KINO Raksti

Atverot laika kapsulu. Amatieru animācijas tēlainība un brīvība

26.09.2021

Kinoamatieru animāciju var salīdzināt ar pankroka festivālu – valda kopienas sajūta un dumpiniecisks, bet ne uz mērķtiecīgām pārmaiņām gatavs gars, dažādi meistarības līmeņi, bet pāri visam – brīvība. Projekta „Paralēlais kino” ietvaros Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs publicē animācijas amatierfilmu kolekciju.

Mūsdienu animācijas vidē ir diezgan plašas iespējas satikties autodidaktiem, studijās nodarbinātiem animatoriem, akadēmiski izglītotiem māksliniekiem un kinorežisoriem no dokumentālās vai spēlfilmu jomas. Tehnikas pieejamība un vieglums, ideju un padomu apmaiņas platformas ir sekmējušas stilu, intonāciju, tēmu un māksliniecisko mērķu daudzveidību. Uz šī fona amatieru animācija ir specifiska vēsturiska, padomju varas okupācijas laikā iekapsulēta parādība. Tās veidolu ietekmējusi kolektīvā darba forma un bieži neizteiktas veidotāju pretenzijas uz autorību, filmu skaidri definētais statuss nošķirti no profesionālā kino, un arī kopīgā telpā lietotais tehniskais nodrošinājums, par ko padomju iekārtā atbildēja centralizēti.

Tomēr, runājot pat Latvijas PSR veidoto amatieranimāciju kā kopumu, jāpiezīmē, ka vides šķietamā noslēgtībai tai devusi salīdzinošu izteiksmes brīvību. Kā atzīmē Marija Vinogradova,

amatierkino Baltijas reģionā bija īpaši labvēlīga augsne eksperimentiem,

šeit skatēs daudz rūpīgāk tika vērtētas mākslinieciskās kvalitātes – pretstatā tendencei plašajās padomju republiku skatēs. Padomju Savienībā lielākā daļa amatierkino festivālu bija veltīti kādam notikumam (piemēram, sociālistiskās revolūcijas 50. gadadienai, 45 industrializācijas gadiem, Komunistiskās partijas 26. asamblejai u. tml.), un apbalvotas bieži tika tās filmas, kas vislojālāk atbilda konkrētajai goda reizei, ne tās, kam bija raksturīgs eksperimentālisms vai savdabīga izteiksme. Rūpnīcas, kam bija pievienoti amatieru klubi, vēlējās saņemt šajos pasākumos atzinību un godalgas, tādēļ centās ietekmēt filmu veidotājus. Turpretī Baltijas festivālu programmas vienmēr bijušas ļoti daudzveidīgas, šie festivāli noteica augstus standartus Baltijas un Ļeņingradas amatierfilmām.[1]

Daļa Latvijas PSR kinoamatieru kolektīvu pievērsās animācijas filmu veidošanai (Rīgas Individuālo kinoamatieru apvienība, kolhoza Jaunais komunārs studija, Daugavpils kino klubs-laboratorija, Lielupes kultūras nama Tautas kinostudija, pie Mehanizācijas un automatizācijas centrālā projektēšanas un konstrukcijas biroja izveidotā studija Ortekons u. c.), radot ļoti īpašu nodaļu latviešu animācijas vēsturē.

Dažas no šīm filmām šodien būtu atrodamas noputējušās bundžās pie to autoriem, daļa ir digitalizēta un glabājas organizācijās, kas pārņēma amatieru aktivitātes (piemēram, studijā Ģilde), pāris ir noskatāmas YouTube[2]. Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva digitalizētā animācija ļauj ieraudzīt šo filmu raksturīgo izteiksmi. Filmas būtu nošķiramas divos hronoloģiskos posmos: no 20. gadsimta 60. gadiem līdz 80. gadu vidum un no 80. gadu vidus līdz valsts neatkarības atjaunošanai.

60.-80. gadi: lielie jēdzieni un ietilpīgie tēli

Agrīnās amatieru animācijas posmu, kas iesākas sešdesmitajos gados, raksturo pārvērtību valoda, kurā tiek risināti gan vērienīgi sižeti (cilvēces evolūcija un virzība), gan ikdienišķas norises (pudeles atvēršana, romantiska iepazīšanās). Šī perioda amatieru filmās ir redzama vēlme caur metaforām un metamorfozēm paust idejas par indivīda lomu un cilvēku savstarpējām attiecībām. Animācijas tēli, kas it kā paši no sevis pārvēršas citos tēlos, ļauj izteikt novērojumus par pārmaiņām cilvēkā, izvairoties no vajadzības aprakstīt to apstākļus un ietekmes. Kāpēc, nokritis no kāpnēm, cilvēks kļūst mazs un rauj lejup citus? Kas liek senā cilvēka paceltajai nūjai pārvērsties par ieroci? Šie jautājumi, kas citos audiovizuālās mākslas veidolos nevarētu tik viegli izvairīties no sociālkritiskā aspekta, animācijā saglabā naivas neziņas intonāciju. Iespaidu paspilgtina zīmējumi, kas bieži ir karikatūriski vai veido sasauci ar bērnu mākslu. Vai tad patiešām te būtu vērts meklēt dumpinieciskumu – kolektīvos, kas griež papīrīšus, līmē zirneklīšus un zīmē smieklīgus cilvēciņus?

Kadrs no animācijas filmas “Problēma”. 1966. gads. Režisori Osvalds Dinvietis, Elmārs Riekstiņš. LNA LVKFFDA 31. f., dok. nr. 261.

Problēma (1966)

Filma Problēma pelna ievērību jau ar to, ka ir senākā šobrīd noskatāmā zīmētā animācijas filma, kas uzņemta Latvijā. Tā tika veidota Latvijas PSR Arodbiedrību padomes (LRAP) kultūras nama Tautas kinostudijā, kas uzsāka darbību 1958. gadā sākotnēji kā kinolektorijs un vēlāk kā filmu studija. Kinoamatieru darbnīca atradās Vecrīgā, Mazās Ģildes telpās, kur vēlāk turpinājusi darbību kā studija Ģilde.

1965. gadā kinoamatierim grafiķim Osvaldam Dinvietim radās doma veidot zīmētu filmu kopā ar sievu Regīnu Dinvieti, kolēģiem Elmāru Riekstiņu un Zaigu Riekstiņu. Filmas veidotāji gribēja filmēt uz 35mm lentas, taču amatieru rīcībā nebija kameras, ar ko šādi strādāt. Elmārs Riekstiņš, kas jau bija izveidojis montāžas galdu un skaņas ierakstīšanas aparātu, uzdevumam pielāgoja vienu no esošajām kamerām.

Animācijas filmas Problēma centrā ir Osvalda Dinvieša zīmēts personāžs, kas cenšas atvērt aizkorķētu pudeli. Jo sarežģītākus rīkus vīriņš mēģina izmantot pudeles atvēršanai, jo lielāka un nepakļāvīgāka kļūst pudele, arvien neskaidrāks ieguvums. Filma zīmēta uz balta papīra ar flomāsteriem (kas toreiz nebija viegli pieejami un filmas veidotājiem tika sūtīti no ASV), taču uzņemšanas laikā paturēts negatīvs, tāpēc attēls ir balts uz melna. Izvēlētais risinājums jauki sasaucas ar pašiem agrīnākajiem darbiem animācijas vēsturē, kas tika zīmēti uz tāfeles, un arī izvēlētā mūzika rada vieglu triku kino noskaņu.

Filmai, kuras darbības centrā ir pudele (izteikti līdzīga vīna vai šampanieša pudelei), simpātisks ir lēmums neiekļaut tiešus didaktiskus spriedumus par alkoholismu (tos pie vēlēšanās var ielasīt sižetā, taču var arī neielasīt). Osvalds Dinvietis par darba vēstījumu teicis: “Filmas pamatā bija ideja parādīt absurdu, līdz kādam spēj nonākt situācija, ja problēmas tiek risinātas ar nepareiziem līdzekļiem.”

Līdzīgu tēmu risina pie Mehanizācijas un automatizācijas centrālā projektēšanas un konstrukcijas biroja dibinātā kolektīva Ortekons animācija Ideja (1969), kur personāžam jāiedzen sienā nagla, un, kad to neizdodas izdarīt ar āmuru, šim mērķim tiek izmantots tanks, kas nogāž visu māju. Abās situācijās sīkā darbība it kā varētu būt daļa no lielāka plāna, tomēr nav.

Filma Problēma saņēmusi 2. vietu republikas VIII amatierfilmu skatē 16mm spēlfilmu grupā un guvusi atzinību par interesanto operatora darbu ar satīrisko sižetu, kā arī optisko skaņu ierakstu.[3] 1966. gadā PSRS iestājās starptautiskajā kinoamatieru organizācijā UNICA, un Problēma tika izrādīta UNICA festivāla konkursa skatē, kur saņēma bronzas medaļu.

Hobijs (1971)

Pēc animācijas filmas Problēma uzņemšanas LRAP amatieri vairs neveidoja zīmētas filmas, taču veiksmīgi turpināja darbu aplikāciju un jauktā tehnikā. Dinviešu un Riekstiņu filma Hobijs, līdzīgi kā nupat minētās Problēma un Ideja, apspēlē atkārtotu mehānisku darbību, kāpinot komismu. Filmas centrā ir aplikācijā izgriezts zirneklis ar zāģi rokā, un zirnekļa hobijs ir zāģēt. Zirneklis mēģina zāģēt visu, kas pagadās ceļā, un viņu neaptur ne neveiksme, ne lauzta kāja, kad gadījies nozāģēt zaru, uz kura pats sēž. Filmas centrālā valodas spēle ir kalambūrs[4], un tas hronoloģiski stipri apsteidz ne vien Jurģa Krāsona kalambūru Norīt krupi (2010), bet arī Anša Bērziņa animācijas filmu Lāsts (1979), kur ilgstoša alkohola lietošana (“plostošana”) rādīta kā braukšana ar plostu.

Filmā jauktas dažādas tehnikas un materiāli, lielākā daļa elementu ir zīmēti ar zīmuļiem vai krītiņiem un tad izgriezti, bet ir arī telpisks sērkociņš, kas tiek pārzāģēts. Filma saņēmusi zelta medaļu IV Baltijas valstu festivālā kā labākā eksperimentālā filma, labākā profesionāli izveidotā lenta un par veiksmīgāko mūsdienu temata risinājumu. Filma izrādīta padomju programmas ietvaros 33. starptautiskajā kinoamatieru savienības UNICA konkursā.

Homo sapiens (70. gadu sākums)

Amatieranimatoru Ritas un Ērika Eriņu krāsainajā aplikāciju tehnikas kopdarbā Homo sapiens pirmajā kadrā attēlotos divus galvenos personāžus varētu interpretēt kā Ādama un Ievas prototipus, abu ķermeņi attēloti karikatūriskās formās luminiscējoši zaļā tonī. Izmantotās ainavas ir ļoti vienkāršas – lielākoties tumši zils fons ar pāris augu (koku, ziedu) elementiem apkārtējā kompozīcijā. Sākuma kadrā vienam no tēliem noplūcot “aizliegto augli”, sižets strauji transformējas tālākos dramatiskos vēsturiskos notikumos. Tēli kļūst par viduslaiku iebrucējiem ar ložmetēju, tad tiek iesaistīti pasaules karā, kur tie attēloti atrodamies tankā, bet animācijas nobeigumā attēloti, bēgot no radītā posta un ar kosmosa kuģiem pārceļoties uz jaunu planētu.

Animācijā apvienota spekulēšana par zinātnisko fantastiku, satīrisku pasaules vēstures attēlojumu un nihilistisku skatījumu par nākotni.

Filmas nosaukums sasaucas ar rumāņu animatora Jana Popesku Gopo tāda paša nosaukuma 1960. gada darbu Homo Sapiens, kuras galvenais varonis interesējas par visu uz mūsu planētas, tomēr vairāk sapņo par kosmosa iekarošanu un tīksminās par karu un vardarbību.

Laikrakstos Ēriks Eriņš minēts kā viens no aktīvākajiem amatieriem, kas darbojies animācijā. Pēc mākslinieka nāves 1975. gadā viņa piemiņai izveidota ceļojošā balva, kas tiek pasniegta republikas kinoamatieru ikgadējā skatē: “Katru gadu maijā, kad noslēgusies republikas kinoamatieru darbu skate, pēc Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Tautas kinostudijas ieteikuma par gada labāko devumu, par saturam atbilstošu kinematogrāfiskās izteiksmes līdzekļu meklējumiem un žanrisko un tematisko daudzpusību mākslinieciski augstvērtīgu filmu veidošanā tiek piešķirta ceļojošā balva Ēriks. Tā nodibināta kā piemiņa bijušajam Zinātņu akadēmijas Tautas kinostudijas dalībniekam Ērikam Eriņam.”[5]

Pat domādams neizdomāsi jeb Cik garš, tik plats (70. gadu sākums)

Vēl vienā Eriņu animācijas kopdarbā vērojama futūristiska fikcija par nākotnes medicīnas iespējām alkohola atkarības pacientu ārstēšanā. Animācija veidota aplikāciju tehnikā, bet krāsainie tēli atgādina karikatūras meistaru zīmējumus no humora un satīras žurnāla Dadzis. Arī šajā darbā vizuālie elementi ir darbību atkārtošanās, indivīda problemātikas atspoguļošana un viennozīmīgs stāsta morāles veltījums pieaugušo auditorijai. Animācijas sižets skatītāju ieved bārā, kur tā apmeklētāji pavada laiku, lietojot grādīgos dzērienus. Bārs attēlots ar minimāliem vizuālajiem elementiem – pie sarkanām sienām novietotiem galdiem un krēsliem, uz kuriem sēž apmeklētāji. Kameras kustībai virzoties uz kreiso pusi, skatītājam tiek pietuvināti divi animācijas galvenie personāži, kas dzer no prāva izmēra tumši brūnas krāsas pudeles. Apkārt šiem tēliem ik pēc brīža pazib tīkliņzeķēs un sarkanā, īsā kleitiņā ģērbusies oficiante. Ainu ar koķeti ģērbto dzērienu pienesēju nākamajā kadrā nomaina sieviete guļamistabā. Pulkstenim tikšķot un rādot laiku divi naktī, naksnīgā pustumsā sienas centrā redzama liela izmēra ierāmēts jaunlaulāto attēls, bet zem tā gultā guļošā sieva vientulīgi gaida pārnākam savu vīru, kurš pārāk ilgi aizkavējies dzertuvē.

Galvenā personāža organismam neizturot alkohola patēriņu, viņš tiek aizvests uz slimnīcu, kur tiek veikta iekšējo orgānu nomaiņa pēc to sabojāšanas ar kaitīgajiem dzērieniem. Tas attēlots kā automāts, uz kura slīdošās letes noguldīti novārgušie slimnieki, kuriem nepieciešams nomainīt, piemēram, pūsli. Nomainot orgānus, animācijā redzami paziņojumi par aknu, nieru, sirds nomaiņu dažādās nedēļas dienās, tomēr tēli turpina ierasto un nepārstāj alkohola lietošanu līdz brīdim, kad pie slimnīcas tiek piesprausts jauns paziņojums — smadzenes maina ik dienas. Pēc smadzeņu maiņas alkohola patērētājiem paveras jauna dzīve bez grādīgo dzērienu lietošanas. Animācijas galvenais personāžs, kurš sākumā tika parādīts sēžot bārā un kavējot laiku ar tādiem pašiem bēdubrāļiem, beidzot pārrodas mājās pie sievas, kura viņu visu laiku uzticīgi gaidījusi.

Animācija ir īpaša savā satīriskajā izskatā un sižetā, kas didaktiski atsaucas uz karikatūrām Dadzī, kurā bija arī rubrika Pat domādams neizdomāsi ar līdzīgiem izteikumiem, kādi šobrīd lasāmi žurnāla Rīgas Laiks sadaļā Rīgas Laiks joko. Filmiņa simpātiska arī savā pozitīvajā fināla pavērsienā, tēlu kustībās un to raksturu īpašībās, kā arī krāsu, attēloto interjeru un kompozīcijas izvēlēs.

Iepazīšanās (1980)

Zīmētā filma Iepazīšanās ir īsa, humoristiska un izstāstīta karikatūriskā stilā. Filmu veidojuši Jānis un Ieva Šmiti no Lielupes kultūras nama Tautas kinostudijas, tā zīmēta ar melnu flomāsteru uz balta papīra.

Animācijas galvenie personāži ir vīrietis un sieviete, lai gan vīrietim šajās attiecībās nav lielas teikšanas. Gigantiskās sievietes rokās viņš ir mazs, smejošs īkstītis, ko notver cilpā, piekarina pie sienas un iesēdina fotorāmī. Lai arī sievietes lielā vara šeit atveidota ironiskā un drīzāk labdabīgā rakursā, tā veido saskares punktus ar sievietes sociālās lomas un tās atveidojuma problemātiku PSRS. Sabiedriskajā dzīvē sievietēm nācās uzņemties gan darba, gan pilsoniskās līdzdalības pienākumus, arī ģimenes rūpju darbos neproporcionāli daudz tika gaidīts no viņām. Vienlaikus sieviešu godināšana darbā un citās kopienās izpaudās kā puķu pasniegšana, slavinošu vārdu teikšana, nevis vēlme sadarboties un izturēties ar līdzvērtīgu cieņu. Milzīgajā sievietes tēlā, kas skūpsta ķiķinošo vīrieti, šķiet saduramies paradoksi, ko šis disbalanss rada. Un tomēr, filmas veidotāji ir laulāts pāris, un filmas vēstījums ir par mīlestības spēku.

Līdzīgi humoristiska vēlākajos gados ir studijā Rija veidotā profesionālās animācijas filma, Askolda Saulīša un Jurģa Krāsona Clara un Rubinšteins (1999), kas gan ir mazāk iejūtīga pret sievieti un viņas lielajām lūpām.

Kadrs no animācijas filmas “Izlaušanās”. 1982. gads. Režisors Jānis Rēdlihs. LNA LVKFFDA 31. f., dok. nr. 222.

Izlaušanās (1982)

Ar dziļdomīgu saturu un kinoamatieriem raksturīgā vizuālā izteiksmē – ar melnas krāsas zīmējumu uz balta fona – veidota Jāņa Rēdliha 1982. gada animācija Izlaušanās. Arī šajā darbā redzami jau iepriekš minētie elementi un motīvi – indivīda nostatījums pret sabiedrību, cikla kā galvenā animācijas ritma elementa izmantošana, darbības atkārtošanās vairākas reizes, tēla transformēšanās kādā citā tēlā un sižetiskais vēstījums, kas paredzēts pieaugušo auditorijai.

Animācijā attēlotais galvenais tēls ar norūpējušos sejas izteiksmi nes masīvu akmeni pa stāvām un augstām kāpnēm, kurām šķietami nav gala. Seko neveiksmīgs sižeta pavērsiens: vairs nespējot panest smago un lielo akmeni, kā arī apkārtējās traucējošās sabiedrības spiedienu, tēls spēji paklūp. Akmenim uzveļoties uz nesēja, tie saaug kopā, padarot personāžu par vienu tēlu no iepriekš redzētās apkārtējās sabiedrības – identiska paskata drukniem un strupiem cilvēciņiem bez augstākām ambīcijām un mērķiem. Ritmam turpinoties, uz tām pašām kāpnēm, nesot tāda paša veida akmeni, parādās nākamais tēls. Sižetam atkārtojoties, arī šis tēls apkārtējās burzmas iespaidā pakrīt un, akmenim uz tā uzveļoties, pārtop par vēl vienu tieši tādu pašu druknu cilvēciņu. Animācijas ritms un sižeta spriedze kāpinās. Parādās trešais akmeni nesošais tēls. Animators rada iespaidu, ka arī šoreiz akmeni uznest līdz kāpņu augšai neizdosies. Taču tēls pārvar apkārtējos traucēkļus, un smagā nasta tiek nogādāta līdz pašam pēdējam kāpņu pakāpienam. Uznestais akmens pārtop par vēl vienu pakāpienu, atklājot kāpņu patieso augstumu un vēstījumu – tikai tad, ja pārvaram ar mērķi saistītās grūtības un neļaujamies spiedienam no tiem, kas padevušies akmens smagumam, iegūstam iespēju sasniegt vēl augstākas, nebijušas virsotnes. Taču kas šīs ir par virsotnēm un kāda ir to nozīme?

Jūrmalas pilsētas kinoamatieru filmu skatē Izlaušanās ieguvusi otro vietu kā labākā multiplikācijas filma. Animācija izcelta par savu lakonisko vērtību un domas skaidrību, tomēr darbs raisījis strīdīgas atziņas par tā pesimistisko izskaņu. Žurnāliste V. Apinīte raksta: “Esam dzīvojuši līdzi varoņa cīņai, smagums, kuru viņš nesis, kļuvis par jaunu pakāpienu ceļā uz sevis pilnveidošanu, bet autors cenšas pierādīt – viss bijis veltīgi un nevajadzīgi...” Kinoamatieru biedrības valdes atbildīgais sekretārs Ivars Kraulītis atbild: “Tas ir labi, ka darbs rosina strīdēties! Manuprāt, Jānis Rēdlihs ar smalku ironiju runā par vienpatņa bezjēdzīgo cīkstēšanos, neredzot īstu mērķi. Par cīņu cīņas dēļ.”[6] Komentārs atsaucas uz filmas finālu, kurā atklājas ainava ar vairākām līdzās novietotām tāda paša izskata un augstuma kāpnēm, bet, ainavai palēnām attālinoties no skatītāja, kāpnes kļūst par smilšu pilīm smilškastē. Kāpņu salīdzināšana ar bērna radītu smilšu pili šķietami vedina skatītāju uz pārdomām, ka tēla izlaušanās bijusi veltīga vai pat nenozīmīga lielākā kontekstā. Bērna attēlošana, iespējams, saistāma ar augstāko spēku – Dievu, bet, kā zināms, PSRS periodā teoloģiskās pārliecības neeksistēja.

Zīmētā animācija vērtīga savā sižeta un motīva izklāstā, kā arī galvenā tēla ekspresīvajās izteiksmēs un ķermeņa kustības plastiskumā.

Ieroča metamorfozes sekvence no animācijas filmas “Izvēle”. 1983. gads. Režisori Vitolds Jasvins, Mihails Pupiņš. LNA LVKFFDA 31. f., dok. nr. 223.

Izvēle (1983)

Līdz deviņdesmitajiem gadiem, kad studijā Dauka ienāca jauno režisoru paaudze, īsais animācijas formāts, kurā filmiņas bieži vien ir tikai pāris minūtes garas, bija viena no galvenajām atšķirībām starp amatieranimāciju un profesionālajās kinostudijās veidotajiem darbiem. Tomēr nevajadzētu domāt, ka darbs ierobežotos apstākļos un ar minimāliem līdzekļiem jebkādā veidā mazinājis iespēju veiksmīgi izteikties vai spēju ļauties eksperimentēšanai. Tieši pretēji, limitētie līdzekļi kalpojuši kā veselīgs izaicinājums īsā laikā un ļoti konkrētā veidā attēlot vēlamo vēstījumu, izmantojot vien pāris elementus vai pat tikai vienu galveno tēlu, kā tas redzams Daugavpils Pedagoģiskā institūta studentu Vitolda Jasvina un Mihaila Pupiņa kopdarbā Izvēle. Redzamie animācijas izteiksmes līdzekļi ir ļoti vienkārši – balts fons un melns zīmējums, tomēr

pāris minūšu garajā filmiņā simbolisko tēlu izmantojums ved uz negaidīti pacifistisku iznākumu.

Skatītājam pretī soļo pirmatnējā cilvēka tēls, kura uzmanību piesaistījis zemē guļošs koka bomis. Tēlam pasniedzoties pēc šīs nūjas, kas spētu kalpot aizsardzībai, viņa prātā sāk ņirbēt un cita aiz citas parādīties nākotnes vizualizācijas, kā nejauši atrastais koka gabals varētu transformēties par citiem aizvien radikālākiem aizstāvēšanās rīkiem pret ienaidnieku – loku ar bultu, zobenu, šauteni un galu galā atombumbu, kas iznīcina visu eksistējošo. Filmas beigās pirmatnējais cilvēks izdara izvēli nūju nepacelt, bet gan atstāt tur, kur tā stāvējusi, steigšus pagriezties un doties prom no skatītāja.

Animācija saņēmusi Latvijas PSR Kinoamatieru biedrības balvu amatierfilmu skatē Daugavpilī par tēmas lakonisko risinājumu. Filma veidota Daugavpils kinoamatieru klubā-laboratorijā, tas liecina par amatieranimācijas aktualitāti un popularitāti arī tālākos pierobežas reģionos, ne tikai Rīgā un tās apkārtnē. Kinofotofonodokumentu arhīva darbinieki 2021. gada jūlijā intervēja bijušo Daugavpils kinoamatieru studijas Sintēze vadītāju Valentīnu Marģeviču, un viņš, runājot par filmu Izvēle, atklāj, ka animācijas izveidei pašu spēkiem (izmantojot kāda vietējā ārsta atdoto rentgena aparāta statīvu) tika izgatavots improvizēts multigalds (aparatūra, ko izmanto kinostudijās, – tā sniedz iespēju parocīgi fiksēt kameru ar skatu uz leju un ļaut uz galda vairākos plānos kustināt nepieciešamos slāņus). Marģeviču pārsteidzis Jasvina un Pupiņa jau sagatavotais animācijas materiāls, kā arī lielā ieinteresētība un degsme iecerēto novest līdz iespējami kvalitatīvākajam gala rezultātam.
Sižetiski filmas Izvēle motīvus var salīdzināt ar Ritas un Ērika Eriņu kopdarbu Homo sapiens.

80.-90.gadi: telpa sabiedrības kritikai

Periods, kas aizsākās astoņdesmito gadu vidū, iezīmē arī lielas un īpašas pārmaiņas sabiedriskajā noskaņojumā – gaisā virmojot Trešajai Atmodai un idejām par brīvu un demokrātisku Latviju, aizvien vairāk sāka raisīties pārdomas par to, ko nesīs nākotne.

Varētu teikt, ka amatieru animācijā šajā laikā skaidrāk iezīmējas papildu dimensija, un apgalvojums būtu patiess arī burtiskā nozīmē: tieši no šī perioda saglabājušās ievērojamākās animācijas, kas uzņemtas telpiskā vidē, veidotas no koka, plastilīna, filmētas uzbūvētos maketos. Vienlaikus šajā periodā sāk dominēt jauni intonatīvie uzsvari. Sabiedriskā telpa (darbs, skola, cietums) tiek pakļauta izpētei un jautājumiem. Lai arī dažkārt filmu secinājumi neaicina uz tiešu pretošanos šo iestāžu īstenotajām varas attiecībām un optimismam par alternatīvām, tomēr tajās ir saskatāma institucionāla kritika, konkrētas vides, nevis abstraktas cilvēka dabas vai neizskaidrojamas pārvērtības nozīme.

4. Kadrs no animācijas filmas “Karjera”. 1986. gads. Režisors Kārlis Šverns. LNA LVKFFDA 31. f., dok. nr. 233.

Karjera (1986)

Kārļa Šverna radītā 1986. gada stop-motion animācija izpelnās īpašu ievērību kvalitātes un kadru fiksēšanas precizitātes ziņā. Gandrīz piecas minūtes garajā melnbaltajā filmiņā par galvenajiem sižeta varoņiem izmantoti ļoti vienkārši un minimālistiski elementi – koka kubi un lodes –, tomēr darba vēstījums nolasāms skaidri un visnotaļ veiksmīgi. Apturētās kustības animācijas tehnikā veidotā filma vēsta par varas iegūšanu un tās ietekmi uz cilvēku. Karjeras galvenais tēls ir koka kubs, kas personificē cilvēku no pūļa, veiksmīgi nogāž no pjedestāla lodi, kas iemieso vadoņa veidolu, bet drīz vien pats iegūst lodes formu un pārvēršas vadonī, kurš nav atšķirams no iepriekšējā. Filmas motīvs iezīmē savā ziņā īpašu, tikai amatieranimācijai izveidotu žanriskumu — indivīda pretošanos augstāk stāvošajām instancēm, to dogmām un tendencei ierobežot zemāk esošo brīvību.

Laikraksta Literatūra un Māksla rakstā Bez “Mazā Kristapa” filma Karjera minēta kā visnevainojamāk nostrādātā un labākā multiplikācijas filma, kura ir cienīga demonstrēšanai televīzijā.[7] Šīs animācijas izpildījums un kvalitāte patiesi izceļas starp citiem amatierdarbiem ar sekmīgu kadra fiksēšanu, kas novērtējama kā plūstoša un stabila, minimālu līdzekļu izmantošanu veiksmīgam un pilnvērtīgam stāsta izklāstam, kā arī estētiski patīkamu māksliniecisko izpildījumu.

Dzeguzes jurģi (1987)

“Patīkami pārsteidza skates debitantu – Liepājas pilsētas kultūras nama E. Tisē Tautas kinostudijas jauno dalībnieku M. Viģeļa, A. Kalvāna u.c. veiksme. Viņu veidotā, tikai trīs minūšu garā multiplikācijas filma Dzeguzes jurģi ieguva skates sudraba medaļu un LPSR kinoamatieru biedrības balvu par labāko debiju,”[8] raksta kinoamatieris M. Šmits. Vēlāk, 1987. gada oktobrī, filma pārstāv Latvijas PSR Tallinā, Baltijas republiku kinoamatieru filmu festivālā.

Kadrs no animācijas filmas “Dzeguzes jurģi”. 1987. gads. Režisori Māris Viģelis, Agris Kalvāns. LNA LVKFFDA 31. f., dok. nr. 206.

Neparastā filma veidota, apvienojot stop-motion elementus un telpisku objektu filmējumu, kadrējot tos caur maketu logiem un arkām. Filmas galvenā varone, kā saprotams pēc nosaukuma, ir dzeguze, taču pašu personāžu skatītājs neierauga, tikai skatienu, kam sekot. Skatiens alkaini lūkojas pēc arvien plašākas telpas. Filma sākas ar putnu būra filmējumu, caur kuru iespējams vērot jau lielāku ēku, pēc tam vēl lielāku un vēl lielāku. Paralēli uz galda krājas kaudzīte ar naudu, kas arī uzrodas bez personāža līdzdalības. Taču skatītājs, kurš zina, ka nauda pati no sevis neparādās, var nojaust, ka strauji pieaugošā summa varētu nākt no pretlikumīgām darbībām, un to apstiprina pēdējā ēka, kas parādās – cietums. Presē filma cildināta kā fabula “par mantkārības postošajām sekām”, taču novērtēta arī tās spilgtā un izteiksmīgā “multiplikācijas valoda”[9], ko patiešām vērts izcelt arī šodien. Detalizētajos maketos ieguldīts pārsteidzoši rūpīgs darbs, un to, ka filmas veidotājiem tas sagādājis prieku, var ievērot titros, kas, domājams, tiek aizpūsti ar to pašu aerogrāfu, ar ko krāsotas ēkas maketā.

Ligzda (1987)

Kontrastējot ar rūpīgi frēzētām lodēm un krāsotiem maketiem, filma Ligzda šarmē ar vieglprātīgu attieksmi pret tēlu izskatu, vēstījuma skaidrību, kadru saderību vai figūras un fona attiecībām. Arī filmas sižets atgādina bērna fantāziju, kas izspēlēta rotaļā ar plastilīna figūrām.

Līdzīgi kā iepriekš aplūkotajā animācijas darbā Dzeguzes jurģi, neviena ligzda filmā nav redzama – darba nosaukumam ir tēlaina nozīme, tas stāsta par ģimeņu veidotajām “ligzdām”. Melnbaltajā stop-motion filmā redzamas antropomorfas plastilīna būtnes, kas izsmej un aprunā mazāko radinieku, bet tas drīz izaug un sāk diktēt savus noteikumus. Bijušie pārdarītāji nes viņam ēdienu līdz brīdim, kad paši tiek apēsti. Darbs iemūžināts uz plakanas virsmas, uz kuras darbojas animācijas galvenie varoņi – divi plastilīnā veidoti tēli, kuru emocijas iespējams nolasīt no uzzīmētajām punktiņu acīm un līnijas mutes vietā. Tēli komunicē, “sarunājoties” caur katram savu mutē iespraustu papīra tūtiņu. Katra aina fiksēta no atšķirīga skatu leņķa.

Pilns apmācību kurss (1987)

Astoņdesmito gadu beigās reģionālo ievērību Kurzemē izpelnījās brāļu Raula un Alda Šēnbergu stop-motion tehnikā veidotā animācija plastilīna medijā, kas veidota Lielupes kultūras nama studijā. Filma saņēmusi goda rakstu Kurzemes zonas 29. kinoamatieru filmu skatē Jelgavā, kā arī kopā ar brāļu veidotajām animācijām “Bērnu pasaule” un “Žizele” demonstrēta Jūrmalas pilsētas kinoamatieru skatē.[10]

Filmas Pilns apmācību kurss vērtība ir tās prasmīgi uzburtajā stereotipiski nospiedošajā un monotonajā izglītības iestāžu noskaņā, ko simpātiski izjauc fināla pavērsiens. Arī izmantotie dažādie kameras skatu leņķi – skolotāja tēla tuvplāni, klases kopskats un ainas sānskats – filmas beigās darbam piešķir organiskumu un pārliecību par katras ainas pārdomātību un nozīmīgumu.

Filmas anotācija min, ka tās sižets attēlo vides nozīmi mācību procesā un bērnu personības izaugsmē, kas liecina par nepieciešamību nodrošināt individualizētu pieeju izglītībai.

Animācija pieteikta kā satīra par padomju izglītības sistēmas trūkumiem.

Tāpēc šāds darba motīvs rada arī netiešu sasaisti ar astoņus gadus senāk tapušo grupas Pink Floyd roka klasiku Another Brick in the Wall, kurā dziesmas liriskais varonis iestājas pret pastāvošās izglītības sistēmas varmācību, kas ikvienu skolēnu no individuālas personas pārvērš par kārtējo identisko “ķieģeli” sistēmā.

Plastilīna stop-motion animācijā redzama klases telpa ar skolotāju un daudziem solos sēdošiem skolēniem. Atmosfēra kaut kādā ziņā atgādina sapni – ainas cita citā nepāriet plūstoši, bet gan tiek parādītas aprauti, radot iespaidu par kustību cilpu, kuras vienīgā dinamika ir spēja atkārtoties. Filmā dominējošā intensīvā, no augšpuses krītošā gaisma rada drūmas asociācijas ar izglītības iestādēs bieži esošajām monotoni rūcošajām LED dienasgaismas griestu lampām, kas visu dzīvo un nedzīvo apspīdina sterilā, uzmācīgi vēsā zilganā tonī. Animācija sadalīta divos cēlienos, kuros filmas galvenais elements – skolēni –  vispirms pārveidojas no cilvēkiem, kā par to liecina plastilīnā izveidoto tēlu apaļās galvas, uz robotiem ar kantainām kubveida galvām un saraustītām, motoriskām kustībām. Klasē esošais skolotājs animācijā redzams tuvplānā un kadra centrā. Viņa tēlam ir lodveida galva, skatiens pievērsts skolēniem, mute kustas runājot. Mainoties sižeta ciklam un skolēnu galvām pēkšņi pārvēršoties nenoteiktās formas plastilīna pikās, mainās arī skolotāja izskats – lodveida galvu nomaina kubveida forma. Plastilīna skolēni, kas joprojām atrodas pie saviem balti sterilajiem galdiem, transformējas par skolotāja mazākām versijām, proti, ar to pašu kubveida galvas formu, kas rada asociācijas ar robotiem un zinātnisko fantastiku.

Kadrs no animācijas filmas “Pilns apmācību kurss”. 1987. gads. Režisori Rauls Šēnbergs, Aldis Šēnbergs. LNA LVKFFDA 31. f., dok. nr. 274.

Vienkāršoti skatoties, darba saturs vēsta par skolēnu vizuālo pārvēršanos skolotājā tā mācīto ideoloģiju dēļ, tomēr iespējams arī nedaudz savdabīgāks darba tulkojums.

Autori filmu noslēdz, ar cilvēciski ironisku žestu nostādot indivīdu pret sabiedrību — kad tās beigās visi skolēni šķiet pārtapuši kantaino galvu robotos, pēdējā solā atklājas aizmidzis Homo sapiens students, kurš nogulējis savu transformēšanās periodu, tādējādi neizejot visiem noteikto pilno apmācību kursu un skolas ciklisko evolūciju. Līdzīgu evolūcijas procesa klātbūtni iespējams manīt arī amatieranimatoru Ritas un Ērika Eriņu kopdarbā Homo sapiens, kurā ideoloģiski apspēlēti padomju sabiedrības evolūcijas nākamie iecerētie soļi, proti, komunistiskā pasaule.

Nākošais (1988)

Lielupes kultūras namā tapušajā brāļu Šēnbergu eksperimentālajā filmā Nākošais cikliskums un kustības cilpa var tikt lasīta kā ilustrācija bezjēdzībai, rutīnai vai iestrēgšanai. Tumsā veras durvis. Vīrietis ienāk pa durvīm, tumšais stāvs piepilda kameras redzeslauku, paliek tikai tumsa. Tumsā veras durvis. Vīrietis ienāk, vīrietis dodas kamerā, tumsa. Darbību pavada arī muzikāla cilpa, kas paspilgtina sajūtu par iestrēgšanu, nespēju virzīties uz priekšu. Kāpinātā struktūra, šķiet, demonstrē centienus pārraut tumsu, pārraut cilpu. Ieskrūvēt gaismas spuldzi. Ieraudzīt savādu, plakātisku zirnekli. Varbūt tas ir izvijis tīklu cilpu? Drūmajā melnbaltumā saskatāma sabalsošanās ar paralēlā kino tendencēm astoņdesmito gadu Ļeņingradā, nekroreālistu intonācijām. Tā ir tēlu spēle, kas ir vienlīdz tāla no slavinoša patosa un no lielā kino ambīcijām, tā meklē un vienlaikus nekur neved. Tā ir tikpat mānīga kā vārds “nākošais”, kas šķietami liecina par tuvošanos, par pārmaiņām, par ko jaunu – taču valodiskajā īstenībā tas ir vienkārši tāds, kurš nāk. Tāds, kurš turpina nākt, bet varbūt nemaz neatnāk.

Liecība par asociatīvās domas lidojumu

Amatieranimatori nereti bija cilvēki ar mākslas, bieži vien grafikas vai foto izglītību, viņus vienoja interese par kustības un sižeta mijiedarbību. Taču, atšķirībā no kinostudijās strādājošajiem animatoriem, animācijas entuziasti lielākoties satikās nedēļas nogalēs un pēcpusdienās, bieži vien kā galveno tikšanās dzinuli izjūtot iespēju socializēties un radoši pavadīt brīvo laiku.

Starp amatieranimācijas filmām un kinostudijās radītajiem darbiem bija izteikta atšķirība tehnikas un materiālu pieejamībā, laikā un nereti arī citos apstākļos, tādējādi septiņdesmitajos gados animācijas amatieru galvenās izteiksmes iespējas lielākoties bijušas vienkāršā melnbaltā zīmējumā vai aplikācijas tehnikā. Vienlaikus īsais formāts jau tobrīd sekmēja ļoti asociatīvu valodu, kuras neviennozīmība ļāvusi pieskarties citādi nepieņemamām tēmām. Izteiksmes brīvību neapšaubāmi ietekmēja arī fakts, ka, atšķirībā no stingrās uzraudzības profesionālā kino vidē, “Latvijā nekad netika izveidota atsevišķa valdības struktūra vai mehānisms, kas kontrolētu kinoamatieru darbību”[11]

Sākot no astoņdesmito gadu vidus amatieru animācijā tiek veidoti tehniski sarežģītāki telpiski darbi, un filmējumi telpā tiek papildināti ar animāciju. Šajā laikā animatori sāk pievērsties arī mazāk abstraktiem vērojumiem – institūciju, kolektīvās telpas un paradumu kritikai.

Amatieru animācijā saskatāmi auglīgi žanriskie meklējumi, starp tiem zīmīgs ir zinātniskās fantastiskas un distopijas motīvu izmantojums. Tas ironiskā manierē manāms septiņdesmito gadu sākumā radītajos darbos Homo sapiens un Pat domādams neizdomāsi, astoņdesmito gadu sākuma filmā Izlaušanās, arī vēlākajās telpiskajās animācijās Karjera, Pilns apmācību kurss. Līdztekus estētiskajiem meklējumiem, ko šīs tēmas neapšaubāmi piedāvā, šajos motīvos nomanāma aktuālās nākotnes apcere.

Kaut arī amatieranimācijas darbi tika regulāri rādīti un godalgoti filmu skatēs PSRS un ārpus tās, tieši

šobrīd, kad filmas ir digitalizētas, tās var aplūkot kā īpašu vēsturisku kopumu, citur nepieejamu liecību par asociatīvās, tēlainās domas kustību Padomju Latvijas iedzīvotāju prātos.

Savā ziņā kinoamatieru animāciju gribas salīdzināt ar pankroka festivālu – valda kopienas sajūta, dumpiniecisks, bet ne uz mērķtiecīgām pārmaiņām gatavs gars, daži ir meistarīgi melodijā, vārdos un tēlā, bet citi izvēlas apzinātu ākstību. Šajā pasaulē uz brīdi var iztēloties citus likumus nekā realitātē ārpus tās, taču visdrīzāk pārmaiņas pienāks pavisam citādāk.

Foto no publicitātes materiāliem

Atsauces:

1. Vinogradova, Maria (2010). Amateur Cinema in the Soviet Union and the Leningrad of Film Amateurs in the 1970s–1980s. KinoKultura, No. 27, 2010. Available: http://www.kinokultura.com/2010/27-vinogradova.shtml (skatīts 22.08.2021.) 
2. Studijas Ortekons filmas Ideja (1969) - https://www.youtube.com/watch?v=f5I6aJUjjmQ un SOS (1970) - https://www.youtube.com/watch?v=1yXI1GMfjtU; Tik dēļ jums (Uldis Lapiņš, D. Jumtiņš 1977) - https://www.youtube.com/watch?v=oZI-n1CXZdg 
3. Laikraksts  
4. „zāģēt” – sarunvalodā: izsakot pārmetumus, neapmierinātību u. tml., aizskart (kādu). Latviešu literārās valodas vārdnīca. 1.–8. Rīga, Zinātne, 1972.–1996. 
5. Laikraksts “Rīgas Balss” Nr. 278 (4.12.1981.) 
6. Laikraksts “Jūrmala”, Nr. 45 (23.03.1982) 
7. Laikraksts “Literatūra un Māksla”, Nr. 24, (13.06.1986.) 
8. Laikraksts “Komunists” (Liepāja), Nr.182 (23.09.1987.) 
9. Laikraksts “Padomju Dzimtene” (Kuldīga), Nr.41 (4.04.1987.) 
10. Laikraksts “Jūrmala”, Nr. 11 (19.03.1987) 
11. https://www.kinoraksti.lv/petijumi/kinoamatieri-latvijas-psr-vesture-ideologija-un-kultura-832 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija