KINO Raksti

Rezo Gabriadze. Iepazīt, kad jau aizgājis

10.08.2021
Rezo Gabriadze. Iepazīt, kad jau aizgājis

"Dzeltenās bikses - divreiz "kū"!" - tas ir goddevīgs sveiciens no 80. gadu kulta filmas "Kin-dza-dza", kuras scenārija līdzautors Revazs Gabriadze šovasar devies mūžībā. Režisore Elīna Lange-Jonatamišvili nonākusi tuvāk šai personībai, dzīvojot Gruzijas kultūras telpā.

Man jāsāk ar publisku atzīšanos – pirms dzīves ceļi mani aizveda uz Gruziju (nu jau tālajā 2009. gadā), es neko nezināju par Revazu (Rezo) Gabriadzi (1936-2021). Tiesa, biju redzējusi vairākas filmas, kurām Rezo Gabriadze rakstījis scenārijus, taču nebiju pievērsusi īpašu uzmanību tieši viņa vārdam – starptautiski pazīstamākajās filmās, piemēram, Mimino / Мимино (1977)[1] un Kin-dza-dza / Кин-дза-дза (1986)[2] Gabriadze ir viens no līdzautoriem.

Rezo Gabriadze ienāca manā dzīvē caur viņa izveidoto marionešu teātri Tbilisi. Šis teātris ir tūristu apbrīnas objekts ne tikai tāpēc, ka pasaulē izslavētas izrādes Mana pavasara rudens / Осень моей весны un Staļingradas kauja / Сталинград, bet arī pateicoties tā neparastajai arhitektūrai. Gan ārzemnieki, gan vietējie nepārstāj apbrīnot pasakaino teātra pulksteņa torni, kuru ir ne tikai izdomājis, bet arī cēlis pats Gabriadze kopā ar diviem palīgiem, pats vācot tam materiālus visā Gruzijā[3]. Rezo Gabriadze ir bijis arī skulptors – tornis ir brīnišķīgs viņa talanta piemērs. Turklāt teātrim piederošā kafejnīca ir iemīļota tikšanās vieta gan tūristiem, gan romantiski noskaņotiem vietējiem jauniešiem.

Teātri rotā uzraksts latīņu valodā: „Extra cepam nihil cogito nos lacrimare / Lai tavām asarām par iemeslu būtu tikai sīpoli”. Tie, kuri atceras Gabriadzes veidotās filmas, pasmaidīs. Humors ir Gabriadzem raksturīga kinodarbu sastāvdaļa; asprātīgie citāti kļuvuši gan par gruzīnu, gan citu tautu sadzīves joku daļu.

Rezo Gabriadzes teātris

Asprātība Rezo Gabriadzem kā zēnam no Kutaisi apkaimes visdrīzāk ir bijusi asinīs. Kutaisi pilsētas iedzīvotāji ir slaveni visā Gruzijā ar savu prasmi jokot un pavilkt uz zoba. To var pieredzēt vairākos Gabriadzes veidotajos filmu scenārijos – jau minētajās Mimino (1977) un Kin-dza-dza (1986), arī Neskumsti! / Не горюй! (1969)[4], Pase / Паспорт (1990)[5], Dimā Kaukāzā / Дюма на Кавказе (1979) un citos.

Katra no šīm filmām ir daļiņa Gruzijas, tās iemieso gruzīniem kā tautai saprotamas cerības, bailes, jautrību, skumjas un nemainīgi spēcīgo vēlmi dzīvot un baudīt dzīvi.

Taču tajās ir arī pārnacionāli elementi, kas likuši šos darbus iemīļot arī Latvijā; cilvēcīgums un patiesums uzrunā skatītājus arī ārpus Gruzijas robežām. Jautājumi par dzīves jēgu ir saprotami jebkuram, tāpat kā naivi laimes meklējumi, lai beigās saprastu, ka nekur nav tik labi kā mājās. Jā, Mimino mierīgi varam salīdzināt ar Sprīdīti – malduguntiņa Larisa Ivanovna mūždien izsprūk no Mimino rokām. „Gan es tevi dabūšu,” saka Sprīdītis, un ar tādu pašu apņēmību rīkojas Mimino. Larisa Ivanovna nav vienīgais, ko Mimino vēlas iegūt, viņš gribētu arī lidot Krievijas pasažieru aviācijā. Tomēr pēc dažādiem piedzīvojumiem un sasniegumiem Mimino atgriežas mājās, savā kalnu ciematā, sapratis, ka „ne viss ir zelts, kas spīd”.

Tomēr doma par filmu scenāriju tapšanu totalitārās padomju varas apstākļos liek paraudzīties uz Gabriadzes filmās izmantoto humoru ar citām acīm. Gabriadzes attiecības ar filmu veidošanu padomju laikmetā nebija vienkāršas. Kinozinātniece Inga Pērkone savulaik rakstījusi, ka „par vēsturi kļūst nevis tas, kas ir noticis, bet gan tas, ko kāds mums pavēsta [uz kino ekrāna].”[6] Tieši padomju kontekstā manipulācija gan ar vēsturi, gan ar tagadnes atainojumu bija izšķiroša elites palikšanai pie varas, un

kino bija viens no ietekmīgiem instrumentiem, kā padomju vara varēja konstruēt savu pilsoņu atmiņu un pasaules redzējumu.

Savulaik Ļeņinam piedēvētais izteikums, ka „kino ir svarīgākā no mākslām”, totalitāra režīma kontekstā iegūst politisku svaru[7]. Neīstenotais 20. gadsimta trīsdesmito gadu padomju Holivudas projekts, kura ambīcijas saistījās ne tikai ar filmu ražošanu padomju masām, bet arī ārvalstu auditorijām, liecina par to, kādu nozīmi totalitārais režīms piešķīra kinematogrāfijai (sadarbībā ar ASV balstītais un ļoti dārgais projekts netika īstenots arī tāpēc, ka tā vadītājs Boriss Šumjackis kļuva neērts Staļina izolacionisma politikai un 1938. gadā krita par upuri politiskajām masu represijām)[8].

Viens no galvenajiem PSRS Valsts Kinematogrāfijas komitejas uzdevumiem bija cenzūra, savukārt scenāristu un kinorežisoru izaicinājums bija šo cenzūru apiet, veidojot kinematogrāfiskos tekstus tā, lai cenzori nepamanītu to, ko skatītāji ieraudzīja starp rindām. Piemēram, filmā Mimino ir vairākas epizodes, kuras caur rotaļīgām detaļām atklāj padomju sistēmas būtību – kaut vai attiecības starp centru (Maskavu) un perifēriju (Gruzijas laukiem), arī starp priviliģēto Padomju Savienības titulnāciju un citām tautām. Mimino un daiļās stjuartes Larisas Ivanovnas stāstu var aplūkot caur šo prizmu, savukārt epizode, kurā Mimino jauniegūtais armēņu draugs, šoferis Rubik-džans[9] (lomā Frunze Mkrtčjans), uzrodas viesnīcā, tēlojot zinātnes kongresa dalībnieku, rāda gan padomju sistēmas bardaku, gan sociālo noslāņošanos, gan korupciju. Rubika cēlsirdīgais žests, šķiroties Maskavā un atdodot draugam vienu no jaunajām automašīnas riepām, nozīmē arī to, ka Mimino meklēs kādu, kam to pārdot ("spekulēs", kā teica padomju laikā), lai iegūtu naudu iztikai. Protams, skatoties filmu padomju laikā, iespējams, šīs nianses šķita kā norma, jo tā dzīvoja visi – tas nebija nekas ārkārtējs. Arī labdabīgais, nerevolucionārais epizodes pasniegšanas veids, iespējams, lika cenzoru sirdīm atmaigt, pieļaujot šādu ainu iekļaušanu filmā.

Kadrs no filmas "Kin-dza-dza" (1986)

Filma Kin-dza-dza savukārt būtu ievietojama citā līgā, un ar šo padomijas distopiju man saistās daiļrunīga pieredze Tbilisi. Mēs, divi latvieši, rīkojām Gruzijas kino vakarus Tbilisi dzīvojošajiem ārzemju draugiem. Rīkotājiem nebija šaubu, ka Kin-dza-dza tiks uzņemta ar sajūsmu, jo īpaši tāpēc, ka šaurajā skatītāju lokā galvenokārt bija jauni rietumu diplomāti, kuri pirmo reizi nokļuvuši post-padomju telpā. Taču, neraugoties uz subtitriem angļu valodā, kurus pavadīja mūsu kaismīgie padomju konteksta skaidrojumi, pusi no šiem ļaudīm mēs nespējām noturēt pie ekrāna. Tas lika aizdomāties –

varbūt šīs filmas nozīmīgums skatāms tieši politiskā kontekstā, caur personīgās pieredzes prizmu, kura palīdz veidot stāstu paralēli ekrānā redzamajam.

Kin-dza-dza, kuras futūristiskās ainas uzņemtas Karakuma tuksnesī, ir drosmīga filma ar savu sarežģīto, novatorisko scenāriju un vizuālajiem risinājumiem. Diemžēl tā laika tehniskās iespējas neesot ļāvušas īstenot visu iecerēto, turklāt filmas ironisko kontekstu pastiprina fakts, ka tās veidotājiem nācies saskarties ar dažādām padomju bardakam raksturīgām problēmām. Piemēram, galveno rekvizītu – kosmosa kuģi – Turkmenistānas dzelzceļš netīšām aizsūtījis uz Vladivostoku, un atpakaļ to varēja dabūt ne ātrāk, kā pēc pusotra mēneša. Aktieriem paredzētos tērpus nācies salasīt pašiem, izmantojot arī privātās garderobes, jo viss Mosfiļm kinostudijas šūšanas cehs bijis aizņemts ar Sergeja Bondarčuka filmu Boriss Godunovs.[10] 

Taču filma ir drosmīga arī ar saviem politiskajiem zemtekstiem. Vara tolaik neatļāva pilnīgu radošu brīvību nevienam, taču Rezo Gabriadze kopā ar filmas režisoru un scenārija līdzautoru Georgiju Daneliju pamanījās filmā radīt PSRS alegoriju uz planētas Pļuk, galaktikā Kin-dza-dza, kurā „pacaki” (proletariāts) dievina vadoni „PŽ kungu” un neskaidri pamatotās varas simbols ir bikšu krāsa, kam jāatdod pienācīgais gods, pietupjoties un saucot „Ku!”. Uz planētas Pļuk vara netiek apšaubīta, un, ja „PŽ kungs” ir licis „pacakiem” uzvilkt uzpurņus un priecāties vai sēdēt krātiņos, tad tā arī jānotiek. Visvērtīgākā manta visā Pļuk ir sērkociņi (tiem, kuri atceras padomju laika realitāti, šāds preču deficīts nebūs svešs). Kontrabanda, izspiešana un korupcija palīdz izdzīvot tuksnešainās planētas iedzīvotājiem, kuri netic vārdiem un nesaka to, ko domā, un viņus sajūsmina dziesmiņa „Mammu, mammu, ko es darīšu? Mammu, mammu, kā es dzīvošu?”. Nudien, pēc sešām padomijas pastāvēšanas dekādēm valstī, kurā valdīja ekonomikas lejupslīde un paralēlas, korupcijā un organizētā noziedzībā balstītas varas struktūras, ikviens varēja sev uzdot jautājumu „kā mēs dzīvosim?”, ja nenotiks sistēmiskas pārmaiņas.

Filmas Kin-dza-dza scenārija tapšanas laikā pie varas nāca kompartijas ģenerālsekretārs Konstantīns Ustinovičs (K.U.) Čerņenko, un tas lika Gabriadzem un Danelijam domāt alternatīvas scenārijā paredzētajam saucienam „ku!”. Taču, par laimi autoriem, Čerņenko gada laikā nomira, un izmaiņas nebija nepieciešamas[11].

Atšķirīga no varas cenzūras ir sava veida „pozitīva pašcenzūra”, kas ir neatņemama scenārista radošā darba sastāvdaļa. Ainas var tikt izmestas no scenārija vai pārrakstītas arī pēc sarunām ar režisoru. Kā atceras viens no filmas galveno lomu atveidotājiem, Jurijs Jakovļevs, „naktī mēs atpūtāmies, bet Danelija kopā ar scenārija autoru Rezo Gabriadzi ieslēdzās [viesnīcas] numuriņā un rakstīja, rakstīja un pārrakstīja visu tekstu. Daļēji mēs [aktieri] nezinājām, ko rīt darīsim vai runāsim.”[12] Līdzīgas sajūtas var rasties arī, skatoties filmu, jo grūti prognozēt, kāds būs scenārija nākamais pavērsiens.

Kaut arī daļa publikas filmu Kin-dza-dza jau padomju laikā sāka uzskatīt par kulta kino, tā uzreiz neguva plašu atsaucību – netrenētam skatītājam filma var šķist bezjēdzīga un atsvešināta. Filma jau sākotnēji sastapās ar PSRS Valsts Kinematogrāfijas komitejas vadītāja Aleksandra Kašmalova neizpratni. Viņš esot teicis režisoram Danelijam: „Ja šis nebūtu tavs scenārijs, es pārstātu lasīt šos murgus jau pēc pirmās lapaspuses!”[13]. Jā, filmu Kin-dza-dza nevar skatīties tie, kas sagaida skaidru sižetiskās līnijas attīstību, kur, kā savulaik lekcijās teica Pēteris Krilovs, „skatītājam viss ar karoti tiek ielikts mutē”. Varbūt tieši šis neparastais scenārijs ļāva filmai izslīdēt caur cenzoru pirkstiem, tomēr valsts cenzūra tiek uzskatīta par vienu no iemesliem, kāpēc Gabriadze pameta kino un izveidoja pilnībā paša kontrolētu pasauli marionešu teātrī.

Kadrs no Leo Gabriadzes filmas "Rezo" (1917)

Šā gada 5. jūnijā Rezo Gabriadze devās baudīt dzīvi citā pasaulē, atstājot mums atmiņas, filmas, lugas, ilustrācijas un skulptūras. Gabriadze tagad ir kopā ar gruzīnu aktieriem, kuru balsis viņš ierakstīja, lai viņa paša izgatavotās lelles varētu runāt. Aktieru vairs nebija, bet viņu balsis turpināja dzīvot Gabriadzes teātrī. Tagad arī ar citām acīm varam skatīt Gabriadzes dēla Leo veidoto filmu Rezo (2017), kurā par tēva dzīves sākumu un attiecībām ar mākslas pasauli tiek stāstīts caur dokumentālā kino un animācijas sakausējumu. Filmas animāciju zīmējis Rezo pats, ielaižot skatītāju aizkustinošā bērna pasaulē, kuru izpostījis Otrais Pasaules karš. Bet mazais Rezo tajā var lasīt grāmatas kopā ar bibliotēkas žurku, apspriest svarīgus jautājumus ar vardi un vākt cigarešu izsmēķus vectēva pīpes tabakas krājumiem.

Varētu jautāt, kāpēc šī filma par talantīgo gruzīnu apraujas, pirms viņš kļūst par slavenu kultūras darboni. Varbūt mums interesantāk būtu skatīties filmu par Gabriadzes teātri, par viņu kā kino scenāristu vai ilustratoru? Taču bērnība ir tas, kas padarīja Rezo Gabriadzi par to, kas viņš bija. Par cilvēku, kurš niansēti izjuta dzīvi, varēja izveidot no haosa un iznīcības skaisto, un spēja atrast tās mazās atslēdziņas, ar kuru pagriešanu mūsos sāk priecīgi tikšķēt un dziedāt dzīvotgribas pulkstenis, gluži kā Gabriadzes teātra tornī. „Vecums, skumjas un tā tālāk… Nedrīkst, tas ir grēks. Jums pasaulē jāizbauda sava muļķības daļa. Tā ir brīnišķīga,”[14] saka Gabriadze. [Kr]

Rezo Gabriadze (1936 - 2021)

Foto no publicitātes materiāliem

Atsauces:

1. Filma Mimino skatāma šeit: https://www.youtube.com/watch?v=P4k2LNPRV-0  
2. Filma Kin-dza-dza skatāma šeit: https://www.youtube.com/watch?v=EYHv8eJrW2Y  
3. Behind the Scenes at the Gabriadze Theatre’. Interpid Feet First, October 22, 2014. < https://intrepidfeetfirst.wordpress.com/2014/10/22/behind-the-scences-at-the-gabriadze-theatre/> 
4. Filma Neskumsti! skatāma šeit: https://www.youtube.com/watch?v=M6KxVntypo4  
5. Filma Pase skatāma šeit: https://www.youtube.com/watch?v=QZNXQxWoiec  
6. Inga Pērkone. Kino / vēsture. Satori, 2018. gada 15. marts.  
7. Richard Taylor. ‘Soviet cinema as popular culture: Or the extraordinary adventures of Mr Nepman in the land of the silver screen’ (1988), Revolutionary Russia, Vol. 1, No. 1., pp.36-56. < https://www.tandfonline.com/doi/abs/10.1080/09546548808575508> 
8. Maria Belodubrovskaya. ‘Soviet Hollywood: The Culture Industry That Wasn’t’. Cinema Journal (Spring 2014), Vol. 53., No. 3., pp. 100-122.  
9. ‘Džan’ (‘mīļš’ vai ‘dārgs’) ir vārds, kuru armēņu valodā izmanto, lai paustu siltas jūtas, cieņu vai mīlestību pret noteiktu cilvēku, to var pievienot arī cilvēka vārdam.  
10. Jeļena Jakovļeva. Pieci kilogrami scenārija. Filmas “Kin-dza-dza” veidošanas stāsts. Argumenti un Fakti, 2016. gada 1. decembris. https://aif.ru/culture/movie/pyat_kilogramm_scenariya_istoriya_sozdaniya_filma_kin-dza-dza  
11. Kin-dza-dza. Kino Void, 2013. http://www.kinovoid.com/2013/11/blog-post_30.html 
12. Jeļena Jakovļeva. Pieci kilogrami scenārija. Filmas “Kin-dza-dza” veidošanas stāsts. Argumenti i Fakti, 2016. gada 1. decembris. 
13. Turpat. 
14. Uldis Tīrons. ‘Maigums, vecaistēvs ar vecomāti’. Rīgas Laiks, 2004. gada augusts. https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/maigums-vecaistevs-ar-vecomati-7640  

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan