KINO Raksti

Vasara ar Fellīni jeb Tulkotāju piezīmes

06.02.2021

Leģendārā Federiko Fellīni 101. jubilejas dienās apgāds „Aminori” laidis klajā grāmatu „Veidot filmu” – autobiogrāfisku kinorežisora stāstu par dzīvi un filmām. No itāļu valodas grāmatu tulkojušas Jana Bērziņa un Līva Trektere – māte un meita ar vienlīdz lielu mīlestību gan pret itāļu valodu, gan kino. Tagad viņas zina arī to, kā tas ir – tulkot Fellīni.

Foto: Agnese Zeltiņa

Viss sākās ar kino. Vai ar itāļu valodu. Nu labi, ar kino.

Mana mamma uzvilka jauno puķaino kleitu, kas bija šūta no Amerikas radu atsūtītā auduma, tētis aplika kaklasaiti – toreiz vēl vīrieši sēja šlipses –, un abi gāja kinoteātrī Rīga skatīties Fellīni Orķestra mēģinājumu. Tas varēja būt astoņdesmito gadu sākumā. Es biju par mazu, mani neņēma līdzi. Vakarā tētis man atstāstīja filmu visos sīkumos.

Tētis vakaros bieži atstāstīja filmu sižetus. Viņam bija gan stāsti, gan laiks. Gadiem ilgi strādājis Cēsīs par kinomehāniķi, tētis, nu jau dzīvodams Rīgā, pēc dienas darba kantorī piepelnījās ar daiļamata mākslu, tā to sauca tolaik – viņš pina groziņus un, to darīdams, labprāt man atstāstīja pa kinomehāniķa lodziņu redzētās filmas, lielākoties 60.-70. gadu krievu komēdijas. Par komēdijām vairs neko daudz neatceros, bet dažas Orķestra mēģinājuma epizodes man joprojām prātā drīzāk pēc viņa stāstītā, nevis pašas vēlāk redzētā.

Maģistratūrā mācoties, nez kādas iedomas varā par trešo svešvalodu izvēlējos ķīniešu valodu. Pabeigusi universitāti, sapratu, ka hieroglifu skricelēšanā diez kādus panākumus negūstu, tāpēc labāk iemācīšos kādu skaistu, vieglu valodu. Nolēmu, ka “vieglā” valoda būs itāļu. Mācījos no ierakstiem audiokasetēs un gāju pie skolotājiem, līdz mani apsteidza Līva Trektere. Redzot, ka mamma visu laiku klausās tādas mīklainas un fascinējošas frāzes, kā „Che cos’è? - È un gatto[1], bubina pie sevis un aplīmē māju ar mazām lapiņām, kur uzrakstīti jokaini vārdi, meita, tolaik knapi pusaudze būdama, sāka mācīties itāļu valodu pati. Studējot otrajā kursā, aizbrauca apmaiņas programmā uz Itāliju un pāris mēnešu laikā apsteidza māti.

Pa vidu uzradās mūsu skolotājs un sarunvalodas praktizēšanas palīgs Džulio, Rīgā dzīvojošs itālis, filozofijas doktorants un pasniedzējs. Kādā no gadiem ieilgušajām mātes vai meitas (nekad ne kopā!) vairāk vai mazāk regulārajām iknedēļas sarun-nodarbībām franču maiznīcā Džulio teica – tagad jums jātulko kāda itāļu grāmata! Itāļu filmas jūs jau tulkojat (tā bija!), nu ir laiks grāmatām. Mēs, abas diplomētās angļu valodas tulkotājas, mēģinājām izvairīties, bet galu galā padevāmies.

Grāmatas "Veidot filmu" latviešu tulkojuma līdzdalībnieki 2021. gada februārī - Jana un Džulio Rīgā, Līva - Itālijā

Tas notika ap dižā Fellīni simto dzimšanas dienu, un izvēle diezgan drīz bija skaidra. Neskaidrības sākās tad, kad brīnumainas sakritības ceļā bija atradusies izdevēja, iegūtas tiesības un nolikts termiņš.

Kā pārtulkot tekstu, kas ir režisora atmiņu plūdums, pārlecot gadiem un notikumiem, atgriežoties pagātnē un kavējoties sapņos? Tekstu, kurā saplūst režisora piezīmes, scenārija fragmenti, vēstule kolēģim, sarunas ar iedomātu kritiķi, bērnības atmiņas un vēlākos dzīves posmos redzēti sapņi? Grāmatu, kas aizsākas slimnīcā, narkozes pusnemaņā, kad inscenētājs cenšas sakārtot mizanscēnā apkārtējos cilvēkus un lietas, kas klūp virsū no visām pusēm? “Bieži mani pārsteidz tēli, kas pilnīgā klusumā iznirst acu priekšā. Sākumā to nepamani, šķiet, ka neesi neko redzējis, bet pēc brīža atceries – kaut kas notika, tu kaut ko redzēji! –, un izbrīnā un neizpratnē prāto: kas tas bija? No kurienes uzradās?”
Un tālāk klasiķis bezrūpīgā riksī izskrien cauri Itālijas vēstures faktiem, klasiskajai literatūrai, Jungam un misticismam, veltī veselas lappuses sev tik mīļajiem cirka klauniem un režisora amata noslēpumiem, runā par televīziju ar humoru, nepadarot to par kinomākslas kapraci (“…mani vienmēr ir fascinējusi šīs pelēkās, plaši atvērtās acs, citplanētiešu dzīvnieka acs klātbūtne mājās…”).
Federiko Fellīni ir tikpat brīvs rakstītajā, kā savu filmu tēlainībā.

Vārdi un sakarības plūst, bet tulkotāju konsultanti lauž kaklu ar idiomām.

Džulio, atbildot uz jautājumiem, lasa itāļu oriģināla fragmentus un smejas kā kutināts, bet es domāju – kaut jel kādu tā uzjautrinātu arī tulkotās lappuses! Līvas kursabiedri Itālijā saka – viņiem neesot ne jausmas, kas domāts ar šo vai to teikumu. Vai šis Fellīni vispār raksta itāliski?

Katrā lappusē saliekam pa vairākām atsaucēm, lai lasītāji neapmulst visu šo nepazīstamo itāļu, faktu un notikumu burzmā. Vēlāk lielāko daļu no atsaucēm izmetam – lai netraucē lasīšanas plūdumam.

Līva tā identificējas ar tekstu, ka vienā brīdī sāk tulkot sieviešu dzimtē. Pirmās nodaļas beigās viņu pārņem sašutums, un viņa ir gatava ar lāpstu doties uz Rimini kapiem. Dižais Fellīni nav pelnījis atdusēties progresa skartajā Rimini! Pēc gadiem tur atgriezies, meistars vairs nesastop neko no savas bērnības “apjukušās, bailīgās un sirsnīgās pilsētas ar dziļu elpu un  jūras atvērto tukšumu.” Tās vietā ir “piecpadsmit kilometri restorānu, bāru, neona izkārtņu un nebeidzama mirdzošu mašīnu procesija”. Nekā no Amarkorda nostaļģijas!

Foto: Inga Bitere, Aminori

Sapņos FF un filmas redzam abas pārmaiņus. Pie brokastīm atstāstām viena otrai. Līva: “Man bija tas sapnis, kur es izmisusi klīstu pa kaut kādu ballīti un meklēju kādu, kas varētu ar mani aprunāties par kādu filmas epizodi (man liekas, tas bija pēc tam, kad noskatījos Ceļu). Pieeju pie kāda vīrieša, prasu viņam, vai viņš zina, kas ir Fellīni, un vai ir redzējis šo filmu. Un tas vīrietis man saka: “Bet Līva, es taču esmu Fellīni!””

Pats meistars kādā intervijā ir teicis: “Runāt par sapņiem ir kā runāt par filmām, jo kino izmanto sapņu valodu; gadi var paskriet sekundē, var pārlēkt no vienas vietas uz otru. Tā ir tēlu valoda. Un īstajā kino katrs priekšmets un katra gaisma kaut ko nozīmē, kā sapnī.”

Tulkot divatā? Brāļi Grimmi un brāļi Kaudzītes – var tikai iedomāties, kā viņi ir strīdējušies, būdami rakstnieki, ja pat mēs kā tulkotājas – pārrakstītājas un starpnieces – reizēm strīdējāmies līdz asarām. Skaistākajās pagājušās vasaras dienās, apspriežot iztulkoto kādas Kurzemes piekrastes sērfotāju iecienītas pilsētiņas burvīgākās kafejnīcas pagalmā, nereti sapūtušās pikti klusējām, lai pēc brīža atkal ielaistos karstā strīdā: “Latviešu valodā tā nesaka! To idiomu nedrīkst tā tulkot! Šis teikums skan pilnīgā nejēgā!” pret “Bet Fellīni tieši tā gribēja teikt, un tieši tāpēc viņš tā raksta!”

Kā tad mēs tulkojām? Katra savu nodaļu vai sēžot pie tulkojuma kopā?

To mēs neatklāsim! Izmēģinātas tika vairākas kopdarba metodes, un vai katrs mēģinājums beidzās ar kārtējo sadusmošanos un aizvainotu klusēšanu kādas baisas desmit minūtes. Vienā no darba stadijām kāds, redzot Līvu pie datora ar grāmatu rokā, pajautājis: “Tu tagad tulko – to es redzu –, jo tu raksti. Bet ko dara mamma?” Līva atbildējusi ar īsti freidisku pārteikšanos: “Mamma pārraksta!”

Un visi tie valodnieciskie strīdi! “Kā var būt, ka tu angļu valodā lieliski zini, kad jālieto Past Perfect, bet necieni latviešu salikto pagātni, tās vietā rakstot vienkāršo?” – “Bet kāpēc tev jāmeklē tā vārda piektā vai sestā nozīme un nez kas jāsadomā, ja Fellīni to nerakstīja ar sinonīmu vārdnīcu rokā, lai tikai pārsteigtu kādu rūdītu valodnieku ar retu, nevienam nezināmu nozīmi?!”
Un kāda sapūšas atkal. Īstas pieaugušās! Te iebilst Fellīni: “Vai jūs kādreiz esat satikuši “pieaugušos”? Es ne. Varbūt īstie pieaugušie izvairās sastapties ar tādiem kā es.”

Tulkojot grāmatu, mēs sastapām daudz bērnības – neviltotas, sirsnīgas, ar brīnumainiem līdzcilvēkiem un notikumiem. Arī bērnības traumas, kas velkas līdzi visu dzīvi. Cirku, kas savā košajā klaunādē ir reizē draudīgs un biedējošs.

Grāmatā Fellīni liek vienādības zīmi starp Pinokio un Kazanovu, kas abi cenšas “izkārpīties no saviem smacējošajiem izcelšanās un priekšnoteikumu autiņiem.” Pāri pusmūžam rakstot šo grāmatu, Fellīni apcer jauna posma sākumu. Un – atgriežas sapnī ar meitenīti, kura tik tieši un neviltoti, kā drīkst tikai bērnībā, jautā: “Bet tu, Fellīni, nekad nemainīsies?”

Kā atbildēja Fellīni, var izlasīt grāmatā. Vai izdomāt.

Grāmata Federiko Fellīni. Veidot filmu apgāda Aminori mājaslapā – ŠEIT.

Foto: Agnese Zeltiņa

Atsauces:

1. „Kas tas ir? - Tas ir kaķis.” (itāļu valodā) 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan