KINO Raksti

Kaspars Goba un Inga, kas dzird

05.05.2019

Režisors Kaspars Goba filmas uzņem reti, bet pamanāmi. Viņa pirmajai patstāvīgajai dokumentālajai filmai „Seda. Purva ļaudis” (2004) Nacionālā filmu festivāla „Lielais Kristaps” atlases komisija speciāli izgudroja nomināciju kategoriju „Labākais laikmeta dokuments”, tomēr Kaspars Goba ne tikai dokumentē, bet arī vērīgi atrod sociālās problemātikas sāpīgos punktus, kas pelna sabiedrības ievērību. Kaspara Gobas jaunākā filma „Inga dzird” nupat piedzīvojusi starptautisko pirmizrādi festivālā „Hot Docs” (Kanāda), bet no 9. maija atrodama kinoteātra „Kino Bize” repertuārā.

Latvijas pirmizrādi filma Inga dzird piedzīvoja 2018. gada oktobrī, Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF)  programmā. Dažas dienas pirms pirmizrādes Kasparu uz sarunu radioraidījumā Piejūras klimats aicināja Sonora Broka, un saruna izvērtās daudz garāka, nekā būtu ietilpināms vienā raidījumā.

Kaspars visu dara aizrautīgi un vienlaikus. Braucot uz sarunu, zvana, ka jau ir ceļā, un kavēs tikai kādas 15 minūtes (no radio ierakstam paredzētās pusstundas); atbraucis pazūd telefonsarunā ar Ingas radiem. Viņš ir uztraucies un samulst par fotografēšanos studijā, jo neesot noskuvies. Intervija met visādas cilpas, bieži Kaspars aizklīst savā atbildē tik tālu, ka vairs neatminas jautājumu, vai arī mēģina formulēt domu citādi. Tās ir nevis atstrādātas, formālas afbildes, bet gan ļoti godīgas, impulsīvas.

Intervijā par filmas tapšanu Kaspars runā atklāti, tomēr maksimāli saudzējoši jautājumos, kas saistīti ar Ingas dzīvi, sadzīvi, attiecībām ar ģimeni. Viņš cer ar filmu pievērst sabiedrības interesi problēmsituācijai, kuru nezinātājam no malas nepamanīt. Latvijā ir reģistrēti 300 dzirdīgi bērni (līdz 18 gadu vecumam), kuri piedzimuši nedzirdīgiem vecākiem. Augot nedzirdīgā ģimenē, apmeklējot nedzirdīgo pasākumus, viņiem trūkst socializācijas prasmju ārpus šīs noslēgtās vides. Inga, Kaspara Gobas filmas galvenā varone, ir viens no šiem bērniem, un viņas dumpinieciskais raksturs rada situācijas, kas kā lakmusa papīrs uzrāda vissarežģītākos aspektus, dzirdīgam bērnam pieaugot nedzirdīgā ģimenē. 

Sonora Broka: - Kaspar, vispirms tu sāki strādāt ar fotogrāfiju. Kur un kā aizsākās tava saistība ar kino?

Kaspars Goba: - Jā, es rakstīju Rīgas Laikam un fotografēju. Tad Vaira Strautniece no Jura Podnieka studijas pieaicināja mani filmas Viens ciems Sibīrijā veidošanā, kā scenārija līdzautoru un arī operatoru. Un tad Dainis Kļava uzaicināja uz Vides Filmu studiju, tas kaut kā paralēli notika – nāca šis uzaicinājums rakstīt scenārijus dabas filmām, un es biju izdomājis, ka studēšu bioloģiju. Tas tā viens otru papildināja – man bija dažādi sociāli un politiski raksti Rīgas Laikā, diezgan smagas sociālas tēmas, bet atpūtos, filmējot dabas filmas.

Kādā brīdī es izdomāju sākt taisīt arī kino par cilvēkiem, pirms tam taisīju kino tikai par dzīvniekiem un dabu.

