Daudzi gaidīja šo filmu, gan gribēdami, gan negribēdami sagaidīt. Kas nu tur būs? Kam būs norautas maskas? “Čekas maisu” tēma jau ilgstoši viļāta medijos un, gluži dabiski, tas atbalsojās sabiedrībā. Īpaši kultūras, mākslas cilvēki ar aizdomām glūnēja viens uz otru – vai tu esi vai neesi “maisos”?
Dažam, kam sirdsapziņa ne visai tīra, bija satraukums, instinktīvas bailes, vai tikai kaut netieši neiezīmēsies savulaik pašlabuma diktētie nodevības darbi, par kuriem cerēja, ka Jaunlatvijā neviens tos vairs nepieminēs. Cits filmu gaidīja ar netīru ziņkāri, sak, kā nu izkārpīsies, kā attaisnosies tie slavenie cilvēki, par kuriem nav šaubu, ka viņi „ir maisos”. Nu varēs apsaukāties – čekists, čekists!..
Bet nebūsim taču bērnišķīgi – nepārspīlēsim maisu nozīmi.
„...šodien grūti pateikt, cik daudz kartīšu pazuda.” – raksta pēdējais LPSR VDK priekšnieks, ģenerālis Edmunds Johansons. „No pieredzes zinu – kādiem cilvēkiem noteikti ir jābūt kartotēkā, bet izrādās, ka viņu tur nav. Grūti pateikt, kādā veidā, bet man ir pamatotas aizdomas, ka daudzas personas pamanījās no šiem maisiem nozust. (..) Pierādīt kāda cilvēka sadarbību ar komiteju, izmantojot kartotēku, nav iespējams. (..) Kā zināms, bijušie aģenti parasti uzvar tiesas procesos, jo sadarbības faktu nav iespējams pierādīt.” [[1]] Vairākkārt šī patiesība tiek nodemonstrēta arī filmā.
Jāatzīst, ka Edmunda Johansona parādīšanās savās vecajās, tagad pamestajās darba telpās Stūra mājā pieder filmas Lustrum spilgtākajām epizodēm. Viņš ir stabils, pārliecināts, ar nesaduļķotu atmiņu, loģiski spriež. Uz piemēslotās grīdas un nolupušo sienu fona izveidota izteiksmīga zīme, kas vieno laikus un taisnības, kuras katram savas.
To īpaši pasvītro citos Stūra mājas interjeros staigājošā Lidija Doroņina-Lasmane, kurai filmā uzticēta Godprātības eņģeļa loma. Ar savu skaidro skatu, taisnības apziņu, no kuras nekad nav novērsusies, viņa it kā ieskatās katram acīs – var taču klusēt, ciest, bet mazo pirkstiņu neatdot.
Lustrum struktūrā netiešā divspēle Johansons-Doroņina iezīmē filmas ētisko karkasu. Tas ir viens no mākslinieciskajiem elementiem, kas ļauj apskatīt Lustrum arī kā kino mākslas izpausmi, ne tikai publicistisku liecību virknējumu.
Bez šaubām, kā estētiska komponente tiek apspēlēta arī pati Stūra mājas fasāde, kas stalažu ielokā tiek remontēta un atjaunota. Taču metafora ir pārāk burtiska un acīmredzama, lai par to runātu.
Arī pēddziņa motīvs, kas tiek risināts vieglajā automobilī, Gintam Grūbem klīstot Rīgas centra ielās un mobilajā tālrunī sarunājoties ar bijušo čekistu
(bet bijušo čekistu taču nav, vai ne?),
ir tikai tehnisks paņēmiens, aizvietojot nespēju panākt, lai „darbinieks” stājas kameras priekšā. Čekas virsnieka Andra Nadziņa klātesamība kadrā noteikti ir filmas ieguvums ar nelielu sensacionalitātes pieskaņu. Kinostudijas un televīzijas labi pazīstamais kurators – nu ir kadrā, kā dzīvs! Viņu pazina daudzi, kas nebūt nenozīmē, ka visi bija gatavi ar viņu sadarboties. Jāteic, kadriem ar Nadziņa kungu piemīt smagnējs neveiklības zīmogs, tie ir it kā zagti mirkļi. Bet ir!
Pie mākslinieciskā ietvara var pieskaitīt arī laiku pa laikam izmantotos datējumus ar hronikas kadriem, kas galvenokārt kalpo kinodarba ritmiskajam grupējumam. Centīgi, bet formāli, bez emocijām. Vairāk estētisku būšanu filmā, šķiet, saskatīt nevar.
Laiku pa laikam tiek filmēti Kārļa Kangera vadītās LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas darba vai atskaitīšanās fragmenti, uzsverot ārējo spēku radītās grūtības. Apbrīnojami primitīvi fiksējumi, kas komisijas darbu tikai vēl vairāk aizmiglo. Šķiet, garām palaista iespēja iegūt kompetentu izpētes procesa interpretāciju.
Pārējā filmas daļa ir vēstījums, ko veido liecības, teksta montāžas ērtības labad tās visbiežāk tiek noklātas ar asociatīvi piederīgiem mēmplāniem – drēbju pakaramajiem skapī, saskrāpētu galda stūri, noputējušu lustru u.tml. Senlaikus izkopts paņēmiens, bez svaiguma. Kaut kādas pieticības atbalss...
*
Ir taču skaidrs, ka daudziem jo daudziem padomju laikā nācās pieņemt kompromisus ar pastāvošo varu. Kaut vai tikai tādēļ, lai varētu normāli strādāt. Vai tad viduslaikos kāds varēja garīgi izpausties ārpus kristīgās dogmatikas? Vara vienmēr prasījusi nodevas; īpaši prasīga tā ir jomās, kas saistītas ar ideoloģiju un kultūru. Un, ja tu esi mākslinieks, ja gribi, lai tavu daiļradi redz arī citi, lai tavus dzejoļus iespiež, gribot negribot, tu pamazām piekāpies.
Nu, lai viņi ņem mazo pirkstiņu, – manas rokas, mana galva paliek ar mani. Es varu darboties!
Cik daudz mazo pirkstiņu guļ elles atvilktnēs, ko tagad saucam par čekas maisiem – īstenībā neviens nezina un diez vai kādreiz uzzinās. Varbūt Mefistofelis, pārlūkodams pirkstiņu krājumu, dungo pie sevis brīnišķo Emiļa Melngaiļa romanci ar Raiņa vārdiem: „Man liekas, šie sīkie pirkstiņi no rožu kristāla izdrāzti...”.
Tādu, kas slēdza līgumu ar Velnu, ar pašu nešķīsto garu, kura templis bija Stūra māja, bija ne mazums. Bet taustekļi, redzami un neredzami, stiepās līdz pilīm un būdiņām. Un to iemītniekiem, radīt gribošajiem pilsoņiem nebija viegli izšķirties, vai nodoties nešķīstajai ticībai ar visu sirdi, vai atdot nelabajam tik mazo pirkstiņu, un saglabāt skaidru galvu un iespēju darboties.
Svētie mocekļi, kā Gunārs Astra, Lidija Lasmane-Doroņina un citi, vienmēr visos laikos bijuši tikai daži,
atšķirībā no nesaskaitāmajiem samiernieciskajiem izlīdzējiem, kam vai ikdienas bija jālaipo, jābalansē, jāizlokās, lai kāja neieslīdētu nelietības piķī.
*
Likās, ka Gints Grūbe, jaunlaikos izglītotais politologs ar žurnālistisku krampi, sadarbībā ar savām enerģiskajām pētniecēm Sanitu Jembergu un Ilzi Jaunalksni, spēs izgaisināt baumas, ienest skaidrību noslēpumainajos procesos ap čekas maisiem. „Man bija svarīgi filmā parādīt, kā totalitārā sistēma strādāja, pakļaujot visu sabiedrību, mēģinot iznīcināt cilvēku. Mēs vēl aizvien nenotikušās lustrācijas dēļ turpinām raganu medības, nebūtisko izvirzot priekšplānā, liekot ar aizdomām skatīties vienam uz otru, bet normālu sarunu par pagātni padarot neiespējamu.” – tā Gints Grūbe [[2]].
Labi nodomi bijuši filmas veidotājiem. Bet ne vienmēr tie piepildās. Iespējams, pēcpadomju laika jaunajiem cilvēkiem Lustrum atklāj kaut ko vēl nezināmu. „...Padomju Savienībā atteikšanās pieņemt VDK priekšlikumu var izraisīt nopietnas nepatikšanas cilvēka profesionālajā un privātajā dzīvē.” – raksta Kultūras sakaru komitejas vadītājs, čekists un vienlaikus CIP aģents Imants Lešinskis:
„Taču viens bija panākt, lai cilvēks formāli piekrīt sadarboties, bet pavisam kas cits – padarīt šo sadarbību ražīgu, no VDK viedokļa raugoties.
Lai attiecīgie cilvēki sadarbotos no sirds un ar atdevi, bija nepieciešami pozitīvi stimuli.” [[3]] Filmā pieminētās VDK darbības metodes – iebaidīšana (Georgs Andrejevs), šantāža (Jānis Peters), provokācijas (Ojārs Rubenis), iespēju pavēršana (Ivars Seleckis) – tie tādi pašsaprotami paņēmieni, un nav jau slikti, ka par tiem atgādina, jo tie derīgi visos laikos.
Čekas ģenerālis Edmunds Johansons savos memuāros norāda: „Vervēšanas taktika ir operatīvā māksla augstākā līmenī. (..) Cilvēkus, kuri piekrita palīdzēt komitejai, mēs nekad nesaucām par aģentiem. Mēs delikāti lūdzām cilvēku palīdzēt. Viņš pats varēja izvēlēties, vai sadarbību apliecināt ar parakstu vai nē.” [[4]]
Dažas pavedināšanas detaļas aizkadra sarunā atklāj bijušais VDK virsnieks Juris Miļevskis: „Mēs izvēlējāmies tos, kas nāca uz kontaktu.”
*
Filma sākas visai daudzsološi. Gints Grūbe kopā ar savu līdzstrādnieci brauc automašīnā un mēģina vienoties ar Nadziņa kungu par interviju. „Objekts” tik viegli rokās nedodas, mums tiek radīts iespaids, ka būs runa par intervijas honorāru, turklāt rodas nojauta, ka viņš joprojām sadarbojas ar kādiem specdienestiem, par ko mēs nekad neuzzināsim.
Tālākā filmas gaitā sākotnējā intriga apdziest. Virknējas interviju fragmenti ar sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, par kuriem ir aizdomas, ka tie sadarbojušies ar VDK. Visiem, atskaitot dzejnieku Jāni Rokpelni, sejās patiess izbrīns par iespējamajām aizdomām. „Kā? Patiešām?!” Atmiņa, šis mūsu subjektīvais instruments, labprāt dzēš negatīvo pieredzi. Tāpēc gandrīz visi atgādina pārsteigtus eņģeļus, kuriem nav ne vajadzības, ne vēlēšanās atskatīties. Šodienai svarīgāks ir eņģeliskais veidols.
Uz citu fona ar krāšņām atmiņu detaļām izceļas eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Reljefs, gandrīz taustāms ir Jāņa Petera atmiņu fragments. Ikviens atmiņu nesējs ir interesants, jo filmā pieredzējumi pavērsti retāk izmantotā rakursā. Bez šaubām, neaizmirstama ir lepnā, neķītri ciniskā liecība, ko sniedz Vides aizsardzības kluba (VAK) aktīvists Jurijs Taškovs, kuram VDK bija Dieva vietā. Un labvakarieši, un attaisnojošie tiesas spriedumi, un mulsais, nevainīgi kautrais Ivars Seleckis, kuru Imants Lešinskis savulaik raksturojis kā ilggadēju VDK aģentu, bet Jāni Peteru kā 1975. gadā savervētu... [[5]]
Atcerēsimies, ka jau 1990. gadā Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa iknedēļas laikraksts Pilsonis publicēja VDK aģentu sarakstu,
kurā galveno interesi izraisīja daudzu pazīstamu kultūras darbinieku vārdi, arī filmā Lustrum pieminētie (tolaik LR Pilsoņu kongress vēl konkurēja ar Tautas fronti par tiesībām vadīt nāciju un valsti, tāpēc viņiem bija svarīgi parādīt, ka Tautas frontes „gaišie spēki” īstenībā ir čekas ziņotāji). Vai kas notika? Taču nē. Kas gribēja, izlasīja, paraustīja plecus – „nu ja, tā jau es domāju...”.
Tāpat atrisināsies arī bezgalīgi nostieptā čekas maisu tēma. Mazie pirkstiņi, ko kādreiz pirms daudziem gadiem mūsu izcilās radošās personības atdevušas nelabajam, šodien vairs nav interesanti. Nesamērojami svarīgāks ir viņu veiktais ieguldījums nacionālās kultūras pilnveidē. Valsts simtgades rotā bija arī viņu darbi. Filmās. mūzikā, dzejā un Patiesībā. Bija vajadzīgi Svētie Mocekļi ar nelokāmo Godaprātu, ar sirdsapziņu melu neskarto. Bet tautas vitālajam garam vajadzēja arī Darītājus. Mazie pirkstiņi – tas viņu upuris, lai Dziesma varētu skanēt.
*
Izlasot, ko savulaik rakstījis augsti kvalificētais čekas darbinieks Imants Lešinskis vai LPSR VDK priekšnieks Edmunds Johansons, čekas darbība, aģentu vervēšanas mērķi un paņēmieni kļūst pietiekami skaidri. Ko jaunu sniedz Gints Grūbe? Faktiski neko. Bet pēc filmas var rasties deformēts priekšstats, ka čeku interesēja tikai mākslai un medijiem pietuvinātie cilvēki. Tikai tie, kas Padomju Latvijas kultūras gaišo stāstu nesa pāri robežai.
Padomju laikā strādāju kinostudijā, pēc tam Telefilmā-Rīga. Sākumā biju redaktors, vēlāk Latvijas Televīzijas Filmu ražošanas redakcijas galvenā redaktora vietnieks. „Kā, un tu nebiji čekists?” – daudzi vēl tagad brīnās. „Nebiju gan,” man jūs jāsarūgtina. Savā naivumā es pat jutos tā kā nedaudz aizskarts, ka neviens mani pat neaicina sadarboties.
Acīmredzot tās čekas uzticības personas, kādas bija katrā kolektīvā un filmu ražošanā it īpaši, bija secinājušas, ka nekādas jēgas no manis nav, - nenoturīgs, varbūt pļāpāju par daudz...
Kāda kolēģe intīmā brīdī, kad pieminējām viņas mīļāko, domājamo čekistu, paskaidroja – viņš taču grib, lai pie mums būtu kārtība, bez tādiem cilvēkiem taču nevar! Tā laikam ir. Šie čaklie, padomju varai uzticīgi kalpojušie ļautiņi, par kuriem kolēģi zināja, kam viņi kalpo, varas maiņās veikli pārkrāsojās un darbojas ar jaunu sparu jau citās jomās. Morāle taču nevar būt akmens, pie kājām siets. Kārtīgam kažokam taču ir arī otra puse. Jādzīvo līdzi laikam.
Kad atvērsies mistiskie čekas maisi, šiem daudzajiem kangariņiem gan būs uz brīdi nemierīgi. Populāra dzejnieka vai mākslinieka vārdu maisos uztvers kā dabisku parādību, bet sabiedrībā nezināma, līdz šim maskēta personāža parādīšanās maisu sarakstā draugu un paziņu lokā var izsaukt neparedzamu reakciju.
Piedosim Gintam Grūbem un viņa līdzdarbiniekiem, ka Lustrum tikai pieskāries čekas laikmeta dvingai un tās apdullināto ļaužu izjūtām. Piedosim, ka apņēmies lielāku smagumu nest, kā paša varēšana. Bet tomēr parādījis, kā eņģeļiem netīk atskatīties. Atgādinājis, ka visos laikos vara un kultūra ir pretmeti, kas tikai vājuma, alku un iekāres dēļ iet roku rokā. Atvērtie čekas maisi mums neko nepalīdzēs, ja nepratīsim iznīdēt tos mazos čekistiņus sevī.
Varbūt tomēr nedrīkst atdot Velnam mazo pirkstiņu?
