Kā ir pareizi – „dokumentāla” vai „dokumentāra” filma? Latvijas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone zina, ka šī ir tikai leduskalna virsotne un zem ūdens slēpjas sarežģītas lingvistiskas peripetijas daudzu desmitu gadu garumā.
Šī raksta fonā, pēc noklusējuma (agrāk teica – pēc definīcijas), ir postkoloniālās studijas, kas saistītas ar kādreizējās cariskās Krievijas un Padomju Savienības pakļautajām teritorijām. Neaprakstīšu šeit postkoloniālās teorijas jēdzienus un pieejas, aicinot lasītāju ieskatīties tepat portālā Kino Raksti publicētajās sarunās ar pētniekiem Juriju Ševčuku (Ukraina, ASV) un Epu Annusu (Igaunija). Epa Annusa sarunā ar Elīnu Reiteri izceļ dekolonizācijas paradigmu, kuras uzdevums ir mainīt iesīkstējušās pieejas noteiktām vēstures parādībām un ar tām saistītos terminus. Annusa saka: “Vēstures pētnieki turpina lietot jēdzienus padomju subjekti, padomju sievietes, padomju vīrieši, padomju idejas, kas no dekolonizācijas studiju viedokļa ir krievu radīta konstrukcija, jo tāda „padomju vīrieša” vai vienotas „padomju idejas” nekad nav bijis, no baltiešu skatpunkta tas ir pilnīgs nonsenss.”
Ar postkoloniālisma teoriju saistīts jēdziens ir koloniālā mentalitāte, kuras būtiska sastāvdaļa ir valoda (iespējas lietot savu dzimto valodu, no ārpuses uzspiestas valodas ietekme, utt.). Koloniālo mentalitāti pārstāv arī kolonizēta apziņa. Tā ir nomales apziņa, kas centru un atskaites punktus vienmēr redz ārpusē, kaut kur citur esošus. Kolonizēta apziņa savu dzimto valodu mēdz uzskatīt par nepilnvērtīgu, saziņā bieži pārejot uz lielajām valodām, izmanto aizgūtus apzīmējumus un uzspiestus terminus.
Terminoloģija ir viena no maz pētītajām tēmām Latvijas kino teorijā un vēsturē. Praksē kino terminoloģija veidojas kā spogulis tai politiskajai un kultūras videi, kurā filmas tiek ražotas, izplatītas un izrādītas.
Terminoloģiju varam uzskatīt par savdabīgu kolonizācijas termometru, kas mēra Latvijas (kino) kultūras patstāvību un neatkarību.
Tālākais teksts būs, kā tagad mēdz teikt, gadījuma studija – ar piemēriem veikts pētījums par filmu nozares terminoloģiju Latvijas Republikā. Raksturošu trīs laika gaitā mainīgus terminus, ar kuriem tiek nosaukti filmu pamatveidi jeb kategorijas.
Latvijā šobrīd spēkā esošajā Filmu likumā (pieņemts 2010. gada 17. jūnijā) terminam „filma” nav kategoriju, tas attiecas uz visu nozari un tās ražojumiem. Filmu veidus – spēlfilmas, dokumentālās filmas un animācijas filmas – nosauc MK Noteikumi Nr. 975 Kārtība, kādā Nacionālais kino centrs piešķir publisko finansējumu filmu nozares projektiem (pieņemti 2010. gada 12. oktobrī)[1]. Divus no Ministru kabineta Noteikumos minētajiem terminiem – spēlfilmas un animācijas filmas – varam uzskatīt par postkoloniāliem, jo tie likumdošanā, profesionālajā vidē un zināmā mērā arī auditorijas uztverē nostiprinājušies pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Savukārt trešais termins – dokumentāla filma – ir padomju tradīcijas turpinājums, kas, neraugoties uz konsekventi atšķirīgu lietojumu trimdā (dokumentāra filma / dokumentārfilma) un centieniem apzīmējumu mainīt Latvijā 20. gadsimta 90. gados, ir ne tikai dziļi iesakņojies filmu nozarē, bet pēdējos gados izplatās arī teātrī, literatūrā un fotogrāfijā (neraugoties uz to, ka jēdziens „dokumentāra fotogrāfija” Latvijas profesionālo fotogrāfu terminoloģijā parādījās vēl pirms I Pasaules kara un tika lietots arī Latvijas Republikā 20.–30. gados), tas tiek izmantots pat tieslietās.
Par dokumentārā kino terminoloģiju runāšu mazliet vēlāk, bet te svarīgi minēt, ka neilgi pirms Filmu likuma, 2010. gada 11. februārī, Latvijā tika pieņemts arī Arhīvu likums, kura mērķis ir “ nodrošināt nacionālā dokumentārā mantojuma veidošanu, uzkrāšanu, izvērtēšanu, saglabāšanu, pieejamību un izmantošanu, īstenojot atbilstošu dokumentu un arhīvu pārvaldību”[2]. Pie nacionālā dokumentārā mantojuma, kas sīkāk raksturots Arhīvu likuma 14. pantā, pieder arī filmas (visu veidu filmas!), kuru nodošanu Latvijas Nacionālajam arhīvam glabāšanā nosaka Filmu likuma 4. pants.
Animācija atbrīvojas pirmā
Ja skatāmies uz terminiem kā politiskās situācijas un cilvēku kolektīvās apziņas zīmi, tad redzams, ka visātrāk dekolonizācija notikusi Latvijas animācijas filmu jomā. Faktiski vienlaikus ar Latvijas valsts atgūto neatkarību jauns vārds „animācija” apzīmēja arī jaunu posmu Latvijas leļļu, zīmēto, aplikācijas u. c. tehnikās veidoto filmu jomā. Jāatgādina, ka šāda veida filmas Latvijas teritorijā regulāri uzņemtas tikai kopš 20. gadsimta 60. gadiem padomju okupācijas laikā, kad tās, atbilstoši jau 30. gados Padomju Savienībā ieviestajam terminam, tika dēvētas par „multiplikācijas kino”. Latvijas Republikas pirmajā periodā, 20.–30. gados, visbiežāk tika lietots termins „zīmētās filmas” jeb „zīmējumu filmas”. Piemēram, 1932. gadā žurnālā Filma un Skatuve, rakstā Kā rodas pelīte Miki[3], autors saka: “zīmētās filmas nav padotas loģikas likumiem” un apraksta to tapšanas tehnoloģiju. Citviet žurnāls raksta par „zīmējumu filmas artistu” Maksu Fleišeru un pirmajām zīmētajām skaņu filmām[4], bet avīzē Kurzemes Vārds 1938. gadā tiek retoriski jautāts: “Kas gan nepazīst patīkamās un jautrās zīmējumu filmas, kuras pēdējos gados nāk no Amerikas”[5].
Interesanti, ka 1930. gada žurnālā Kino tulkotā rakstā, kura ideju autors visdrīzāk ir amerikāņu režisors Deivids Grifits, parādās arī apzīmējums „multiplikācija”, taču tas tiek paskaidrots: “Visās skolās gandrīz vai visus priekšmetus pasniegs ar filmu jeb zinātnisku multiplikāciju (zīmējumu filmas) palīdzību.”[6] Termins „multiplikācijas filmas” latviešu valodā 30. gados parādās arī PSRS izdotajos latviešu laikrakstos, piemēram, žurnāls Celtne ziņo, ka “multiplikācijas studija uzved divas filmas”[7].
Ar padomju okupāciju termins "multiplikācija" nostiprinās arī Latvijas kinomākslā un auditorijas izpratnē. Termins gan netika lietots konsekventi – dažkārt mēdza teikt „leļļu filmas un multiplikācija” (ar to domājot zīmētās un aplikācijas filmas), bet citkārt multiplikācijas apzīmējums ietvēra arī leļļu filmas.[8]
Šķiet, ka animācijas jēdziena un termina ieviešana notika visvieglāk un ātrāk tāpēc, ka
šis Rietumos plaši lietotais apzīmējums patika pašiem filmu veidotājiem.
Neraugoties uz citām domstarpībām, kas noveda pie „zīmēto un leļļu filmu studijas Dauka” sadalīšanās un jaunu studiju veidošanās (piemēram, studija Animācijas Brigāde, dibināta 1992), attiecībā uz terminu „animācija”, šķiet, profesionāļu vidū īpašu diskusiju nav bijis. 1990. gadā studijas vadītājs Ansis Bērziņš žurnālā Kino raksta: “Zīmēto un leļļu filmu studija Dauka aicināta īstenot Latvijas Valsts intereses animācijas mākslas jomā.”[9] Pie vārda „animācija” pielikta zvaigznīte un lapas apakšā norādīts: “Vajadzēs pierast pie šī jaunā jēdziena, kādā šo mākslas veidu dēvē visā pasaulē.” Bērziņš rakstu noslēdz ar skaidrojumu: “Vārds „animācija” cēlies no latīņu vārda anima, kas nozīmē – dvēsele.”
Tomēr pie multiplikācijas radinātajiem skatītājiem nebija tik vienkārši pierast pie animācijas vārda (un arī mūsdienās multiplikācijas termins Latvijā pa laikam tiek lietots). Reiz jaunā termina neizpratne kavēja pat likuma pieņemšanu. 1996. gadā Saeimas sēdē notika likumprojekta Par tabakas izstrādājumu ražošanas realizācijas, reklāmas un smēķēšanas ierobežošanu apspriešana. Deputāts Andrejs Požarnovs ziņoja par diskusijām Saeimas komisijā, kur deputāti nebija sapratuši, ka apzīmējums „animācijas filmu attēli” attiecināms uz „multiplikācijas filmām”, un tāpēc noraidījuši kādu no likumam ieteiktajiem pantiem: “Kādēļ komisija noraidīja šo priekšlikumu? Tādēļ, ka komisijā sākās ļoti neauglīga saruna par to, kas ir animācijas filma un ko šis termins nozīmē. Un šī animācija te tika jaukta ar vārdu "animal", respektīvi, dzīvnieks.”[10]
Lielfilma vai mākslas filma
Daudzviet pasaulē ar jēdzienu „filma” tiek saprasts šīs mākslas, iespējams, populārākais veids – pēc iepriekš uzrakstīta scenārija veidota pilnmetrāžas filma ar aktieru līdzdalību. Arī Latvijas Republikā 20. un 30. gados visbiežāk vārds „filma” tika attiecināts tieši uz šo kategoriju, savukārt citiem filmu veidiem tika izmantoti atvasinājumi (piemēram, „kultūrfilma”) vai specifiski vārdi („hronika” vai „filmu hronikas”). 30. gados, īpaši attiecībā uz Latvijas filmām, tika lietots arī apzīmējums „lielfilma”. Piemēram, avīze Zemgales Balss 1940. gada aprīlī rakstīja: “Populārā laša dziesma līdz ar savas popularitātes avotu – pirmo latviešu lielfilmu Zvejnieka dēls – vēl nav paguvusi apceļot visus Latvijas stūrus, kad jau noslēgumam tuvojas otrā latviešu lielfilma, kuras nosaukums būs Aizsprosts.”[11]
Padomju okupācijas gados minēto filmu veidu oficiāli sauca par „mākslas filmām”, pēc analoģijas ar krievu valodas „художественний филм”. Krievu valodā gan bija arī sinonīms „игровое кино”, t. i., „spēles filma”, tomēr to Latvijā lietoja reti. Vairoties no pretenciozā apzīmējuma „mākslas filma”, Latvijas kino profesionāļi 20. gadsimta 70. – 80. gados lietoja apzīmējumu „aktierfilma” vai „aktierkino”, tomēr tas nebija termins ar juridisku spēku.[12]
21. gadsimtā Latvijā gan normatīvos aktos nostiprināts, gan arī profesionāļu vidē plaši lietots termins „spēlfilma” (vai tā modifikācijas), kuru pirms 20. gadsimta 90. gadiem latviešu valodā lietoja maz, tomēr atrodams tas ir – gan neatkarīgās Latvijas periodikā, gan arī trimdinieku rakstos. Piemēram, termins „spēles filma” vairākkārt lietots žurnālā Filma un Skatuve 1930. un 1931. gadā.
Filma un Skatuve gan dažkārt lietoja arī terminu „mākslas filma” – ļoti iespējams, ka tieši Latvijā izrādīto padomju filmu un ar tām saistīto reklāmu ietekmē. Piemēram, 1931. gadā pie fotogrāfijas no filmas Ceļazīme dzīvei / Путёвка в жизнь ir paraksts: “Īpatnēja aina grandiozajā Krievijas mākslas filmā Ceļš pa dzīvi, kurā attēlota bezpajumtes bērnu dzīve. Filmu pašreiz ar vēl Rīgā neredzētiem panākumiem demonstrē kino Metropolē.”[13] Tomēr, neraugoties uz atsevišķiem lietojuma gadījumiem, termins „mākslas filma” attiecībā uz noteiktu filmu veidu (nevis kā stilistiska tendence, kā tas tiek lietots kino teorijā) nostiprinās gan periodikā, gan institucionāli tieši padomju okupācijas periodā. Kā iztapīgi raksta kāds nezināms autors jau 1940. gada augustā, “padomju filmas ir mākslas darbi jau tādēļ vien, ka tās reālāk un patiesāk attēlo dzīvi.”[14]
Termins „mākslas filma” tika lietots arī kādu laiku 90. gados, atjaunotās valsts oficiālajos dokumentos – piemēram, Kultūras ministrija prasīja 1997. gada valsts budžetā programmā Kino piešķirt “Ls 320 000 mākslas filmas uzņemšanai”.[15]
Viens no trimdas latviešiem, kas 20. gadsimta 60.–70. gadu mijā izmantojis terminu „spēļfilma”, bija Venecuēlas un Kanādas filmu režisors Leo Ozols. Viņš, rakstīdams trimdas avīzēs, lietoja arī apzīmējumu „lielfilma”. Piemēram, 1967. gadā Ozols norādīja: “Nepārtraukts latviešu filmu sabiedrības ražots spēļfilmu plūdums (kādas 3 vai 4 lielfilmas gadā) būtu noteikti daudz iespaidīgāks un ietekmīgāks līdzeklis latviešu interešu aizstāvēšanai nekā pieminekļu celšana. Latviešu rokās būtu propagandas līdzeklis, kurš vēl šodien nav pārspēts, tai pašā laikā nevis prasot kaut ko, bet gan dodot latviešiem labi samaksātu darbu vieniem un akcijās nopelnītus procentus otriem.”[16]
Vārda „spēlfilma” lietojums Latvijā pēc neatkarības atgūšanas sāka parādīties ap 1993. gadu (periodikā paralēli tiek lietots gan „spēlfilmas”, gan „spēļfilmas”). Nav nejauši, ka termins nāk kopā ar Jāņa Putniņa filmu Varmācības meditācija (1993), kas producēta tobrīd Arvīda Krieva vadītajā filmu studijā Kaupo filma. Filmu režisors un producents Arvīds Krievs no 1996.–1999. gadam bija Latvijas Nacionālā kinematogrāfijas centra direktors, un šis amats ļāva viņam kļūt par nozīmīgāko filmu nozares terminoloģijas reformācijas jeb dekolonizācijas iniciatoru. Arvīds Krievs, kurš darbojies arī Zinātņu akadēmijas terminoloģijas komisijā, kā galveno iedvesmotāju terminoloģijas maiņai nosauc savu vidusskolas skolotāju Ansi Vītoliņu (1909–1999), kurš Aizputes vidusskolā 60. gados okupētās Latvijas skolēniem bija centies iemācīt 30. gadu latviešu valodu un, piemēram, uzsvēris, ka „kino” un „filma” ir divi dažādi jēdzieni ar atšķirīgu saturu.[17]
Nacionālo kinematogrāfijas centru Arvīds Krievs rosināja pārveidot par Filmu institūtu. Šī iecere nav īstenota, taču tipiski padomiskā nosaukuma „kinematogrāfijas centrs” vietā kopš 2005. gada ir Nacionālais kino centrs.
Apzīmējumu „kinematogrāfisti” un savulaik bieži lietoto krievisko žargonismu „kinošņiki” Arvīds Krievs aicināja aizstāt ar vārdu „filmdari”,
dokumentālās filmas saukt par dokumentārām filmām, bet mākslas filmas – par spēlfilmām. Pēdējais tiešām arī tika akceptēts, un kopš 1998. termins „spēlfilma” tika nostiprināts likumdošanā, piemēram Likumā par valsts budžetu. (Ironiski, ka daļa latviešu, arī filmu jomas profesionāļi, vārdu „spēlfilma” izrunā nepareizi, ar plato “ē” pirmajā zilbē, pārkāpjot latviešu valodas salikteņu veidošanas nosacījumus.)
Uz Arvīda Krieva terminoloģisko reformāciju tās ieviešanas laikā reaģēja arī kinokritiķi un žurnālisti. 1997. gadā avīzē Literatūra. Māksla. Mēs žurnālists Mārtiņš Pīlādzis kritiski apraksta kultūras ministra Riharda Pīka un Nacionālā kinematogrāfijas centra direktora Arvīda Krieva sagatavoto nolikumu par „hronikālu īsfilmu”[18] programmas Latvijas laikmets veidošanu, kurā paredzēts, ka “valsts kinohronika pārtaps par filmu hroniku – dokumentārām īsfilmām par mūsdienu Latviju – zemi, tautu, valsti”. Pīlādzis ironizē: “Solis Eiropas virzienā, bez šaubām, ir dokumentālā angliskojums uz dokumentāro. Bet ja jau Piks reiz pārtapa par Pīku[19], kādēļ gan dokumentālais kino nevarētu pārtapt par dokumentāro kino?”[20]
Kinokritiķe Velga Skapāne apspēlēja jauno terminu „spēlfilma”, rakstot par Lailas Pakalniņas filmu Kurpe (1998): “Latvijas kinodzīves pašreizējie administratīvie veidotāji ir laikus izgudrojuši jaunus terminus kino žanriem – kā, piemēram, spēlfilma aktierfilmu vai mākslas filmu vietā. Kurpei šāds apzīmējums ir atbilstošs, jo tas ataino tās veidotāju stilu – spēlēšanos. Ar lietām, jēdzieniem, atribūtiem, vēsturi, emocijām (..)”.[21]
Kritiķis Agris Redovičs (bijis arī Nacionālā Kinematogrāfijas centra direktors pirms Arvīda Krieva, 1993–1996) rakstā Latvju filmdari nerimstas rakstīja par Lielā Kristapa filmu „kopsalasi” [sic!], kurā ietilpst arī filmas, kuru autori “(..) savu filmu vielu sameklē apkārtējā realitātē un no tās fragmentu kombinācijām veido stāstu, dzejoli jeb cita veida kinematogrāfisku tekstu. Šādus darinājumus pēdējā laikā mēdz saukt par dokumentārfilmām. (Starp citu, šis anglicisms – no documentary – šķiet vispieņemamākais no terminoloģiskajiem jauninājumiem filmmākslas jomā. Daudz grūtāk izprast nepieciešamību pēc vācu / krievu valodas burtiskā pārnesuma spēlfilmas.)”[22]
„Dokumentāro” nepieņem
Tomēr tieši „dokumentāra filma” izrādījās tas termins, kuru Latvijā dzīvojošie un strādājošie kino profesionāļi negribēja lietot. Varbūt tāpēc, ka šim filmu veidam Latvijas kultūrā kopš 20. gadsimta 60. gadiem bija īpaša nozīme un neoficiāls, bet plaši lietots apzīmējums „Rīgas poētiskā dokumentālā kino skola”. Agris Redovičs par dokumentārfilmām [sic!] norādīja: „Mūszemē jau aizlaikus iedibinājies priekšstats, ka tieši tās ir pati svarīgākā un estētiski visvairāk izkoptā kino kultūras daļa, kura saglabā nākamībai apkārtējās realitātes redzamo atspulgu.”[23]
Arvīds Krievs tagad saka: “Dokumentārā kino terminu ieviest neizdevās, pirmkārt, pašu filmdaru pretestības dēļ. Mēs bijām pieraduši pie padomju valodas. Mākslas filmu veidotājiem jeb otrajam stāvam, kā to sauca Rīgas kinostudijā, nekad nav bijusi raksturīga vienotība un draudzēšanās, tāpēc tur ne par terminoloģiju, ne citiem jautājumiem īpašas pretestības nebija. Savukārt tā sauktais hronikas sektors Rīgas kinostudijā bija „kolektīvs kā viena molekula”. Tur bija pierasts teikt „dokumentālais kino”, un viss. Man arī pietrūka vēlmes īpaši cīnīties”.[24]
Te svarīgi piemetināt, ka vārds „dokumentārs” nav tiešs anglicisms, bet daudzās valodās gan uz juridiskiem dokumentiem, gan arī uz specifiskiem, dokumentos un realitātē balstītiem mākslas darbiem attiecināts apzīmējums, aizgūts no latīņu valodas un tās vārdu darināšanas nosacījumiem (documentum + -arius, -arium), savukārt vārds „dokumentāls” ir aizguvums no krievu valodas, kur latīņu valodas īpašības vārdu tradicionālās galotnes mēdz atveidot atšķirīgi.[25] Apzīmējums „dokumentāls” kā paralēli lietojams sinonīms vārdam „dokumentārs” juridiskā / dokumentācijas nozīmē visai aktīvi tiek lietots cariskās impērijas periodikā gan latviešu, gan krievu un vācu valodās (kur vēl 18. gs. beigās un 19. gs. pirmajā pusē dominēja „dokumentārs”), tas parādās arī latviešu preses izdevumos Latvijas Republikā 20. gadu sākumā, bet pakāpeniski samazinās. Pēc 1934. gada vairāk lietots apzīmējums “dokumentārs”.[26]
Ne velti pēc Otrā Pasaules kara latviešu trimdas sabiedrība, kas bija kļuvusi par savdabīgu neatkarīgās valsts valodas un kultūras kapsulu, lietoja tikai vārdu „dokumentārs” un konsekventi to attiecināja arī uz filmām. Pat tad, ja viesos bija atbraukuši Latvijas dokumentālā kino veidotāji vai pieminētas viņu filmas, tika lietots apzīmējums „dokumentārs”, piemēram,: “Podnieks savā filmā rāda jaunu pieeju dokumentārfilmām: tās varoņi kļūst par filmas līdzautoriem.”[27]
Jēdziena „dokumentārfilma” vai „dokumentāra filma” lietojums fiksējams jau pārvietoto personu nometnēs Vācijā, tātad tas nav saistīts ar tiešu vēlāko mītnes zemju ietekmi. Piemēram, Blombergā 1948. gadā: „Rīgas filma atkal strādā. (..) Kopš angļu un amerikāņu okupācijas pirmajām dienām Rīgas filmai ir visai interesants uzdevums – cenzēt vācu filmas abās okupācijas zonās. Blakus tam mēģināts iespēlēt īsākas filmas par latviešu dzīvi. Trūkst materiālu. Tagad beidzot paveikts lielāks darbs – dokumentāra filma, kas aizņem apmēram pusstundu, par latviešu DP dzīvi. Filma domāta propagandas nolūkiem — tagad, kad DP izvietošanas jautājums tik aktuāls, rādīt rietumu tautām, kāds vērtīgs darbaspēks mīt neizmantots Vācijas nometnēs.”[28]
Neatkarīgajā Latvijā starpkaru periodā jēdziens „dokumentāra filma” (vēl jo mazāk – „dokumentāla filma”) tika lietots reti, drīzāk kā izņēmums vai kā atsauce uz terminoloģiju ārzemju avotos.
Tuvākais līdzinieks vēlākai izpratnei par dokumentāru filmu bija „kultūrfilma”;
likumdošanā tika lietoti termini „dabas skati, chronika, zinātniskas un tehniskas filmas, reklāmas filmas”.[29]
Kā tas sākās
Viens no pirmajiem termina „dokumentārs” saistījumiem ar kino Latvijā atrodams 1922. gadā, Francijas filmu programmas reklāmās, kurās pieteiktas „filmas, kurām dokumentārs raksturs”.[30] Savukārt 1927. gadā Izglītības ministrijas Kinocenzūras loceklis Visvaldis Peņģerots ziņo, ka Šveicē “Ženēvas kantonā pastāv valsts filmateka [sic!] dokumentariskām filmām.”[31] Bet 1933. gadā žurnālā Izglītības Ministrijas Mēnešraksts analizēta Kinocenzūras nodaļas darbība 1928.–1933. gadā un secināts: “Vēl priekšā darbs chronikas satura sistematizēšanā, lai izdarītie uzņēmumi vēlāk būtu izlietojami dokumentārām filmām un kalpotu tautas audzināšanai kultūras ziņā.”[32]
Izsekojot šobrīd plaši digitalizētajai periodikai, var konstatēt, kā pamazām vārds „dokumentārs” tiek attiecināts uz specifiski veidotām filmām. Piemēram, 1936. gada avīzē Rīts par britu filmsabiedrību Foreign Correspondence Office teikts: “Sabiedrība ražo tā sauktās dokumentārās, etnogrāfiskās un ģeogrāfiskās filmas. Šī ir visjaunākā nozare filmu rūpniecībā un tiek izkopta tikai pašā pēdējā laikā.”[33]
Arī latviešu laikrakstos, kas izdoti Padomju Savienībā, 30. gadu sākumā lietots vārds „dokumentārs” – piemēram, žurnāls Celtne Maskavā 1932. gadā (Nr. 12) raksta par Esteres (sic!) Šubas dokumentāro filmu Komjaunatne – elektrifikācijas šefs. Tomēr pēc 1934. gada Padomju Savienības latviešu presē parādās un nostiprinās termins dokumentāla filma.
Neatkarīgajā Latvijā apzīmējumu dokumentālas attiecībā uz filmām viens no pirmajiem (un gandrīz vienīgais[34]) pakāpeniski, virzoties no apzīmējumiem „dokumentariska” vai „dokumentara” filma, sāk lietot
Roberts Kalniņš (5.11.1902. Cēsis–???, Latvijas Kino muzejs būs pateicīgs par sīkākām ziņām!!!) –
Rīgas Būvju valdes filmu producents, kurš 30. gados publicējis vairākus interesantus filmām veltītus rakstus un sarakstījis nepublicētu kinoteorijas grāmatu Vissvarīgākā māksla novārtā. Nemierīgi raksti par Latvijas nacionālās kinematografijas ceļiem (1938).[35] Zīmīgi, ka Kalniņa grāmatas nosaukumā izmantotā terminoloģija (piemēram, vārds kinematografija (sic!)) un kino kā svarīgākās mākslas pieteikums norāda uz to, ka viņš ir uzmanīgi pētījis padomju kino teoriju un praksi (grāmatā gan apskatīta arī Francijas un Igaunijas filmu ražošanas pieredze) un pārņēmis arī padomju kino terminoloģiju. Piemēram, Kalniņš savas grāmatas manuskriptā lieto terminus „dokumentfilma”, „dokumentali-chronikalais ekrāns”, „mākslinieciska chronikāla filma” u. c.
Roberts Kalniņš jaunībā, pēc dokumentiem spriežot, bijis radikāli kreisi noskaņots un par dalību Latvijas Komunistiskās Jaunatnes savienības Vidienas organizācijā vairākus gadus sēdējis Centrālcietumā. Kaut arī, pēc Kalniņa pierakstiem spriežot, viņš sakarus ar bijušajiem domubiedriem pārtraucis un, iespējams, turēts aizdomās kā provokators vai nodevējs, arī Ulmaņa autoritārisma laikā padomju mākslas sistēmu viņš uzskatījis par vērā ņemamu paraugu un grāmatas manuskriptā, piemēram, izklāsta, kā PSRS organizē filmu scenāriju konkursus.[36]
Grāmatas nodaļā Kritiskas piezīmes par Latvijas kinochroniku Kalniņš raksta: “Kā jāveido mākslinieciska chronikāla filma, to tik labi var iemācīties, kaut vai tikai noskatoties Paramount`a, Foksa, Ufas, bet it sevišķi Padomju Savienības chronikas (chronikālās filmas šedevrs: Parādes maršs, ko Latvijā gandrīz bez pārtraukuma izrādīja piecus mēnešus no vietas – nekad vēl nepieredzēts chronikālas filmas izrāžu rekords! (..)”. Te ar nožēlu un izbrīnu jāpaskaidro, ka noslēpumainais Parādes maršs, ko 1937. gadā patiešām rādīja Latvijas kinoteātros, visticamāk ir filma Staļina cilts / Сталинское племя (PSRS Centrālā Dokumentālo filmu studija, 1937), kas rādīja lielinieku revolūcijas divdesmitgadei un Staļina konstitūcijas pieņemšanai par godu organizētu fizkultūriešu parādi Sarkanajā laukumā. Avīze Jaunākās Ziņas reklamēja: “Palladiums. Parādes maršs – krievu filma, kas rāda sporta svētkus Maskavā. Desmitiem tūkstošu sportistu, daudz dziesmu un mūzikas”.[37]
Pēc padomju varas ieviešanas Latvijā pāreja uz terminu dokumentāla filma notiek pakāpeniski. Ne tikai 1940.–1941. gadā, bet arī neilgu laiku pēc kara filmu aprakstos joprojām parādās termins „dokumentāra filma”, kā sinonīmi tiek lietoti arī citi termini (piemēram, „hronikāla filma”, „dokumentāriska filmu chronika” u. c.).
Tikai pāris nedēļas pēc okupācijas sākuma Latvijā tiek rādīta “dokumentāra lielfilma, kura jāredz ikvienam. Ļeņingradas kinostudijas ražojums, Mannerheima līnija”, kas “bez cenzūras izgriezumiem” rādījusi “aizraujošas cīņas ar somu baltgvardiem”[38],respektīvi, tā bija propagandas filma par PSRS iebrukumu Somijā. Bet 1945. gadā avīzē Cīņa ir raksts Dokumentāra filma, kas apvieno latvisko un padomju terminoloģiju, jo tiek runāts par “Centrālās Sarkanā Karoga ordeņa dokumentālo filmu studijas speciālā izlaiduma filmu režisora I. Kapoļina montāžā.”[39] Amizanti, ka filmas nosaukums rakstā vispār netiek minēts, savukārt „I. Kapoļins” visdrīzāk ir režisors Iļja Kopaļins, vēlāk enciklopēdijās saukts par vienu no “padomju kinopublicistikas pamatlicējiem”[40].
1941. gadā Kopaļins Rīgā veidoja filmu Pretim saulei, kuras titros (tie bija paralēli latviešu un krievu valodā) jau lietots apzīmējums dokumentāla filma, bet studijas nosaukums tobrīd ir Latvijas kinohronikas studija. Neraugoties uz norādi, dažviet periodikā filma tika aprakstīta kā dokumentāra (un atkal – kā pirmā!): “Ievērojot to, ka līdz šim mums nebija dokumentāru filmu un Pretim saulei ir pirmā tāda veida filma, lielas grūtības bija jāpārvar tās inscenēšanā. Šī apstākļa dēļ arī filma neaptver visus mūsu tautas lielos vēsturiskos notikumus un nedod pilnīgu ieskatu tautas dzīvē. (..) Nākamā mūsu dokumentārā filma neapšaubāmi būs labāka skatītāju prasību apmierinātāja kā šī.”[41]
Pēckara gados okupētās Latvijas filmu nozare pakāpeniski tika institucionāli sakārtota un studiju nosaukumi precizēti atbilstoši PSRS tradīcijai: 1947. gadā – Latvijas hronikāli dokumentālo filmu studija; no 1948. gada – Rīgas Mākslas un hronikāli dokumentālo filmu studija. Ir loģiski, ka dokumentālo filmu studijas ražojumi tobrīd tiek oficiāli nosaukti par dokumentālām filmām.
Vai mums joprojām tā jāsaka? Domāju, ka nē…
Tomēr atbrīvošanās no krievu impērijas terminiem vēl nenozīmē profesionālās valodas latviskojumu. Piemēram, nesen Kino Rakstu organizētajā filmu operatoru sarunā parādās šādi anglicismi: behind the scenes, DOP, rentālis, grips, all in one, AD, booms, dream big, wow!, shot decks, google draivs, blind spot, freeform, frame, floorplāni, headspace, gaferis, continuity, video village, cameraman, gimbāls, steadycam, armors, stalkot, flopītis…