Tad nāca cilvēku filmas, pagrieziena punkts bija Seda. Purva ļaudis (2004). Sākumā es domāju, ka tas būs raksts Rīgas Laikam, teksts un fotogrāfijas. Tomēr procesā redzēju, ka tā pilsēta un arhitektūra, tas dzelzceļš un purvs... tur ir tik daudz kustīgu objektu, un sajūta Sedā bija tāda, ka to nevar ielikt fotogrāfijā vien, būtu labi to veidot kustīgās bildēs. Es uzrakstīju projekta pieteikumu Nacionālajam Kino centram. Komisijā bija Augusts Sukuts, Ilze Vītola un Ābrams Kleckins, un viņi teica – mēs šo cilvēku pazīstam kā žurnālistu un fotogrāfu, bet re, kur viņam ir kino ideja, un lai viņš mēģina! Viņi faktiski mani tā kā pastūma, iedrošināja un ielēma par labu tam, ka es sāku pats taisīt filmas.

Tā ka man kino izauga no teksta un no fotogrāfijas, droši vien lielā mērā tāpēc, ka es kino redzēju kā spēcīgāku mediju, kurā var vairāk pateikt, nekā caur tekstu vai fotogrāfiju. Man likās svarīgi uzrunāt, kaut ko pētīt, kaut ko mēģināt saprast, kaut kā nonākt pie kaut kādām atziņām vai satikt kaut kādus cilvēkus, kuriem ir kaut kas būtisks, ko stāstīt. Tad likās svarīgi, lai par to uzzina, vai sadzird, vai redz pēc iespējas vairāk cilvēku.

Tava iepriekšējā filma Pirmie tapa jau pirms pieciem gadiem. Kas tavā dzīvē notika pa šo laiku?

Pa šo laiku es aizgāju prom no Rīgas, pārcēlos uz Cēsīm, uz savu dzimtas lauku saimniecību. Pēc tēva aiziešanas palielināju un nostabilizēju to, patiesībā pieci gadi pagāja, uzbūvējot salīdzinoši ilgtspējīgu bioloģisko saimniecību.

Otra lieta, ko es izdarīju, – vecu tuberkulozes slimnīcu pārbūvēju par Ruckas mākslas rezidenču centru.

Tas paņēma diezgan daudz laika un domu. Mēs to būvējām trīsarpus gadus – uzbūvējām, tad nams nodega, tad pagāja vēl pusotrs gads, lai to uzbūvētu atpakaļ, un tā. Protams, tas paņem kaut ko... Bet es nemaz nenožēloju, ka neesmu nevienu citu sociālo filmu uztaisījis pa vidu. Mēs gan izveidojām vienu dabas filmu-raidījumu sēriju 12 elementi ainavā, kas apskata Latvijas ainavas vērtības, tā ka mazliet dabas kino ir bijis, bet tādā sociālā kino jomā man šajos gados īsti nebija, ko teikt, nebija nekas tāds sakrājies.

Taču šī, jaunākā filma, Inga dzird... kaut kā tēma un šī meitene uzrunāja, nebija iespējams netaisīt filmu. Tas stāsts vienkārši neatkāpās, un tad es sāku filmēt.

Kādas ir tavas izjūtas, atdodot filmu skatītājam?

Nu zini, vislabāk es to filmu vienkārši ieliktu YouTube un padalītos ar saiti feisbukā un pārējos sociālajos medijos... Bet, protams, kino izrādīšanas tradīcija prasa aiziet un nostāties uz skatuves, un pateikt "paldies" visiem tiem cilvēkiem, kas uz to kinozāles tumsu sanākuši, ieraudzīt viņus un apsveicināties. Kinoteātra pirmizrāde zināmā mērā ir nodeva tradīcijai, arī iespēja satikt draugus, kolēģus un paziņas. Bet nav tā, ka es būtu baigi priecīgs par to pirmizrādi. (Smejas.)

Tas ir biedējoši?

Nu, jā... Tās ir dalītas sajūtas. Filma bija iecerēta citādāka, bet tad, kad mēs sākām filmēt... No vienas puses, ir sanākusi, manuprāt, diezgan spēcīga filma; no otras puses, filma ir arī diezgan skumja – par to, kā viena meitene ir mēģinājusi izrauties no šīs laukos dzīvojošās nedzirdīgo vides un pierādīt sevi dzirdīgo pasaulē, bet viņai tas ir ļoti grūti nācies un daudz kas no tā nav izdevies.

Man pašam tā filma ir grūti skatāma, skumīgas pārdomas rada.

Kā tu atradi šo tēmu un Ingu?

Par Ingu man izstāstīja mana draudzene Ieva Tihovska, kura ir pasniedzēja Mūzikas akadēmijā. Viņa bija braukusi gar Ingas mājām, salūzusi mašīna, un Ingas tētis un brālis bija to mašīnu salabojuši. Ieva man piezvanīja un teica – klausies, ir viena fantastiska meitene laukos, viņa kļūs par Latvijas prezidenti vai kaut ko tamlīdzīgu! Vārdu sakot, ir viens fantastisks stāsts, un man par viņu noteikti esot jātaisa filma. Es teicu – jā, izklausās ļoti interesanti, es noteikti varētu aizbraukt ciemos un satikties ar Ingu... bet kādu laiku man vienkārši tas nesanāca.

Un tad – divas dienas pēc mana tēva bērēm bija tāda jocīga situācija... Viņš pēc insulta bija savus pēdējos dzīves gadus pavadījis kā mēms cilvēks, respektīvi, viņam trombs iznīcināja valodas centru, un tēvs faktiski aizgāja tajā pasaulē, kurā nav iespējas komunicēt ar valodu.  Zīmju valodu viņš tā arī nekad neiemācījās, tikai tādu ļoti primitīvu. Mans tēvs kā cilvēcīga būtne joprojām turpināja pastāvēt, bet viņš vairs nespēja normāli sazināties ar apkārtējo pasauli. Viņš mēģināja dažus vārdus rakstīt, bet faktiski bija skaidrs, ka valoda viņam pārstājusi būt par saziņas līdzekli. Un es domāju, varbūt tas kaut kādā veidā rezonēja – tad, kad es ieraudzīju Ingas ģimeni, tur varbūt kaut kas saslēdzās ar manu personīgo pieredzi. Es skatījos uz Ingas tēvu, un viņš man ļoti atgādināja manu tēvu, kurš insulta dēļ savas dzīves pēdējos gadus pavadīja bez valodas. Un paralēli šīs meitenes stāsts, viņa vēlas sasniegt kaut kādus lielus mērķus dzīvē, un paralēli šī ģimene... Kaut kā bija neiespējami aizmirst par šo tikšanos – likās, ka būtu jāiet un jāmeklē tas stāsts dziļāk, jāmēģina saprast.

Droši vien lielā mērā mēs Ingai bijām un arī joprojām esam izeja uz dzirdīgo pasauli, turklāt mēs viņu pieņēmām tādu, kāda viņa ir, bet tajās skolās viņai visādi gāja. Es biju vakar pie Ingas ciemos, viņas vecāki un māsa ir satraukušies. Inga filmā ir diezgan atklāti pateikusi, ka viņa ir homoseksuāla, un tas viss kļūst ļoti sarežģīti, jo tas ir vēl viens filmas aspekts, par ko es nebiju domājis. Vienkārši – filmēšana jau iet uz beigām, pēkšņi šis aspekts ienāk filmā, un tad es saprotu – jā, viņš tur ir, un viņš tur arī būs.

Tā ir tā jocīgā lieta ar dokumentālo kino – tu sāc kaut kam sekot, ir varbūt tāda nojausma, kur tas vedīs, bet nekad to precīzi nezini. Vienmēr ir pārsteiguma momenti, un tu domā, kā tas iet kopā ar to, ko tu esi izstāstījis Kino centram projekta pieteikumā... Kādi vispār var būt dokumentālā kino pieteikumi, ja vien tā nav vēsturiska filma par vēsturisku personību, kas jau ir mirusi, kur tu liec akcentu uz arhīva materiāliem. Bet, ja tu taisi filmu par dzīvu cilvēku, man liekas, tā vienmēr ir tāda melošana, tu vienmēr kaut ko stāsti... Vai arī mēģini, cik vien iespējams godīgi pateikt, par ko tā filma varētu būt, bet visi jau saprot, ka ļoti lielā skaitā gadījumu beigās iznāk pilnīgi citādāk.

Vai Inga dzird tapa primāri kā portretfilma, vai arī tava lielākā interese bija aizsākt diskusiju par tēmu – dzirdīgs bērns nedzirdīgā ģimenē? Cik liela loma bija pašai Ingas personībai?

Ja es tā tinu atpakaļ, tad primārā interese bija Ingas personība. Viens pusaudzis, kurš sapņo par lielu nākotni, apbrīnojami mērķtiecīgs un uzņēmīgs, ar tādu lielu un vitālu dzīves enerģiju apveltīts.

Gribējās uztaisīt vienu filmu ar labām beigām.

