KINO Raksti

„Kino Bize”. Trīs klasikas vakari mājās

11.12.2020

Robērs Bresons, Tilda Svintone un Vons Karvajs – tumšajos ziemas vakaros kinoteātris „Kino Bize” piedāvā pievērsties kino vēsturei un savā straumēšanas vietnē „Mājas kino” izrāda rūpīgi kūrētu filmu izlasi “Klasikas kino vakari”.

Sākumā likās, ka šis trauslais izolācijas periods ir riskants brīdis jaunām kino iniciatīvām, tomēr tagad mums, programmas īstenotājiem, ir kļuvis skaidrs, ka patiesībā Klasikas kino vakari nāk tieši laikā. Lai arī sākotnēji šīm filmām bija iecerēts atvēlēt Lielā ekrāna uzmanību un apbrīnu, tagad tās tiek piedāvātas interneta realitātes apdzīvotājiem, aicinot uz dažām stundām apstāties aizgūtnēm patērēt audiovizuālo saturu, ziņu virsrakstus un agresīvus komentārus tīklos, tā vietā veldzējoties pārlaicīgu kustīgo attēlu teritorijās.

Šoziem Klasikas kino vakarus veido piecas vizionāras filmas no kinovēstures augstākajiem plauktiem.

Pirmie divi vakari jau aizvadīti (tiešsaistes apstākļos tie patiesībā pārtapuši divās nedēļās), priekšā ir vēl trīs. Ar skatu nākotnē – cerot, ka programma turpināsies ilgtermiņā. Būtiski arī piebilst, ka katru filmu iecerēts baudīt kopā ar sarunas ierakstu, kur kinoteātra viesi dalījušies pārdomās par redzēto kinolenti. Runātāji – Dāvis Sīmanis, Andrejs Strokins, Santa Remere un citi.

Bresona rokas

Ik decembri Kino Bize savā gadadienā rīko lielo režisoru retrospektīvas, un šī tradīcija ir dzīva arī šogad, tāpēc gada pēdējais mēnesis aizrit franču režisora Robēra Bresona zīmē. Pēc nupat demonstrētā Kabatzagļa  / Pickpocket (1959) virtuālās svinības turpināsies 11.-17. decembrī ar filmu Uz nāvi notiesātais izbēdzis / Un condamné à mort s'est échappé (1956) – paša Bresona Otrā pasaules kara pieredzē iedvesmotu stāstu par leitnantu Fontēnu, kurš nonācis nacistu ieslodzījumā un instinktīvi, pat neprātīgi meklē izeju no augstajiem mūriem, kas sola viņam nāves spriedumu.

Programmas hronoloģijā šī filma ir viens solis atpakaļ meistara daiļradē, taču zīmīgs gan, jo kinodarbs uzskatāms par robežšķirtni, kurā Bresons īsteno kādu vēlāk svarīgu un savām filmām īpaši piemītošu filmrades elementu. Proti, izmanto neprofesionālus aktierus, kurus pats dēvē par modeļiem.

Domājot par Bresona ikonogrāfiju, jādomā par rokām, kas nereti kļūst svarīgākas par modeļu sejām vai to izteiksmēm.[1] Pieskārienam ir sava poētika, politika un filozofija, un Bresons nepārstāj pētīt šīs maņas kinematogrāfisko potenciālu. Šķiet, tas bija Kastaņeda, kurš, rakstot par apzināto sapņošanu, reiz iedzīvināja leģendu – pirmais veids, kā sākt sevi apzināties sapnī, lai varētu to kontrolēt, ir tajā sameklēt savas rokas. Ja atrašanos ieslodzījumā var salīdzināt ar murga stāvokli, tad koncentrēšanās uz rokām Fontēnam ir pašsaglabāšanās misija. Tās darbojas neatkarīgi no prāta: sāk pīt un vīt virves, zagt karotes, gatavot no tām grebļus un koka durvīs pacietīgi knibināt sev izeju. Skrupulozo darbību vērojumā paiet apmēram puse ekrāna laika, un tajā ir kaut kas neticami hipnotisks, dzīvību apliecinošs. Nemaz nerunājot par to, ka izolācijas tēmu pašlaik nolasām sevišķi jūtīgi.

"Nelietot divas vijoles, kad pietiek ar vienu,” Bresons raksta savā dienasgrāmatā[2]. Arī šodienas acīm raugoties uz šo noslēgto pasauli, jādomā, ka dažkārt tieši izteiksmes līdzekļu ekonomijā slēpjas estētiska pilnība.

Tilda spēlē dzimtes

Ko gan Bresons teiktu par Klasikas kino vakaru janvāra filmu Orlando (1992), ja tās formu definē teatrāli izgreznojumi, pret kuriem režisors kategoriski vērsās filmas Uz nāvi notiesātais izbēdzis epigrāfā?

Gandrīz pirms simts gadiem Virdžīnija Vulfa radīja varoni, kuru neiegrožo dzimte, un tā vārds ir Orlando. Deviņdesmitajos gados Sallija Potere pēc literārā darba motīviem uzņem filmu, kas drīz vien ieņem pieklusinātu kulta statusu un piesaka jaunu ēru tobrīd pagurušajā kostīmdrāmas žanrā.
Kad augstmanis Orlando jau izdzīvojis pārsimt gadu, saglabājot mūžīgo jaunību, viņš metamorfizējas sievietes ķermenī. Slavenajā epizodē Orlando stāv kaila spoguļa priekšā un nosaka: “Nekādas atšķirības. Tikai cits dzimums.” Un Potere tā vietā, lai didaktiski problematizētu šo apgalvojumu, turpina smalku dzimtes spēli, ko iespējamu padara androgīnās titullomas atveidotājas un tobrīd vēl mazzināmās aktrises Tildas Svintones harisma.

Svintone pati nāk no aristokrātu dzimtas, un viņas stājā allaž vīd kaut kas no iedzimtās dižciltības, kas aktrisi dara šķietami iederīgu stilizēti vēsturiskajā mizanscēnā, taču reizē apzīmogo kā ārpusnieci jebkurā vidē, kurā viņa nonāk. Atrašanās ārpus pagātnes, pāri tai – šajā stāvoklī ir iekodēta liela jauda. Orlando iebilst pret savu bioloģisko un sociālo likteni un izvēlas citu, simboliski izstājoties no bināras dzimumu sistēmas. Filmā aktrise vairākkārt lauž ceturto sienu, izaicinoši veroties kamerā, un, lai arī šo triku izmantojuši tik daudzi, šoreiz ciešais skatiens ir bezvārdu sabiedroto pakts ar skatītāju. Mums atliek pieņemt izaicinājumu un doties viņai līdzi.

Varbūt ir īstais brīdis atskatīties uz aktrises mantojumu ekrāna mākslā, jo šogad Venēcijas kinofestivālā Svintone saņēma Zelta lauvu par mūža ieguldījumu un novembrī atzīmēja 60. jubileju. Šai vajadzēja būt Tildas kino sezonai… Un patiesi, Orlando tēlā jau nomirgo viņas nākotnes lomas – Džārmuša vampīre, Gvadanjīno okultiskā horeogrāfe, Džūnho Bona diktatore, Nārnijas Baltā ragana un citas.

Karvaja mīlētāji

Februārī programmas pirmo ciklu noslēgs salīdzinoši nesena klasika – Vona Karvaja Noskaņojums mīlēt / In the Mood for Love (2000), kam šogad aprit divdesmit gadu. Jādomā, laimīgākie būs tie, kam tā būs pirmā vai otrā sastapšanās ar režisoru, jo filmai piemīt leģendāri apburošs spēks, kas teju katram liek Karvaju iemīlēt un steigšus uzmeklēt viņa pārējo filmogrāfiju.

Filma rāda 20. gadsimta 60. gadus Honkongā, kur šauro, drupeno ieliņu labirintos divi kaimiņi šķērso viens otra ceļus. Iepazinušies viņi secina, ka abu laulātie draugi viņus kopīgi krāpj, tāpēc uzsāk lomu spēli, iztēlojoties scenārijus, kā konfrontēt savus neuzticīgos dzīvesbiedrus. Slepenajās tikšanās reizēs kā smalks zīda pavediens varoņu starpā savijas patiesais, šķietamais un izdomātais, veidojot trauslu emociju rakstu, ko Karvajs rāda ar milzīgu empātiju.

Kāda cita režisora rokās Tonija Lenga spēlētais vīrietis un Megijas Čengas sieviete visticamāk būtu necili otrā plāna varoņi bez plašāka raksturojuma,

taču Karvaju interesē tieši tie, kas citkārt paliek ēnā. Sadzīviskai vientulībai nepiemīt acīmredzams dramatisms, ko būtu viegli tulkot kino valodā, tomēr režisoram tas nav bijis šķērslis. Piesātinātās krāsas un tekstūras atdzīvina gleznu ar Klimta mīlētājiem, bet kamera nepārtraukti meklē rāmjus, caur kuriem lūkoties – tā slēpjas istabas stūrī vai noraugās no skapja dziļuma, vienmēr atgādinot par sienām, kas varoņus auksti ieskauj klaustrofobiskajos apstākļos. Un, lai arī filmā nav nevienas atklāti seksuālas ainas, to darbina erotiska spriedze, jo ik kadru piepilda koši ziedu motīvi, kurus var ieraudzīt gleznās, tapetēs, gultasveļā, sievietes skaistajās kleitās un pat lampu abažūros. Attēls plaukst, zied un pulsē.

“Tas laikmets ir pagājis. Nekas no tā, kas tam piederēja, vairs nepastāv,” vēsta epiloga titri, noslēdzot reizē filmu Noskaņojums mīlēt un visu klasikas filmu ciklu kopumā. Šī doma izskan mazliet nostalģiski, taču zīmīgi, ka visas trīs Klasikas kino vakaru filmas ataino iedomātu pagātni, nevis savu laiku, it kā mūs papildus iedrošinot nodoties kvalitatīvam eskeipismam pasaulēs, kas tik krasi atšķiras no mūsējās.

Kamēr kinoteātri ir slēgti, katra filma tiešsaistē būs pieejama nedēļu, tās varēs noskatīties platformā Mājas kino, apmeklējot vietni kinobize.lv.

Publicitātes foto no "Kino Bize"

Atsauces:

1. Šo domu pirms dažiem gadiem izlūkoja videoesejists Kogonada īsfilmā Bresona rokas / Hands of Bresson (2014) : https://www.youtube.com/watch?v=uk_yKYhBjKA&feature=emb_logo&ab_channel=criterioncollection 
2. Bresson, Robert. Notes on the Cinematographer. Translated by Jonathan Griffin (1997). Copenhagen: Green Integer, s. 26 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan