KINO Raksti

Adriāna Roze. Fotovuārista analogās piezīmes

16.11.2021
Adriāna Roze. Fotovuārista analogās piezīmes
Adriāna Roze

Pazīstamā portretu fotogrāfe Annija Leibovica fotogrāfiju uzskata par svētceļojumu. Adriānai Rozei fotogrāfija ir ceļš uz perspektīvas paplašināšanu, citādu rakursu apzināšanu; mūsdienīgākos salīdzinājumos runājot – lietojumprogrammas atjaunināšana. Un Kino Rakstiem šī ir jau trešā fotogalerija sērijā "Fotografē kinorežisors".

Atkal esmu pazaudējusi savu pirmo pašas uzņemto analogo fotogrāfiju. Iespējams, man bija kādi pieci vai seši gadi, kad ģimenes svinībās onkulim līdzi bija fotoaparāts Zenit. Tā man likās noslēpumaina un vilinoša iekārta, kas mēmi vēro pasauli caur vienu aci, bet piefiksē kaut ko tikai tajā brīdī, kad kameras turētājs pieņem lēmumu nospiest slēdzi. Onkulis arī kļuva par pirmo manis piefiksēto fotovērojumu. Šķiet, ka varu līdz detaļām aprakstīt fotoattēlā redzamo – onkuļa izspūrušos matus, pozējoši saviebto seju, aizsmēķēto cigareti zobos –, bet katru reizi, kad fotogrāfija atkal atrodas, izrādās, ka manas atmiņas ir safabricējušas jau atvasinātu, citādu attēlu nekā tas, kurš redzams uz glancētā papīra.

Jau daudzus gadus vēlāk, kad pasauli bija pārpludinājuši viedtālruņu digitālie momentuzņēmumi, es plauktā atradu citu ģimenes relikviju – Zorkij 4k kameru (vēlāk, protams, sekoja arī citas). 2014. gadā

fotogrāfija jau labu laiku bija kļuvusi par sociālu rituālu, par normālību, kurā tiek fiksēts ikviens nozīmīgs vai maznozīmīgs notikums,

un galu galā arī visa veida pārtikas produkti pirms to sagremošanas. Kā savulaik rakstīja Sūzana Sontāga esejā Par fotogrāfiju, vairumam fotogrāfija ir kļuvusi par “aizsargmehānismu pret trauksmi, par varas instrumentu”.

Vai es biju un esmu izņēmums? Noteikti nē! Iespēja kādu laiktelpas parādību zibenīgi saglabāt, lai par to domātu vai nedomātu vēlāk, ir neapšaubāmi ērti. Analogais fotogrāfijas process man ir iemācījis palēnināt laiku, dot sev domtelpu, pirms pieņemu lēmumu – vai tas ir tā vērts? Vai šis mirklis, kuru citkārt būtu varējusi saglabāt vismaz pārdesmit digitālās kopijās, ir tā vērts, lai tam tērētu kaut vienu celuloīda filmiņas posmu? Nav viennozīmīgas un neapstrīdami objektīvas atbildes uz šo jautājumu, atbildēt uz to var tikai un vienīgi pats fotokameras turētājs.

Fotografēšanas process ir iekļaujošs, jo atšķirībā no kino tas var nebūt kolektīvs. Tā ir leģitīma iespēja būt kopā ar pasauli vienai, netraucēti to vērot no tuvākas vai tālākas distances, iluzorā objektivitātē. Fotografēšana un fotogrāfija ir individuāls ceļojums telpā un laikā, kuram es piešķiru subjektīvu konkrētību. Tas ir piefiksēts mirklis, gaisma, atmosfēra, vai notikums, kuru ne vien tā brīža līdzgaitnieki piedzīvo citādi, bet arī es bez fotokameras, iespējams, piedzīvotu pilnīgi citādi.

Fotografēt ir kā pasvītrot vārdus, frāzes vai teikumus cita sarakstītā grāmatā.

Mana ērtākā pozīcija analogajā foto vuārismā ir dokumentālā vai ielu fotogrāfija. Vienlaikus tas nav un nevar būt realitātes atspoguļojums. Sontāga teiktu, ka “fotogrāfija nav paziņojums vai apgalvojums par pasauli, bet gan tās druska, realitātes miniatūra, kuru ikviens var radīt vai iegūt”. Tas nozīmē – ja kādreiz kādam nākas skatīties manis fotografētos attēlus, tiek skatītas atsevišķas mozaīkas druskas no manas interpretācijas par pasauli. Dažreiz šie fragmenti var būt savā starpā nesaistīti, bet citreiz tās ir iespaidu sērijas – piemēram, divu meiteņu draudzība Polijas pilsētā Katovicē, kuru pusgada garumā vēroju no sava dzīvokļa loga. Es joprojām neko vairāk par šīm meitenēm nezinu, ne arī par savādo kaimiņu, kurš tāpat viņas vēroja no pretējās mājas loga, ne par dusmīgo kaimiņieni, kura meitenes bieži lamāja. Es zinu tikai to, ka šī draudzība izskatījās skaista un patiesa, tāpēc šķiršanās, kad viena no ģimenēm pārcēlās, bija smeldzīga, bet joprojām skaista.

Jautājums ir – vai es kaut ko pievienoju mirklim, kuru nolemju apturēt fotografējot, vai arī es šo, citos apstākļos nepiefiksēto noslēpuma mirkli nozogu? Rolāns Barts savā darbā Camera Lucida. Piezīme par fotogrāfiju raksta, ka fotogrāfija mehāniski atkārto to, ko nebūtu iespējams atkārtot eksistenciāli. Sontāga uzskata, ka fotografēt nozīmē piesavināt jeb apropriēt fotografējamās “lietas”. Novietot sevi zināmās attiecībās ar pasauli, kas šķiet jaušama kā zināšanas un līdz ar to arī kā vara. Iespējams, savā veidā fotografēšana var kļūt par lepnību, par augstprātīgu vērojumu no malas, izmantojot fotografējamos objektus egoistiskā alkatībā pēc zināšanām.

Taču man fotografēšana ir pazemība. Pazemīga pateicība par iespēju būt klātesošai, bet izbaudīt vientulību, būt subjektīvi vērojošai, bet objektīvi zinātkārai.

Es nemāku gleznot vai zīmēt, tāpēc dažkārt interpretēju un pierakstu pasauli fotogrāfijās.

Foto no autores personīgā arhīva

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija