Septembra pirmajās dienās sākas nu jau tradicionālais Baltijas jūras dokumentālo filmu forums (Baltic Sea Docs). Kinoskatītājiem tas nozīmē ļoti labu dokumentālo filmu programmu kinoteātrī „K.Suns” un arī dažās citās Latvijas pilsētās (par filmām vēl rakstīsim!), savukārt kinoprofesionāļiem – intensīva darba nedēļu ar topošo projektu prezentācijām un iespējām satikt daudz domājošu cilvēku, ar kuriem risināt auglīgas sarunas. Līdzīgi, kā pirms gada par dokumentālistu darba metodēm apspriedās divi kinorežisori – Andris Gauja un Jeržijs Sladkovskis, divi klasiskās dramaturģijas fani, kuriem katram ir pat vairākas provokatīvas dokumentālās filmas bagāžā.
Jeržijs Sladkovskis, Zviedrijā dzīvojošais poļu dokumentālā kino pionieris, ir ideāls sarunu biedrs – spožs stāstnieks un uzmanīgs klausītājs. Viņš uzsver, ka režisors nedrīkst celt degunu gaisā – tādi esot lemti neveiksmei. Pašam Sladkovskim gan ir, ar ko lepoties, – viņš uzņēmis un producējis vairāk nekā 40 filmu, no tām pazīstamākās ir Vendetta (1996), Swedish Tango (1999), Degvīna ražotne / Vodka Factory (2010), kā arī 2016. gada forumā Baltic Sea Docs demonstrētā un jau iepriekš Amsterdamas kinofestivāla IDFA izceltā filma Dons Žuans / Don Juan – Krievijā filmēts stāsts, kas preparē ar autismu sirgstošā Oļega un viņa mātes Marinas kompleksās attiecības, kā arī sabiedrības izpratni par normālo un anormālo.
Sladkovski var droši dēvēt par dzīvo klasiķi – to nodrošina ne tikai viņa bagātīgā filmogrāfija, bet arī klasiskā pieeja stāsta veidošanā, kuru raksturo spēcīga struktūra un arhetipiski tēli un konflikti. Sladkovski uz sarunu aicina cits klasiskas dramaturģijas fans, pašmāju kinorežisors Andris Gauja, kuru vēlme būvēt stāstus pamudinājusi pārsviesties no dokumentālā kino uz spēlfilmu uzņemšanu.
Andris Gauja: - Jeržij, tu esi atzīts dokumentālists. Mani interesē, cik daudz tu režisē savā darbā?
Jeržijs Sladkovskis: - Režisēt tradicionālajā izpratnē nozīmē instruēt varoņus, bet es to nedaru, jo dokumentālajā kino tas nedarbojas. Tu vari provocēt – tas ir tieši tas, ko es daru. Es provocēju situāciju, kur, piemēram, diviem cilvēkiem ir kāds konflikts vai vēlme satikties, un es to zinu. Pirms tam ir veikts izpētes process, kas ir būtiska kino veidošanas sastāvdaļa, un tad es radīšu apstākļus kā nejaušību, lai šie cilvēki satiktos. Tā nav instrukciju sniegšana varoņiem, jo viņi nezina, ka satiksies un kad tas notiks, viņi nezina neko, tikai to, ka rīt jābūt kaut kur pulksten 11:00. Tā ir dokumentālistika, jo man jādara savs darbs. Visticamāk, dabiskā veidā viņi tāpat satiktos, tikai pēc diviem gadiem...
Producenti noteikti nevēlētos izstiept procesu un gaidīt šo gauso akumulāciju…
Šādu režijas metodi es uzskatu par savējo. Režisēšana man ir kā piedzīvojums, jo, ja tu man jautātu, ko es sagaidu, es sacītu, ka nezinu. Es bieži izdaru spriedumus pēc tam – dienas beigās apzinu izdarīto, lai saprastu nākamo soli.
Reizēm tikai procesa vidū vai pat pašās filmas uzņemšanas beigās es saprotu, par ko būs mans stāsts un kur tas virzās.
Filmas Dons Žuans izskaņā ir lieliska aina, kur galvenais varonis Oļegs ar draudzeni Tatjanu diskutē par attiecībām, bet to viņi dara, tērpušies Moljēra lugas Dons Žuans varoņu tērpos. Tā ir patiesi intīma aina, bet man kā režisoram ir redzams, ka filmas varoņiem dotas zināmas instrukcijas un pastāv konkrēti nosacījumi…
Šī aina bija pārsteigums mums pašiem. Operators Vojcehs Starons spēj panākt, ka lietas gluži vienkārši notiek kameras priekšā. Viņš saka – mums jāiet viņiem līdzi, jo abi devušies uz istabu –, un mēs ejam turp. Sniegt instrukcijas abiem jauniešiem tajā brīdī būtu postoši, īpaši tādā stadijā, kādā ir viņu attiecības. Un Oļegs tajā brīdī vēl ir viņš pats savā labākajā būtībā, lai gan mugurā viņam Žuana drēbes. Vēlāk viņš izmainījās…
Jutās vīlies?
Ne gluži… Viņš sāka just kaut ko tādu, kas viņam bija nesaprotams, tāpēc es nolēmu pārtraukt filmēšanu. Baidījos par Oļega emocionālo stāvokli, satricinājumu un sekām. Tas notika uz skatuves – Oļegs Taņai rādīja savu gleznu, kurā uzgleznota viņa. Taņa to aplūkoja, un tas arī bija viss. Viņiem tajā mirklī bija mugurā kostīmi, bet tā ir tikai sakritība. Mēs neko nevēlējāmies mainīt.
Bet viņa ir amatierteātra aktrise. Tas šo situāciju padarīja īpaši pikantu, jo var sajust, ka viņa vēlas būt aktrise arī filmā.
Viņa arī vēl joprojām ir aktrise, kas darbojas Cirque du Soleil, Taņa ir teicama dejotāja un dziedātāja. Bet te pēkšņi Oļegs aizbēga prom un nokļuva tumšajā alā… Viņš devās turp bez nekā, un tad ieradās meitenes tēls, Taņa, kas sniedza Oļegam gaismu. Es neesmu pārliecināts, vai no viņas puses tas bija inscenēts. Es parasti gaidu, ka realitāte pati piespēlēs nejaušību, kura jāizmanto. Piemēram, filmā Degvīna ražotne viens vīrs ienāk telpā un satiek galveno varoni. Neviens neparedzēja, ka tas notiks.
Manuprāt, dokumentālajā kino bieži trūkst struktūras, dramaturģija ir slābana un nav idejiskā kodola, bet tavās filmās ir attīstība, sarežģījums un kauzalitāte – jūtama spēcīgas rokas klātbūtne. Kas tev ir būtiskākais filmas struktūrā?
Es esmu stāstnieks. Tas ir tas, kas mani interesē.
Bet, sākot uzņemt filmu, tu vēl neko nezini par tās struktūru…
Kā jau minēju, es procesa vidus posmā atrodu stāstu un veidu, kā to risināt. Manuprāt, stāsts ved uz konkrētu galamērķi, tas ir sasaistīts ar ideju, ko es tiecos pavēstīt. Tu vari simtiem reižu sacīt, ka mīla ir akla, tad to atgremot arī savā darbā, bet cilvēkiem ir interese par to, jo tas notiek ar viņiem atkal un atkal.
Ko tu saproti ar vārdu galamērķis?
Tas ir konkrēts vēstījums, ideja, kas manā daiļradē un man pašam ir būtiska. Jā, arī ļoti tradicionāla sastāvdaļa – to var sastapt arī varoņstāstos.
Bet kā ar konfliktu?
Konflikts ir daļa no stāsta. Bez konflikta, izmaiņām un attīstības nevar pastāvēt stāsts – sākums un beigas ir divi dažādi punkti.
Šodien daļa režisoru atsakās no klasiskās dramaturģijas…
Es tam neticu. Esmu tradicionāls. Kad tu esi stāstnieks (un tas ir tas, ko mēs, režisori, darām), tev ir jāzina un jāizprot antīkais koncepts.
Savulaik studēju klasisko filoloģiju un arī grieķu, latīņu valodas, kuras tagad vairs neatceros.
Toties atceros vizuālos tēlus un atziņu, ka tev ir jāizprot noteikumi – vizuālie un struktūras noteikumi. Tiem es arī sekoju.
Tas nozīmē, ka vienību tu idejiski sadali trīs cēlienos un veido antagonista un protagonista attiecības.
Jā, dabiskos apstākļos es to daru. Manā daiļradē ir filmas, kuras tieši šī iemesla dēļ vērtēju augstāk – piemēram, Vendeta, tumša un spēcīga filma. Visbiežāk es meklēju tēlus, potenciālos filmas varoņus – veiksmīgi atrasti cilvēki garantē labu stāstu. Atgriežoties pie filmas Vendeta – es devos uz Albāniju vairākas reizes savas intereses vadīts, bet nespēju atrast cilvēku, kas iemiesotu tā laika paradoksalitāti un šausmas, kas notika Balkānos. Līdz nejauši satiku filmas galveno varoni Muratu, kurš bija patiešām dziļos mēslos. Viņš bija cilvēks bez izvēles; viņam bija pienākums nogalināt atriebes tradīcijas dēļ, bet tā nebija viņa vēlme; tajā pašā laikā viņš iestājās pret genocīdu un vēlējās iestāties par taisnīgumu.
Gandrīz vai Hamleta situācija.
Albānijā ir teiciens – ikviens var nogalināt otru, bet tikai īsts vīrs var piedot. Murats to nevarēja izdarīt, un tā bija viņa personīgā traģēdija. Viņš dzīvoja pastāvīgā nelaimē. Veidojot filmu, es centos izstāstīt viņa sāpi, tomēr tajā pašā laikā jāpatur prātā, ka viņš ir viens no mums, tikai daudz sarežģītākā situācijā. Mums ir problēmas, kuras mēs nespējam atrisināt un saprast, daudzi no mums dodas tālāk ar neatrisinātām dilemmām, drāmām un emocijām. Viņš bija universāls cilvēks. Murats pārstāvēja tradicionālo cilvēku Balkānos, kurš dzīvo pēc principa aci pret aci; tur pasauli skata duāli kā labo un ļauno. Ja kāds ir nonāvējis tavu sievu, tev ir jānes atriebes slogs un jādara kaut kas. Viņš izvēlējās smagāko ceļu… Viņš dzīvo kaunā bezdarbības dēļ, tomēr akceptē situāciju, ka nespēs atgriezties ierastajā dzīvē.
Atgriežoties pie tavas jaunākās filmas, Dona Žuana, - kā tu atradi Oļegu, filmas galveno varoni? Kā tu vispār tos meklē?
Tu pats to zini, jo esi režisors un tev ir nojausma par lietu kārtību – uzraksti ideju, attīsti to un meklē finansējumu, vai ne? Un tu iegūsti naudu, vismaz es parasti pie finansējuma tieku. Tomēr filmas attīstīšana prasa gadu vai pusotru. Tad tu doties uz konkrēto filmēšanas vietu un saproti, ka tur nekā nav.
Mana producente Krievijā ir lieliska profesionāle, bet viņai producēšana ir darbs, ar ko pelnīt iztiku. Viņa palīdz veidot un attīstīt manu realitāti – tas notika gan ar Donu Žuanu, gan ar Degvīna ražotni. Viņa palīdz arī ar varoņiem…
Arī ar šo konkrēto filmu varoņiem? Palīdz attīstīt stāstus?
(Iesmejas) Viņa palīdz uzlabot daudzu stāstu realitāti. Es gribēju veidot komediantisku filmu par tipisku psihoneiroloģisko slimnīcu Krievijā, kas manā prātā bija gana komiska (biju tur pirms vairāk nekā 20 gadiem).
Savādi, bet Krievijā nav tik vienkārši tikt iekšā šādās slimnīcās, jo tur valda īstena elle un tur uzturēties ir bīstami. Bet es vēlējos piešķilt citu nokrāsu sērijai kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, respektīvi, tai bija jābūt komēdijai.
Vai arī kā Frederika Vaismena filmai Slimnīca / Hospital (1970)? Tā, protams, ir pasmaga…
Jā, bet es vēlējos saglabāt humoru, nerādot slimnīcu kā cietumu ar komunistisku garu. Ir daudzi psihiatri, kuri nespēj atrast darbu, un ir tādi, kas negrib doties strādāt kur citur. Daudzi izvēlas paslēpties tur. Tā ir mierpilna un izolēta vieta.
Un kā tu izvēlies, vai portretēt kolektīvu vai arī indivīdu?
Šī slimnīca nebija pieejama, bet pretimnākoša bija cita klīnika, kur nāk cilvēki, kas nespēj tikt galā ar savām ikdienas rūpēm un psiholoģiskajām traumām. Tur bija daudz neirotisku cilvēku, kuri nebija interesanti. Ko mums tagad darīt? Ieslēgt kameru un novērot cilvēkus? Gausi un lēni mēs ielauzāmies viņu dvēselēs. Bet operators man sacīja – vienmēr var sākt ar cilvēku kopu, bet iznākumā tu atgriezies pie viena cilvēka.
Es uz to nereaģēju, turpināju iesākto. Tad es satiku niknu māti, kurai neizdevās savam dēlam noorganizēt randiņu ar meiteni. Viņa bija histēriska, sakot, ka viņas dēls nav īsts vīrietis un ir muļķis. Es drīz vien uzsāku sarunu ar viņiem – kaut kādā mērā esmu izjutis līdzīgu neveiksmju sēriju ar sievietēm. Esmu precējies vairākas reizes.
Tu uzreiz saodi varoni un konfliktu.
Tieši tā. Uzradās vēl arī vecmamma, kas ir vēl viens stāsts…
Manuprāt, ārkārtīgi spilgts un krāsains tēls.
Pāris minūtēs es atradu varoni un stāstu, juzdams daudzas pretrunas. Kāpēc māte seko savam dēlam tik cītīgi? Ko tur vispār dara viņas māte? Kāpēc tikai dēls Oļegs iziet terapijas kursu? Viņiem visiem vajag terapiju, bet katram savu.
Situācija paver jaunu tematiku – ekspluatācija un manipulācija ģimenē.
Jā, tajā mirklī es vēl taustījos. Man liekas, jau nākamajā dienā mēs uzsākām filmēšanu, un radās viena aina, kas iekļauta arī filmā, - vecmamma grib mazdēlu likt mierā un pārstāt traumēt ar terapijām, jo viņš ir autists. Viņa vēlas, lai viņš būtu viņš pats; daļa no viņa ir autiska, tomēr viņš ir viņš pats. To atzīmēja arī profesors, kurš redzams filmā. Viss pārējais dabiski attīstījās. Nezināju, ka Ņižņijnovgorodā ir arī teātra skola, bet māte izdomāja, ka dēls nespēj tikt galā ar sevi un pretējo dzimumu, tamdēļ piespieda viņu spēlēt un iejusties dažādos tēlos.
Manuprāt, tieši šajā mirklī dokumentālā filma pārtop par spēles kino, lai gan joprojām ļoti nosacīti. Filmā tiek iesaistīti jaunie aktieri un, lai gan tu viņus skati kā dokumentālās filmas varoņus, viņiem pašiem tā ir piedalīšanās filmā ar konkrētu uzdevumu un lomu.
Viņi bija lieliski un profesionāli, tomēr nebija kam tādam gatavi – viņi tajā laikā vēl mācījās skolā. Arī Oļegs. Mēs vaicājām puisim, ko viņš plāno darīt nākamajā dienā, un viņš atbild, ka dosies uz terapiju. Labi, mēs sekosim. Tad mums terapijā patrāpījās trakā sieviete, kas lika Oļegam pārtapt par zirgu un jāja uz viņa …
Terapeite bija ļoti agresīva pret Oļegu. Viņa ir sertificēta?
Jā, viņa ir diplomēta terapeite, bet šādas sadistiskās metodes ir populāras. Koridori ir pilni, pierakstu rindas…
Pēc manām domām, tā ir simtprocentīga vardarbība.
Es personīgi gribēju saukt policiju. Bet mans dēls, kurš taisa filmas Krievijā, teica: “Šī ir realitāte. Necenties izmainīt neko kameras priekšā – aizveries un filmē.” (Smejas)
Tev pašam ir austrumeiropieša saknes – vai tās palīdz veidot filmas slāvu zemēs, tostarp Krievijā? Protams, tas noder, bet vai palīdz izprast kultūru, varoņus un reizēm vājprātīgo ideoloģiju un metodes?
Pirmkārt, es cenšos izvairīties no darba valstīs, kuru valodu nesaprotu, tādējādi loks samazinās – paliek Polija, Krievija, Anglija un Skandināvija. Ar filmu Vendeta Albānijā bija citādi, jo man bija profesionāls albāņu tulks. Tomēr tas traucēja, jo man patīk reaģēt uz notiekošo momentāni. Režija pat nav īstais vārds, kas apzīmē šī procesa virzīšanu. Tu zini, dokumentālajā kino reizēm gadās situācijas, kad akmens ir uz kraujas, tu to grūd, bet tas negrib kustēties. Tomēr ar vienu īsto vārdu vai reakciju savā darbā es varu likt tam akmenim nokrist.
Valodām līdzi nāk arī mentalitāte, kuru es saprotu un kura man patīk. Krievi – man patīk viņu sociālās spējas, lai gan nicinu komunismu un visu sovjetisko. Tava un mana zeme savulaik bija zem padomju ietekmes, tika noteikts veids, kā domāt un ģērbties... Kaut gan Polijas un Padomju Savienības sasaiste ir citādāka, nekā tavas valsts okupācija. Palikšana ar krieviem vienmēr ir vērtīga pieredze, jo mums ir līdzīga morāles izpratne. Tomēr es nespēju veidot filmas par politiku.
Kāpēc?
Es vienkārši neprotu – neesmu pietiekami labs, lai tādas filmas veidotu.
Tikai tāpēc?
Es nevaru izstāstīt stāstu brīvi, nedomājot par iesaistītajām pusēm un vēsturiskajām interpretācijām. Savulaik veidoju filmas par slepenajām karabāzēm un Krievijas militārajām pilsētām, kuras nemaz netika atzīmētas kartē. Kopumā uzņēmu sešas filmas. Protams, es spēlēju lomas ar sevi un citiem, tur bija armijnieki un vietējie cilvēki, tomēr sakne ir politika un vēsture. Es nevaru šādi… Man patīk izklaides aspekts, tomēr ne vulgārā veidā. Būtiski, manuprāt, ir radīt humānu stāstu skatītājam. Stāstu par cerību.
Gribu uzdot jautājumu par atbildību pret savu filmu varoņiem. Savā praksē es esmu pieradis pie savas iepriekšējās filmas [Ģimenes lietas (2010). – Red.] galvenās varones tālruņa zvaniem vienreiz nedēļā. Parasti mums ir īsa saruna – uzzinu, kas viņas dzīvē jauns, pastāstu par savām gaitām. Es nepārtraucu komunikāciju, bet daudzi režisori to uzskata par nopietnu kļūdu; uzreiz pēc filmas pabeigšanas viņi pāršķir jaunu lappusi. Kā ir ar tevi?
Es norobežojos. Tas, manuprāt, ir svarīgi, jo es zinu daudzus režisorus, kuri tieši šī iemesla dēļ vairs nespēj veidot dokumentālo kino. Viņu ģimenes izjūt ārkārtīgi lielu spiedienu – viņiem ir nakts vidū jāpalīdz citiem. Man rūp tas, lai es varu pēc filmas uzņemšanas samaksāt varoņiem naudu, jo mēs esam režisori, kuru dzīve, finanses un nākamās gaitas ir atkarīgas tieši no viņiem. Mēs pārtiekam no viņiem. Viņi mūsu dēļ kaut ko dara, tamdēļ viņiem pienākas… Zviedru valodā ir vārds tacksamhet, kas nav gluži kā samaksa, bet atlīdzība par palīdzību. Tas ir kā akts, kas noslēdz mūsu sadarbību.
Bet vai filmu varoņiem tas būtu jāzina pirms tam? Viņi justos darba attiecību statusā, un tas ietekmētu filmas uzņemšanu…
Īpaši Krievijā, kur, pasakot, ka tu saņemsi naudu pēc filmas…
… viņi izdarīs visu.
Tieši tā.
Turpināsim tēmu par atbildību un izvairīšanos no politizētu filmu veidošanas. Arvien vairāk režisoru apzinās savas personības un savu filmu ietekmi. Arī tu, būdams režisors Sladkovskis, kaut ko nozīmē saviem skatītājiem. Vai, tavuprāt, režisori spēj ietekmēt kaut ko politiskā, sabiedriskā vai kulturālā aspektā? Vai tu apzinies, ka tu spēj kaut ko ietekmēt?
Tas nav tik viennozīmīgi; drīzāk tā ir pelēkā zona. Es neuzskatu, ka režisors ir demiurgs, neesmu šī koncepta piekritējs. Nesen viena lidojuma laikā sēdēju blakus kādai režisorei no Amerikas. Mēs runājām par to, ko katrs dara, es stāstīju, ka daru to un to, bet viņa sacīja, ka glābjot pasauli.
Tas ir galējs uzskats.
Vaicāju, kas viņai traucē, veidojot kino, un viņa sacīja – galvenā problēma esot tāda, ka ir tik grūti šobrīd pārdot filmas. Ko tas, manuprāt, nozīmē? To, ka viņas filmas nav labas…
Protams, daudzi režisori vēlas būt īpaši, svarīgi un ietekmīgi. Šobrīd neskaitāmi ļaudis dodas uz Grieķiju, Itāliju un veido filmas par bēgļiem. Bet ir tikai viena filma no šī biruma, kas mani fascinē, un tā ir Ugunis jūrā / Fuocoammare (2016).
Visticamāk, šī filma iegūs Eiropas Kinoakadēmijas balvu [Septembrī izteiktā prognoze decembrī piepildījās, režisora Džanfranko Rosi darbs tika atzīts par Eiropas labāko dokumentālo filmu un nonāca arī ASV Kinoakadēmijas Oskaram nominēto pilnmetrāžas dokumentālo filmu piecniekā. – Red.].
Tā ir lieliska filma, jo tās centrā ir raksturs antīkās drāmas situācijā – labs cilvēks, ārsts, kurš pārbauda ieradušos cilvēkus un cīnās par pastāvīgu veselības aprūpi migrantiem. Viņš ir traģiska persona, jo mīt dilemmā – vai man jāpalīdz tikai šim cilvēkam, lai gan ir simtiem citu, kuri nemaz nenokļūst līdz medpunktam?
Gandrīz vai kā Rjē no Kamī Mēra...
Tā ir filma, kura ļauj mums izprast pašiem sevi un to, ko mēs atbalstām šobrīd. Šajā stāstā es atrodu jautājumus, uz kuriem mēģinu rast atbildi pats, ticot, ka ir tādi paši cilvēki kā es, kuriem ir tādas pašas šaubas kā man. Tas ir universāls mērogs.
Ir filmas, kuras paliek tavā uztveres laukā ilgāku laiku, bet šodien cilvēki tiek konfrontēti ar tik dažādām filmām, uzskatiem un uzstādījumiem ne tikai uz ekrāna, bet citos medijos... Tas ir tik haotiski. Līdz ar to ir grūti rast vietu sev.
Es tiecos veidot filmas kinoteātrim, lai gan zinu, ka tas ir vecmodīgi. Labi, tas ir mans uzskats, bet es cenšos attīstīt šī medija specifiku un stilu. Jo tad, kad tev ir telpa, kas tevi nenosmacē, tu spēj ilgāku laiku pakavēties filmas realitātē. Pēc 15 minūtēm viss pagaisīs… Īsti neticu tam, ka es vai kāds cits režisors var mainīt realitāti. Mēs varam palīdzēt to izprast.
Tu minēji jautājumu un atbilžu aspektu filmās. Jautājumu loks variē – var tapt personiska rakstura filmas, kuras strādā ar emocijām, personīga rakstura konfliktiem un emocionāliem konfliktiem, bet ir taču arī sociālas dilemmas, ar kurām plašāka auditorija spēj identificēties.
Protams, bet es vienmēr esmu ieinteresēts personiskajā dimensijā. Piemēram, politiķi ir cilvēki, kuri lemj par mūsu dzīvēm, bet viņi paši nav nemaz tik perfekti. Es savās filmās meklēju antīkā varoņa prototipu, kurš cieš sakāvi vai pat vairākas nepārtraukti. Filmas Ugunis jūrā ārsta liktenis ir līdzīgs šim – viņš zaudē savās cīņās… Viņam nav resursu, trūkst enerģijas, tāpēc viņš arī pamazām zaudē entuziasmu. Viņš apzinās savu traģēdiju tāpat kā Murats Vendetā, kurš atrodas pa vidu visam, nespēdams risināt situāciju un zaudēdams kontroli…
Vai tev nešķiet, ka tādas filmas kā Vendeta arī ataino plašāku kultūras portretu, konkrētas idejas, kuras citām kultūrām šķiet nepareizas? Jo es, piemēram, uzskatu, ka vendetas (asinsatriebības) jeb aci pret aci ideja ir postoša…
Ja tu zini albāņu kultūras kanonu un teju sešus simtus gadu senos klanu likumus, kur, protams, ir jau pateikts un definēts viss, kādam tev būtu jābūt, tad viss top skaidrs. Tur cilvēki sevi neidentificē ar valsti vai pilsētu, bet gan tieši ar klaniem; šis klans ir šeit, cits tur… Pastāv cīņa par ietekmi starp šīm grupām, tomēr tajā pašā laikā nepastāv sistēma, kas varētu cīņu apturēt vai konfliktu risināt citādi. Šajā senajā kultūrā brāļa nāve ir jāatriebj, nonāvējot tavu brāli. Tas ir bioloģiski saprotams.
Tomēr viduslaiku likumi un paražas mūsdienu kontekstā reizēm kļūst rudimentāras. Ir lietas, kas būtu jāaizliedz.
Jā, to vajadzētu aizliegt. Viņiem neizdevās, jo šī tauta, kalnos mītošie cilvēki, ir izolēta no Eiropas vērtībām. Pēc Vendetas es nolēmu vairs nekad neveidot smagas filmas, kuras varētu ietekmēt filmas varoņus. Šīs filmas varonim es solīju, ka nepārdošu filmu Albānijas televīzijai. Kāpēc? Tāpēc, ka es dokumentēju divas ģimenes – viena meklē atriebību, otra nes nāvi. Muratam nācās uzņemties atbildību nogalināt, bet viņš nezināja, kurš no otra klana viņam ir jānogalina; viņi gluži vienkārši nekad nebija tikušies.
Tieši šī iemesla dēļ es nevēlējos rādīt filmu televīzijā. Tomēr Itālija, Francija un Austrija izrādīja šo filmu…
Un Albānija?
Diemžēl jā, un nevis vienu reizi, bet gan veselas 20!
Tam bija kādas sekas?
Paldies Dievam, nekas nenotika! Viņiem vajadzēja pēc filmas parādīšanas paspiest viens otram roku, tomēr tas neizdevās. Oficiālā vara to pat mēģināja uzspiest, miera uzturētāji centās, bet neveiksmīgi; spiediens no sabiedrības pieauga, lai tas notiktu. Slepkava zināja, kuram cilvēkam atņēmis tuvinieku, jo bija redzējis viņa seju…
Es kopš tā laika nevēlos šāda mēroga atbildību, apzinoties, ka es ietekmēju savu varoņu dzīves.
Šī iemesla dēļ es arī pārtraucu filmēt Donu Žuanu, jo Oļegs mainījās. Tatjana man atklāja, ka viņš nebija viņai pieķēries kā vīrietis, bet gan kā draugs, cilvēks, kurš meklē līdzīgu dvēseli.
Tomēr, skatoties filmu, nepamet sajūta, ka, iespējams, viņš viņā redz kaut ko vairāk un vēlētos to…
Jā, jā. Viņš pats īsti nezina, ko vēlas. Oļegs sacīja, ka Taņa ir vienīgais cilvēks, ar kuru viņš jūtas komfortabli, viņš baidījās viņu zaudēt un nespēja uztvert kā savu draudzeni fiziskā aspektā. Oļegs vēlējās viņu paturēt.
Zinot, ka tu distancējies no saviem filmu varoņiem pēc uzņemšanas, - vai tomēr kontaktējies ar Oļegu?
Jā, sazinos gan. Nav tā, ka mēs regulāri rakstītu viens otram vēstules vai sazvanītos, bet es zinu, kā viņam klājas.
Jo tev ir ļoti aktīva producente Krievijā.
Jā, tomēr ne tikai tāpēc… Es tagad nevarētu braukt pie Oļega un… Līdzīgi kā ar Vendetas varoņiem. Nav tik vienkārši aizbraukt un satikties.
Šobrīd Oļegs darbojas nodokļu iekasēšanas dienestā un turpina mācīties. Tad, kad Oļegam bija septiņi gadi, viņš nevarēja runāt, lasīt, un viņa mātei nācās uzņemties papildu rūpes. Skandināvu speciālisti ieteica, ka autiskam bērnam nepieciešami stabili un nemainīgi apstākļi, lai viņš justos droši. Oļega atlabšana kļuva par viņa mātes Marinas dzīves projektu, uzstājot, ka ir iespēja dēlam uzaugt pilnvērtīgi. Kad Oļegam bija divi gadi, viņš bija atstāts ilgstoši novārtā uz aukstas grīdas.
Viņa katru dienu devās dēlu pavadīt – no bērna kājas uz bērnudārzu, sākumskolu, pamatskolu, vidusskolu un tad uz augstskolu… Tikai uz augstskolu mācību pēdējā gadā Oļegam bija iespēja doties vienam pašam bez mātes uzraudzības. Principā māte tika iesaistīta visos viņa dzīves aspektos.
Tagad viņš ir nodokļu iekasētājs – izcili piemērots šim darbam, jo viņš kā autists neizjūt empātiju.
Pagalam savādā terapeite gribēja viņu pamodināt, vēlēdamās viņu redzēt raudam. Viņa izvirzīja to par savu mērķi. Terapeite vaicāja, vai viņš maz ir cilvēks, jo cilvēki taču raud. Viņš atbildēja, ka raud tikai dusmās. Konkrētie emocionālie limiti netraucē viņam izdzīvot pilnvērtīgu dzīvi, apkārtējie viņu ierobežo…
Tas, kā es izpratu mātes pozīciju, nenoplicinot tavu viedokli, ir viņas vēlme atvērt dēla emocionālo pasauli, tomēr tai ir divas puses – viena ir aktīvā un ieguldīto pūļu puse, bet otra ir agresija un vardarbības porcija. Ticu, ka rīcība ar labiem nolūkiem spētu Oļegu atvērt kā aktīvu būtni. Nevajadzētu izdarīt spiedienu…
Arī es tā domāju, un vecais profesors minēja to pašu. Piespiešana nav laba ideja, bet ar palīdzēšanu arī ir jābūt pragmatiskam. Jābūt lēnam. Viņa māte tiecas uz rezultātu, arī Oļegs ir apsēsts ar kļūšanu par normālu cilvēku, ko viņš filmā trīs reizes pasaka, apgalvodams, ka zina, ko dara. Neko viņš nezina! Ja viņš tiek negaidīti konfrontēts ar sievietes klātbūtni, tad uzreiz parādās dīvaina rīcība – lēkāšana, spiegšana, dīvaini vingrinājumi un vēl viss kas cits. Tomēr viņš uzskata to par vīrieša rīcību. Bet citos mirkļos viņš ir mīlošs, maigs un uzmanīgs jauns vīrietis. Kas viņš īstenībā ir? Es pat nezinu…
Es ieteiktu psihologiem, psihiatriem un sociālajiem darbiniekiem noskatīties šo filmu, jo tas ir gadījums, kas pilns ar paradoksiem. Tas arīdzan aktualizē aspektu, kā atvērt cilvēku sabiedrībai. Kā tu spēj panākt savā darbā atvērtību?
Jā, daudzi cilvēki nāk klāt pēc filmas un stāsta, ka viņi tagad labāk izprot savu māsasdēlu vai tēvoci, kuri ir autisti. Un vaicā man – kā var palīdzēt viņiem vēl vairāk? Skatītājiem es nevaru neko pateikt – savulaik veidoju vienu filmu par citu autistu, kurš nemācēja rēķināt, bet bija ārkārtīgi spilgts un komunikabls personāžs. Viņš rakstīja brīnišķīgus stāstus.
Tie psihologi, kurus es esmu saticis, nav vienisprātis par Aspergera sindromu (ar to cieš arī Oļegs – piezīme) un autismu, kā arī to izraisītajām sekām. Viņi atzīst atšķirību, iestājas par jaunām ārstniecības metodēm, tomēr var just vēsturiskās interpretācijas pieskaņu attieksmē. Pirms Otrā pasaules kara Skandināvijā autisms bija ekvivalents šizofrēnijai – tā tika uzskatīta par slimību. Filma tomēr ataino tādu attieksmi pret autismu, kurai nav tik negatīva semantika kā iepriekš…
Mēs esam tuvu noslēgumam, laiks atraisīt vēl dažus sarunas mezglus, kuri varētu būt būtiski lasītājiem un skatītājiem. Tu minēji, ka nepārtraukti saņem vienus un to pašus jautājumus no skatītājiem – kādi tie ir?
Kā aiziet (to leave – angļu val.)? Ak, sajaucu.. (iesmejas). Kā dzīvot (to live – angļu val.)! Mana angļu valoda vairs nav tik veikla…
Tātad tie ir divi jautājumi: kā dzīvot un kā aiziet?
Māksla dzīvot. Tas ir tas, ko es visbiežāk saņemu kā jautājumu no skatītājiem, kritiķiem un žurnālistiem – kā dzīvot? Katru dienu mēs redzam cilvēkus, bet mēs nejūtam uzmanību un neuzzinām katra cilvēka individuālos stāstus, kuru var būt 11, 15 vai pat 20. Tās ir traģēdijas, dilemmas un traumas, ar kurām viņi cīnās. Labas filmas piedāvā atrast kaut mazumiņu, kas ir svarīgs un rezonē ar skatītāju. Tu vari atrast sevi varonī un viņa darbībās, tamdēļ īstā protagonista atrašana ir tik būtiska. Ar ko viņš cīnās? Kā viņš to panāk vai ir sasniedzis? Tas viņu padara par cilvēcisku varoni. Oļegs… Mēs varējām doties tālāk Taņas un Oļega attiecībās, bet es apturēju filmēšanas procesu.
Tomēr viņa ir jauna aktrise, kas sadarbojas ar zināmu režisoru; pati spēj provocēt arī bez tavas iesaistes… Vai tev ir viegli uzturēt svaigumu savā darbībā? Jo tu minēji, ka, tavuprāt, varoņi pieļauj vienas un tās pašas kļūdas…
Jā, piemēram, apgalvojums, ka mīla ir akla. Kas tam vainas? Visi to zina, bet tas atgādina mums būt uzmanīgiem un pievērst uzmanību, jo tūlīt atkal nonāksi mēslos. Mani valdzina spēks, indivīda vara un ietekmju maiņas. Man patīk tur pakavēties. Protams, filma Vendeta atkal ir cits stāsts, bet mūs visus skar izvēles problemātika: kā mēs noturam savu ētisko pozīciju, kā izturamies un attiecamies pret notikušo, citiem un sevi? Tas ir problemātiski.
Izvēloties stāstus, es cenšos saprast, vai tie man atbilst un vai tos es spēšu pārraidīt skatītājam.
Protams, kādos mirkļos es esmu profesionāls, apzinoties, ka kāds stāsts noiet no plānotās sliedes. Tomēr tas arī ir jārespektē, jo tā ir daļa no stāsta fenomena. Ikdienā mēs saskaramies ar visu ko. Arī man tika piedāvāts doties uz Grieķijas salām un filmēt. Bet ko man tur darīt?
Filmēt, vērot, pētīt… Meklēt stāstus. Jā, bet tev ir nepieciešams atrast stāstu, kas ar tevi rezonētu. Tomēr mēs strauji tuvojamies pēdējam jautājumam. Gribu vaicāt, vai filmu veidošana tevi ir padarījusi par labāku cilvēku?
Dokumentālo filmu veidošana ir manu dzīvi padarījusi par piedzīvojumu.
Tas ir tieši tas, kas rakstīts uz Baltic Sea Docs plakāta, respektīvi, ārpus laba un ļauna.
Jā, jā. Tā ir mana privilēģija, šāda dzīve, tā mani ved no viena aizraujoša notikuma uz otru. Protams, ir stāsti, kuri liek tev salauzt kāju vai stāties pretī traģēdijām. Bet viss ir kā piedzīvojums. Tieši tādēļ esmu ziņkārīgs, lai zinātu, kas sekos tālāk – kas būs nākamais? Sākot jaunu projektu, ir jautājumi, kuri mani fascinē, un es vēlos ienirt tajos, lai redzētu, kā es pats uz to reaģēju un kā es tikšu no tā laukā.
Es varbūt izklausīšos pēc stulba ideālista, bet patiešām uzskatu – ja vien mēs neceļam pārāk augstu degunus, saņemot balvas un laurus, tad mēs arvien labāk iepazīstam sabiedrību. Tas mūs padara iejūtīgākus.
Kā dzīvot? Kā tikt galā ar dzīves problēmām? Tas ir īstens un sarežģīts jautājums, kas skar daudzus… Ne tikai filmu veidotāju, skatītājus un filmu varoņus.
Un tev nav jāstrādā ar terminiem labs un ļauns…
Jā, reizēm ir situācijas, kurās man nekad nevajadzētu būt nonākušam. Labi, reizēm es tiešām riskēju – nu jau gan vairs nav tas vecums, riskēt es varēju pirms 25 gadiem. Tomēr es nespēju atrast labāku vārdu dokumentālā kino veidošanai kā – piedzīvojums.
Paldies tev par šo piedzīvojumu.
Paldies tev. Zini, es vakar dzēru līdz četriem no rīta.
(Smejas). Arī šis nokļuva ierakstā.
Vakar ballītē bija tikai kinoveidotāji, bet mēs varējām runāt par visu… Un to fantastisko amerikāni Stīvu [režisors Hūvers, kurš BSD Forumā piedalījās ar filmu Gandrīz svētais / Almost Holy par ukraiņu mācītāju Genādiju Mohņenko, kas glābj ielu bērnus no narkotikām. – Red.], to es iesaucu par Donaldu.
