnisko pārstāvniecību pagaidām varam vien spekulēt, balstoties publicētajos īssarakstos vai mediju pareģojumos. Taču ticams, ka nominantu vidū redzēsim melnādaino režisoru darbus – piemēram, Spaika Lī Da 5 Bloods un lielisko Ma Rainey's Black Bottom.
Gribētos ticēt, ka 2020. gadā aizvadītie, plašie pilsoniskie protesti pret policijas vardarbību un sistēmisko diskrimināciju tik daudzās instancēs (ko pagājušajā maijā ar jaunu intensitāti aktualizēja Džordža Floida nogalināšana Mineapolē) spēs melnādaino kinotalantu pārstāvniecību palielināt praktiski, ne tikai formāli, un Oskaru nominantu sarakstā ieviesīs vairāk etniskās dažādības. Tad filmās redzamo tēlu kopums kaut nedaudz pietuvotos Amerikas realitātei (no ASV iedzīvotājiem apmēram 40% ir etnisko minoritāšu pārstāvji, no tiem aptuveni 13% ir melnādainie amerikāņi).
Realitāte un pieņēmumi
Aizvadītajos gados ASV jau sporādiski ir uzvēdījušas dažādības vēsmas – piemēram, 2019. gadā abi Oskara saņēmēji par otrā plāna aktierdarbiem bija melnādaini (Maheršala Ali par darbu Ceļvedī / Green Book un Regīna Kinga par darbu Džeimsa Boldvina ekranizācijā Ja Bīla iela spētu runāt / If Beale Street Could Talk), bet Spaiks Lī saņēma Oskaru par BlacKkKlansman scenāriju. Tomēr 2020. gada Oskaru nominācijas un balvu pasniegšanas ceremonija jau atkal apstiprināja, ka aktīvistes Eiprilas Reinas 2015. gadā radītā mirkļbirka #OscarsSoWhite savu aktualitāti diemžēl nav zaudējusi.
Taču nominācijas un balvu saņemšana, protams, ir tikai daļa no aisberga. Lai arī Kalifornijas universitātes (UCLA) pērn veiktajā pētījumā par dažādību kino industrijā konstatēts, ka etnisko minoritāšu aktieri 2019. gadā filmās parādījušies par 5% vairāk, nekā 2018. gadā (kopā 32,7%), tomēr dažādības īpatsvars filmu veidotāju pozīcijās nav pozitīvs – tikai 14,4% no pelnošākajām filmām režisējuši etnisko minoritāšu pārstāvji, šīs pašas grupas pārstāvniecība scenāriju rakstīšanā bijusi 13,9%. Tas nozīmē, ka stāstniecība – būtiskākā kino komponente – vēl aizvien tomēr ataino gaišādaino amerikāņu vēstījumus un perspektīvu, un šie vēstījumi nereti rada visnotaļ greizus, pastarpinātus un stereotipos balstītus stāstus. Ja mūsdienu pamatplūsmas filmās būtu lielāka etniskā daudzbalsība, kino veidotāji, iespējams, tik daudz neskrubinātos ap pagātnes rēgiem, radot tādas filmas kā Neredzamā puse / The Blind Side (2009), Kalpone / The Help (2011) un Ceļvedis / The Green Book (2018). Visus šos darbus vieno kopīgs sižeta pavediens – kāds labestīgs gaišādainais cilvēks, kurš nabaga melnādainajiem varoņiem palīdz izkļūt no neapskaužamajām situācijām, kurās tie atrodas. Šādi naratīvi portretē melnādainos amerikāņus kā atkarīgus no gaišādaino cilvēku laipnības, neskatoties uz to, ka tieši šo labdaru etniskā grupa ir bijusi atbildīga par nevienlīdzību un segregāciju.
Tāpat šāda veida filmām ir tendence izcelt varoņus, kam ir kādi īpaši nopelni, jeb izņēmumus – it kā cilvēks pats par sevi nebūtu pietiekami vērtīgs, lai to cienītu. Kalpones gadījumā, protams, traģikomisks arīdzan ir fakts, ka tik lieliskas un daudzpusīgas aktrises kā Viola Deivisa un Oktāvija Spensere spēlē istabenes – stereotipisku lomu melnādainām aktrisēm, jo vēsturiski tā ir viena no nedaudzajām iespējām, kas viņām vispār tika atļautas uz ekrāna. Kā Deivisa stāsta intervijā televīzijas CBS raidījumā 60 Minūtes, melnādainajām aktrisēm Holivudā cīņa par jēgpilnām lomām ir sūra arī tad, kad viņas sevi jau profesionāli pierādījušas, jo kinostudiju pārstāvji vēl aizvien uzskatot, ka filmas ar melnādainām galvenajām varonēm finansiāli neattaisnosies. Šajā ziņā gan ir vērojamas pozitīvas pārmaiņas, jo Kalifornijas universitātes pētījumā secināts, ka vismaz 50% biļešu ieņēmumu deviņām no desmit vislabāk pelnošajām filmām ASV ir ienesuši tieši melnādaino un citu rasu minoritāšu skatītāji.
Attēlu nezūdamības likums
Varētu jau komfortabli norobežoties un teikt, ka viļņošanās Amerikas kinoindustrijā vai pilsoniskajos procesos neattiecas uz mums, otrā pasaules malā dzīvojošajiem. Taču tā, protams, nav patiesība.
Pēc Otrā Pasaules kara iedibinātā Amerikas hegemonija pamatplūsmas kino ražošanā nekur nav pazudusi – aizvadītajā gadā 7 no 10 skatītākajām filmām Latvijas kinoteātros bija ASV ražojumi,
un Amerikas filmas ir bijušas populāras arī iepriekš (izņēmums bija 2018. gads, kad Latvijas filmu pārsvaru tirgus rādītājos nodrošināja bagātīgais Simtgades programmā tapušo darbu pieplūdums).
Tas savukārt nozīmē – patērējot Holivudā tapušus kinostāstus, mēs uzņemam arī turienes industrijas ģenerētos priekšstatus par citu rasu pārstāvjiem un atšķirīgo kopumā. Attēli, kā zināms, mēdz cirkulēt no viena medija uz citu, un to, cik ļoti mūsu infotelpa ir piesūcināta ar šiem maldīgajiem priekšstatiem, varēja skaudri izjust aizvadītajā pavasarī, kad ziņu sižetos vairāk cirkulēja videomateriāli, kas sliecās melnādainos protestētājus portretēt kā kriminālus nemiera cēlājus, nevis pilsoniskus protestētājus, kas iestājas par līdztiesību. Ne viens vien medijs padevās sensacionālismam, nepagurstoši pārraidot kadrus ar veikalu skatlogu dauzīšanu, bet pilnībā noklusēja, ka, piemēram, mierīgā protesta gājienā pagājušā gada jūnijā ASV rietumkrasta pilsētā Sietlā izgāja ap 60 tūkstošiem cilvēku.
Vai soļi ved uz priekšu?
Gan protesti, gan sociālo mediju kampaņas, kas dažādām auditorijas grupām ļauj tapt plaši sadzirdētām, lēnām virza ASV filmu industriju iepretim daudzveidīgākai rasu pārstāvniecībai. Pēc plaši izskanējušā #OscarsSoWhite ASV Kinoakadēmija paplašināja biedru rindas ar minoritāšu pārstāvjiem, līdz 2025. gadam paredzēts izstrādāt kritērijus, lai uz Oskara balvu pretendējošām filmām būtu jāievēro dažādības principi (par šiem principiem un «jauno kārtību» portālā Satori rakstīja režisore Liene Linde, raksts lasāms ŠEIT).
Pēdējās desmitgades laikā divas melnādaino režisoru filmas "pionieres" ir saņēmušas labākās filmas Oskaru (2013. gadā Stīva Makvīna 12 gadi verdzībā / 12 Years a Slave un 2016. gadā Berija Dženkinsa Mēnessgaisma / Moonlight), tāpat arī Džordans Pīls 2017. gadā kļuva par pirmo afroamerikāņu laureātu labākā oriģinālscenārija kategorijā par darbu pie Prom! / Get Out.
Taču ir būtiski šo atsevišķo darbu veiksmi neattiecināt uz kopējo situāciju – melnādaino kinoveidotāju, tāpat kā vērtīgu darbu ar cieņpilnu un reālistisku rasu minoritāšu atainojumu nozarē vēl aizvien ir neproporcionāli maz. Cēloņi meklējami visdažādākajos apstākļos – sākot ar piekļuvi izglītībai un beidzot ar iespēju savu stāstu realizēt. Piemēram, kad pazīstamais aktieris Dons Čīdls (Viesnīca Ruandā, Sadursme) uzņēma (režisēja, producēja, sarakstīja) biogrāfisko drāmu par leģendāro džeza mūziķi Mailzu Deivisu Miles Ahead, kas iznāca 2015. gadā, filmai esot bijis neiespējami piesaistīt finansējumu, kamēr aktieru komandai nav pievienojusies gaišādaina zvaigzne, šajā gadījumā skotu aktieris Jūens Makgregors – tāpēc filmas projekts bijis tapšanas stadijā aptuveni 10 gadus. Spaika Lī «izlaušanās» filmas She's Gotta Have It (1986) budžets (175 000 dolāru) tika vākts četrus gadus (filmu uzņēma nepilnās divās nedēļās). Klīst anekdote, ka filmēšanas laikā Lī esot aicinājis aktierus un komandu nemest laukā dzērienu skārdenes, lai tās vēlāk varētu nodot un tādējādi atpelnīt kaut nedaudz naudas.
Spēka pieplūdums
Te vērts atzīmēt, ka astoņdesmito gadu beigas un deviņdesmitie tiek nereti uzskatīti par «melnā» kino atdzimšanas laiku. 1989. gadā Lī uzņēma Darīt pareizi / Do the Right Thing — vienu no labākajām 80. gadu filmām. Šī filma, portretējot attiecības starp melnādaino un itāļu izcelsmes amerikāņu grupiņu Ņujorkā, savā attieksmē pret rasu aizspriedumiem bija ārkārtīgi tieša, un atsevišķi apskatnieki izteica bažas, ka filma varētu izraisīt nemierus; tas, protams, bija absurdi.
Neskatoties uz filmas plašajiem panākumiem un faktu, ka tā ir precīza laikmeta un sabiedrības liecība, 1990. gadā Oskaru par labāko filmu saņēma vecišķā kinovalodā uzņemtā un rasu stereotipus atražojošā Driving Miss Daisy – par melnādaina šofera (Morgans Frīmens) un turīgas gaišādainās sievietes (Džesika Tendija) draudzību, visu filmas laiku saglabājot kalpa un saimnieka attiecību dinamiku. Traģiski, bet vairāki ar Lī filmām saistītie aspekti vēl aizvien ir aktuāli mūsdienās – 2019. gadā Oskaru no jauna saņēma filma, «kur kāds kādu ved» un vēl aizvien izceļ rasu barjeras (Ceļvedis), bet ainas no filmas Darīt pareizi (piemēram, varoņa Radio Rahima nāve policistu žņaugā aizturēšanas brīdī) vēl aizvien ir Amerikas realitāte.
Atgriežoties pie melnā kino uzplaukuma, jāpiezīmē, ka 1989. gadā jaunā autora Čārlza Leina debija Trotuāra stāsti / Sidewalk Stories – melnbalta, aizkustinoša un humoristiska parafrāze par Čārlija Čaplina Mazuli / The Kid – tika izrādīta Kannu kinofestivālam paralēli notiekošajā skatē Directors Fortnight. Cita afroamerikāņu režisora, Metija Riča debija Tieši no Bruklinas / Straight Out of Brooklyn (autora personīgajā pieredzē balstīta sociālā drāma par mēģinājumiem izlauzties no dzīves nospiedošā nabadzībā) saņēma godalgu Sandānsas neatkarīgā kino festivālā. Turpat Sandānsā, 1990. gadā žūrijas Grand Prix saņēma cita melnādainā režisora darbs – Vendela B. Harisa juniora Hameleonu iela / Chameleon Street, satīrisks stāsts par kādu Detroitas imitatoru. Lai arī katrs no šiem darbiem piedāvāja savu, unikālu rokrakstu un labi artikulētu kinovalodu, turklāt pārliecinoši pieteica jaunu režisoru paaudzi, kas Amerikas filmu vaibstos ienesa atsvaidzinošu citādību, ar to nepietika, lai melnādaino autoru pārstāvniecību ASV kino vidē padarītu par pilntiesīgu parādību, nevis marginālu paralēlo sižeta līniju (piemēram, Hameleonu iela, neskatoties uz panākumiem, nemaz nenonāca kinorepertuārā).
Divas pasaules
Tas, ka Amerikas kinematogrāfijā melnādaino autoru darbi ir eksistējuši paralēlā un nošķirtā pasaulē, diemžēl nav jaunums jau kopš 20. gadsimta pirmās puses, kad ASV sabiedrību vēl dalīja rasu segregācijas robežšķirtne.
Ar melnādaino filmu producēšanu un aktieru popularizēšanu nodarbojās tikai atsevišķas studijas – piemēram, Foster Photoplay Company, kas tika dibināta 1910. gadā Čikāgā,
tai sekoja Lincoln Motion Picture Company dibināšana 1916. gadā Nebraskas štata pilsētā Omahā. Šīs studijas lika pamatu citādam – nekariķētam un stereotipiskās hiperbolizācijās nebalstītam – melnādaino atainojumam, tomēr, nespējot sasniegt plašas auditorijas, pēc neilga laika kompānijas savu darbību izbeidza.
Kā savam laikam pilnīgi neordināra parādība mazliet vēlāk nostiprinājās Oskars Mišo (Oscar Micheaux, 1884-1951), viņu uzskata par pirmo melnādaino amerikāņu kinorežisoru, kas uzņēmis pilnmetrāžas filmas. Režisējis kopumā ap 40 kinodarbu (pilnmetrāžas un īsfilmas), Mišo savos darbos tieši pievērsās rasisma tēmas iztirzājumam, nenoklusējot arī vardarbību, ar ko saskārās melnādainie amerikāņi. Piemēram, viņa otro lenti Within Our Gates (1920, skatāma portālos YouTube un Mubi) mēdz uzskatīt par atbildi Deivida Vorka Grifita Nācijas dzimšanai / The Birth of a Nation (1915), kas melnādainos atainoja kā neattapīgus un seksuāli agresīvus cilvēkus (lieki piebilst, ka melnādaino lomas spēlēja baltie aktieri ar tumši nokrāsotām sejām). Mišo filma Within Our Gates ir stāsts par kādas jaunas sievietes gaitām, atainojot seksuālo agresiju, ar ko bija jāsaskaras melnādainajām sievietēm gan verdzības laikmetā, gan ilgi pēc tās atcelšanas. Būtiskākā atziņa, par ko reflektēts filmā, – nežēlīgākās un agresīvākās rasisma izpausmes (piemēram, linčošana) ir arī šķietami liberālāko ziemeļu štatu problēma, nevis tikai tālas šausmas, kas noris bijušajos konfederātu štatos ASV dienvidaustrumos.
Oskara Mišo filmas, tāpat kā citu agrīno autoru darbus, nereti raksturo kā pārāk tiešus, bez estētiskiem smalkumiem, taču jāatceras, ka šīs filmas tapa pilnīgi citos apstākļos un ar citu, krietni liesāku pieejamo finansējumu, nereti arī bez iespējas kādu ainu uzņemt atkārtoti. Ņemot vērā, ka tolaik melnādaino kinoveidotāju darbi tapa ārpus Holivudas lielajām studijām, tie reti tiek iekļauti kinovēstures reģistros, radot maldīgu priekšstatu, ka melnais kino ir salīdzinoši jauna parādība.
Vēlākajās desmitgadēs Holivudas industrijā melnādaino mākslinieku pārstāvniecība bija neproporcionāli maza, kā atsevišķas parādības iezīmējās tikai dažas aktrises – Hetija Makdaniela (kura 1940. gadā bija pirmā melnādainā Oskara nominante un saņēma balvu par otrā plāna lomu filmā Vējiem līdzi, Skārletas mājkalpotāju Mammīti), Huanita Mūra, kas visplašāk pazīstama ar lomu Sērka Daglasa filmā Dzīves atdarinājums / Imitation of Life (1959) – viņa spēlēja māti, kuras meita, gaišādaina jauktas rases skaistule, izmisīgi alkst tikt uzlūkota kā baltā sieviete. Tāpat jāmin Etela Votersa un Diāna Rosa, kuras arī saņēma nominācijas Oskaram (Rosa – par Billijas Holidejas lomu filmā Kundze dzied blūzu / Lady Sings the Blues (1972), bet Votersa – par vecmāmuļas Daisijas lomu Elijas Kazana 1949. gada drāmā Pinkija / Pinky).
Izcilības kritika
Kā īpaša parādība Holivudas kino vēsturē jāatceras aktieris Sidnijs Puatjē, kam šāgada 20. februārī apritēja 94 gadi; Bahamu salās uzaugušā aktiera spilgtākās lomas ir Stenlija Krāmera filmā Nepakļāvīgie / The Defiant Ones (1958) un Džeimsa Po Lauka lilijas / Lillies of the Field (1963). Puatjē saviem varoņiem piešķīra cieņpilnu grāciju un nepakļāvību, gluži vai iedvešot bijību, atsevišķi darbi pieskārušies arī rasu līdzāspastāvēšanas tēmai – piemēram, Stenlija Krāmera 1967. gada drāmā Uzmini, kurš nāks vakariņās / Guess Who's Coming to Dinner stāsta centrā bija dažādrasu laulība, kas filmas iznākšanas gadā vēl aizvien skaitījās nelegāla gandrīz 20 Amerikas štatos. (No šīs filmas, starp citu, iedvesmojies arī Džordans Pīls, veidojot mūsdienu kulta gabalu Prom!).
Lai arī Puatjē sistēmiski atteicās no lomām, kas melnādainos tēlus noniecina, viņa lomu izvēle un ekrāna personība arī tika plaši kritizēta un dažbrīd pat apvainota sava veida kolaboracionismā un stereotipu vairošanā. Par iemeslu tam bija Puatjē «pareizie» tēli, kas daudzuprāt, kultivēja uzskatu, ka melnādainie amerikāņi ir pelnījuši cieņu tikai tad, ja spēj izpatikt. Šāda problemātika īpaši aktuāla kļuva 70. gados, pilsonisko tiesību kustības ietekmē, kad pēc sešdesmito gadu beigās notikušās Mārtina Lutera Kinga slepkavības popularitāti guva ekspresīvāka kinovaloda, ļaujot uzplaukt blaxploitation žanram – hiperbolizētiem tēliem un ironiskām rotaļām ar stereotipiem. Arī par šo žanru un ietekmi, ko tas atstājis uzskatu veidošanā par melnādainajiem amerikāņiem, pastāv diametrāli pretēji viedokļi, sākot ar eksaltētu kulta statusa piedēvēšanu un beidzot ar klaju nosodījumu.
Epilogs
No distancēta vērotāja pozīcijām raugoties, mūsdienu Holivudas kino un melnādaino filmveidotāju stāsti pamazām sāk savstarpēji integrēties, uzņemot kopīgu kursu un pamatplūsmā iekļaujot arī melnādaino amerikāņu perspektīvu un pārstāvniecību. Mums kā skatītājiem tas, protams, ir ieguvums, jo piedzīvojam lielāku dažādību tēlu, stāstu un kinovalodas izteiksmju spektrā. Piemēram, no pašlaik straumēšanā pieejamiem darbiem īpaši gribētos izcelt Netflix skatāmo Džordža Vulfa drāmu Ma Rainey's Black Bottom (filmas nosaukums atsaucas uz „dārdošajos divdesmitajos / Roaring Twenties” populāro deju black bottom, kuru savā dziesmā piemin filmas varone).
Reklāmkadros iesaiņota kā ierindas biogrāfiskā drāma, filma tomēr pārsniedz šīs pieticīgās ekspektācijas. Fokusēta ap vienu notikumu – albuma ieraksta sesiju –, Vulfa drāma ne tikai aptver par „blūza māti” dēvētās Ģertrūdes „Mā” Reinijas dzīvesstāstu, bet arī iezīmē to, kāda cīņa jāuzveic, lai iemantotu cieņu un atzīšanu. Violas Deivisas titulvarone, pieredzējusi un kategoriska, šīs cīņas noteikumus pārvalda, taču jaunības maksimālisma un cerību plosītais trompetists Levijs (Čedviks Bouzmens) traģiski zaudē.
Nav iespējams nepieminēt talantīgās režisores (un kopš aizvadītā gada arī ASV Kinoakadēmijas valdes locekles) Eivas Divernejas (Ava DuVernay) darbus, īpaši vēsturisko drāmu Selma (2014), kas gan šobrīd nav pieejama straumēšanai Latvijā. Filma vēsta par pilsonisko protestu laiku 60. gadu Amerikā, uzmanību fokusējot uz gājienu no Selmas uz Montgomerijas pilsētām 1965. gadā, kad policija nežēlīgi piekāva gājiena dalībniekus, kas iestājās par balsošanas tiesībām. Divernejas darbus – gan Selmu, gan dokumentālo filmu Trīspadsmitais / 13th (2016, skatāma Netflix) raksturo izsvērta, fokusēta un labi artikulēta, vēsturiski zinoša stāstniecība. Trīspadsmitais ir stāsts par derdzīgu rasu diskriminācijas veidolu – melnādaino amerikāņu kriminalizāciju un ekspluatāciju finansiāli tik ienesīgajā Amerikas privāto cietumu sistēmā.
Pilnīgi citā tematiskajā gultnē un kamertonī ieturēts režisora Džastina Simjena seriāls Mīļie baltie cilvēki / Dear White People (arī skatāms Netflix), kas savā stāstījumā par fiktīvas „Vinčesteras universitātes” melnādaino studentu dzīvi ieauž arī pārspriedumus par rasu vienlīdzību un pēta robežas starp vārda brīvību un naida runu.
Visbeidzot, lai atsvaidzinātu atmiņā «klasiku», atgādināšu, ka Netflix piedāvā arī Spaika Lī She's Gotta Have It – gan 1986. gada oriģinālajā veidolā, gan 2017. gada seriāla formāta pārveidojumā. Turpat skatāma arī režisora jaunākā filma Da 5 Bloods, tāpat seriāla Eiforija / Euphoria veidotāja Sema Lūinsona kamerdrāma Malkolms un Mērija / Malcolm & Marie ar Džonu Deividu Vašingtonu un Zendaju galvenajās lomās (šī filma gan, jāpiebilst, ir drudžaina, samocīta scenārija upuris).
To, vai nesenie protesti un ASV Kinoakadēmijas rindu paplašinājums ļaus parādīties etniskai daudzbalsībai, redzēsim jau šāgada Oskaru nominācijās un balvu sadalījumā, arī ziņās par to, kādas filmas taps tuvākajā nākotnē un kam tiks piešķirti līdzekļi to veidošanai. Atliek cerēt, ka tad, kad varēs atsākties filmu uzņemšana un izrādīšana kinoteātros, pērn uzvirmojušās pārmaiņu vēsmas nebūs pazudušas citu ziņu un procesu kultūrslānī. Šīs pārmaiņas – ASV un Rietumu pamatplūsmas kinematogrāfa atvēršana lielākai etniskajai daudzbalsībai – var izrādīties vitāli nepieciešamas, lai noturētu vai atkal piesaistītu kinoekrāniem jaunāko paaudžu skatītājus. Jāatceras, ka dažādība reprezentācijā ir viens no aspektiem, kurā tradicionālā kino izrādīšana konkurē ar straumēšanas platformām – piemēram, Netflix producētajos darbos etniskās daudzveidības iekļaušana notiek naskāk (kā tas redzams šajā pētījumā).
Būtisks faktors ir tas, ka līdz ar Amerikas sabiedrības etniskā līdzsvara izmaiņām (2010. gada tautas skaitīšanā iegūtie dati liecina - ap 2050. gadu iedzīvotāju sastāva proporcijas pārsvērsies, radot lielāku etnisko saplūšanu), arvien lielākam skaitam skatītāju no citām etniskajām grupām būs svarīgi, ka uz ekrāna redzami tēli, ar kuriem viņi spēj sevi asociēt. Tāpat, gribētos ticēt, arī jaunākajām paaudzēm, kas ir tolerantākas par iepriekšējām, būtiski filmās redzēt daudzveidīgāku un iekļaujošāku pārstāvniecību, kas rezonē ar viņu pasaules redzējumu.
Projektu atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ekrāns".
