Kinomākslai un vispār mākslai piemīt spēja likt mums apstāties – redzējis spēcīgu un godīgu filmu, kas iesit kā āmurs pa pieri, cilvēks izies no seansa transformējies un vairs nespēs atgriezties vecajās domāšanas sliedēs. Apstāšanās efekts ir atkarīgs no individuālās uztveres un noteikti nav garantēts, tāpēc var jautāt – vai māksliniekam patiešām uz to ik reizi būtu jātiecas?
Dokumentālās filmas “Viss būs labi” iespaidā risinās saruna, kur dažādu jomu mākslinieki reflektē par to, kā ar mākslas starpniecību runāt par vērtībām, domāt par rītdienas pasauli un “iedot pa pieri” arī tai auditorijai, kura ir ārpus tuvākā kultūras patērētāju loka. Sarunā piedalās režisors Staņislavs Tokalovs, dramaturgs un režisors Ivo Briedis, komponists Krists Auznieks un kinozinātniece Elīna Reitere. Sarunu vada Rita Ruduša.
R.R.: – Visi šīs sarunas dalībnieki ir parakstījuši atklāto vēstuli kultūras ministram Naurim Puntulim, un pats pirmais teikums vēstulē bija šāds: “Vēršamies pie Jums to kultūras nozares pārstāvju vārdā, kuri par vienu no svarīgākajiem savas darbības mērķiem uzskata saliedētas un iekļaujošas sabiedrības veidošanu.” Tā kā jūs visi esat parakstījušies zem šī teikuma, es nejautāšu, vai jūs tam piekrītat, bet ķersimies uzreiz pie jautājuma – kas tad veido saliedētu sabiedrību? Cits šīs pašas vēstules citāts: “Eiropas Savienības līmenī definētais saliedētas sabiedrības koncepts ietver trīs savstarpēji saistītas dimensijas: 1) iedzīvotāju savstarpējās attiecības; 2) iesakņošanās jeb piederība; 3) izpratne par kopējo labumu.” Tieši no šiem trim punktiem es gribētu atsperties.
Ko mēs saprotam, piemēram, ar jēdzienu “piederība”?
Krist, tu varētu sākt.
K.A.: – Tas būs grūti, jo man jau uzreiz nepatīk vārds “jeb” starp jēdzieniem “iesakņošanās” un “piederība”. Man liekas, tā ir kļūda, jo piederība un iesakņošanās ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Es jūtos piederīgs Latvijai tādā ziņā, ka šeit piedzimu un uzaugu, bet es absolūti nejūtos tai piederīgs un iesakņojies tādā ziņā, ka pēdējos 12 gadus šeit nedzīvoju. Jā, „būt šeit” man nozīmē to, ka ir kādi kodi, kuri man saprotami vieglāk nekā jebkurā citā vietā, jo ir kāda nošķirta informācijas telpa, kurā es esmu pavadījis noteiktu laiku, un šie kodi man ir doti tradīciju veidā, valodas veidā, kultūras veidā.
Bet piederība nozīmē arī ideālus, un man liekas, ka tie ir būtiskāki nekā pagātne, ja mēs skatāmies tādā nogriežņu gultnē. Es esmu iemests pasaulē, kuru neizvēlējos, bet nākotni gan es varu izvēlēties, un tas ir visbūtiskākais, ja mums ir kopēji ideāli, ja mēs veidojam realitāti ar noteiktu virzienu, ar noteiktu trajektoriju. Tas man liek piederēt kādai cilvēku grupai vai justies piederīgam kultūrai, sabiedrībai daudz vairāk nekā tradīcijas un jau dotie kodi. Tieši tas, ka mēs varam vienoties par kaut kādu ideju, kurai mēs visi… es negribu uzreiz teikt tik lielu vārdu kā “kalpojam”, tas man skanēja prātā, bet es mazliet sevi cenzēju.
R.R.: – Drīkst arī necenzēt!
K.A.: – Varbūt, nezinu. Man liekas, kāds varētu nepiekrist vārdam “kalpot”, jo tas uzreiz problematizē indivīda un sabiedrības attiecības.
R.R.: – Veidojas hierarhiskas attiecības?
K.A.: – Jā, tieši tā. Un lūk, tātad ir ideāls un iedomāta kopēja nākotne, vienlīdzīga izpratne par brīvību. Šādā jomā es ļoti bieži Latvijai nejūtos piederīgs absolūti nekādā mērā; ja paskatos uz mūsu kultūras ministru un viņa ideju par nākotnes procesiem, tad man šķiet – skaidrs, šī nav valsts, kurā es dzīvošu, ja tās ir tās ievirzes, kurās mēs dodamies. Absolūti nekādas intereses. Mēs dzīvojam brīvā, atvērtā Eiropā, un pārvākties ir diezgan vienkārši.
R.R.: – Stas, kā tev? Kādas asociācijas tev izraisa jēdziens “piederība”?
S.T.: – Ir diezgan liela putra galvā ar šo jēdzienu un ar to, kā es jūtos. Man ir piederība kaut kādiem sociālajiem procesiem, šeit dzīvojot, un man ir piederība Latvijai, šeit ir manas mājas. Es saprotu, ka man ir piederība ļoti daudziem cilvēkiem un saprašana par kaut kādiem ārējiem procesiem, kas notiek, – tai skaitā, piemēram, ar Krievijas iebrukumu. Tajā pašā laikā es saprotu, ka mana piederība latviešiem ir tāda kā izlasīta viela, kuru es mēģinu apjēgt un saprast. Sarežģīts koncepts – es neesmu izaudzis latviešu ģimenē un tos kodus apguvu, būdams pieaudzis cilvēks, lasot, runājot ar cilvēkiem, tas viss ir nācis caur prātu. Tas nav kaut kas tāds, kas man būtu iedots no paša sākuma. Tāpēc piederība, man liekas, ir pieauguša Stasa ceļojums. Tā laikam es varu noformulēt. Bet man nav vienkāršas atbildes uz šo, tas ir konstanti mainīgs process.
R.R.: – Respektīvi, piederība tev ir process.
S.T.: – Man tas noteikti ir process.
R.R.: – Iespējams, tas ikvienam ir process, varbūt vienkārši izejas pozīcijas ir dažādas. Elīna, vai tev arī ir process? Un kā tas izpaužas?
E.R.: – Jēdziens, kas man palīdz domāt par manu piederību kādam lokam, ir doma par epistēmiskajām kopienām, kuras veidojas, balstoties kopīgās zināšanās. Turklāt šīs zināšanas jāsaprot paplašinātā nozīmē – kā kopīga visdažādāko veidu pieredze; tā, protams, arī attīstās laikā un netiek definēta caur kādu etnisko piederību. Man tas ir svarīgi arī tādā ziņā, ka es, tāpat kā Krists, jau ilgu laiku, kopš 2009. gada, esmu dzīvojusi ārpus Latvijas un dzīvoju joprojām. Tomēr mentāli esmu ļoti daudz Latvijā, jo strādāju un aktīvi sekoju procesiem, kā tāds digitālais nomads. Es ļoti izjūtu to, ka dzīvoju starp divām valstīm – Vāciju un Latviju –, turklāt kino jomā vēl visu laiku jābūt informētam par to, kas notiek Amerikas kultūrtelpā, lai varētu saprast veselu rindu lielo filmu, par kurām visi runā, tāpēc šī epistēmiskā kopiena ir visu laiku aktīvi jāveido – var teikt, katru dienu.
Stasa teiktais man šķiet interesants, jo es arī vienmēr atgriežos pie šī jautājuma – kā afektīvi piederēt kaut kādai kopienai un kuri ir tie brīži man pašai, kas mani aizķer? Un tie, man šķiet, nav tikai ģeogrāfiski vai etniski definēti.
I.B.: – Tas, ko man gribas pateikt par piederību, saskan ar to, ko Krists teica par ideāliem. Standarta izteiciens, ko parasti attiecina uz ģimenēm, ir – ko ģimene saviem bērniem var dot? Divas lietas – saknes un spārnus. Man liekas, piederība ir saknes un spārni ir ideāli, pēc kuriem tu vari tiekties. Un, ja nav, kur tiekties, tad tās saknes vien neko nenozīmē, jo saknes nevar dzīvot bez lapotnes un lapotne nevar dzīvot bez saknēm. Es domāju, saknes tomēr ir ļoti vajadzīgas, piederība ir kā augsne, kā teica krievu režisors Dmitrijs Krimovs, kurš tagad spiests dzīvot Amerikā. Diemžēl Amerikas augsne viņu nebaro, viņš atceras Maskavas asfaltu – tas viņu kaut kā baroja, viņš smēlās tur enerģiju.
S.T.: – Bet, redzi, mani baro Latvijas asfalts.
R.R.: – Ko tu saņem no Latvijas asfalta?
S.T.: – Tas ir labs jautājums. Es padomāšu.
R.R.: – Par barības vielām gribu pajautāt gan tev, gan arī Kristam. Par tām, ko saņem varbūt ne gluži no asfalta, tā var būt arī ziedoša pļava.
I.B.: – Skaidrs, ka kodi katram ir savi, kaut vai kā nupat tika minēts par tādām amata brālībām vai profesiju cunftēm, kur tu sajūties savējais, pat vairāk savējais, nekā starp tautiešiem. Tas ļoti bieži tā ir, un tur tautībai vispār nav nekādas nozīmes. Bet, runājot par mūsu situāciju, kas izveidojusies politiski, – vienam galvaspilsēta ir Rīga, bet vienai lielai tiesai cilvēku varbūt tomēr vairāk Maskava. Vismaz tā agrāk bija, tagad varbūt kaut kādas izmaiņas notikušas. Un tie ir citi kodi, tas, manuprāt, tomēr rada diskomfortu sabiedrībā, kaut kādu berzi.
R.R.: – Ivo, es atcerējos citātu no tavas 2014. gada filmas Nacionālais pieskāriens – tā bija tava pirmā dokumentālā filma, kurā tu devies ceļojumā ar norvēģu režisoru Mortenu Traviku. Vienā filmas kadrā jūs sēžat uz soliņa, un Mortens tev jautā: “What are we doing here?” Un tu atbildi: “We’re looking for Russians.” Kā tu tagad iztēlotos to dialogu, kontekstā ar to, ko tu tikko teici par dažādajām galvaspilsētām?
I.B.: – Šobrīd, man liekas, daudz interesantāks dialogs būtu, vairāk, par ko runāt, piemēram, ar Stasu. Varbūt būtu vairāk saskares punktu. Ir kaut kas tiešām nobīdījies gan krieviski runājošos latviešos, kā mēs viņus varam nosaukt, gan latviešos pašos.
Tagad ir tieši laiks, kad ir ļoti daudz jāsarunājas. Jo šo var arī nokavēt, atkal noklusēt, un kaut kas notiks neatkarīgi no mums,
atkal mēs post factum būsim kādā situācijā un atkal nebūs izdarīts kāds mājasdarbs.
R.R.: – Krist, kādas ir tavas refleksijas par situāciju “meklējam krievus”? Es atvainojos par formulējumu, bet tas ir īsts dialogs, varbūt tāds paskarbs šodienas apstākļiem. Vienojošās telpas tobrīd bija maz, bet varbūt tagad rodas iespēja kompleksākai sarunai, kā tev šķiet?
K.A.: – Jā, es domāju – protams, tādi ārkārtēji notikumi, kādi tagad notikuši, paātrina procesus, kas vienmēr bijuši latenti. Tie liek mums ātrāk izdarīt izvēles, varbūt liek mums vienkārši atcerēties, ka dzīve ir īsa. Tieši tik vienkārši. Es noteikti esmu pēdējā laikā redzējis daudz labas gribas no visām iesaistītajām pusēm, un tas ir skaisti, ir ļoti daudz rakstu kultūras telpā par to. Arī mākslas pasaulē, protams, lai gan manā laukā tas ir sarežģītāk, jo mēs bieži vien nestrādājam ar konkrētiem objektiem. Man noteikti ir laba sajūta, man ir sajūta, ka mēs caur to kļūstam eiropeiskāki, lai gan es pat tā uzreiz nezinu, ko tas nozīmē.
R.R.: – Varbūt tas ir saistībā ar ideāliem, par kuriem tu sākumā runāji?
K.A.: – Jā, man šķiet, mēs esam sapratuši, ko nozīmē tos trīs franču vārdus[1] iezīmēt realitātē, nevis tikai prātos. Man ļoti patika ideja par epistēmisko un afektīvo, jo tas, ko es meklēju visu laiku, ir tieši afektīvā piederība. Epistēmiskā piederība ir vienkārša un saprotama, es visu dzīvi esmu gājis tur, kur piederu epistēmiski, visa akadēmiskā dzīve un mākslinieciskā dzīve mani vienmēr turp ir vedusi. Bet tas, kas aizvedis, tā teikt, neceļos, ir afektīvā daļa, tā patiesībā ir ārkārtīgi sarežģīta, jo to nevar izdomāt. Tu vari izlasīt kādu mazu, mīļu Kanta grāmatiņu un justies piederīgs 18. gadsimta beigām, un man tā tiešām notiek. Bet tas, protams, ko šāda piederība man nedod, ir ķermeniskā pieredze, kad es jūtu, ka manī kaut kāda stīga vibrē, un šeit nāk prātā nacionālromantisma attēli par smilgām ezerā vai kaut ko tādu – par to, kas es neesmu, lasot tikai Kantu.
R.R.: – Stas, tev bija iespēja pārdomāt par asfaltu. Es tagad gribētu dzirdēt atbildi.
S.T.: – Es gribu pateikt, ka tas dialogs Ivo pirmajā filmā ir diezgan liela iedvesma manas dokumentālās filmas radīšanai. Man gribētos, lai dialogs būtu: “Ko mēs šeit darām? – Ejam meklēt krievu izcelsmes latviešus.” Skatīties, kā cilvēkiem veidojas diskurss un kur viņi nonāk pārdomās par to, kas viņi ir; visi ar diezgan lielu piederību vietai un valstij, un ļoti līdzīgām domām par nākotni un kādā veidā to būvēt; kas ir sabiedrība, kas ir svarīgi un kas ir mazsvarīgi. Ir, es teiktu, diezgan liela atšķirība no tā, kā tas bija toreiz.
R.R.: – Pasaki par to asfaltu tomēr.
S.T.: – Labi, es sapratu. Mēs runājām par saknēm, un es nodomāju, ka šī metafora nav man izdevīga, jo saknēm ir ļoti grūti caur asfaltu augt. Tas gan ir no auga atkarīgs, bet vajag ļoti ilgu laiku un daudz spēka. Bet tad es nodomāju – nē, ir otrādi. Pareizi, ka asfalts. Es mācījos Lielbritānijā un daudz kur braukāju, ilgu laiku arī nebiju Latvijā, un man tās saknes izrādās ļoti spēcīgi saistītas nevis ar kultūras kodu, bet tieši ar vietu. Es saprotu, ka šeit ir mājas, tieši tāda daba, tieši tāda sajūta, un viss. Un es ilgojos jau pēc trīs dienām. Pēc septiņām es jau nesaprotu, kāpēc esmu prom, man gribas atpakaļ. Viss pārējais ir process, kuru es apgūstu ar laiku, un tas nav manī iekalts, bet vieta ir. Un tad tā spēlē ļoti spēcīgu lomu.
Es atbildēju uz tavu jautājumu? Tu vairs man nejautāsi?
R.R.: – Jā, atbildēji, šo jautājumu vairs neuzdošu, bet būs citi! Gribu aplūkot dažus konkrētus mākslas notikumus, kuri veido minēto sarunas telpu. Elīna, jautāšu tev – kas ir bijuši, tavuprāt, lielākie kino notikumi, kas ir šo kopīgo telpu veidojuši, un kāda bijusi evolūcija? Paņem pati tādu nogriezni, kāds tev šķiet atbilstošs, tie var būt desmit gadi, varbūt mazāk vai vairāk.
E.R.: – Lielu pagātnes nogriezni filmu nozarē nemaz nevaram nomērīt, jo pirms apmēram desmit gadiem nebija naudas kino vai arī, kad kādu filmu uztaisīja, tad gandrīz neviens negāja skatīties. Līdz ar to drīzāk jārunā par pašiem pēdējiem gadiem un kino notikumiem šajā laikā, un tad, protams, tāda vērtību filma ir Dvēseļu putenis (2019). Bet vispār man ir pretrunīgas izjūtas, domājot par to, cik ļoti daudz pēdējo gadu laikā vispār ir lielu spēlfilmu un seriālu par pagātnes notikumiem… Tas, protams, ir saprotami, jo mums tādu ilgi nav bijis, un vēsture ir jāpārvērtē un jāparāda kino – arī tāpēc, lai mēģinātu ar kino līdzekļiem veidot vērtību sistēmu.
Tomēr trūkst skatiena uz priekšu un jautājuma, kādā sabiedrībā mēs gribam dzīvot.
Kaut arī, protams, nesen uzmanības centrā bija Kristīnes Briedes filma Svārstības, tagad ir Stasa filma; vēl ir Elitas Kļaviņas filma Iļģuciema māsas (2022), kas, protams, tagad ir ārkārtīgi aktuāla, tā ka mēs nevarētu teikt, ka sarunas nenotiek. Katrā ziņā man gribētos, lai būtu kāda tāda liela filma, kas atsit problemātiskas tagadnes aspektus un raisa milzu diskusijas, jo to būtu noskatījušies 120 tūkstoši skatītāju.
R.R.: – Ivo, kā tev šķiet? Es aizķēros aiz Elīnas domas “vērtību sistēmu veidojošs kino”, vai tu tādu esi redzējis pēdējos gados?
I.B.: – Vērtību veidojošs... Ak, dievs!
S.T.: – Kamēr tu domā, varu pateikt, ka, piemēram, Krievijā „vērtības veidojoša filma” ir Brālis, un mēs redzam, kur tas ir novedis. Varbūt mums nevajag tādas „vērtību veidojošas” spēlfilmas, kur ir asi nacionālistiska neiecietība un bandīts ir galvenais varonis, - bet tā ir filma, ko noskatījās katrs krieviski runājošs cilvēks. Tā ka vērtības nav tikai pozitīvs lielums, tam var būt divas puses.
R.R.: – Tas ir jautājums par vērtību izvēli.
I.B.: – Man jau liekas, katrā filmā ir kaut kāda saruna par vērtībām. Tiešām, minētais Dvēseļu putenis, tur ir vērtība. Lindas Oltes Māsas runā par cilvēka attiecībām, citās filmās arī. Un tā tālāk, un tā tālāk. Jo, ja tev nav par vērtībām nekādas sarunas, tad ko tu īsti vispār vari pateikt? Es šaubos, protams, bet domāju, kaut kādā mērā droši vien arī ietekme tam ir – cik nu mākslai vispār var būt ietekme.
R.R.: – Bet kāpēc tad vajag ķerties pie mākslas darba radīšanas, ja tu neceri uz to, ka tas kaut kā ietekmēs?
I.B.: – Protams, kaut kādam ideālismam ir jābūt – ir jācer, ka vismaz tevī pašā tas kaut ko izmaina, vai arī cilvēkos, kas apkārt.
R.R.: – Krist, kā tev ar vērtību veidojošajiem mākslas darbiem? Nav obligāti jārunā par kino.
K.A.: – O, tad jau es neapstāšos! Es neredzu iespēju veidot mākslas darbu, ja man nav sajūtas, ka tas ir par vērtībām, un ja tas nav, kā minimums, transformējošs kaut kādā mērā. Mūzikas gadījumā pieredze ir distancēta caur to, ka abstrakcijas līmenis ir tik augsts. Tomēr, ja manī nav ticības, ka es to izdaru, tad nevaru strādāt un man liekas, ka esmu bezjēdzīgā laukā, jo jēgas sākums ir meklējams, protams, tieši kādās vērtību sistēmās un to komunicēšanā. Man šķiet, ka labākie mākslas darbi, vismaz mūzikā, liek mums visiem apstāties.
Mums katram ir ieradumi – gan klausīšanās, gan skatīšanās, gan citādi ieradumi –, un no ieradumiem līdz vērtībām nav tālu, jo vērtības īstenībā ir ilgtermiņa ieradumi, ja mēs globālā perspektīvā paskatāmies.
Katrs mazais lēmums šodien – tam ir ilgtermiņa efekts, jo kādā brīdī tas kļūst par ieradumu.
Piemēram, šajā valstī cilvēki nepasaka “paldies!”, ja es viņiem atveru durvis. Tas noteikti sākās kādā brīdī, kad likās pašsaprotami, ka ir okei nepateikties. Mēs sākam ar ieradumiem, un tad tie kļūst par vērtībām, bet mākslas darbs – tas mūs apstādina, liek reflektēt un ideālā variantā liek pieņemt labākas izvēles. Vai arī tas mums iedod izvēļu spektru un varbūt neparāda, kura ir pareizā un kura nav, bet vismaz liek tās izvēles apzināties. Tādā mērogā, protams, katrs darbs ir transformatīvs – iznāks viens cilvēks no kinozāles vai koncerta un būs kaut kā aizskarts, un nevarēs vairs dzīvot dzīvi, kā pirms tam ir dzīvojis, viņš nākamajā dienā varbūt pirmo reizi pacels galvu uz augšu un pavērsies uz kādas mājas fasādi. Mūzikas analoģijas šajā sarunā būs droši vien grūtākas, filmās kaut kas šķiet tik pašsaprotams, arī man, kaut es esmu redzējis varbūt trīs filmas savā dzīvē. (Visi smejas.)
Labi, tad vienu noslēdzošo teikumu manā runāšanā. Mūzikas spēks ir tajā, ka tā ietiecas dziļāk. Tā eksistē, manuprāt, – ne visi zinātnieki man piekritīs, bet tā eksistē pirms valodas, valoda ir tikai tulkojuma forma. Vitgenšteins man nepiekritīs, jo ir filozofi, kas nevar iedomāties, ka doma var vispār eksistēt bez valodas, bet katra mana pieredze ir absolūti bezvalodiska, un tikai pēc tam es to ietērpju šajā rāmītī, kas ir diezgan neprecīzs un liek man vienmēr iziet uz kompromisu ar to, ko es īstenībā mēģinu pateikt. Mūzika, kaut vai polifonijas eksistences dēļ, atļauj mums vienā sekundē pieredzēt kādas tūkstoš lietas, kuras valoda vienkārši nespēj, tā ir gandrīz vai impotenta pret to, ko var izdarīt viens akords, piemēram. Un tajā brīdī – tāpēc, ka es ieeju tā kā dziļāk zemapziņā, pieskaros afektīvi visam klausītāja ķermenim ar vienu akordu, tajā brīdī tā transformācija – tas ir tas, ko mūzika var izdarīt varbūt vairāk kā jebkura cita mākslas forma vērtību ziņā, tā liek apzināties daudz zemūdeniskāku procesu. Es esmu izsalcis pēc tādas mākslas, ka mani izrauj no ikdienišķā, liek paskatīties uz ikdienišķo no cita skatupunkta un redzēt, ka īstenībā ir tik daudz potenciāla, ir tik daudz iespēju, ko mēs varam darīt.
I.B.: – Tā mēs nonākam pie Bertolda Brehta izteiciena, ka mākslai nav jābūt spogulim, kas atspoguļo pasauli, bet jābūt āmuram, kas izveido formu.
K.A.: – Viņš to no Marksa pārņēma, Kārlis Markss teica – filozofijas uzdevums nav reflektēt par pasauli, uzdevums ir to mainīt. Protams, Brehts...
I.B.: – Viņš par to āmuru uzreiz.
R.R.: – Mēs esam ķērušies pie ļoti spēcīgām metaforām no darbarīku pasaules, bet, turpinot domu par to, ka spēcīgs mākslas notikums liek apstāties un paskatīties ar jaunām acīm uz notiekošo… vai Stasa filma tev lika apstāties, Ivo?
I.B.: – Jā, man lika gan apstāties, jāsaka. Arī kā tāds fakts, tas man tomēr bija pārsteigums. Es nekad nebiju nokļuvis tik tuvu cilvēkiem tādos dzīvokļos, kā tavā ģimenē, Stas. Tas man bija ļoti interesanti. Es gribēju tur ilgāk pabūt, mani tas ārkārtīgi aizrāva un arī lika domāt. Tev vispār filma ir futūristiska. Pirmkārt, jau nosaukums ir nākotnes formā…
R.R.: – Šai jābūt ceturtajai filmai, ko tu noskaties, Krist.
K.A.: – Tā arī bija, es noskatījos!
I.B.: – Es to tulkoju tā, ka viens laikmets ir beidzies, bet viņiem dzīve turpinās tik un tā, vienalga, vai laikmets ir beidzies vai sākas jauns. Straume turpinās. Un kas ar viņiem notiks? Mani interesētu pēc kādiem gadiem tur atgriezties. Viņu attiecības ir tik interesantas – it kā trauslas, bet, no otras puses, tā kā iecementētas. It kā varētu izirt vienā mirklī, bet neirst taču. Viss tur pastāv joprojām, kaut kā interesanti, paradoksāli.
R.R.: – Stas, varbūt tu vari mums pastāstīt, kā filma ir uztverta? Tavā ģimenē, tavas ģimenes kaimiņu vidē, ja viņi to ir redzējuši, protams.
S.T.: – Es domāju, viņiem visiem skauž, ka mamma tagad ir slavenība. (Visi smejas.) Tā ir visgodīgākā atbilde.
I.B.: – Bet redzējuši viņi ir?
S.T.: – Protams, visi ir aizgājuši uz kino.
Mamma bija uz filmas seansiem deviņas reizes.
Vienreiz ar viņu kopā bija draudzene, kura raksta dzeju, viņai ir pāri 60 gadiem, viņa arī runā krieviski, latviski nerunā. Un viņa man teica: “Es tik labi saprotu, ko jūs sakāt, man pārtulkoja, – es tiešām mēģinu mainīties un kaut kā pielāgoties, bet vai jūs varat iedomāties,” un tā ļoti sirsnīgi, “cik ir sarežģīti man 50 gadu vecumā sākt to procesu, vienkārši apjēgt, kas notiek kopumā un kaut kā atrast ceļu, mainīties?”
R.R.: – Uzsākt to procesu, par kuru tu runā, proti, piederības procesu.
S.T.: – Jā, tas kaut kā ļoti manī trāpīja, jo es jutu, ka viņa nemelo. Viņa vienkārši kā cilvēks ļoti personiski un sirsnīgi atzinās, ka ir ļoti grūti, bet viņa cenšas. Es nodomāju, ka ir vēl arī tāds aspekts – cik tev daudz spēka palicis, lai kaut kādu izmaiņu uzburtu, vai tev pietiek blakus mīlestības vai atbalstošu cilvēku.
R.R.: – Elīna, tu iepriekšējā replikā minēji, ka trūkst tāda kino, kas skatās uz priekšu un modelē, kā mēs dzīvosim tālāk. Vai Stasa filmā tu to saskatīji?
E.R.: – Es nedomāju, ka filmas mums var pateikt, kuras ir tās vērtības, bet vismaz, pateicoties tādām filmām, mēs sākam diskutēt. Protams, Stasa filma uztur diskusiju, jo parāda cilvēkus mums līdzās. Šī diskusija, šāds dokumentālais kino jau mazliet mums ir, atsevišķas filmas ir mēģinājušas raisīt diskusiju – bija arī Alises Zariņas dokumentālā filma Divas svītriņas un citas. Bet tas, kas mani tomēr satrauc visā šajā jautājumā, ir par to, vai māksla var aizsniegties tālāk par savu burbuli, par tiem, nezinu, diviem tūkstošiem skatītāju vai lasītāju, kurus šī tēma interesē? Vai mēs varam iziet, cik tālu ir iespējams iziet uz citām kopienām? Jāatzīstas, ka pēdējo Latvijas politisko notikumu kontekstā es neesmu ļoti liela optimiste.
R.R: – Par iziešanu uz citām kopienām es tieši gribēju pārrunāt noslēguma daļā. Krist, tu vienā intervijā runāji par nogurušu sabiedrību – nogurusi, neiekļaujoša sabiedrība nemaz nevar uztvert tos mākslas notikumus, par kuriem mēs te runājam. Kā tad sasniegt nogurušos? Tos, kas neies uz kino, kam tā nav ikdiena, tomēr viņi dzīvo mūsu kopīgajā telpā un arī to savā ziņā veido. Gribētos, lai mēs līdzvērtīgi piedalāmies kopīgās telpas veidošanā. Kā izšauties cauri mūsu burbulim?
K.A.: – Šausmīgi daudz lietu man vēl jāpasaka, pirms mēs vēl vispār varam turp doties. Pirmkārt, es tikai apmēram pirms piecām minūtēm sapratu, ka blakus sēdošais Stass ir filmas Viss būs labi režisors. Un man jāpasaka – es noskatījos filmu vakar un šausmīgi daudz raudāju; tas bija šausmīgi, šausmīgi skaisti un tik aizkustinoši! Un tas bija tieši tas, par, ko es teicu pirms mirkļa – mākslas darbs, kas tev liek apstāties un uzdot ļoti daudz jautājumu.
Un, lūk, par burbuļu pārplēšanu runājot, – es kā cilvēks, kurš redz trīs filmas dzīvē, esmu izkāpis no sava burbuļa un redzējis ceturto. Bet šeit man arī nāk prātā nogurusī sabiedrība. Beigu beigās tas ir brīvības jautājums – man šķiet, mēs esam noguruši tāpēc, ka mēs esam dzīvojuši (un to es redzu visu laiku) burkāna un pātagas mentalitātē. Respektīvi, mēs esam pieraduši dzīvot pareizo atbilžu pasaulē, un tā ir autoritāra režīma pazīme. Liela daļa cilvēku, nevis mana paaudze, bet pāris iepriekšējās, ir uzauguši tādā sistēmā, kur pareizā atbilde ir dota, tātad nav jāpieņem lēmumi, jo pieņemt izvēles ir ārkārtīgi nogurdinoši. Tas prasa šausmīgi daudz enerģijas. Bet, ja jūs pieņemat lēmumu un par to iedod burkānu, tad jūs zināt, ka tas ir pareizi; kad uzšauj ar pātadziņu – nepareizi, nākamreiz darīšu labāk.
Tagad mēs dzīvojam pasaulē, kur visu laiku jāpieņem lēmumi. Es to redzu arī savā ģimenē, cik daudziem ir grūti pieņemt vienkāršus ikdienišķus kapitālistiskus lēmumus – piemēram, ieejot veikalā un izvēloties starp trīspadsmit kleitām. Tas ir neticami, tā ir milzīga problēma, jo mana paaudze uzauga ar izvēles brīvību, bet šie cilvēki – nē, bija visu laiku jāņem tas, kas ir. Man liekas, tā ir viena puse, no kuras šis nogurums nāk. Brīvība ir ļoti, ļoti grūta lieta, ja mums nav iedoti rīki, kā ar to operēt, un ir vesela paaudze vai divas, kam brīvība parādās tikai trīsdesmit, četrdesmit, piecdesmit gadu vecumā, tāpēc viņiem nav visu to pašu resursu, kādi ir cilvēkiem, kas brīvībā uzauguši.
Mūsu uzdevums ir iesaistīt šos cilvēkus, un milzīgu lomu šeit spēlē izglītība, par to, es domāju, nevienam nav nekādu šaubu. Turklāt izglītība, kas sākas nevis augstskolās, bet bērnudārzā, kur jau māksla tiek parādīta, īpaši laikmetīgā māksla. Ir nepieciešams tas, ka mēs apzināmies, kādu iespēju daudzumu māksla paver, jo varbūt ir grūtāk, piemēram, aizbraukt uz citu valsti vai padzīvot citur, tas ne vienmēr ir visiem iespējams un vajadzīgs, bet
aiziet uz mākslas darbu – tas ir kā ceļot laikā un telpā, tikai vēl daudz ātrāk un spēcīgāk.
Īstenībā tas ir arī efektīvāk, jo ieiet tevī daudz dziļāk un uzreiz, mākslas darbs tevi izsit no tavas galvas un tu esi citā galvā uz mirklīti, tas taču ir fantastiski! Kā gan varētu no tā atteikties? Bet to izskaidrot – tas jau ir mūsu lielais uzdevums.
R.R.: – Jā, un man tev ir ieteikums piektajai filmai.
K.A.: – Labi. (Visi smejas.)
R.R.: – Filma Homo Sovieticus ir tieši par to, par ko tu runā, – proti, par bailēm uzņemties atbildību, par totalitāro domāšanu, no kuras mēs jau tik daudzus gadus desmitus nevaram tikt vaļā. Bet varbūt ir kādi ātrāki risinājumi, nevis tagad sāksim mainīt izglītību un pagaidīsim, kamēr izaugs brīvie cilvēki? Es, protams, apzināti banalizēju un pārspīlēju.
K.A.: – Bet tas var notikt arī vienā dienā! Es, piemēram, vakar lasīju lekciju Dārziņskolā, un es tev gandrīz zvēru, ka tieši tas vakardien tur notika. Lekcija bija plānota stundu gara, pēc ceturtās stundas turpinājām diskusijas ar studentiem. Tie ir vidusskolnieki – vecums, no kura, es domāju, man būs absolūti bail, bet iznāca tieši otrādi. Viņiem arī nebija bail no manis, bet tieši notika tas, ka es varēju atrisināt savas sešpadsmitgadnieka traumas un viņi varēja paņemt kaut ko, kā viņiem nav bijis. Tā bija līdzīga diskusija, kā šeit, tikai ar studentiem, un tas impulss, kas tur radās vienkārši no sarunām, – tas bija neticami.
Tas ir arī tas, ko es domāju ar izglītību – ne tikai tas, ka mums jāiet pie Kultūras ministrijas vai Izglītības ministrijas un jāsaka: “lūdzu, mums labāku kultūras jomu”.
I.B.: – Bez šaubām.
R.R.: – Bet mums ir jāiet uz skolām?
K.A.: – Jā, piemēram. Jāsarunājas – protams, tik vienkārši! – arī ar cilvēkiem, kas nešķiet uzreiz paši interesantākie sarunu biedri. Bet varbūt izrādīsies, ka tieši viņi ir visinteresantākie.
R.R.: – Stas, tu piekrīti, vai tev ir vēl citi risinājumi?
S.T.: – Es pirms kādiem pieciem gadiem lasīju par kultūras patēriņu – piemēram, kino patēriņu Eiropas valstīs –, un biju pārsteigts, cik zemi ir tie procenti. Teiksim, sarežģīta festivālu līmeņa kino Francijā patērē 10–15% iedzīvotāju. Viszemākais cipars tobrīd bija Krievijā, kur bija 1 vai 2 procenti, tur vispār neskatās tāda veida kino. Tātad tu jautā, ko mums darīt? Re, kur ir valsts, kas ilgus gadus mēģina kaut ko darīt, piemēram, Francija, bet iznākumā varam cerēt tikai uz 10–15%...
K.A.: – Tas ir milzīgs skaitlis, mūzikā mēs varam runāt droši vien par 1000 reižu mazāku skaitu.
S.T.: – Ir ļoti grūti iet klausīties klasiskās mūzikas koncertu, kad tu saproti, ka tev nav naudas, ko par dzīvokli samaksāt. Es domāju arī par savu ģimeni.
R.R.: – Tas ir par nogurušo sabiedrību. Cilvēks visu laiku strādā, lai tikai samaksātu rēķinus.
S.T.: – Jā, tas ir manas mātes kontekstā. Viņa ietu uz koncertiem katru dienu, bet nevar nopirkt par 25 eiro biļetes un kultūru patērēt. Vienkārši finansiāli nespēj pavilkt.
K.A.: – Es domāju, vismaz klasiskajā mūzikā par to ir ļoti daudz sarunu noticis – kā lai pārvar šādus šķēršļus, kas ir saistīti ar plaisu starp sabiedrības slāņiem. Un ir arī, es domāju, Latvijā dažādas iniciatīvas, lai to vismaz mazinātu. Ir dažādi kultūras notikumi, piemēram, vispār par brīvu vai ar lielu atlaidi. Es redzu, ka ir katrā ziņā mēģinājumi to arī izmainīt.
R.R.: – Tā ir vēl viena tēma diskusijai – kultūras pieejamība.
S.T.: – Tu jautāji par ātriem risinājumiem, un es mēģināju tos ātros risinājumus piedāvāt.
R.R.: – Tas ir ļoti pareizs sarunas virziens, un mums, iespējams, vajadzētu vēl kādu vēstuli uzrakstīt kultūras ministram. Bet saki, Ivo, vai tev pie dzirdētajiem sociālajiem risinājumiem ir vēl kaut kas piebilstams?
I.B.: – Man ir piebilstams varbūt par to nogurumu un nīgrumu. Mēs dzīvojam laikā, kad deguna galā varbūt ir jauna un gaiša ēra. Saprotiet, te notiek milzīgas pārmaiņas. Varbūt pēc 600 gadu gaidīšanas beidzot te kaut kāda gaisma sāks spīdēt, bet cilvēki to īstenībā pat neievēro – es domāju, Ukrainas un Krievijas kontekstā. Viņi pat nedomā tādā diskursā, ka tas var būt kaut kāds jauns gaišs sākums. Bet tas ir no lielajiem naratīviem, ko varbūt arī var caur mākslas instrumentiem pasniegt. Tiešām, tas var kaut kā enerģizēt mūsu pašu tautu vai sociumu.
K.A.: – Mums pašiem ir jābūt kaislīgiem mākslas vēstnešiem katram savā darbībā, arī šādā diskusijā – piemēram, fakts, ka mēs šeit esam, nozīmē, ka mēs tam ticam, bet arī savā ikdienas darbā, vienalga, ko mēs darām, mums pašiem ir jābūt kā pierādījumam, ka mēs esam mākslas transformēti. Es domāju, ka tam ir milzīga loma – tam, cik mēs dedzīgi.
R.R.: – Ar to mēs arī noslēgsim – ar to, ka mums pašiem ir jābūt dedzīgiem mākslas vēstnešiem, ar to, ka brīvība ir darbības vārds un piederība ir process. Paldies jums par sarunu!
