Pilnīga brīvība filmējot un dzīvojot – tas bija galvenais princips, pēc kura vadījās filmdaris un mūziķis Zigfrīds / Sigfrīds / Sigs (Siegfried Debrebant, 23.01.1973.– 3.10.2024.). Dzīves klejojums viņu reiz atveda uz Rīgu; te viņš atrada draugus un uzņēma filmu „Rīga (Dublis 1)” (2017), bet 2025. gadā Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā iekārtota izstāde „Zigfrīds. Kino klejotājs”.
No kadra uz kadru es vingrinu savu acs tīkleni, un debesis svilst.
Man nav sižeta, es klīstu bez ceļa kartes, bez darbības vārda, ko locīt.
Pa labi kāds sīkais blenž uz mani,
Pa kreisi slīd princese, kāds vecis vēro;
Pūlis skrien garām, un tajā noslīkst mana filma.
Sigfrīds, par eņģeļiem, 2005
(atdzejojis Artūrs Virtmanis)
Naktī, pirms braucu sagaidīt Sigfrīdu uz lidostu Rīga 2011. gada septembrī, manai mašīnai Kaņepes Kultūras centra pagalmā kāds izsitis stiklu un nozadzis mana kursabiedra kolumbieša koferi ar visām mantām. Jau kavēju, tāpēc nav laika satīrīt lauskas; nevaru riskēt, jo Sigfrīdam nav mobilā telefona un būs grūti satikties, ja nenoķeršu viņu pie izejas, kā norunāts. Mēs neesam personīgi pazīstami.
Kad Sigfrīds uzzina, ka šī ir kultūras centra otrā darba diena un viņš ir pirmais ārzemju mākslinieks, kas uzaicināts spēlēt, stikla lauskas ir tīrais nieks, viņam esot biezas bikses! Atklājot mašīnā kompaktdisku atskaņotāju, kurā var uzlikt savu nesen Malaizijā ierakstīto džeza albumu, viņš priecīgs jau mani sauc par bro.
Nu Sigfrīds ir devies pie citiem eņģeļiem, un šis raksts būs kā tas stikla pērlīšu logs uz viņa pasauli, kurā blakus dažām personīgām piezīmēm par radošā mantojuma arhivēšanas problemātiku (legacy) apkopošu arī visu man zināmo viņa filmogrāfiju, jo šobrīd visās populārākajās interneta uzziņu platformās – vai tā būtu franču vai krievvalodīgā wikipēdija, imdb.com vai unifrance.org – katrā no tām vēl šis tas iztrūkst. Kutina Arņa Rītupa izteiktā ideja, ka par Sigu kā rīdzinieku visvairāk informācijai būtu jābūt pieejamai latviski.
“Šis ir mans operas nams.”[1]
Šobrīd Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā notiek Sigfrīda fotoizstāde (līdz 24. augustam), to viņš kā iniciators bija ieplānojis ar kuratoru Artūru Virtmani jau gadu iepriekš. Kad izstādes atklāšanas burzmā saņēmu piedāvājumu uzrakstīt šo apcerējumu Kino Rakstiem, uzreiz zināju, ka, šis būs labs iegansts, lai beidzot atrastu un noskatītos Sigfrīda pirmās īsfilmas.
Mans skumjais detektīvs sākās kādu pusgadu ātrāk – Sigfrīda bērēs Parīzē. Esmu redzējis visas septiņas viņa pilnmetrāžas filmas un animācijas īsfilmu Ada (2009), bet ar īsfilmām viss ir daudz sarežģītāk. Sāku tās meklēt, saucot palīgā Sigfrīda brāli Francu, viņa filmu izplatīšanas kompānijas Playtime komandu un visu pilnmetrāžas filmu montāžas režisoru Hervi Šneidu / Hervé Schneid, bet secinājām, ka neviens īsti nezina, kur tās varētu būt. Trīs īsfilmas, tāpat kā pilnmetrāžas filmas Luīze | Dublis 2 (1998) un Sansa (2003), ir producējusi kompānija Initial Production, bet vēlāk tās vēsturisko katalogu nopircis Canal+. Pilnmetrāžas filmu izplatīšanas tiesības joprojām pieder distribūcijas kompānijai Playtime, bet par īsfilmām tai nav informācijas. Trīs meklētās īsfilmas ir – Audekls / La Toile (1995), Izsalkums / La Faim (1996) un Ir jau Ziemassvētki / C'est Noël déjà (1997).
Sigfrīds ir mākslinieks, kuram mājas, ko var saukt par savām, pēdējo reizi bijušas 25 gadu vecumā; otro pusi dzīves – vēl 26 gadus – viņš ir bijis ceļā bez pieraksta adreses. Fotogrāfiju negatīvu arhīvs (no 2012. gada) atrodas Budapeštas laboratorijā Lab4art, kur viņš ik gadu devās attīstīt filmiņas. Daļa viņa izdoto grāmatu, kompaktdisku un plašu atradās distribūcijas kompānijā Parīzē, daļa bija Kaņepes Kultūras centrā, daļa pie drauga Pēterburgā, daļa pie brāļa Monmartrā – uz turieni pamazām tām visām būtu jānonāk. Iestājoties digitālajam laikmetam (kopš filmas Kinogamma), viss mākslinieka arhīvs atradās... Siga kabatā. Kā tāda pavasara redīsu bunte – cieto disku puļķīši, skaitā vismaz ap 10, viņam vienmēr bija līdzi, lai jebkurā brīdī no kāda varētu atskaņot kādu ierakstu, no cita parādīt savas filmas, pat vairākas montāžas versijas, ar tādiem vai citādiem subtitriem; vēl kādā atradās visu fotogrāfiju ieskanētie negatīvi, mūzikas albumi, koncertieraksti utt. Vairākkārt biju jautājis, vai var dabūt redzēt arī īsfilmas – tās viņam diemžēl vēl neesot digitāli...
Izstādē Zigfrīds: Kino ceļotājs ir uzbūvēts kinoteātris, kurā var noskatīties filmas Kinogamma abas daļas (arhivēšanas precizitātei jāpiebilst, ka tās uzskaitāmas kā divas atsevišķas pilnmetrāžas filmas – pirmā daļa Austrumi, otrā daļa Tālie Austrumi). Šāgada maijā, jau gatavojot šo rakstu, biju devies tās vēlreiz baudīt, un, iznākot no izstāžu zāles Vecrīgā,
pieņēmu sigfrīdisku lēmumu – man jādodas uz Parīzi un tās īsfilmas jāatrod!
Citādi – jo ilgāks laiks paies, jo grūtāk būs atrast.
Vakariņās Monmartrā ar Sigfrīda brāli Franci noskaidroju, ka par pirmo īsfilmu Audekls Sigfrīds pats neesot bijis pārāk lielā sajūsmā, jo tā esot radīta ar smago producēšanas formātu, turklāt tai bijis cits operators, pārāk daudz gaismotāju, pārāk nebrīvs veids, kā to uzņemt. Sākot no Izsalkuma, visas savas filmas turpmāk Sigfrīds filmējis pats, bet, sākot no Kinogammas, pats arī producējis, lai saglabātu pilnīgu kontroli vai drīzāk brīvību.
Francijas leģendārajā sinematēkā ar pārsteigumu atklāju, ka tur pieejama tikai viena Sigfrīda filma – Bērnu stāsti. Ar Unas Rozenbaumas palīdzību atrastais Pompidū centra darbinieks Lorāns noskaidro, ka viņu videotēkā to arī nav. Plānoju apmeklēt filmu distribūcijas ofisu, lai rakņātos cauri daudzajām kastēm, kaut ir diezgan skaidrs, ka tās tur atrast būtu pārsteidzoši.
Tikmēr jau otrajās vakariņās ar Siga brāli uzzinu, ka Francis piedalījies divu filmu tapšanā, palīdzot kā dekorators, bet satikšanās ar aktieri Rošdī Zemu / Roschdy Zem notikusi burtiski uz ielas – viņš esot bijis ārkārtīgi harismātisks marokāņu izcelsmes džinsu pārdevējs kādā tirdziņā, Sigfrīds ar viņu sadraudzējies. Rošdī jau bija filmējies dažādās otrā plāna lomās un vēlējās kļūt par aktieri; abiem saskanēja, tāpēc nolēma kopā taisīt Izsalkumu.
Īsfilma Izsalkums tiek iekļauta Kannu festivāla konkursa programmā 1996. gadā, kad Sigfrīdam ir 23 gadi; tas ir liels panākums režisoram, kuram nav pat vidējās izglītības. Pēc gada viņš uzņem īsfilmu Ir jau Ziemassvētki, kurā turpina sadarbību ar Rošdī un pirmoreiz sadarbojas ar Elodiju Bušēzu / Élodie Bouchez, kas vēlāk kļūs par galvenās lomas atveidotāju filmā Luīze (Dublis 2). Abi šie aktieri vēlāk gan ieguvuši Francijas augstāko kino apbalvojumu Cēzars, gan atzīti par labākajiem lomu izpildītājiem Kannu kinofestivālā.
Nakšņoju Sigfrīda un viņa brāļa Franca mirušo vecāku dzīvoklī. Atgūlies dīvānā, ievēroju grāmatplaukta augšpusē rindu kaut kā tāda, kas izskatās pēc videokasetēm. Pakāpies uz krēsla, atklāju, ka nekļūdos; jo lielāks pārsteigums ir ieraudzīt šajā rindā arī videokaseti, ko 1998. gadā izdevusi elektronikas un mediju veikalu ķēde FNAC, tajā ir divas Sigfrīda īsfilmas – Izsalkums un Ir jau Ziemassvētki, kasete vēl ir oriģinālajā celofānā. Kā vēlāk uzzināšu, tajās ir arī ekstra materiāls – improvizēta Rošdī saruna ar kādu aktieri un Luīzes tēla prātā jukšanas skices.
Nākamajā dienā meklēju vietu, kur šo videokaseti noskatīties. Dodos uz Parīzes vēsturisko videonomu Le video club de la Butte Monmartrā un JM Video Bellevilā, tomēr velti – viņi vairs neizmanto VHS video atskaņotājus. Aizlienēju videomaģi no kādas Siga draudzenes mātes, tomēr atkal velti – tas ir saplīsis. Apsolos godam sargāt šo pašlaik vienīgo zināmo avotu ar šīm īsfilmām, un atgriežos Rīgā, kur beidzot pie Viestura Graždanoviča Tehniskajā jaunrades namā Annas ielā kaseti varu noskatīties. Diemžēl tur kasešu maģa formāts ir jaunāks vai vecāks, īsti tā arī nesaprotu specifiskās formātu atšķirības, tāpēc filmas redzu melnbalti, lai gan tās ir uzņemtas uz krāsu 16mm filmas. Bija pārsteidzoši abās šajās īsfilmās ieraudzīt un jau atpazīt sigfrīdisko rokrakstu – rokas kamera, paša mūzika, kontrastains attēls, improvizācija, Rošdī.
Raksta nodošanas termiņš ir klāt, bet mans detektīvs turpinās. Pēc konsultācijas pie filmu restauratora Pētera Sudakova secinām – pat ja neatradīsies īsfilmu māsterkopijas uz filmlentes vai Betacam kasetēs, tās varēsim piedzīt līdz daudzmaz skatāmam līmenim, cik nu to var izdarīt no VHS formāta. Cerams, jau 2026. gada īsfilmu festivālā 2 Annas Sigfrīda filmas būs ieraugāmas speciālā seansā vislabākajā iespējamajā kvalitātē.
Īsfilma Audekls vēl tiek meklēta…
Sigfrīds. In Memoriam. 1973–2024
Vispirms – kā tad viņu saukt?
Zigfrīds, Sigfrīds, Zig, Zag, Sig, Siegfried, Sieg?
Latviešu valodā mītu par Zigfrīdu un vēlāko Vāgnera operu tulko ar burtu “z”, franču valodas fonētikā to izrunā tuvāk latviešu valodas “s”. Sig – tā viņu pazīst draugi un tā viņš pats paraksta savu mūziku (pat ja daudzās interneta vietnēs, piemēram, IMDB, norāda mūzikas autora vārdu Siegfried – visticamāk, vienkāršības dēļ). Sigs burtiski izauga Parīzes ielās un metro stacijās, kur bieži urbānajā daudzmiljonu cilvēku pūznī vienkārši ir mazāk laika, citreiz kādu nepieciešams uzrunāt ātri, turklāt tas ir daudz personiskāk – tāpēc vārdu garumam nevajadzētu pārsniegt divas zilbes. Sig, Marī, Elī, Manu, Naia, Tomtom, un tā tālāk. Iespējams, tā vienkārši gadījās, ka Rīgā viņu sāka saukt par Sigu, kamēr Krievijā biežāk uzrunāja kā Zig. Iespējams, viņam arī bija vienalga, ja tā viņa vārdu uzraksta uz kāda koncerta plakāta; vēl citur filmas titros sevi kā operatoru viņš dēvē par Zag. Domāju, tas bija labs veids, kā jaukt pēdas, un tas viņam pat mūsdienu digitālajā laikmetā bija izdevies izcili – vēl pirms dažiem gadiem informāciju par Sigfrīdu interneta dzīlēs bija gandrīz neiespējami atrast.
Es, tāpat kā daudzi citi draugi, viņu saucu par Sigu, tāpēc ar tikpat lielu vieglprātību arī šajā rakstā turpinu viņu dēvēt par Sigfrīdu vai Sigu.
Šeit iekļautajai filmogrāfijai man likās būtiski pievienot Siga kā filmu mūzikas autora darbu sarakstu, jo arī tur pēc dziļākas izpētes atklājās vairāki pārsteigumi, turklāt man arī pašam bija prieks sadarboties ar viņu šādā ampluā, kad Sigs sarakstīja mūziku manai pirmajai dokumentālajai filmai ciklā Latvijas kods – īsfilmai Vadātājs (2013).
FILMOGRĀFIJA. REŽISORS, KOMPONISTS UN OPERATORS (izņemot La Toile)
1. Audekls / La Toile (1995)
2. Izsalkums / La Faim (1996)
3. Ir jau Ziemassvētki / C'est Noël déjà (1997)
4. Luīze (Dublis 2) / Louise (Take 2) (1998)
5. Sansa (2003)
6. Kinogamma – Pirmā daļa: Austrumi / Kinogamma – Part One: East (2008)
7. Kinogamma – Otrā daļa: Tālie Austrumi / Kinogamma – Part Two: Far East (2008)
8. Ada (2009)
9. Bērnu stāsti / Kids stories (2011)
10. Rīga (Dublis 1) / Riga (Take 1) (2017)
11. Bengāļu variācija / Bengali Variation (2021)
Ar 2011. gadu datētajā DVD kopā ar Bērnu stāstiem ir papildus iekļautas arī divas īsfilmas Mazais gans / Little Shepard un Bērnu spēles / Kids Game, tie ir maza formāta darbi, kas nav izrādīti atsevišķi, tāpēc tos uzskatu par papildinājumiem Kids Stories, ko līdzīgu kā Director’s cut.
FILMOGRĀFIJA. MŪZIKAS AUTORS
Sigfrīds ir bijis mūzikas autors visām savām filmām, sadarbojoties ar daudziem un dažādiem mūziķiem. Te ir man zināmās citu režisoru filmas, kurām viņš komponējis mūziku:
1. No Happy End (Olivier Megaton, 1997, Odéon Productions)
2. For sale (Laetitia Masson, 1998, Cuel Lavalette Productions (CLP))
3. Bear’s Kiss (Sergei Bodrov, 2003)
4. Chok Dee (Xavier Durringer, 2004, Stephan-Films)
5. Shizo (Guka (Gulshat) Omarova, 2004)
6. Baksy (Native dancer) (Guka (Gulshat) Omarova, 2008)
7. Correspondances (Andreas Landeck, 2009, Fleurs de Bitume)
8. Deadly Seasons: Crimson Winter / Les saisons meurtrières (Xavier Durringer, 2011)
9. His Wife (Michel Spinosa, 2012, Agat Films - Ex nihilo)
10. Vadātājs (Dāvis Kaņepe, 2013, Mistrus Media)
11. Who Am I After Your Exile in Me (Marc Ruchmann, 2015, Orok Films)
12. Legend of Siegfried (Svetlana Strelnikova, 2020 )
Arsevišķas pieminēšanas vērta ir dokumentālā filma Leģenda par Sigfrīdu (2020), kuras režisore Svetlana Streļņikova kā studente satika Sigfrīdu Maskavas kinoinstitūtā (VGIK) un nolēma dokumentēt viņu tikšanās 15 gadu garumā.
Filmēšanas laukums locījumos
Domājot par savdabīgo, autentisko Sigfrīdisko stilu, es formulēju šādas septiņas iezīmes.
Maza komanda dabiskā vidē. Jau pēc pirmās īsfilmas pieredzes tradicionālā uzņemšanas laukumā Sigfrīds vēlējās no tā atbrīvoties, viņam šis process ne tikai likās par lēnu, bet pats svarīgākais – tas traucēja iegūt to māksliniecisko efektu, ko viņš vēlējās panākt. To varētu definēt kā reportāžas pieeju spēlfilmas veidošanā. Tikai filmējot mazā komandā, viņš bija apmierināts ar tempu. Tas varēja būt pat tik ekstrēmi – Sigfrīds viens pats kopā ar aktieriem var pēkšņi ielēkt tramvajā vai metro, ielavīties Luvrā un uzfilmēt epizodes, kuras citādi būtu jāmēģina saskaņot nedēļām ilgi, nerunājot par iztērētiem līdzekļiem. Īsfilmā Ir jau Ziemassvētki varonis pat rāpjas Parīzes dievmātes / Notre Dame katedrālē; to saskaņot vispār nebūtu iespējams.
Uztvert apkārtējo pasauli, dabisko vidi un cilvēkus ielās par lielisku iespēju – pilnīgi pretēji tradicionālajam piegājienam kontrolēt visu, bloķēt ielas un izrēķināt kadra dinamiku līdz pēdējam masu skatu dalībniekam. Šī prakse Siga filmām piedod tādu vieglu, plenērisku sajūtu, kas padara varoņus vēl ticamākus, īstākus, it kā viņi tiešām būtu reāli. Turklāt tas ļauj arī daudz ietaupīt, nezaudējot filmas producēšanas vērtību (production value). Šādā improvizatoriskā pastaigā filmas Rīga (Dublis 1) tapšanas gaitā mums izdevās 15 minūtēs pierunāt Rīgas cirka administrāciju atļaut mums tur filmēt, un mēs ar aktrisi Ivetu Poli nokļuvām cirka aizkulisēs, kur, atverot kādas durvis, netīšām uzdūrāmies dzīvai lauvai būrī. Epizode gan neiekļuva filmā.
Viens dublis. Sigfrīda aizraušanās ar mūziku un it sevišķi ar improvizāciju transformējās viņa kinematogrāfijā un izpaudās ļoti drosmīgā pieejā – pārsvarā visu filmējot vienā dublī. Reizēm tās pašas epizodes ietvaros viņš izvēlējās nofilmēt kādu frāzi vai reakciju, katrreiz kaut ko mainot – vai nu tas būtu rakurss, aktiera pozīcija vai veids, kādā tiek pateikta kāda frāze. Šis aspekts sākumā mazliet biedē aktierus, jo ir tomēr drošāk kādas svarīgas frāzes atkārtot, lai montāžā būtu iespēja izvēlēties, bet pamazām tas aktierus motivē improvizēt līdzi un savā veidā “nepamest” tēlu nevienā brīdī, jo varbūt tieši tad Sigfrīds atkal nemanot būs ieslēdzis kameru un šis moments iekļūs montāžā. Šāda pieeja ārkārtīgi bagātina nofilmēto materiālu, kas Sigfrīda gadījumā varēja būt pat 4–5 stundas vienas dienas laikā, jo filmēts tika daudz un ātri.
Zagt situācijas. Būt atvērtam pēkšņam, reālam, nejaušam notikumam un spēt reaģēt, lai to iekļautu filmā, – “zagt” situācijas ir vēl viens lielisks Sigfrīda paņēmiens. Filmas Rīga (Dublis 1) tapšanas laikā radās nepieciešamība iepazīstināt skatītāju ar Toma Grīnberga spēlēto varoni, kurš tirgo narkotikas. Lai atklātu, ka viņš ir veiksmīgs savā profesijā, vajag ātri parādīt, ka viņa klientu loks ir plašs un dažāds. Filmējot Kronvalda parkā, mēs pēkšņi izdzirdam, ka no bijušās Bioloģijas fakultātes atvērtajiem logiem skan kora mēģinājums. Atrodam telpu, kurā tas notiek, un Sigfrīds man pēkšņi saka – tu tagad fiksi, neko neprasot, aizej nostājies korim aizmugurē un izliecies, ka dziedi! Tā kā dziesma bija tikko sākusies, diriģents negribēja apstādināt koristus; lai gan visi pamanīja, ka notiek kaut kas savāds – ienāk svešinieks un sāk ar viņiem dziedāt –, tomēr visi, iespējams, pieņēma, ka es varbūt esmu kāds jauniņais. Tad Sigfrīds ieslēdz kameru, pa durvīm dziedāšanas telpā ienāk Toms un pamāj man, es it kā atvainojos diriģentam un izeju viņu satikt, lai gaitenī nopirktu kokaīnu. Vienā dublī ir iegūts kadrs ar 40 cilvēkiem, kuri pat nenojauš, ka iekļuvuši filmā, jo Sigfrīds to veiksmīgi nofilmēja pa puspavērtām durvīm no patumša gaiteņa. Toma pretskatu jau var nofilmēt bez koristiem pie citas telpas durvīm, un dziesma vēl nebija beigusies, kad šī epizode jau bija nofilmēta.
Dabīgā gaisma. Sigfrīds pats bija arī savu filmu operators, līdz ar to pakļāva attēlu filmēšanas pieejai. Viņam nebija laika, ko tērēt, izgaismojot konkrētas lokācijas, tāpēc tas ietekmēja vispirms jau filmēšanas vietu izvēli – tām bija jābūt vietām, dzīvokļiem vai ielām, kur dabiskā gaisma vai mākslīgais apgaismojums ir tik apmierinošs, lai nebūtu tajā jāiejaucas (un pats sev neradītu virzienus, kuros nedrīkst filmēt, jo tur kadrā ienāktu gaismu statīvi). Lai tik brīvi varētu justies filmēšanas procesā, būtisks darbs tika ieguldīts sagatavošanā. Kā piemēru var minēt daudzās metro stacijas, kas redzamas filmā Luīze (Dublis 2).
Izrādās, Sigfrīds bija uzfilmējis testa kadrus vairāk nekā 40 metro stacijās, lai salīdzinātu gaismu temperatūras
un izvēlētos attiecīgo 16mm filmu, kas radīs vēlamo rezultātu. Filmējot arī digitāli, Sigfrīds bija atradis savu krāsu korekcijas stilu – viss it kā mazliet pāreksponēts, ar stipru kontrastu un mazliet virs vidējā saturētām krāsām.
Poētisks scenārijs. Sigs ikdienā ļoti daudz rakstīja, piefiksējot domas, dzirdētas frāzes, citātus, noklausītas svešinieku sarunas; pirms filmēšanas viņš to visu pārrakstīja datorrakstā un izdrukāja. Filmā Rīga (Dublis 1) tādi pieraksti bija uz vairākiem simtiem lapu, kuras vienmēr bija līdzi, bet aktieriem netika rādītas. Pats scenārijs ar katru nākamo filmu palika aizvien īsāks, tas varēja būt uzrakstīts uz vienas lapas ar galveno varoņu svarīgākajām notikumu arkām, bet šajos pierakstos Sigs smēlās iedvesmu improvizāciju brīžos. Piemēram, ja ir zināms, ka varonēm jāsadraudzējas, bet nav uzrakstīts dialogs, Sigfrīds ātri savos pierakstos varēja uziet kādu noklausītu dialogu, kurā varoņi runā, nosaucot tikai pārtikas produktus (epizode ar Elitu Kļaviņu un Ivetu Poli, Rīga (Dublis 1)). Savukārt Bengāļu variācijā galvenā varone ir dzejniece, kuras dzejoļus Sigfrīds pats bija rakstījis daudzu gadu garumā; filmā ir daudzas pakaļdzīšanās epizodes un tās tiek apskaņotas ar aktrises ierunātajiem Sigfrīda dzejoļiem, dažkārt šos vārdus parādot grafiski pa visu ekrānu kā atsauci uz Bolivudas kinovalodu. Komiski, ka Sigfrīds daļu no ierunātajiem dzejoļiem vairs nevarēja atrast oriģinālajā franču valodā, un tad, filmu titrējot, viņam nācās savus dzejoļus atdzejot no hindi valodas.
Viens apģērbs. It kā sīka detaļa, bet – Sigfrīds paredzēja, ka montāžā epizožu secība noteikti mainīsies, tāpēc, lai nerastos loģikas problēmas, galvenie varoņi parasti valkāja vienas un tās pašas drēbes visās filmēšanas dienās. Varētu domāt – ir jocīgi, ka filmas stāstā, kas rit daudzu dienu, pat nedēļu garumā, varoņi apģērbti vienādi, bet, skatoties filmas, tas nepavisam netraucē.
Arī pats savu dzīvi Sigfrīds vēlējās montēt tikai vienā filmā, tāpēc kopš laika gala vienmēr ģērbās platās biksēs ar kabatām (kuras īstenībā bija viņa arhīvs), indiešu vai afrikāņu kurtās ar platiem džemperiem pa virsu, ērtās, vieglās un, galvenais, krāsainās botās, bet pats svarīgākais, protams, bija lakats ap galvu.
Filmu mūzika. Sigfrīds ir mūzikas autors visām savām filmām, un esmu atradis vēl 12 citu autoru filmas, kurām viņš ir sarakstījis mūziku. Starp citu, viņš bijis nominēts arī Latvijas nacionālajai kino balvai Lielais Kristaps kā gada labākais komponists (2018, par filmu Rīga (Dublis 1)). Sigfrīda niansētā filmu mūzika ir milzīga kolāža, kas ir saausta no paša koncertiem un ierakstiem, lauka ierakstiem (field recordings) un filmēšanas laukuma skaņām. Tam papildus tiek radītas varoņu melodijas un to variācijas, kas pārsvarā ir paša iespēlētas ar čellu, klavierēm, džambu vai citiem instrumentiem. Bieži montāžas ritms pielāgojas radītājām kompozīcijām, veidojot ļoti savdabīgu, spilgtu kinematogrāfisku rokrakstu. Filmā Bengāļu variācija lielāko daļu bungu partitūras iespēlējis Artis Orubs kādā improvizācijas sesijā Valmierā, citā kompozīcijā jau ir kāds cits ieraksts no Belgradas, bet filmas darbība notiek Kalkutā.
Mūzikas konservatorijas čella klase bija vienīgā skola, ko Sigfrīds savas dzīves laikā pabeidza. Šķiet, šī cieņa un pietāte pret mūziku ir iemesls daudzajām epizodēm no operām, koncertzālēm, mūzikas konservatorijām viņa filmās. Filmas Rīga (Dublis 1) varonis Gustavs (Krievkalns), izrādot ar grafiti noklāto, pamesto fabriku savai simpātijai, baletdejotājai Paulīnai (Drukai), apgalvo, ka tā esot viņa Opera. Varētu domāt, ka viņš mazliet kautrējas, jo viņa operas versijā nav zelta, samta vai paklāju, tomēr tas netraucē jauniešiem iepazīties, iemīlēties un vērot brīnišķīgo saulrietu, kurš no “īstās” Operas nebūtu tik skaists.
Reizēm mēdzu iztēloties, kādā vietā Sigfrīds tagad, diez, ir nonācis. Man nāk prātā Bābeles tornis, kas būtu viena liela mūzikas konservatorija ar nebeidzamos stāvos iekārtotām klasēm dažādu instrumentu spēlei, nama pagrabos noteikti braukātu metro vagoni visos virzienos, un katra pietura būtu jau citā pilsētā ar to pašu ēku virs tās. Nav svarīgi, vai fasāde spīd zeltā vai mazliet nolupusi, galvenais, lai ir princeses un prinči, kas spēlē mūziku un dejo.
Bon voyage, mon ami.
P. S. Raksta publicēšanas laikā Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā norisinās izstāde Zigfrīds. Kino klejotājs (pagarināta līdz 24. augustam), kurā izstādītas 63 ceļotāja melnbaltās fotogrāfijas no visas pasaules, ir arī iespēja noskatīties abas Kinogammas daļas speciāli uzbūvētā kinoteātrī.
Raksta ilustrēšanā un fotogalerijā izmantoto attēlu autori - Toms Grīnbergs, Aigars Sērmukšs, Pēteris Rūcis (Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa). Paldies izstādes kuratoram Artūram Virtmanim par operatīvu palīdzību!
