Režisoru Ginta Grūbes un Jāka Kilmi dokumentālā filma „Spiegs, kurš mans tēvs” atgādina par spiegu filmām vispār – kā specifisku kino žanru, kas, tāpat kā vesterns, atdzimst arvien no jauna. Atšķirība tikai tā, ka vesterns ir un paliks ierobežots vēsturiskajā laikā un vietā, bet spiegu filmas iet līdzi vēstures gaitai un to evolūcija ir visai atkarīga no politiskās konjunktūras.
Sēdēju tāds diezgan pašapmierināts – biju pabeidzis jau pasen aizsākto rakstu par Grūbes & Kilmi filmu Spiegs, kurš mans tēvs un grasījos pēc basketbola mača noskatīšanās vēlreiz uzmest skatu savam rakstienam, lai sūtītu to Kino Rakstu redaktorei. Torīt no Ķīnas TV translēja īstu basketbola trilleri – pasaules kausa pusfinālā titulētā Spānijas komanda tikai spēles otrajā pagarinājumā salauza latvieša Andreja Lēmaņa trenēto Austrālijas izlasi. Cīņa vēl nebija beigusies, kad pienāca dēls Augusts, kurš šad tad ieskatās Kino Rakstu portālā, un pavēstīja: „Parādījies pamatīgs Pētera Krilova raksts par to pašu filmu. Tev noteikti jāizlasa.” Pēc spēles izlasīju un sapratu, ka mans filmas redzējums ir pārmēru līdzīgs dzīvesgudrā, čekas arhīvus pētījušā režisora, vēsturiski analītiskās dokumentālās filmas Uz spēles Latvija (2014) autora vērtējumam. Citiem vārdiem, bet tomēr – pārāk līdzīgi, lai manu tekstu būtu vērts laist klajā.
Uz filmu Spiegs, kurš mans tēvs visai aktīvi reaģējuši praktiski visi preses izdevumi, un tas, protams, ir labs producenta aktivitātes rādītājs.
Diemžēl jāsecina, ka recenzijas galvenokārt atkārto acīmredzamo un nemēģina ielūkoties mākslas darba imanentajā noslēpumā. Pirmais to izdarījis Kultūras akadēmijas profesors Pēteris Krilovs rakstā “Spiegs, kurš mans tēvs”, “Sarkanais mežs” un varaskāre. Pieņemu, ka regulārā intelektuālā slodze darbā ar studentiem savienojumā ar estētiski analītisko pieredzi rada spriestspējas līmeni, kas ļauj filmā saskatīt to, kas vairumam paliek apslēpts. Paldies Pēterim, viņa spriedumi nostiprināja pārliecību, ka mana pieeja filmai bijusi pareiza.
Bet ko darīt ar uzrakstīto? Lai nezaudētu pašcieņu, nolēmu līdz minimumam samazināt izteikas par Grūbes&Kilmi darbu un mazliet izvērsties par spiegu filmām vispār – kā specifisku kino žanru, kas, tāpat kā vesterns, atdzimst arvien no jauna. Atšķirība tikai tā, ka vesterns ir un paliks ierobežots vēsturiskajā laikā un vietā, bet spiegu filmas iet līdzi vēstures gaitai un to evolūcija ir visai atkarīga no politiskās konjunktūras. Šai brīdī, gluži dabiski, var iebilst – Spiegs, kurš mans tēvs nav nekāda spiegu filma. Ir gan, mani mīļie. Ne jau tikai tās, kur šaudās vai skraidelē robežsargi ar suņiem. Spiegošana ir daudz smalkāka lieta.
Nemēģināšu iztirzāt spiegu/izlūku jēdzienu. Tas tikpat sens kā cilvēku organizēšanās valstiskos veidojumos, varbūt nāk pat vēl no agrākiem laikiem, kad par eksistences avotiem cīnījās cilts pret cilti, dzimta pret dzimtu. Vienmēr kādam gribējies izzināt, kā tad tur tie otrie, ko viņi pret mums sadomājuši, vienmēr gribējies maldināt konkurentus, apsteigt informācijas plūsmu, pārsteigt nesagatavotus. Vienmēr šim nolūkam atradušies ar īpašām spējām apdāvināti cilvēki, kuri kādas idejas vai personiskās godkāres, vai varaskāres vārdā (kā to uzsver Pēteris Krilovs) ir gatavi nomest savu identitāti kā čūskas ādu un iefiltrēties it kā naidīgajā vidē.
Metoties cīņā vienam valstiskajam veidojumam pret otru, priekšzināšanām ir milzu nozīme. Tāpēc tiek heroizēti kara laika izlūki un spiegi.
Domāju, ka lielvalstu noslēpumu, īpaši militāro, izzināšana var daudz spēcīgāk ietekmēt vēstures gaitu, nekā perifēru zemju (piemēram, Latvijas) informatīva pārraudzīšana. Varbūt ar to arī izskaidrojams fakts, ka, nebūdami saistīti ar specdienestiem, gandrīz neko nezinām par Latvijas izlūku darbību kaimiņu zemēs un vēl tālāk starpkaru periodā. Par mūsdienu spiegiem/izlūkiem mums, protams, nekas nav jāzina. Gan jau kaut kur klusiņām rosās.
Vēsture apliecina, ka latvietim spiega talanti nebūt nav bijuši sveši, taču tie likti lietā, kalpojot svešām varām. Padomju Krievijas Ārējās izlūkošanas dienestu izveidoja neviens cits kā Jānis Bērziņš (Pēteris Ķuzis, 1889-1938, sk. Romualda Pipara filmu Izlūkdienesta priekšnieks, 1989, Lielais Kristaps par labāko dokumentālo filmu). Nupat iznākušajā somu rakstnieka Marti Bakmana grāmatā Spiegi viena no galvenajām varonēm ir aukstasinīgā, pievilcīgā, bet rūdītā latviešu spiedze Somijā un citviet Marija Emma Tiltiņa (1896-1943), kuru savulaik savervējis J. Bērziņš. Viņas vīrs Alfrēds Tiltiņš (1897-1942) bijis padomju izlūkdienesta rezidents Francijā, Vācijā, ASV.
Vārti aizveras
Vecās Derības Pirmajā Mozus grāmatā lasām, ka Ieva, nobaudījusi augli no Atzīšanas koka un apjautusi nošķīrumu starp labu un ļaunu, taisnību un netaisnību, gaismu un tumsu, ir spiesta uz visiem laikiem pamest Paradīzes dārzu un dzīvot ārpus tā mierinošā un pārlaicīgā patvēruma. „Laika sfērā viss ir duāls: pagātne un nākotne, dzīvība un nāve, esamība un neesamība, ir un nav.” (Džozefs Kampbels, Mīta vēsts, saruna ar Billu Mojersu, Rīgas Laiks, jūlijs/2019, 12. lpp.) Dzīves ceļu plaiso nesaskaitāmu izvēļu aizas. Kails un neaizsargāts ir izdzītais cilvēks. Rūpju nasta to pavadīs mūžīgi mūžos…
Apmēram tā izvēršas Ievas Lešinskas liktenis pēc 1978. gada 5. septembra, kad izdarīta neatgriezeniskā izvēle – palikt Amerikā kopā ar tēvu Imantu Lešinski, PSRS misijas ANO darbinieku, ilggadēju VDK aģentu, kurš jau kopš 1960. gada bija sadarbojies arī ar ASV izlūkdienestu. Dzīvojot padomjzemes bezvēja smacenī, ne vienam vien Amerika likās īsta sapņu zeme, kur brīvi elpo krūts, kur „sekss, roks un zālīte ”, kur katram namiņš savs un autiņš, un visa pasaule zem kājām… Ne tā tas ir, kad nonāc aci pret aci ar svešo realitāti un ik brīdi tev jāizdara izvēles, gan spiestā kārtā, gan no brīvas gribas, bet katra no tām turpmāk ietekmēs dzīvi lielo iespēju zemē.
Filma Spiegs, kurš mans tēvs (režisori Gints Grūbe un Jāks Kilmi, operators Aigars Sērmukšs) iejūtīgi parāda, cik psiholoģiski sarežģīti ir uzsākt jaunu dzīvi jaunā vietā. Nav tev vairs draugu, ne bērnības taku, ne mātes glāsta. Un tu vairs neesi Ieva Lešinska, bet Evelīna Dorna. Adaptācijas nianses, balstītas Ievas pierakstos un atmiņās, neapšaubāmi pieder filmas vērtīgākajai daļai. Pārliecinoši reproducēto izjūtu autentiskums piesaista, raisa līdzpārdzīvojumu. Šī raksta sakarā noskatījos diezgan daudz spiegu tematikai veltītu filmu, un jāsecina, ka spiegu / aģentu / izlūku līdzcilvēkiem, vīru, sievu, vecāku, bērnu pārdzīvojumiem uzmanība parasti tiek pievērsta visai maz. Tā ir aktīvās rosības, aģentu mērķtieces perifērija, kurai Grūbes&Kilmi filmā savukārt ierādīta galvenā vieta.
Jāpievienojas tiem filmas analizētājiem, kas uzsver veiksmīgi atrasto paņēmienu – prototipiem vizuāli līdzīgi nogrimētu aktieru (Jānis Kaijaks, Elizabete Balčus) izmantojumu, raksturojot Ievas Lešinskas un viņas tēva emocionālos stāvokļus. Aktieru iekļaušana kino dokumentos vienmēr saistīta ar risku – nojaukt realitātes ilūziju. Šoreiz tas izdarīts korekti, izmantojot noskaņām un intonācijām bagātus stopkadrus vai fotogrāfijas, stāstu iekrāsojot ar aizkadra tekstu.
Diezgan riskantas ir epizodes, kad aktieru sagatavošanā filmēšanai un vairākās darbībās kadrā tiek iesaistīta stāsta galvenā varone Ieva Lešinska, kuras klātbūtne reducējas līdz klusam vērojumam vai īsai replikai – „pārāk reālistiski” u.tml. Tomēr estētiskais risks ir attaisnojies, jo rodas izjūtu maģija jeb „smalka filmu mākslas matērija” (Pēteris Krilovs). Uz šauras komisma laipas balansē Jāņa Kaijaka kāpšana zārkā Imanta Lešinska bēru ainas inscenējumā; situācijas duālais smieklīgums uzvanda atmiņā ainu no nemirstīgās Vijas Beinertes komēdijas Tās dullās Paulīnes dēļ (1979). Atļaušos atzīmēt – kritisks brīdis filmai, bet abi režisori it kā nevērīgi, vieglītēm tiek pāri šai nāves un groteskas saspēlei. Stāstījuma nepiespiestība filmā ļauj paslīdēt garām dažiem neveiklākiem montāžas vai kameras žestiem – tā labs dejotāju pāris, ignorējot partnera misēkli, to padara nemanāmu arī citiem.
Izlūka varoņdarbs
Viena no spilgtākajām agrīnās bērnības kino pieredzēm man ir ievērojamā krievu režisora Borisa Barneta (1902-1965) filma Izlūka varoņdarbs (1947). Tas bija Slokā, tagad jau piemirstajā kinoteātrī Progress. Tā kā dzīvojām netālu no jūras, vajadzēja iet diezgan lielu gabalu cauri visai pilsētai, gandrīz līdz upei. Protams, vecāmāte mani veda, jo man nebija vairāk kā seši gadi. Nez kāpēc, izlasījis uz afišu staba netālu no mājas ziņu par filmas izrādi, paģērēju, ka man tā noteikti jāredz.
Atceros, kā čigānpuikas pirmajās rindās grauza semečkas, satraucošākajos brīžos svilpa un dauzīja kājas pret grīdu. Es biju mācīts sēdēt rāmi, bet, kad padomju izlūks Aleksejs Fedotovs, kurš darbojās kā vācu virsnieks Henrihs Ekerts (Pāvels Kadočņikovs), saņēma ciet ģenerāli fon Kīnu (Boriss Barnets), sirds dauzījās kā traka un neviļus iekliedzos, nobiedējot vecomāti. Ģenerāļa Kīna skarbā seja vēl ilgi neizgāja no prāta, bet atpakaļceļā uz mājām, kad bija jau satumsis, savā prātā izspēlēju spriedzes pilnās epizodes. Kā jau bērns, biju pilnīgi apolitisks, bet uz kādu laiku biju pieņēmis, ka filmās par spiegiem un izlūkiem ir kaut kas tāds, kas jāredz.
Toreiz, protams, nezināju, ka Pāvela Kadočņikova tēlotā padomju izlūka prototips ir leģendārais partizānu kara varonis Nikolajs Kuzņecovs (1911-1944), kura piemineklis Ļvovā 1992. gadā tika demontēts. Pēc kāda laika izlasīju savā grāmatu plauktā atrodamo N. Kuzņecova cīņu biedra, čekista un partizānu komandiera Dmitrija Medvedeva dinamisko romānu Tas bija pie Rovnas (1948, latviski 1949), un, kad pēc kāda laika uz ekrāniem iznāca Viktora Georgijeva filma Garā stiprie (1967), kas mūsu Gunāru Cilinski (Nikolajs Kuzņecovs alias Pauls Zīberts) padarīja par PSRS Tautas skatuves mākslinieku, man šī partizānu trillera stāsts bija vēl palicis labā atmiņā.
Par bezbailīgā Nikolaja Kuzņecova cīņu stāsta kinematogrāfisko jaudu liecina fakts, ka 1987. gadā Padomju Savienībā gūst panākumus piecu sēriju miniseriālsĪpašo uzdevumu vienība (rež. Georgijs Kuzņecovs), kur galvenā varoņa lomā ir Aleksandrs Mihailovs (1944).
Nezināju toreiz bērnībā, ka Izlūka varoņdarba scenāristi, Staļina prēmijas laureāti Mihails Bleimans (1904-1973) un Konstantins Isajevs (1907-1977) bijuši klāt arī latviešu padomju kino pirmsākumos. Viņi bija autori Aleksandra Ivanova filmai Mājup ar uzvaru (1947), kurā arī ir partizāni un ir nodevējs un spiegs, vācietis Harmans, kurš, uzdodamies par bēgli Pauli Naglu (Edgars Zīle), iefiltrējies padomju armijas daļā.
Aukstā kara gados arī latviešu padomju kino spiegu tematiku ignorēt nevarēja. Viktoram Lorencam, lai varētu iedabūt filmā Es visu atceros, Ričard! (1966, rež. Rolands Kalniņš) stāstu par leģionāru traģiku, galvenais varonis Ričards Zanders (Eduards Pāvuls) bija jāpadara par spiegu, kurš no Rietumiem iesūtīts padomju zemē. Filmas beigās spiegam, protams, bija jāmirst.
Jaunais aukstais karš
Spiegu tematika kinomākslā dzīvo gandrīz vai no tās pirmsākumiem. Spēku konfrontācija, izsekošana, atšifrēšana, nodevība, slepenība – tie ir elementi, kas ļauj uzbūvēt spriedzes pilnu kinodarbu. Kā žanra ekstrēmu novirzi es uzlūkotu gan Bondiānu, gan Neiespējamās misijas ciklu, gan ar Kingsman darbību saistītās izpausmes. Šis filmu komplekss būtībā ir pašmērķīga spēle, efektīgs, specefektos balstīts priekšnesums, kurā velti meklēt kaut ko vairāk par triviālām patiesībām un bezdomu izklaidi.
Jaunlaikos spiegu kino arvien biežāk parādās darbi, kuros kā motivācija izspiedzes darbībām iezīmēta nepatika pret valsti vai sociālo sistēmu, kurā nākas dzīvot.
Tāpēc rodas doma – ja darbošos pret šo nepareizo sistēmu, tas būs visas cilvēces labā. Varbūt šādas domas pamudināja arī Imantu Lešinski meklēt sadarbības iespējas ar ASV izlūkdienestu.
Viens no spilgtākiem šādas motivācijas piemēriem ir atrodams pazīstamā britu teātra režisora Trevora Nanna filmā Sarkanā Džoana / Red Joan (2019). Filmas galvenā varone Džoana Stenlija (Džūdija Denča, 1934, Oskara, Zelta globusa, BAFTA laureāte), kuras prototips ir padomju spiedze Melita Zirnis (1912-2005), latviešu emigranta meita, gandrīz 40 gadus nodeva PSRS dienestu rīcībā slepenus, ar kodolieroču pētījumiem saistītus materiālus. Viņas galvenais arguments – lai bruņojuma ziņā starp Austrumiem un Rietumiem būtu vienlīdzība. Viņasprāt, tā tika novērsts Trešais pasaules karš, un satriecoša ir 84 gadus vecās aktrises sejā atspoguļotā pārliecība!
Pretējās nometnes Drošības dienestā kalpo pulkvedis Sergejs Grigorjevs filmā Atvadu akcija / L’affaire Farewell (2009, rež. Kristians Karions), viņa prototips ir VDK apakšpukvedis Vladimirs Vetrovs (1932-1985), kurš 1981-82. gadā franču izlūkdienestam nodeva ap 4000 slepenu dokumentu, tai skaitā VDK aģentu sarakstu, kas darbojās dažādās pasaules valstīs, rezultātā vairāk kā 150 aģentu tika izraidīti no rezidences zemēm. Grigorjevs / Vetrovs, atklājot ārzemju izlūkdienestiem padomju aģentu rīcībā esošo informāciju, ir pārliecināts, ka ar savu darbību veicina padomju valsts sabrukumu, radot iespēju savas tēvzemes reālai atjaunotnei.
Starptautiski godalgotais režisors Emirs Kusturica galvenajā lomā ir neparasti iespaidīgs.
Abi piemēri satur atskatu uz klasisko Aukstā kara periodu, kad pasaule nepārprotami bija sadalīta divās nometnēs un mēs padomjzemē ilgojāmies būt tur, kur „brīve šalc”. Tikai diez vai kāds no mums bija gatavs riskēt ar savu puslīdz drošo dzīvi šaipus robežai. Daži spēja, bet varoņi vienmēr bijuši tikai daži.
Noteikti gribu vēl pieminēt filmu Sarkanais zvirbulis / Red Sparrow (2018, rež. Frensiss Lourenss, kurš uzņēmis arī Bada spēles) – raksturīgu jaunā Aukstā kara produktu. Filma vēsta par Krievijā izveidotu spiegu skolu, kuras beidzējas tiek īpaši sagatavotas psihiskām manipulācijām ar vajadzīgajiem cilvēkiem, spējot likt lietā arī sava ķermeņa pievilcību.
Galvenajā, krievu spiedzes lomā oskarotā aktrise Dženifera Lourensa (1990). Krievu specdienesti ārzemēs saduras ar amerikāņu aģentiem, šķietama mīlestība, pērkamība un skaidra norāde – krievu aģentūrai nav svarīgi cilvēki, ikvienu aģentu ikbrīdi var nošaut, ja tas šķiet nepieciešams. Amerikāņu specdienesti, protams, filmā ir nesamērojami humānāki, iejūtīgāki. Ļoti tendenciozs apgalvojums, lai gan ir pietiekami daudz filmu (sk. piemēram Sema Pekinpā darbu Ostermana vīkends / The Osterman Weekend, 1983), kurās redzama šīs morāles liekulība.
Lai nu kā – kinofilmu repertuārs neliek šaubīties par jaunu Aukstā kara loku. Nu gan vairs nav divas, bet trīs vai četras savstarpēji naidīgas nometnes. Kā vienmēr, mums atliek cerēt, ka veselais saprāts uzvarēs. Pametušiem Paradīzes dārzu, mums jādzīvo grēku pilnajā pasaulē. Dod, Dievs, mums spēku un godaprātu!