Jā, primārā doma bija stāsts par Ingu, un nedzirdīgo pasaule likās vienkārši ļoti interesanta, kaut kas tāds, kas Ingu aptver, par ko viņa paralēli var pastāstīt, stāstot par sevi. Bet vairāk mani interesē stāsts par to, uz kurieni Inga dodas un kā viņai šis ceļš izdodas.

Vai Inga viegli ielaida jūs savā dzīvē? Filmā redzams, ka Ingas un viņas ģimenes attieksme pret jūsu filmēšanas grupu ir dažāda.

Es domāju, Inga caur mums redzēja iespēju izstāstīt savu stāstu. Protams, viņa lielā mērā arī līdzveidoja filmu, viņai bija kaut kas sasāpējis, kaut kas stāstāms, kaut kas ieplānots, un es domāju, ka viņa redzēja mūs kā draugus, kā cilvēkus, caur kuriem iziet uz dzirdīgo pasauli un izstāstīt savu stāstu, lai citi cilvēki varbūt labāk to saprastu. No Ingas puses bija katrā ziņā ļoti liela pretimnākšana.

Ar ģimeni, iespējams, viedokļi dalījās. Es nerunāju zīmju valodā, es to nesaprotu. Es jau arī saprotu tikai tiktāl, cik Inga pārstāsta, ko viņas vecāki ir teikuši, un tad varbūt kādos brīžos kaut kas ir pārprasts vai nesaprasts. Piemēram, ja Ingai pēkšņi ir kaut kādas domstarpības ar vecākiem, tas arī ietekmē visu filmas gaitu, turklāt vecākiem, man liekas, bija bažas, ka Inga it kā pārņem mūs, ka viņa izstāsta tikai savu stāstu, bet vecāku stāstu mums iespējams saprast tikai caur Ingas prizmu. Varbūt ir kaut kādas nianses, kaut kādas atšķirības tajā, kā Inga interpretē savus vecākus, un protams, tur ir visādas pusaudžu lietas, negludumi attiecībās ar vecākiem.

Kadrs no filmas "Inga dzird"

Smiltenē ir ļoti laba zīmju valodas tulkotāja, kura pati nāk no šādas ģimenes, kur vecāki ir nedzirdīgi, bet viņa ir dzirdīga, uzaugusi pilsētā. Viņa mums daudz palīdzēja saprast, kas tur īsti notiek un kā labāk ar vecākiem sarunāties. Tas nebija īsti gluds ceļš, jo komunikācija ar nedzirdīgo pasauli ir kaut kas tāds, kur es katru dienu uzzinu kaut ko jaunu. Tie ir cilvēki, kas nedomā valodas kategorijās, viņiem pirmā valoda ir zīmju valoda, un es pat īsti nespēju to ar prātu saprast. Lūk, mēs iedomājamies – „māja”, un mēs atskaņojam galvā „māja”, vai kaut kāda iekšēja balss mums saka „māja”, mums tas iet kaut kā kopā, attēls ar vārdu, bet viņiem tā vārda nav. Ja ir, tad to vārdu viņi iemācās vēlāk, jo tā viņiem ir otrā valoda pēc zīmju valodas. Tā ir cita veida domāšana, un ir iespējami kaut kādi pārpratumi pa vidu.

Man liekas, šobrīd vecākiem ir grūti ar to, ka Inga šo sāpi daudzus gadus ir turējusi sevī un tagad to izkliedz uz āru.

Viņa vecākiem pasaka, jau kā pieaugusi jauna sieviete – man bija ļoti grūti ar jums, jūs nepadomājāt par to, kā es jūtos tādā situācijā, kad jau no septiņu gadu vecuma es jums tulkoju... Inga saka – viņai neesot bijis bērnības. Tagad viņa ir prom un saites ar ģimeni ir sarāvusi. Viss ir diezgan grūti, un vecākiem ir liels pārdzīvojums. Lai gan brālis viņu ļoti atbalsta, tētis atbalsta. Man liekas, viņiem mainās attiecības ģimenē. Inga jau nav vienkārša. To mēs redzam filmā, ka viņa ir ļoti dinamiska, tāda milzīga jauda, kas tuviniekiem var nebūt vienkārši, un es domāju, ka vecāki arī ir samulsuši no šī Ingas skaļā paziņojuma par to, kā viņa jūtas. Es runāju ar vēl vienu tulku no zīmju valodas centra, kurš teica – jā, tas izskatās pēc Ingas sāpju kliedziena. Droši vien, ka vecākiem tas ir jāpieņem. Jautājums, kā lai viņi dzīvo pēc tam tālāk.

Filmēšana ilga četrus gadus?

Iespējams, es nevaru precīzi pateikt... Visādas lietas pa vidu ir notikušas. Man nav tādas lineāras laika atskaites.

Kā jūs plānojāt filmēšanas? Vai tu regulāri sekoji līdzi Ingas dzīves norisēm?

Jā, vairāki operatori brauca pie Ingas, materiāls vienkārši krājās, milzīgs, milzīgs apjoms materiāla par Ingas dzīvi. Beigās filmā tas tika samontēts kā tāda viena skolas gada ietvaros, apmēram tāda ir filmas struktūra. Tā ir liela daļa no Ingas dzīves, no viņas iecerēm, veiksmēm, neveiksmēm.

Vienmēr, kad tu taisi filmu, lielais jautājums ir – ko tu ieliec, ko  atstāj filmā. Piemēram, savu varoņu kļūdas – tu varbūt tās negribi īpaši izrādīt, jo viņam pašam ir sāpīgi skatīties. Es vienmēr cenšos novērtēt katras epizodes attiecību pret visiem notikumiem, lai tas joprojām būtu dokumentāls reprezentatīvs darbs par šo personu, un tajā pašā laikā, lai cilvēkam nebūtu kaut kā ārkārtīgi nepatīkami un pazemojoši to visu skatīties. Ir jāmēģina atrast tādu kopīgu, godīgu ceļu, lai tu joprojām vari runāt par problēmu – teiksim, šiem dzirdīgajiem bērniem nedzirdīgās ģimenēs, laukos it īpaši –, un tajā pašā laikā nepadari to visu par realitātes šovu.

Tātad tu uzskati, ka dokumentālajam kino ir jābūt atbildīgam, ka režisors ir atbildīgs savu varoņu priekšā?

Nu vispār, es domāju, izvēlēm dzīvē ir jābūt atbildīgām. Man liekas jocīgi atbildēt uz pašsaprotamiem jautājumiem. Nu kādu atbildi tu sagaidi?

Tas jau nav pašsaprotami, dokumentālais kino ir ļoti, ļoti dažāds.

Nu bet padomā – ja tu ar cilvēku pavadi kopā četrus gadus, labi, ne diendienā, bet tu kļūsti par daļu no viņa dzīves, palīdzi viņam, piemēram, tikt skolā, vai tu brauc viņa tēvam pakaļ uz slimnīcu... Es tev nevarēšu atbildēt, jo tas ir kaut kas tik pašsaprotams, ka par to es nemaz nemāku runāt.

Tas tādā sajūtu līmenī – filmas varoņi jau nav nekādas lelles, kuras tu bīdi pa galdu un pēc tam vienkārši ieliec kastē, uzliec vāku virsū un noliec skapī.

Tie taču ir dzīvi cilvēki! Skaidrs, ka tev ir atbildība par viņiem, par viņu likteņiem, tu nevari vienkārši viņus izmantot kā dekorāciju vai šovu, vai izklaidi, nu vismaz man tā ir. Ja es taisu sociālās filmas, tad man ir svarīgi, ka tās kaut ko maina, ka cilvēki aizdomājas, ka filmas padara to vidi, kurā mēs dzīvojam, saprotošāku, gudrāku, labāku... tu lietoji vārdu „atbildīgāku”. Domājošs cilvēks kaut ko sapratīs un rīkosies loģiskāk un pareizāk līdzīgā situācijā, kas viņam nākamreiz nāks priekšā.

Tu saki, jums bija ļoti daudz uzfilmētā materiāla. Vai bija kādas stāsta līnijas, no kā jūs atteicāties montāžas procesā? Kas ir filmas montāžas režisors?

Andris Grants. Bija samontētas dažas iepriekšējās versijas, es skatījos, un kaut kas tā kā pietrūka, vai tā kā negāja... Un tad reiz mēs sēdējām kafejnīcā, es uzzīmēju uz salvetes un parādīju viņam vienu video YouTube, un nākamajā reizē, kad es atbraucu, viss bija samontēts, vairāk nebija nekā, ko pielikt, ne ko atņemt.

Ļoti laba sadarbība.

Jā, es noskatījos un sapratu, ka – viss, nav jēgas stiept, nu priekš kam! Ja tu vari izstāstīt stāstu sešdesmit minūtēs, kāpēc turēt skatītāju vēl desmit liekas minūtes – tikai tāpēc, ka tāds ir festivāla formāts?

Andris brīnišķīgi salika, es pat nezinu, vai tās bija sižeta līnijas, tur bija gabali, notikumi no Ingas dzīves, ģimenes un vecāku dzīves. Diezgan maz atstājām nedzirdīgo pasauli, patiesībā mēs palikām gandrīz tikai pie Ingas pieaugšanas stāsta. Lai saprastu un iedziļinātos nedzirdīgo pasaulē... es saskatīju, ka man nav tādas tiesības to pārāk daudz ekspluatēt filmā, jo es to īsti nesaprotu līdz galam. Vizuāli tas izskatās ļoti spēcīgi – Ingas ģimene, tas fons, cilvēki, kas gandrīz pilnīgā klusumā sarunājas ar zīmēm, brīžiem izskatās dīvaini, ļoti efektīgi, bet likās, ka nē, tas nav par to.

Ja tu taisi filmu, tad būtu labi, ka tu saproti, par ko tu taisi.

Es nedzirdīgo pasauli saprotu tieši tik lielā mērā, cik esmu viņus ielicis filmā. Ja būtu licis vairāk, tas jau būtu aiz tās robežas, kur man nav īsti skaidrs, kas tur notiek. Tā būtu varbūt tīksmināšanās vai kaut kāds tāds efektīgs fons. Nedzirdīgo sadzīves filmā ir ļoti, ļoti maz. Ingas piedalīšanās dažādos pasākumos, kur viņa ir ar dažiem dzirdīgajiem, un visapkārt nedzirdīgie – materiālā daudz tādu pasākumu ir, tos mēs izlikām ārā. Mēs palikām tikai pie Ingas centieniem uzbūvēt savu dzīvi ārpus nedzirdīgo pasaules, jo man likās, ka stāsts tomēr ir par Ingu un par viņas dzīvi. Nedzirdīgie – tā būtu atsevišķa filma vai cits stāsts, bet tas būtu jādara kādam cilvēkam, kas runā zīmju valodā, kas saprot.

Pie kā tu strādā šobrīd? Saprotu, ka tikko atgriezies no filmēšanas Gotlandē.

Patiesībā Gotlandē es vairāk fotografēju un intervēju. Mani interesē Gotlandes austrumu krasta zemnieku un zvejnieku kolektīvā atmiņa – tas, kā viņi atceras komunikāciju pāri Baltijas jūrai pirms dzelzs priekškara, tad baltiešu bēgļi, tad militarizācija, demilitarizācija, tad tie bēgļi, kurus latviešu zvejnieki veda pāri deviņdesmito gadu sākumā, tad kontaktu atjaunošana ar šo krastu... Dzelzs priekškars joprojām it kā nošķir mūsu un zviedru krastu.

Tas nav primāri kino projekts?

Tas, ko es daru Gotlandē, ir fotogrāfijas un stāsti, austrumu krasta zemnieku un zvejnieku stāsti, kas mani interesē. Iespējams, būs arī video sadaļa, tāds cross-media darbs, bet klasiska naratīva filma nē. Tas varētu būt drīzāk kaut kas, kam ir tāda labirinta struktūra, ja mēs runājam par stāstu stāstīšanu.

Es vispār neesmu pārliecināts, vai kino joprojām ir labākais stāstu stāstīšanas veids. Tāda mazliet totalitāra struktūra, tu vienkārši ievelc to skatītāju, un tad tu viņu stum cauri filmas gaitai...

Man liekas, varbūt varētu skatītājam un lasītājam dot lielāku brīvību, kā viņš šo stāstu lasa, skatās, uztver. Katrā ziņā jaunās platformas piedāvā demokrātiskāku veidu, kā stāstīt stāstus un kā uztvert stāstus.

Vai ir arī kāds kino projekts, pie kā tu šobrīd strādā?

Jā, ir viena filma, ko sāku filmēt, – lielā mērā personīgs stāsts par to, kā pēc divdesmit gadu prombūtnes esmu atsācis dzīvot un saimniekot zemnieku saimniecībā.

Filmas Inga dzird seansi kinoteātrī Kino Bize - ŠEIT.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan