Kinorežisors un operators Andris Slapiņš (1949–1991), kura dzīvi pārcirta lode barikāžu laikā, Latvijas kinovēsturē savu vietu veidoja kā aizrautīgs un kaismīgs etnogrāfisku tēmu pētnieks. Dažādās folkloras ekspedīcijās, filmēšanas vietās un darba procesā Andri Slapiņu 70.–80. gadu mijā fotogrāfijās iemūžinājusi Vaira Strautniece, kas sevi dēvē par foto un kino amatieri. „Andri esmu fotografējusi visvairāk. Dīvainā kārtā apzinājos tādas dokumentēšanas vērtību, lai gan pat tagad grūti pateikt, kas par maņu jeb intuīciju cilvēkam liek to darīt. Ne vienmēr zināju, konkrēti kam tagad Andris strādā, kas īsti viņam jāfilmē. Vienkārši fiksēju. Bija interesanti.”
Ar Andri Slapiņu iepazinos 1976. gada augustā, kad viņš kā vētra iebrāzās Zinātņu akadēmijas kinofotofonolaboratorijā ar jautājumu – „Ilmāra nav?” Ilmārs Geistarts tolaik bija mūsu vadītājs, ar Andri viņi bija tikušies Kurzemes etnogrāfiskās ekspedīcijas laikā, kad Zinātņu akadēmijas kinogrupa pēc etnogrāfu norīkojuma fotografēja un filmēja koka celtnes. Andris tolaik beidza kursadarbu, dokumentālo īsfilmu Līvu dziesmas, ko vēlāk Maskavas institūts[1] bez ierunas atzina par diplomdarbu. Tobrīd, 1976. gada augustā, laikam vajadzēja šo to piefilmēt, bet Andrim bija aptrūcies filmas (kinostudija darbam izsniedza noteiktu metrāžu). Tūdaļ viņš atcerējās savus paziņas akadēmijā un metās šurp pārliecībā, ka dabūs kādu kārbu (300 metrus filmlentes jeb 10 minūtes filmas laika). Tomēr sagadījās tā, ka Ilmārs bija atļāvies bez saskaņošanas ar vadību uz dažām dienām aizbraukt pie lauku radiem, bet es paliku dežūrvietā, jo nekas graujoši steidzams nebija paredzēts.
Tā nu iedrāžas Andris un atsitas kā pret sienu – Ilmāra nav. Paliek apjucis – ko nu lai dara? Skaidrs, jāmēģina izdabūt tik vai tā! Savukārt es, nepazīstot Andri un zinot, ka šādas provokācijas tajos laikos mēdza gadīties, lai pēc tam piešūtu sociālistiskā īpašuma izsaimniekošanu vai pat zagšanu, biju cieta kā klints – bez vadītāja atļaujas nevaru! Kad viņš būs? Pēc dienām trim. Nu, gals klāt! Vajag tūlīt un tagad! Bet nekā, meitietis paliek pie sava un Slapiņš dabū iet prom.
Vēlāk, kad Ilmārs izstāsta, kas tas Andris Slapiņš ir, man kļūst skaidrs, ka palīdzēt būtu varējusi, taču ko nu vairs. Domāju, ka Andris jau tikmēr citam kolēģim bija izprasījis aizdot kārbu, jo atnāca vēlreiz, un tad ar vadītāja atļauju es pati atnesu no filmu glabātuves vajadzīgo. Viņš nemēdza atkāpties. No tā laika Andris zināja, kur atrast saprotošus kolēģus – gan neprofesionāļus, bet resursiem samērā bagātus, ja salīdzina ar limitēto kinostudijas apjomu. Atceros, ka visādas vajadzības puisim gadījās itin bieži. Kinofilma, fotofilmas, gaismas tehnika, atstarotāji – kas nu kuro reizi.
Zinātņu akadēmijā darbojās Tautas kinostudija, kuras dalībnieku pamats bija akadēmijā strādājošie kinoamatieri. Andrim, šķiet, likās interesanti un iederīgi būt starp tādiem aizrautīgiem, rosīgiem entuziastiem. Pievilka gan tematikas brīvība, gan bezmaksas pieeja 16mm filmu materiālam un tā attīstīšanai, jo amatieru vaļasprieku finansēja valsts caur arodbiedrību sistēmu. Rīgas kinostudijā visi filmēja uz profesionālās 35mm filmlentas, tāda bija arī mums, bet darba uzdevumu izvēles iespēju kinostudijā nebija – galvenokārt ļoti pareizi sižeti kinohronikām Padomju Latvija.
Šis laiks pavēra man iespēju izmantot pazīšanos ar Andri un pamazām arī citiem kinohronikas cilvēkiem, lai tiktu līdzi braucienos pa Latviju un varētu fotografēt gan to, kā strādā dokumentālisti, gan objektus, kas mani pašu interesēja. Kinostudija parasti brauca ar autobusiņu, kur salikta tolaik smagā aparatūra, statīvi, gaismas, skaņu ieraksta ierīces, sasēdās arī apkalpes locekļi un kāds mazs kaktiņš gandrīz vienmēr atradās arī man. Tā sākās mana dokumentālo filmu operatoru un režisoru izsekošana caur fotoobjektīvu viņu tiešajā darbā – cik jau nu tiku līdzi braukt.
Pienāca 1977. gada pavasaris, pats maija sākums. Kādudien Andris kā parādība atkal izgaismojas mūsu laboratorijas durvīs, ieveļas klubkrēslā, skatās uz mani un smaida. “Vai zini, kas rakstīs tekstu manam žurnālam?” (tā bija kāda trešā reize, kad viņš bija kinožurnālam gan režisors, gan operators). Nē, nu protams, es nezinu, bet, spriežot pēc Andra garastāvokļa, laikam taču kāds gudrs cilvēks. Uz manu “nezinu” viņš smiedamies saka – tu! Esmu šokēta un pārbijusies. Kā to dara, nezinu, pat nevaru saprast, kas tur jāraksta, nekad neko tādu neesmu ne domājusi, ne darījusi. Viņš smej: “Nu, tad darīsi!” Nepiekrišanu nepieņem. Lielais vīrs uzjautrinās un smejas ar bērna aizrautību.
Ar Andra paša līdzdalību un palīdzību teksts tiek saveidots, tas izrādās kinožurnāls Pionieris, 1977. gada 2. numurs. 11. maijā ir ieskaņošana, esmu klāt, jo procesā kaut kas vienmēr jāmaina, jālabo, jāpārvieto; tas viss ir kā murgs, bet – notiek. Un neatgriezeniski. Jo teksta autora atbildību fiksē beigu titri. Šausmas ir aiz muguras, mostas prieks par pārvarētu barjeru.
Andris ir pirmais no kino profesionāļu vides, kurš mani uzlūkojis kā līdzvērtīgu cilvēku. To neesmu aizmirsusi visu mūžu, jo kinostudija man bija tāls, svēts templis kalna galā… Otrs tāds cilvēks bija Juris Podnieks, kurš daudzus gadus vēlāk aicināja mani savā jaundibinātajā neatkarīgajā apvienībā ar vārdiem: ”Saproti, man vajadzīgs uzticams cilvēks!” Vēlāk, kad Jura vairs nebija un veidojās Jura Podnieka studija, Antra Cilinska man vaicāja, vai gribu palikt ar viņiem? Man šaubu nebija.
Toreiz, 70. gados, rakstīju tekstus vēl pāris Andra žurnāliem, tad jau saprotot, kas tas ir un kā jādara; rakstīju arī Zigurda Vidiņa ūdenstūrisma žurnālam (Padomju Latvija 30 / 1978) ar manis izdomāto nosaukumu Mirkļi, kuros dzīvojam – to par labu atzina slavenais diktors Boriss Podnieks, viņš arī palīdzēja pieslīpēt dažas uzsvara vietas tekstā. Diktora tekstu sacerēšana īsti nebija mans aicinājums, tikai eksperiments. Fotodokumentācija ar savu mirkļa tvērumu likās daudz aizraujošāka, pie tās paliku arī vēlākos gados – cik nu iznāca būt filmēšanas vietās ar Andri Slapiņu, Juri Podnieku, Ansi Epneru. Ļoti bieži satikāmies arī nesarunātās vietās, jo intereses mums sakrita – līdz tam laikam, kamēr šie talantīgie meklētāji izgāja ārpus manu iespēju loka, t. i., aiz Latvijas robežām.
Ar Andri kā īpašu personību sastapos vēlreiz 1977. gada jūlijā. Stāsts sākās ziemā, kad kinoamatieru sanāksmē mums savu 8mm filmā fiksēto ceļojumu pa Sibīrijas latviešu ciemiem parādīja Ingvars Leitis. Faktu materiāls bija pārsteidzošs, bet 8mm formāta kvalitāte briesmīga. Uzreiz visi nolēmām, ka vasarā atvaļinājuma laikā jābrauc uz Krasnojarskas apgabalu ar kārtīgu 16mm kameru un jāuzņem filma, ko rādīt plašākai auditorijai. Pieteicās daudz brauktgribētāju, starp tiem arī es, jo mans tēvs bija izcietis izsūtījumu Sibīrijā. Tas stipri motivēja, kaut būtībā tur nekāda sakara nebija.
Diemžēl, kad tuvojās jūlijs un vajadzēja pirkt lidmašīnas biļetes, braucēji atbira cits pēc cita, katrs citas nevarēšanas dēļ. Kad paliku tikai es un Andris neizpratnē ieplestām acīm, sapratu, ka doto vārdu nelauzīšu. Braukšu, kaut vai man tur būtu jānomirst veselības problēmu dēļ.
Tā arī notika – braucām divatā. Man bija jāintervē, jāraksta skaņa un jāfotografē – atkal daudz kas pavisam nezināms. Bija jāiekļaujas 16 dienās, jo pēc atgriešanās Andrim jāfilmē lielie Dziesmu svētki. Ar periodiskām Andra konsultācijām Sibīrijas filmu Nakts pirms dziesmas izdevās pabeigt divus gadus vēlāk; ar lielu risku to iekļāva amatierfilmu Rīgas pilsētas skatē. Pēc vētrainās skatītāju reakcijas – ilgiem stāvaplausiem zālē – tālāk uz republikas skati filmu nevirzīja formāla iegansta dēļ (50 minūšu garuma robežu pārkāpšana).
Pa to laiku nemiera gars Andri jau bija aizvedis uz PSRS Komponistu savienības Folkloras komisijas organizēto festivālu Maskavā, kur sastapās folkloras tematikā ieinteresēti cilvēki. Etnogrāfe Jeļena Novika un muzikologs Eduards Aleksejevs bija pārņemti ar ideju fiksēt kinolentā, iespējams, pēdējos jakutu, evenku un čukču tradīciju pārzinātājus, šamaņus un dziedniekus.
Kurš gan vēl to filmēs, ja ne Andris?
Dabiski, viņš piekrita ar aizrautību, nezinādams, kam sevi pakļauj. Šī bija ļoti grūta ekspedīcija, tā atnesa ne tikai redzēto un safilmēto, kas izvērtās filmā Sapņu laiks (1982), bet arī deva dziļāku ieskatīšanos paša dvēselē un radīja ticību turpinājumam.
Pēc ziemeļu klejojumiem atgriezies Latvijā, Andris kopā ar Juri Podnieku un scenārija un idejas autoru Arnoldu Plaudi sāka darbu pie filmas par latviešu strēlniekiem. Tas bija liels izaicinājums, sastaptie bija jādala divās pusēs – baltajos un sarkanajos. Filmai derēja tikai sarkanie, taču puiši apzinājās, ka laiks nepielūdzami paņems visus, nešķirojot krāsas. Cik iespējams, viņi ierakstīja stāstus no abām pusēm, daļu filmēja uz 16mm filmas arhīvam, nākotnei. Varu apliecināt, ka tā bija, jo savu atvaļinājumu pavadīju, mājās atšifrējot un ar rakstāmmašīnu pārrakstot tos stāstus, kuri pilnīgi droši nebija domāti oficiālajai filmai. Diemžēl pēc visu autoru aiziešanas mūžībā pazuda gan klusībā filmētais 16mm kinomateriāls, gan ieraksti un atšifrējumi uz papīra. Tā gadās. Bet par Strēlnieku zvaigznāju (1982) autori saņēma Latvijas komjaunatnes prēmiju, arī Lielā Kristapa balvu par labāko dokumentālo filmu[2].
Astoņdesmito gadu sākumā, Zinātņu akadēmijas folkloristu uzrunāts, Andris veidoja dokumentālu filmu – inscenējumu Latviešu folklora (1983)[3]. Dalībniekos bija folkloras ansamblis Savieši ar visiem Muktupāveliem un tolaik pazīstamā diriģente Ilze Tenisone, Andris piesaistīja Knutu Skujenieku darbam pie teksta, abus Skujenieku bērnus aicināja filmēties. Viņa atvērtība un vēlme palīdzēt tieši tiem, kam tobrīd negāja viegli, parādījās arī šeit. Filmēšana notika Ieriķos. Pavasarī braucu līdzi vietu apzināšanas braucienā, vasarā biju klāt uz divām filmēšanas dienām (pļaujas laika epizode, kad ķer Jumi labības laukā, un Jāņu sagaidīšana un vakars).
Tādu folkloras norises inscenējumu atceros piedzīvojusi arī Tērvetē, kur Rikavas folkloras ansamblis svinēja Jāņus latgaliski, bet no veselas filmēšanas dienas tikai kāda minūte ekrāna laika iekļuva kinožurnālā Padomju Latvija 5/1979 ar apakšvirsrakstu Kur dziesmiņa kājām gāja…, jo žurnāls pamatā bija veltīts seno tautasdziesmu teicējiem[4]. Bet inscenējuma gars Andri bija aizrāvis, viņš meklēja dažādus iespējamos salikumus. 1984. gadā tapa mācību filma Krišjānis Barons, atkal kopā ar Knutu Skujenieku.
Būdams vairāku etnogrāfisko filmu autors, Andris Slapiņš pirmais no Latvijas noslēdza līgumu par kopdarbu ar ārvalstu kompāniju – Lielbritānijas universitāšu kino un video programmu padomi. Starptautiskajā etnofilmu skatē Andris bija iepazinies ar Elizabeti Vorneri, kura kļuva par scenārija līdzautori pilnmetrāžas filmai Cerību lauki (1988)[5]. Gandrīz vienlaicīgi kopdarbu ar britu TV kompāniju Channel 4 uzsāka Juris Podnieks, veidojot lielo epopeju par PSRS sabrukumu – angliski Soviets, latviski Mēs. Uzsākot patstāvīgo ceļu pasaulē, viņi abi bija draugi un sāncenši vienlaikus. Iepriekš kopā strādājuši gan pie vairākiem sporta kinožurnāliem, gan filmas Strēlnieku zvaigznājs, katrs savā laikā strādājuši kopā ar Hercu Franku, – viņi gan pievilka viens otru, gan greizsirdīgi atgrūda, jo abi jutās patstāvīgi un neatkarīgi, radoši stipri profesijā un pašpietiekami. Bija ļoti interesanti vērot viņus sadarbībā.
Andra dzīves saturu visu laiku aizpildīja darbs – vai nu tas, ko darīja tobrīd, vai arī nākamais, kas jau rosījās galvā kā idejas vai scenārija uzmetums. Apbrīnojama bija viņa cieņa un ticība katram cilvēkam, katrai nācijai, kultūrai, katrai īpatnībai, savādībai. Viņam piemita izcila spēja saprasties ar pilnīgi citu kultūru un folkloras pasaules kopējiem. Viņš bija pārņemts ar nezināmo par gēliem, prūšiem, čukčiem jakutiem, evenkiem, burjatiem, inuītiem, korjakiem, itelmeņiem, par koka arhitektūru Krievijas ziemeļos, nemaz nerunājot par lietuviešu, latviešu, igauņu, lībiešu likteņiem. Domāju, ka neviens to nav pilnīgi aptvēris vēl šodien, jo Andrim līdzīga tik plaša interešu fenomena Latvijā nav bijis un nav.
Tie – tagad jau nedaudzie –, kuri Andri pazina dzīvē, labi atceras viņa neparedzamību, brīžam haotismu, neticamu un mērķtiecīgu bezkaunību kopā ar smaidu un mīļu atvainošanos. Par viņu dažreiz pasmējās kā par klaunu – ak, nu tas taču Andris! Izklausās kā joks, bet to zina visi kinostudijas kolēģi, ka vakaros Andris bieži iegriezās pie montāžas meitenēm, zinot, ka tur būs nakts darbam sasmērētās maizītes, un nevainīgi jautāja – vai drīkst vienu? Kas tad atteiks? Pēc tam sekoja – cik garšīgi, es vēl vienu paņemšu! Un promejot tikpat nevainīgi – es vienu paņemšu līdz, labi? Tiešām, arī tā bija, jo zem šīs draudzīgās paciemošanās slēpās skaudrā patiesība, ka it bieži lielais Andris bija izsalcis un bez jumta virs galvas. Bet bija arī milzīga cilvēkmīlestība pāri visam, ticība labajam, vēlēšanās izprast, ieurbties materiālā līdz dziļumiem, uzticība mērķim, izteikts dullā Daukas sindroms – gribu zināt, kas tur tālāk ir!
Man bija iespēja ar fotoaparātu būt blakus Andra darbos salīdzinoši neilgu laika sprīdi (1977–1985). Neesmu profesionāle, drīzāk sensors, kas reģistrē laiku un sajūtas, – un tikpat interesants, kā pats Andris darba procesā, bija viss, kas notika ap un ar viņu. Ikviens Andra portrets prasīt prasās būt ietverts ainavā, vidē, cilvēku līdzdalīgajās sejās, jo tur rakstīts viss, ko var lasīt Andra paša dzejoļos. Pilnīga atvēršanās un iekļaušanās kopīgajā darbā.
ANDRIS SLAPIŅŠ Vairas Strautnieces fotogrāfijās
