KINO Raksti

Gadus mēra filmās

23.12.2018

Labā dienas kārtībā ietilpst filma, pavisam skaidri atceros dienu, kad to sapratu. Tas bija bērnībā, todien ļoti sniga, mēs ar bērnudārza draugu viņa tēva uzraudzībā slidinājāmies pa kalniņu, tad gājām uz kino, pēc tam pie viņa mājās ēdām siltu kāpostu zupu. Ideāli. Un tagad – neskatoties uz to, ka pieaugušo dzīve ir iekārtota tā, lai atņemtu cilvēkam laiku skatīties kino, ar zināmu viltību izmanīties un noskatīties pāris filmas nedēļā liekas pašsaprotami.

Kadrs no filmas "Kvadrāts"

Ja gadu mēra filmās, man tas iesākās 2. janvārī ar Kvadrātu / The Square un, pieņemu, varētu beigties ar, teiksim, Bleika Edvarda jautrajām Viesībām / The Party (1968) vai kādu šī paša režisora Rozā panteras sēriju. Bet, visticamāk, nevarēs un arī nemaz nevajag izvairīties no Likteņa ironijas jeb Vieglu garu! / Ирония судьбы, или С лёгким паром! (1975), kas spēcīgāk par visiem kurantiem iezvana Jaunā gada iestāšanos. 
Reiz (citugad) skatījos filmu Šarāde / Charade (1963), kurā mūžam elegantais Kerijs Grānts uzvalkā devās mūžam elegantās Odrijas Hepbernas dušā ("Es varu iedomāties dučiem vīriešu, kuri taisni vai ilgojas ieiet manā dušā," viņa pirms tam noteica, un tas nemaz neizklausījās vulgāri).

Kadrs no filmas "Šarāde"

Bet man gribot negribot tas lika atcerēties ainu ar Ipolitu, kurš dušā vienmēr būs pirmajā vietā, un tur neko nevar darīt. Atmiņas struktūrā acīmredzot arī ir kaut kāda hierarhija.

Gada festivāls

Uz ārvalstu festivāliem, ja neviens īpaši neaicina (un pagaidām neaicina),  ir jāgatavojas, par to es pārliecinājos pirms pāris gadiem, vieglprātīgi un nejauši pēdējā brīdī nokļūstot Berlīnes kinofestivālā – biļetes bija palikušas tikai uz LGBT filmu sadaļu. Ar pašmāju festivāliem ir vieglāk – filmas un pasākumi notiek tik tuvu, ka neērti ir uz turieni nevis iet, bet neiet. Riga IFF šogad iepriecināja ar vairākām labam festivālam raksturīgām pazīmēm, piemēram – nevar paspēt apmeklēt visas filmas, kuras gribētos; var redzēt uz lielā ekrāna filmas, kuras citkārt atrodamas tikai sinefilu plauktos (Dorotijas Ārzneres Līgava sarkanā / The Bride Wore Red (1937), Anjēzes Vardas Laime / Le bonheur (1965) un citas)...

Kadrs no Anjēzes Vardas filmas "Laime"

... tu pārnāc vēlu, jo pēc filmas vēl gribas par to parunāt (Nemeša Saulriets), bet celies, lai dotos uz lekcijām uz diskusijām (Maikls Patisons par filmu kriticismu un Stīgs Bjerkmans par Ingmara Bergmana dzīvi un filmām).  

Gada festivāla filma

Lāslo Nemeša Saulriets / Napszállta (2018) ir režisora otrā pilnmetrāžas filma. Nemešs intervijās stāsta, ka daudz mācījies no sava tautieša, ungāru režisora Belas Tāra. Teikšu godīgi, kad Tāra filmā Turīnas zirgs / A torinói ló (2011) tās varoņi visai statiskas kameras uzraudzībā trīs stundas ēda kartupeļus, laika nosacītība vērsās pret skatītāju. Nemeša kamera savukārt ir kustīga, tā neparāda laiku, bet gan pati, tā vien liekas, ir laiks.

Kadrs no filmas "Saulriets"

Režisora pirmā filma, Saula dēls / Saul fia (2015), holokausta šausmas pārnesa maksimāli subjektīvā pieredzē, padarot šķietami tālu vēstures faktu par faktisku tābrīža filmas skatītāja pārdzīvojumu. Filmu redzēju kinoteātrī Kino Bize, zālē biju vienīgā, un labi, ka tā. Saulrietā režisors turpina izmantot šo pašu stilistisko paņēmienu (par filmu Kino Rakstos Jānis Putniņš raksta ŠEIT), un patiešām, jau pēc pirmajām filmas minūtēm liekas, ka arī skatītājs vēsturē ir iemests tieši turpat un tikpat neskaidrā mutulī, kā filmas varone Īrisa. Kaut kas apkārt notiek, briest svarīgi notikumi, taču nav skaidrs, kādi, nav skaidrs – palikt vai aizbraukt; tu redzi  tikai mazu daļu no pasaules, šauru tuneli, bet apkārt – analoģiski kameras skatienam – viss ir nefokusā, var nojaust tkai kādas apkārtējās realitātes drumslas, skaņas, kustības.
Nemešs, protams, jāskatās uz lielā ekrāna.

Gada kinolektorijs

Arī Ingmaram Bergmanam, ne tikai Latvijai, šogad palika 100. Nezinu, vai tieši tāpēc, bet Rīgas Kino muzeja lektorija Tas, ko Tu nedrīksti nezināt programmā bija iekļauta Bergmana "ticības triloģijas" filma Mīklaini kā spogulī / Säsom i en spegel (1961) ar paša Viktora Freiberga ievadvārdiem.

Kadrs no filmas "Mīklaini kā spogulī"

Vispirms jau izbrīnīja cilvēku daudzums, kas plūda uz filmu klasikas cienīgo kinoteātri Splendid Palace. Izrādījās, ka paralēli Bergmanam tur notika Guntara Rača un grupas Saldās sejas grāmatas atvēršanas koncerts ("Palaid vaļā prāta slūžas, / Ļauj, lai neprāts izārstē..."). Kamēr apakšējā zālē, visticamāk, valdīja optimisms, augšējā zālē Viktors Freibergs, kā parasti, precīzi noformulēja būtisko, kas nav diez ko priecīgs – Bergmana varoņi (filmas galvenā varone Karina piedzīvo spēcīgu šizofrēnijas lēkmi) pieredz visgalējāko iespējamo izmisumu, "kad pat neticīgiem cilvēkiem liekas, ka Dievs viņus ir pametis".

Gada bezjēdzīgākā filma

Ļoti reti eju prom no filmām, nenoskatījusies līdz beigām; vienmēr paliek cerība – ja nu tomēr izrādās, ka filma ir laba / sliktais sākums bijis apzināts paņēmiens / režisors ir jauns, jādod iespēja / pret filmu jāizturas pazemīgi... u.c.

Bet reizēm tomēr jābūt godīgam un jāatzīst – filma ir slikta, un to nav vērts skatīties.

No Fransuā Ozona Dubultā mīlnieka / L’amant double (2017) vajadzēja iet prom jau sākumā, tas ir, uz to nevajadzēja iet vispār. Filma ir samocīta, sekss pilnīgi neseksīgs,  un, ja tāda ir zemapziņa, tad labāk bez tās iztikt. Ja nevar, tad labāk paskatīties veco labu Bunjuelu, kuram vismaz bija pašironija.

Gada seriāls

Seriāli (pat labi) atņem laiku, kamēr filmas (labas) – dod. Diemžēl seriāli kļūst arvien  labāki, un dažiem no tiem atliek vien negodīgi pārmest tikai to ievelkošās nebeidzamības būtību – formātu.

Drīzāk gadījuma pēc, ne rūpīgas atlases dēļ, man gadījās (ja vien šis vārds nav pretrunā ar apmēram 30 stundām, kas pavadītas pie ekrāna) lieliskā kompānijā noskatīties amerikāņu seriālu Miljardi / Billions. Brīnišķīgi aktieri (īpaši Pols Džiamati), aizraujoša cīņa starp biznesa un likumuzraudzības pasauli, asprātīgi dialogi, pāris uzjautrinošas sadomazo ainiņas, bet laikam vislielākā pievilcība tajā visā slēpjas iespējā skatīties uz cilvēkiem, kuriem nepietrūkst naudas, visi ir skaisti un veselīgi (liekas, trīs sezonu laikā neviens nenomira), un visiem ir apbrīnojama dzīves enerģija.

Gada Latvijas filma

Visvairāk iepriecināja dažas parādības saistībā ar šogad iznākušajām Latvijas filmām. Piemēram, spēja ņemt un  - "čiki, puki!" - uzņemt filmu bez valsts naudas; vai arī pacelt kādu līdz šim neaiztiktu vēstures tēmu, turklāt neturoties "parasta biopika" drošajās un Holivudas pieradinātajās robežās; vai rūpība, ekranizējot bohēmu, precīzāk, to, kas ir aiz tās; vai superkino kvalitātes faila cienīga LKA absolventes filma par citplanētiešiem... Bet visvairāk tomēr gribas paturēt atmiņā kādas – ne simtgades, ne latviešu režisora, bet tomēr Latvijas filmas nospiedumu.

Kadrs no filmas "Rīga. Dublis 1"

Visticamāk, francūži kaut ko līdzīgu uz ekrāniem jau redzēja XX gadsimta sešdesmitajos, bet – tik nepieradināta Rīga, tāds pilsētas dzīves nervs un tāda vispārēja labvēlība pār tik dažādajiem filmas varoņiem (labi, pamatā sievietēm) bieži vien pārgaismotajos filmas kadros, tik maz klišeju (tikai pāris, kuras var izskaidrot ar kameras vājumu pret tām pašām sievietēm) ir kaut tāds kas, kā man pietrūka vietējā kino. Rīga. Dublis 1 / Riga Take One ir aizrautīgs un nesasaistīts novērojums par pilsētu, pie kuras gribas pieskaitīt arī sevi.  Un, kas svarīgi, pilsētu, kuru līdzsvaro jūras tuvums, jo patiesi, "agrāk vai vēlāk mēs visi dodamies uz jūru" (par filmu Kino Rakstos Vanesa Strautniece raksta ŠEIT).

Gada filmogrāfija

Divas nedēļas no karstās un kino skatīšanai nelabvēlīgās vasaras pagāja, gatavojoties lekcijai par Džeimsa Bonda fenomenu kādam brīnišķīgam advokātu birojam.

Dažādi bondologi, to skaitā Umberto Eko un Dāvis Sīmanis, ir rakstījuši par to, ka Bonds ir kas vairāk par veiksmīgām sērijām, kas sākās 1962. gadā un turpinās aizvien.

Filmu dramaturģija ir stingri sakārtots mehānisms, kas darbojas shematiski precīzi; arī Bonda tēls, lai gan mainās aktieri, ir stabils savās izpausmēs, vai tās iemiesotu brutāli šarmantais Šons Konerijs, jokdaris Rodžers Mūrs, manierīgais Džordžs Lozenbijs, eleganti skarbais Timotijs Daltons vai mazāk intensīvais Pīrss Brosnans. Noskatoties visas oficiālās 24 Bonda sērijas, top skaidrs – īstā bondiāna, tā, kurās sievietes sauca mīļvārdiņos (Suki Honey, Chew Me, Pussy, Xsenia Onatopp, Holly Goodhead) un Bonds aukstā kara apstākļos glāba no bojāejas pasauli, izbeidzās jau sen.

Kadrs no filmas "Goldfinger" (1964)

Tagad atliek vien gaidīt, kad Daniela Kreiga varonis apprecēsies, sāks apmeklēt psihoterapeitu un veselības dēļ atteiksies no Dom Pérignon... pirms tam gan viņam pie viena vajadzētu nomainīt aģenta numuru, un vislabāk uz nulli.

Gada režisors – atklājums

Jaunajās filmās pārsvarā viss ir vecs, ja neskaita datorgrafiku, žanri ir saplūduši par labu vienotai dažādu auditoriju izklaidei, savukārt vecajās filmās bieži vien var atklāt kaut ko jaunu un baudīt žanra tīrību.

Amerikā dzimušais Žils Dasēns, kurš savulaik tika izraidīts no Holivudas kā viens no “melnā saraksta sarkanajiem režisoriem”, ir uzņēmis vismaz dažas filmas, no kurām katru var saukt par šedevru.

Detektīvu Kailā pilsēta / The Naked City (1948) Dasēns uzņem vēl Amerikā, un tā, kā daži kritiķi raksta, ir "atzīšanās mīlestībā Ņujorkai". Filmas sākuma vizuālā dedukcija eleganti ievelk skatītāju stāstā: mēs redzam pilsētu naktī no lidmašīnas, tad skatienam atklājas tās ielas, tukšas publiskās telpas, pāris darba vietu, kāds naktslokāls, kāds dzīvoklis – vispirms tas redzams caur logu, tad tuvāk, nu jau kamera atrodas istabā, tur, kur... notiek noziegums. 

Pametis ASV un atbraucis uz Franciju, 1955. gadā Dasēns uzņem elegantu mazbudžeta gangsterfilmu ar mazpazīstamiem aktieriem – Rififi, kas līdzās gandrīz vienlaikus tapušajam Melvila Bobam spēlmanim / Bob le flambeur iekļūst franču noir zelta fondā. Šeit viss ir stils. Trīsdesmit minūtes ilgā bezvārdu dārglietu laupīšanas aina ir tik filigrāna, ka atgādina vizuālu instrukciju (daži esot mēģinājuši to izmantot arī dzīvē).

Kadrs no filmas "Rififi"

1962. gadā iznāk Dasēna daļēji Grieķijā uzņemtā drāma Fedra / Phaedra. Skaistās un visu dievinātās Fedras lomā ir grieķu liktenīgo sieviešu tēlotāja Melina Merkuri (pie viena arī Dasēna sieva un vēlāk Grieķijas kultūras ministre); filma lieliski atbilst kārtīgai grieķu traģēdijai, kurā labais sākums ar laimi, bagātību un mīlestību nozīmē tikai iespēju visu to zaudēt cilvēcisko kaislību dēļ, un Fedrā no kinematogrāfiskā viedokļa tas notiek nežēlīgi skaisti (par grieķu kora izmantojumu filmā Marta Elīna Martinsone raksta ŠEIT).

Gada filmu teorija laiks un kristāls

Filmu teorijā agri vai vēlu nākas sastapties ar franču filozofu Žilu Delēzu, un viņa "laika kristāls" ir viens no skaistākajiem, pat ja ne saprotamākajiem kino konceptu tēliem. Savā darbā Kino 2 viņš nedod skaidru definīciju, kas tad ir „kristāla-tēls”, taču no dažādiem izteikumiem, epitetiem un aprakstiem mēs varam secināt, ka kristāla-tēls ir kino radīts kadrs, kurā vienlaikus sakausēts aktuālais (tagadne)  ar pagātni (virtuālo), tikai šis veidojums ir kustīgs, abiem poliem nepārtraukti kļūstot vienam par otru. "Kristāls nav laiks, bet mēs tajā redzam laiku," raksta Delēzs. Šīs, varbūt kinematogrāfa cēlākās iespējas saprašanai var mēģināt tuvoties, atceroties kaut ko no savas skatīšanās pieredzes.

Kadrs no filmas "L'Atalante" (1934)

Žana Vigo L'Atalante (1934) satriecošajā zemūdens ainā, kurā varonim baltā kleitā parādās viņa tobrīd aizbēgusī sieva, arī Alana Renē Pērn Marienbādē / L'anné dernière à Marienbad (1961) vai Luisa Mala filmas Malduguns / Le feu follet (1963) epizodēs – tā vien liekas, tu skaties nevis filmu, pat ne filmas un montāžas meistarības radīto laiku, bet ieskaties paša atspīduma radītas gaismas avotā. 

Gada skrīnšots

Patīkami, ja apstādināts filmas kadrs ietver apstādinātu laiku un, vēlams, arī kādu asprātību.  Skrīnšotu kolekcija var kalpot arī kā noskatīto filmu atmiņu albums.  Tiesa, ne visās filmās laimējas notvert vienā kadrā gan labu attēlu, gan trāpīgu tekstu, taču dažās, teiksim, Bergmana Laulības dzīves ainās / Scener ur ett äktenskap (1974) vai jebkurā no Vudija Allena gvelzienu kolekcijām gadās ne viens vien.

Šogad varbūt vislabākais izdevies ar Džeku Nikolsonu no Poļanska filmas Chinatown (1974) – par laimi, viņa izskats teiktajam noņem aforisma banalitāti. 

Kadrs no filmas "Chinatown"

Bet, ja nu reiz skatāmies uz vīrieti un telefonu un zinām, ka gaidāmas garas brīvdienas, varbūt tomēr labāk priekšroka Kerijam Grāntam no Hičkoka Uz ziemeļiem caur ziemeļrietumiem / North by Northwest (1959)...

Kadrs no filmas "Uz ziemeļiem caur ziemeļrietumiem"

Gada nenoskatītā filma

Kāds draugs lūdza, lai nekādā gadījumā bez viņa neskatos jestrā itālieša Adriāno Čelentāno, pēc visa spriežot, visai eklektisko komēdiju Yuppi du (1975). Palūdza viņš to janvārī, un kopš tā laika tā arī nav parādījies. Nekas, varbūt nākamgad. Tikmēr var padziedāt Yuppi du dziesmu:

Raksta foto: Kadrs no filmas "Likteņa ironija jeb Vieglu garu!" (1975)

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan