Agnese Budovska šobrīd varētu būt visvairāk filmētā Latvijas aktrise – 6. novembrī pirmizrādi piedzīvos Dzintara Dreiberga “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”, pirmizrādēm tuvojas arī Lindas Oltes “Bērns” un Annas Ansones “Vasaras asara” ar Agneses dalību, bet jau nākamā gada pavasarī pirmizrāde tiek plānota dokumentārajai spēlfilmai par filozofi Mildu Palēviču. Tieši „Mildas istabas” uzņemšanā šo rindu autore, režisore Kristīne Želve, iepazinās un sadarbojās ar aktrisi Agnesi Budovsku un labprāt atsaucās Kino Rakstu aicinājumam parunāt ar Agnesi par profesiju, dzīvi, filmām un piekļūšanu tēliem.
Kristīne Želve: – Man ir sajūta, ka tu šobrīd esi filmās vispieprasītākā latviešu aktrise. Kā tu pati jūties tādā statusā? Nekā tāda taču tev iepriekš nav bijis, ka gaidi tik daudzu filmu pirmizrādes citu pēc citas?
Agnese Budovska: – Nu, man jau patīk! Jā, nevaru teikt, ka man tas nepatīk, lai gan jūtos dažādi. No vienas puses, ir forši, filmēšanās ir kā muskulis, kuru trenē, un katrs projekts nāk ar savām īpašībām, prasībām, pieredzi. No otras puses, tirgus mums ir mazs un, ja es parādos katrā filmā, man bail, ka vienā brīdī mans telefons vairs nezvanīs. Par to ir jādomā un, ja es gribu tā turpināt, tad droši vien jāsāk skatīties arī ārzemju virzienā, jāmēģina kādu aģentu dabūt. Tādas duālas sajūtas par to “filmētākās aktrises” statusu. Lai gan tas jau tikai šobrīd tā sakritis….
Atceros, tu jokoji, ka baidies kļūt par sieviešu kārtas Andri Keišu, jo tu neesi Andris Keišs…
Bet, no vienas puses, visi taču gaida Andri! Ja cilvēki zina, ka filmā būs Andris Keišs, tas ir kā apstiprinājums, ka tam vajadzētu būt kaut kam labam! Tas ir kompliments viņam. Bet ir taču tik daudz dažādu stāstu! Tikko noskatījos Tumšzilo evaņģēliju, tur bija tikai viena atpazīstama aktrise. Man filma ļoti patika, un tajā nav neviena, ko mēs asociējam ar kādu citu stāstu. Man liekas, tam filmās dažreiz ir liela nozīme.
Atzīšos, es Tumšzilo evaņģēliju vēl neesmu redzējusi, tikai lasu soctīklos cilvēku sajūsminātās atsauksmes, un daļa sajūsmas ir tieši par neredzētajām sejām, par aktieriem, kas nav citās filmās, un tur neesot latviešu teātra aktieru teatrālisma… bet šorīt ieraudzīju instagramā kritiķes Henrietas Verhoustinskas storiju – viņai neprofesionāļu aktierspēle vairumā gadījumu "griezusi acīs”, jo – citēju – „tēlveide ir vai nu iedzimts rets talants, vai profesija”…
Es laikam tik kritiski neskatos. Nu, dažbrīd var just, ka tie nav profesionāli aktieri, bet varbūt tā ir arī valodas lieta – ja es šo filmu skatītos kādā citā valodā, kuru nesaprotu, varbūt man nekas netraucētu. Varbūt tas, ka es tik labi zinu latviešu valodu un to, ko tā paģēr profesijā, liek tā domāt.
Nesen sarunājos ar režisoru Vari Braslu, viņš teica, ka kinomākslā apmēram ik pēc 10 gadiem nomainās estētika, un šo estētikas maiņu vislabāk redz pēc tā, kā mainās aktierspēle. Tai skaitā, manuprāt, tekstu runāšana – kā aktieris runā, pasniedz tekstu, veido dialogu. To pašu, starp citu, var redzēt arī teātrī.
Man pat liekas, ka tas ir redzams ne tikai kino vai teātrī, bet vispār dažādās paaudzēs. Kad es runājos ar savu bērnu vecvecmammu, vīra vecmammu, man šķiet, ka viņa spēj izteikties un formulēt teikumus daudz sakarīgāk nekā es. Kad viņa stāsta, ko bērni pa dienu darījuši, es klausos ar lielu interesi ne tikai tāpēc, ka tie ir mani bērni, bet tāpēc, ka viņa prot izstāstīt, aprakstīt notikumus tā, ka man gribas tos klausīties.
Man nepiemīt šāda īpašība, lai gan es domāju, ka tas nav tikai par to. Viņa neizauga ar trīsdesmit sekunžu gariem video. Viņai bija daudz grāmatu, ko lasīt. Protams, arī filoloģes izglītība, bet tā ir arī paaudžu lieta. Laiks, kurā mēs esam uzauguši. Piemēram, es arī ikdienas valodā lietoju daudz svešvalodu vārdus, dažreiz liekas, ka vienkārši trūkst vārdu latviešu valodā, bet varbūt es viņus vienkārši nezinu vai mēs tos nelietojam.
Cik interesanti, tad jau tev atšķirības starp to, kā tu runā ikdienā un kā tev jārunā uz skatuves, ir vēl lielākas nekā, piemēram, manai paaudzei, kas nerunā ar tik daudziem anglicismiem. Tā nav?
Ir, ir tā. No vienas puses, mēs esam tie, kas rūpējas par valodas tīrību, un mums tas ir jādara, bet, no otras puses, man necik netraucē, ja cilvēki lamājas vai lieto svešvārdus, jo tas notiek ikdienā. Es nezinu, vai tas, ka mēs uz skatuves rūpēsimies par katru pareizo saikli, priedēkli un galotni, kaut ko mainīs jauniešos, kas bieži vien izvēlas savā starpā runāt angliski.
Veidojot izstādi par Mērnieku laikiem, mūsdienu Švaukstu sakarā noklausījos jauniešu podkāstu Nobīde, kurā viņi skaidroja, ka visi tie anglicismi ir viņu komunikācijas forma, savstarpēji atpazīstami kodi viņu grupā, bet savās izglītības iestādēs un labajos darbos viņi tā nekomunicē.
Varbūt tā ir kaut kāda grupas lieta, jā. Tāpat kā es aizbraucu uz Madonu, satieku vietējos un pēkšņi runāju ar Madonas akcentu.
Tev bija kaut kāds akcents?!
Jā, protams! Madonā ir „kartupeļi ar sēņu mērci”, „tētis un mamma” (te Agnese runā Madonas puses izloksnē, ar platajiem e un krītošajām izteiksmēm), tā mēs runājam tajā galā. Manā ģimenē gan ne tik izteikti, bet tāpat visi jaunieši apkārt runā ar šo akcentu. Esmu atmācījusies, izmācījusies laukā no savas ikdienas valodas, bet ik palaikam tāpat tā izlien.
Protams, es pārstāvu Latvijas teātri, kur mums jārūpējas par tīro latviešu valodu, tomēr nevaru sagaidīt, kad beidzot kāds “Skroderdienas Silmačos” iestudēs ar īsto Ērgļu akcentu, ar Madonas plato galu – tā valoda skanētu pavisam citādāk. Nedomāju, ka Blaumanis runāja tīrā, perfektā Viduslatvijas izrunā. Man liekas, ka mēs caur šo valodas tīrību un pareizību tā kā noliedzam arī daļu no sevis.
Ir bijušas diskusijas par to, kāpēc mēs tik ļoti gribam izskaust akcentus vai izloksnes uz skatuves un runāt tikai latviešu literārajā valodā, bet akcenti parādās tad, kad vajag kādu komisko tēlu taisīt, – parasti ar latgaliešu izrunu…
…vai ventiš, kā viņi norauj tās galotnes… Jā, un ar tādu ha-ha-ha... – tā netiek uzskatīta par īstu cilvēku dzīvi, par to man ir žēl. Protams, sākumā varbūt rīdzinieku ausīm tas skan smieklīgi, bet Alūksnē klausās, kā Rīgā runā, un prasa – ko jūs tur visu stiepjat?! Viņi savukārt visu lauž! Varētu uz Rīgas skatuves uztaisīt izrādi ar īstām autentiskām izloksnēm, ar aktieriem, kuri ir pārmācījušies runāt!
Starp citu, Tenesija Viljamsa Ilgu tramvajā ir ļoti no svara, ka Blānša runā ar dienvidnieku akcentu! Latvijas iestudējumos tam varbūt nav nozīmes, bet gan Džiliana Andersone, gan Vivjena Lī tā runā…
Bet, atgriežoties pie mūsu sarunas sākuma, – tu esi profesijā… jau cik gadus?
2011. gadā sāku studēt Latvijas Kultūras akadēmijā.
Un pēc pāris gadiem jau biji uz lielās skatuves, kā izlasīju intervijā ar tevi portālā kroders.lv…
Jā, otrajā kursā.
Kā pa šo laiku mainījusies tava izpratne par savu profesiju?
Kas ir mainījies? Ļoti labs jautājums. Kad stājos aktieros, man nebija nekāda viedokļa, kāds ir teātris vai kādam tam jābūt, kādam ir jābūt aktierim vai aktrisei. Es biju kā balta lapa, kas nokļuva akadēmijā un uzreiz arī teātrī. Pirmajā posmā bija absolūta sevis dedzināšana, kad liekas – nav nekā svarīgāka! Vienkārši nav! Ir tikai darbs, un mājas ir tikai tik, cik aiziet pagulēt, un tad atkal celties un darīt. Tāpēc, ka viss ir aizraujoši, viss ir interesanti, un ir sajūta, ka viss, ko tu dari, nekad vēl nav bijis. Tā noteikti nekad vēl nav bijis! (Smejas.) Nebija problēmu strādāt ar vienu brīvdienu mēnesī, man tas likās pilnīgi normāli. Līdz brīdim, kad tas sāk atstāt sekas.
Šobrīd… Šobrīd man liekas, ka viss ir bijis. Viss kādreiz kaut kur ir bijis. Es ar daudz vēsāku prātu skatos uz visu, kas notiek teātrī. Man nešķiet, ka tam ir tik liela nozīme, kādu es kādreiz tam piešķīru. Nu, jā. Tagad ir arī personīgā dzīve, kura paņem daudz laika, un vērtību sistēma sastājas citādāk. Vairs nav vēlmes dedzināt sevi par idejām, par kurām liekas – es to jau esmu piedzīvojusi, ar mani jau tas vienreiz notika. Nav vairs interesanti.
Vai tā ir krīze, vai profesionāla pieaugšana?
Es šobrīd to neizjūtu kā krīzi. Lai gan droši vien no malas tā varētu likties …
Nē, tieši otrādi. Es vakar pirms tikšanās ar tevi pārlasīju Denī Didro Paradoksu par aktieri, kur viņš aizstāv domu, ka labākie aktieri ir tie, kas strādā racionāli, ar vēsu prātu, kamēr jūtīgie spēlēs nevienmērīgi un nekad nekļūs izcili, jo jūtas nav nekāda drošā bāze, uz kuras veidot aktiera karjeru. Nu labi, aktierskolas un teorijas gan kopš Didro laikiem ir mainījušās…
Man liekas, tas jūtīgums nav slikts sākumā. Bet cik ilgi? Un es noteikti neesmu pirmā, kas līdz šai domai nonāk, es pat uzreiz varu iedomāties dažus aktierus ar stāžu, kas uz tādu sevis plēšanu skatās ar vieglu smīnu – „nu kad tu sapratīsi?”...
… ka ir taču profesija?
Ka ir profesija, tieši tā. Ka nav jājūk prātā. Ka tas nekur tālu neved, ka neirastēniskajiem aktieriem ir ļoti grūti… bet tas nenozīmē, ka nav jābūt trauslam. Tā, manuprāt, ir tāda balansēšanas māka.
Nē, man neliekas, ka tā ir krīze. Mana aiziešana no teātra drīzāk ir atkāpšanās, lai iegūtu perspektīvu, lai saprastu, kas tas tāds ir par radījumu, kurā es dzīvoju tik ilgus gadus, ko es tur daru un kāpēc, un kam to vispār vajag. Vai man patiešām tas ir vajadzīgs tik ļoti, cik esmu sevi tajā atstājusi? Man gribas jaunas iespējas. Varbūt tur tā lieta. Es īsti neko citu nezinu ārpus teātra, kurā esmu bijusi visus šos gadus. Jā, ir kino, ir pasākumi, vēl kādas ar aktiera darbu saistītas lietas, koncerti, vēl kaut kas. Bet pasaule taču ir tik dažāda un krāsaina! Es tagad vakaros lasu bērniem Loti no Izgudrotāju ciema, un tur jau vienā no pirmajām nodaļām Lote saka: „Jā, mani vecāki ir izgudrotāji, bet ir taču arī citas profesijas. Es varētu būt arī cirka māksliniece vai lidot kosmosā – pasaule ir tik plaša!” Bet mēs kaut kā sākam to vienu ceļu iet… tomēr vienā brīdi vajag kaut ko mainīt – vērtību sistēmu, vai mērķus uzlikt citus. Jo citādi vienā brīdī tie vienkārši pazūd. Un viss aiziet pašplūsmā… Jā, tā arī var dzīvot, bet mani tas īsti neapmierina. Man vajag sarežģītāk. Man vajag mērķi, citādi man garlaicīgi.
Kāds šobrīd ir tavs statuss?
Es uzrakstīju atlūgumu, paliku ārštatā uz trim izrādēm. Divās no tām, Puika, kas redzēja tumsā un Nacionālais kanāls, es dublējos, joprojām spēlēju Sālsvārnas salas vasarniekos. Un daru to ar lielu prieku.
Par to, kā tu nokļuvi teātrī, es izlasīju kroders.lv intervijā – zināmā mērā sagadīšanās dēļ, jo neiestājies vokālistos. Vakar, pārlasot Didro, palika prātā, ka teātris nekad nav izvēle, tas vienmēr ir patvērums, – un es kā cilvēks, kas arī vēlējies kļūt par aktieri un īsu brīdi pat mācījies Teātra fakultātē, diezgan labi varu tam piekrist. Kur tu sajuti skatuves vilinājumu? Slavenajā Rīgas Kultūru vidusskolas teātra pulciņā?
Nē, tur noteikti nē. Tur nebija vispār nekāda spiediena, un man arī sākotnēji nebija nekādu mērķu. Tad, kad es tā kā izdomāju, ka varētu mēģināt iestāties aktieros, varbūt sāku to pulciņu nopietnāk uztvert. Bet līdz tam tas bija vienkārši tā, ķeksītim. Nē, nu protams, bija cieņa pret Indru Briķi, kas vadīja to teātra pulciņu…
Tas ir slavens pulciņš, man liekas, to ne viena vien aktrise ir apmeklējusi…
Jā, Marija Linarte, mana klasesbiedrene. Ieva Florence-Vīksna...
Rīgas Kultūru vidusskolas ieguldījums Latvijas kultūrā arī ir vesels fenomens! Taisot savu jaunāko filmu, es sapratu, ka, pirmkārt, mani ielenc jau veselu paaudzi jaunāki cilvēki, un otrkārt, gandrīz visi nāk no Rīgas Kultūru vidusskolas – tu, horeogrāfe, montāžas režisore, apkārt vēl citi šo skolu beiguši cilvēki, kas strādā nozarē.
Jā, tā ir tāda skaista vieta. Es pat teiktu, brīnišķīga.
Atgriežoties pie šī skatuves… baciļa? Mēs varam to saukt tā? Varbūt nostrādāja moments, kad uzkāp skatuves, izdzirdi aplausus un saproti – jā, es gribu šo sajūtu arī turpmāk, visu dzīvi…
Nē, aplausi mani vispār neinteresē, mana paškritika ir ļoti liela. Ja man pašai nepatīk, kā es nospēlēju, tad mani nesajūsmina tas, ka cilvēki aplaudē. Viņi var pat celties kājās, bet, ja izrādē ir bijuši kaut vai pāris momenti, kuros neesmu nospēlējusi tā, kā vajadzētu… viss! Tas ir jauki, ka jums patika, bet es neesmu apmierināta.
Man drīzāk šajā profesijā tā aizrautība rodas... no atļaujas līst cita cilvēka dvēselē. No tā, ka es drīkstu iztēloties, kā būtu, ja tas būtu noticis ar mani. Jā, man liekas, tur ir tā lieta. Es drīkstu iedziļināties dažādos laikos, dažādās dzīvēs, un vēl mēģināt arī citiem atstāt iespaidu, ka tas noticis ar mani.
Man teātris ir ļoti personiska lieta. Tāpēc es arī varu brīvi aiziet un nejusties tāpēc slikti,
es nejūtu atbildību pret skatītāju tādā ziņā, ka, piemēram, “mēs pirkām biļetes tevis dēļ, un tagad tu esi aizgājusi”… Piedodiet. Tas laikam ir viss, ko varu šajā situācijā pateikt. Kaut kas ir stipri mainījies manā redzējumā, un es negribu to ignorēt.
Saprotu, ka teātrī tev viss aizgāja ļoti ātri un gludi jau no paša sākuma, un kā ar kino? Kā tu nokļuvi filmā – vai ar pirmo kastingu?
Ar Pelnu sanatoriju. Par to paldies jāsaka [aktieru atlases režisorei] Mārai Liniņai, viņa mani ieteica Dāvim Sīmanim. Es, godīgi sakot, vispār neko daudz nesapratu, bet Dāvis bija cilvēks, kurš lika man ticēt, ka tas viss ir iespējams. Filmēšanā mēs esam pavadījuši laiku daudzās sarunās, viņš man iedeva kaut kādu karkasu tam, kā vispār eksistēt Latvijas kinematogrāfijā ilgstošākā periodā. Viņš uzreiz arī norādīja kaut kādus sarkanos karogus, ko darīt un ko labāk nedarīt.
Kas tie par karogiem, ko labāk nedarīt?
Dāvis ieteica nefilmēties reklāmās, kuras paredzēts izrādīt Latvijas teritorijā. Tas rada konkrētu asociāciju, uzliek zīmogu. Seriāliem pārsvarā teikt nē – ja vien tas nav kāds kvalitatīvs produkts. Atceros, ka uz Sarkano mežu mani ļo-o-oti ilgi pierunāja Kārlis Lesiņš. Nu ļoti ilgi! Bet Dāvis arī teica, ka to visu var arī darīt, ja tomēr liekas interesanti! (Smejas.)
Tādi produkti kā Sarkanais mežs vai Emīlija. Latvijas preses karaliene jau netiek pozicionēti kā seriāli, bet kā daudzsēriju mākslas filmas.
Tas bija viņa galvenais arguments! Tas nav seriāls, tās ir tikai astoņas sērijas, un nekas vairāk tur nebūs!
Un kāda bija tava pirmā kino pieredze?
Tābrīža izglītība, kas man bija, mūsu akadēmijas izglītība… varbūt šobrīd kaut kas ir mainījies, bet tolaik bija vērsta uz teātra aktiermeistarību, un skatuvei ir mazliet citi paņēmieni. Es atceros, kā [operators] Andrejs [Rudzāts] kopā ar Dāvi pat sasmējās, kad es nesapratu – kā tas ir, ka es vienkārši ienāku?! Jūs telpas vidū esat nolikuši bļodu un spaini – kāpēc tie te stāv? Kāpēc es nāku klāt? Kāpēc?! Un no kurienes es nāku, uz kurieni es iešu… Un viņi man pretī – kino tas nav svarīgi!
Bet pieredze bija tāda, ka es caur Pelnu sanatorijas filmēšanu iemīlējos kino pasaulē. Pirmais iespaids bija jau pats filmēšanas laukums, kas bija tā iekārtots, ka likās – tu tiešām esi nonācis tajā laikā, nav sajūtas, ka mēs tikai mānāmies par kaut ko. Apģērbs ir autentisks, un Kriksis [grima māksliniece Dzintra Bijubena] man neļāva bieži matus mazgāt, jo tā nedarīja cilvēki tolaik, un bija svarīgi, lai es to sajūtu. Tā pasaule bija tāda – wow, kur es esmu nonākusi!
Dāvis bija man iedevis scenāriju, protams, un es kā īsta aktiermeistarības studente biju savilkusi līnijas, kā tur kas notiek un kāpēc, ko viņa tajā brīdī domā… un tad es aizeju uz preses seansu – jo uz pirmizrādi, protams, netiku – un skatos, visa tā mana līnija ir “sagriezta”! Montāža ir bijusi karaliene, un tam, ko es domāju savā galvā, kāpēc kuru vārdu pateicu tieši tā vai šā, vispār vairs nav nozīmes. Man pat galva sāka sāpēt, kad sapratu, ka es tur vairs neko nevaru ietekmēt. Un ne jau tāpēc, ka būtu slikti, bet tādā ziņā, ka man ir bijusi kaut kāda ilūzija… Teātrī aktieri vienmēr vada izrādi, bet filmā montāža ir karaliene.
Pēc manas pieredzes daudziem teātra aktieriem tā ir, kā tu saki, – svarīgi zināt, no kurienes es nāku, kurā stāvā dzīvoju, ko šorīt ēdu brokastīs… bet pieejas darbam ar aktieri kino ir ļoti dažādas. Viens skalas gals ir, ka režisors aktieri uzlūko tikai kā kadra kompozīcijas elementu, kuram pietiek pateikt tikai „aizej līdz telpas vidum, apstājies, izskaiti līdz trīs, paskaties pa logu…”. Un tad ir režisori, kā Sidnijs Lūmets, kas ar saviem aktieriem mēģināja vairākas nedēļas, līdzīgi kā teātrī – vispirms visi kopā izlasa un analizē scenāriju, tēlus, tad ir ainu bloķēšana – filma tiek pilnībā uzlikta un atliek to tikai nofilmēt. Latvijā, cik zinu, to īsti nepraktizē, droši vien galvenokārt resursu trūkuma dēļ… Pieejas ir dažādas – atkarībā no materiāla, režisora, resursiem. Kāda ir tava pieredze, kurai pieejai tu dod priekšroku?
Kādreiz man noteikti bija svarīga metode, kuru tu aprakstīji kā pēdējo, es vienmēr domāju – nu kāpēc filmēšanās nav mēģinājumi?! Reizēm liekas – aktieri runā kā tādi lēmēti, temps ir neikdienišķi lēns vienkāršai sadzīviskai sarunai, kaut kādi dziļdomīgi skatieni… Es zinu, ja kaut kas tāds notiek teātrī, tad parasti nav uzlikta darbība vai īsti nav skaidrs, ko mēs spēlējam. Kino ir ļoti līdzīgi. Ja mēs spēlējam pāri, kurš jau gadiem ir kopā, bet es partneri pirmo reizi satieku filmēšanas laukumā, ir ļoti maza iespēja, ka skatītājs pēc tam šajā ainā noticēs – jā, tā tas varētu būt. Arī filmā dzīvi vajag iedzīvot. Jā, tā paliks aizkadrā, bet, manuprāt, tas ir vajadzīgs tām desmit sekundēm, kas reāli parādīsies ekrānā, – ja tas ir kaut kas sadzīvē balstīts.
Bet, pieņemsim, mūsu pieredzē [ar filmu Mildas istaba], kad filmējām paviljonā, man nebija vajadzības pēc tā, ka mēs kaut ko mēnešiem mēģinām, jo tur līnija nebija sadzīviska. Mums pietiek, ja vienojamies par šābrīža noteikumiem. Lineārajos stāstos ir mazliet citi noteikumi.
To es sapratu pēc pirmā mēģinājuma – nav jēgas kaut ko bloķēt, ka te ir tava gulta un tamlīdzīgi, tev, galvenais, jāsaprot, par ko ir šī aina.
Jā. Bet šo es varu teikt tikai ar šābrīža pieredzi, kad man ir bijuši dažādi projekti, kuros es saprotu – ā, šeit ir tāda situācija. Tātad, ja mēs nedomājam par līniju, labi, mēs varam drīzāk domāt par kaut kādām vizuālām zīmēm vai efektiem, kā panākt to sajūtu, ka ir noticis tas vai tas. Līdz ar to – uz šo jautājumu es varu atbildēt, ka ikviens projekts un katrs režisors nāk ar savu ideju un to, kā viņam patīk strādāt, un manas profesijas labākā daļa vai lielākā māksla ir mēģināt to saķert, saprast, kā mēs to darīsim, caur kādiem principiem mēs strādāsim un kas ir tas, kā es varu palīdzēt šajā situācijā. Es domāju, mūsu gadījumā man nebija būtiski zināt, ko Milda brokastīs ēdusi.
Man liekas, vide arī ļoti daudz palīdz. Man patika tavas atmiņas par to, kā iegāji Kristīnes Jurjānes iekārtotajā Pelnu sanatorijas laukumā un uzreiz kaut kas ar tevi notika. To jau mēs mēģinām saķert filmējot – lai kameras priekšā kaut kas notiek. Un tur strādā arī scenogrāfija, laukums, kā krīt gaisma… un aktierī sāk kaut kas notikt, pat ja darbība nav aktīva.
Šajā sakarā atcerējos, kā filmējos kopā ar Andri Keišu [Lindas Oltes televīzijas] filmā Gūtenmorgens un Vienciems, man tur krāsoja zilus matus un vēl visu ko ar matiem darīja… Sēžu grimētavas krēslā, man kaut ko jautā par šīm izmaiņām, un es attraucu – nu dariet, dariet, es jau ar matiem nespēlēšu! Andris sēž blakus un jautā – ar ko tad?! Nekad neaizmirsīšu šo mazo jautājumu, jo īstenībā tas bija liels.
No filmas uz filmu ejot, arvien vairāk ir skaidrs, ka jādomā arī par to, par ko sākumā likās – nu kāpēc mēs par to tā iespringstam, galvenais jau ir tas, kas man iekšā! Nē, arī tas, kas ir ārā!
Fiziskā realitāte, ķermeniskās sajūtas, cik tās tev svarīgas? Lai strādātu filmā Tīklā. TTT leģenda, tu nogriezi savus garos matus. Lantimosa Bugonijā Emma Stouna noskuva kailu galvu, bet latviešu filmās kas tāds nemaz tik bieži nenotiek, ne katra aktrise būtu ar mieru šķirties no matiem, kas ir arī darba instruments…
Es jau pārsvarā arī neesmu ar mieru! Ja nešķiet, ka uzdevums ir gana liels, tad es neļaujos. Šis projekts vienkārši tapa ar ļoti lielu uzticēšanos – tā Dzintara [filmas režisora Dreiberga] nelokāmā pārliecība, ka tieši man jāspēlē šī loma! Viņu pat neinteresēja, ka es nespēlēju basketbolu. Ir aktrises, kas spēlē, – Marta Lovisa [Jančevska], Ieva Florence-Vīksna – viņas ļoti labi spēlē. Es protu skriet, varu to darīt ātri, bet basketbolu es nespēlēju! Dzintars teica – jā, jā, zinu, bet tas mani neuztrauc; iemācīsim, paņemsim dublieri… Viņš bija izvēlējies tieši mani. Es biju septītajā grūtniecības mēnesī, ar plus divdesmit kilogramiem, bet sapratu, ka gribu iet pretī tai uzticēšanās sajūtai.
Man liekas, filmēšanas laikā četras reizes mēs griezām tos matus, no maniem nogrieztajiem uztaisīja dublierei parūku. Mēs visa komanda griezām, visas „TTT meitenes” – Evelīna Otto, kas spēlēja Skaidrīti Smildziņu-Budovsku, nogrieza kādus 40 centimetrus, viņai pirms tam bija mati līdz dibenam… Ir tāds video ar visām spēlētājām tajā brīdī, kad katrai grieza matus.
Un eksistencei kadrā tev tas palīdz, ka tie ir tavi mati, nevis parūka?
Jā, noteikti. Nav tā mākslīgā sajūta. Esmu redzējusi Holivudas filmas, kur var redzēt, ka aktierim ir parūka. Ar visām augstajām tehnoloģijām, ar visu kvalitatīvo darbu, kaut kādās skriešanas vai ūdens ainās var redzēt. Man arī bija viens projekts, tieši pirms šī, – negribu nevienu aizvainot, bet man bija parūka, un televizora ekrānā es skatos un redzu, ka tā ir kaut kur aizšļūkusi, var redzēt manu matu līniju. Un viss, es vairs nevaru pateikt „wow, cik lieliska filma!” – jo es redzu šo līniju.
Basketbols turklāt ir kontakta sporta veids, trāpīs tev ar bumbu pa galvu, un parūka aizšļūks. Man liekas, šis nav labākais veids, kā sabojāt filmu. Cilvēki pie filmām strādā gadiem, konkrēti pie Tīklā. TTT leģendas dzimšanas – sešus gadus.
Runājot par gatavošanos šai filmai un arī lomai Lindas Oltes filmā Bērns – abās tu esi sportiste un pirms filmēšanās tev bija sporta treniņi.
Jā, Tīklā man basketbolu mācīja spēlēt vairāki cilvēki, piemēram, Ilze Ieviņa un Dace Zariņa, tāpat arī gandrīz visas TTT komandas atveidotājas, bet mans galvenais treneris bija Kristaps Saulītis, mums bija individuāli basketbola treniņi pirmdienu vakaros, no pusdesmitiem vakarā līdz kādiem vienpadsmitiem. Sākuma posmā, kad viņš vēl varēja, – jo viņam arī bija ģimenes pieaugums! – prasīju, lai treniņi ir biežāk, jo redzēju, ka ir progress, ka tas vēl ir iespējams. Un, otrkārt, vienkārši tāpēc, ka es parasti aizraujos. Es mācījos kaut ko jaunu, un man tas bija interesanti. Par spīti tam, ka tas ir grūti, naktīs bērniņš mostas, organisms lēni atjaunojas bez laba miega, tam visam pa vidu vēl slimošanas un tā tālāk… Tas viss tur bija.
Tātad pēc dzemdībām?
Jā, pusotru mēnesi pēc dzemdībām. Sākām ar fizioterapiju, lai nodrošinātu, ka es netraumēju sevi, un tad aiziet! Bet es biju gatava to darīt.
Filma Bērns savukārt tika filmēta uzreiz nākamajā gadā pēc TTT, un man bija viss gads baseinos, divas trīs reizes nedēļā, pat līdz tam, ka sejai lobījās nost āda no hlora. Sandra Baglais man mācīja peldēt, bet bija jāapgūst arī niršana. Bez skābekļa baloniem. Un tā ir pasaule, kuras dēļ es atsāku iet uz Ķīpsalas treniņiem arī pēc filmēšanas, jo niršana ir kaut kas kolosāls! Mēs runājām par to draivu un adrenalīnu, ko var dabūt uz skatuves, bet to var dabūt arī veselīgākos ceļos.
Niršana paredz to, ka cilvēkam ir jābūt pilnīgi mierīgam augsta stresa apstākļos,
jo, tiklīdz es būšu satraukusies, sirdsdarbība paātrinās, skābeklis ātrāk tērējas un zem ūdens grūtāk izturēt. Līdz ar to tā ir sava veida meditācija, tāda kā sarunāšanās ar sevi un savu iekšējo spēku. Kaut kas ļoti līdzīgs notiek arī uz skatuves.
Skaidrs, ka treniņi tev palīdzēja ticamai fiziskajai būšanai kadrā, tas vienkārši ir nepieciešams. Bet vai tas palīdz arī veidot psiholoģisko tēlu? Tikko lasīju interviju ar britu aktrisi Brendu Frikeri, kura filmējusies filmā Mana kreisā kāja / My Left Foot (1989) kopā ar Denielu Dej-Luisu, par šo filmu abi saņēma Oskaru. Jautāta par sadarbību ar Dej-Luisu, viņa atteica – oi, viņš visu filmēšanas laiku neizkāpa no sava ratiņkrēsla, „he’s a fucking method actor”. Respektīvi, aktieris dzīvo tēlā visu filmēšanas laiku.
Es gribētu kaut kad tādu procesu piedzīvot, bet man liekas, mūsu apstākļos method acting nav īsti iespējama. Tas, vai metode palīdz, – noteikti palīdz, tur vispār nav šaubu nekādu. Ja es spēlēju cilvēku, kas kādreiz bijis profesionāls peldētājs, vai es spēlēju basketbolisti, kura bijusi PSRS izlasē desmit gadus un pēc tam vēl pirmā TTT komandas kapteine, – protams, man tas ir jāsaprot vai vismaz jāpamēģina uz savas ādas.
Es jau neesmu piedzīvojusi to, ko mans tēls, bet man vajadzīga zināma emocionāla bagāža, lai varētu pieslēgties tām sajūtām. Ja savu tēlu nevaru saprast, tad meklēju, runāju ar cilvēkiem. TTT filmā es, piemēram, nevarēju iztēloties, kā tas būtu, ja man būtu brālis kaut kur pāri robežai, – nu kā man to iztēloties, man visi ir blakus! Kā saprast tās ilgas pēc viņa? Bet mana tēla Dzidras ilgas bija ļoti stipras un skaidras. Dzintars man ieteica aizbraukt uz Burtniekiem pie vienas dāmas, kuras ģimene pēc Otrā pasaules kara 33 gadus slēpa vācu karavīru. Viņa pastāstīja, kā tas bija, – kā viņa kā bērns auga kopā ar šo cilvēku, viņš būtībā viņu uzaudzināja, jo visi pārējie strādāja, – jā, pilnīgi neticams stāsts, – un vienā brīdī vienkārši tika atklāts, ka tas vācu karavīrs tur slēpjas, un viņu aizsūtīja uz Vāciju, kur viņam gandrīz nekā vairs nebija… Dāma, kas to stāstīja, ar asarām acīs teica: „Bet man viņš bija kā tētis! Onki, ļoti dārgs cilvēks, ģimenes loceklis, kas mani uzaudzinājis, un tad man viņu pēkšņi atņem!” Viņa gaidīja, kad beigsies Padomju Savienība un atkal varēs viņu satikt. Tā mēģināju saprast Dzidras stāstu.
Filmā Bērns savukārt bija sajūta, ka es nevaru īsti saprast bezbērnības problēmu. Režisore par šo tēmu rakstīja scenāriju jau gadiem. Mēs braucām pie pāriem, kuri stāstīja, kā viņi gadiem iet cauri vienkārši drausmīgiem līdzcilvēku komentāriem, visādiem neparastiem mēģinājumiem, visdīvainākajām procedūrām, un ne tikai tādām, kuras apstiprina tradicionālā medicīna. Tas izmisums ir neaprakstāms! Pirms tam es ar šo problēmu vispār nevarēju asociēties, bet pēc šīm sarunām un stāstiem, un pēc filmas, man liekas, es esmu arī kā cilvēks mazliet paaugusies. Šī tēma vairs neliekas kaut kāds starpgadījums, tu ievēro cilvēkus un saproti – arī viņiem ir šī problēma, tikai viņi par to nerunā. Jo tās nav ātras kokteiļsarunas; domāju, arī sabiedrība joprojām nezina, kā uz to skatīties un kā uz to reaģēt. Tādā veidā šī iedziļināšanās notika, un šīs ir man pirmās tik liela mēroga pieredzes kino, iespēja tiešām trenēties, darīt, iejusties.
…jo kino ir tik steidzīgs – nav to resursu, un viens no resursiem ir laiks.
Ļoti steidzīgs. Laiks un finanses, un viss kopā. Jo Latvijā – es gan varu spriest tikai pēc sevis – kinovide pārsvarā tomēr tiek pakārtota teātru grafikiem, kurus mums iedod trīs mēnešus, citreiz pat pusgadu uz priekšu. Tad – ko nu tu vari pa vidu iespiest, tas arī ir. Žēl, bet tikai ar kino Latvijā nav iespējams izdzīvot. Un metodes aktiermeistarība arī ir iespējama tikai ļoti specifiskos gadījumos.
Viena lieta ir, ka nav iespējams izdzīvot, bet otra – lai aktieris augtu un attīstītos, viņam tomēr regulāri jāstrādā, vai ne? - un tieši pie lomas sagatavošanas, nevis jau performēšanas. Un Latvijas apstākļos teātris ir vienīgā vieta, kur pie lomas var strādāt vairākus mēnešus. Filmēšanā ļoti bieži tam nav laika, tāpēc režisors paņem jau gatavu tēlu, zinot, ka šis aktieris to izdarīs, nebūs daudz jāmēģina.
Nu, es saprotu arī to režisora pusi – ja es strādātu piecus gadus pie idejas, lai vispār nonāktu līdz brīdim, kad var beidzot filmēt, es arī baidītos riskēt paņemt it kā zināmu vai labu aktieri, bet viņam pilnīgi netipiskā lomā. Nu, tāpēc, ka... ja nu nesanāk! Tad visa mana lielā iecere, visi mani pūliņi ir izgāzušies, jo es izvēlējos riskēt ar šo aktieri.
Atrast īsto aktieri lomai ir daļa no režisora profesionālajām prasmēm.
No savas profesijas viedokļa savukārt varu pateikt, ka es jau iepriekš zinu, apmēram kādu tēlu no manis prasīs – visticamāk, tēliem būs kaut kādas līdzīgas iezīmes. Man nav gadījušās daudzas uzdrīkstēšanās, kad režisors pamana un arī notic, ka ir taču arī citas īpašības šajā aktrisē.
Tev šovasar bija interesanta pieredze ar jauno režisori Annu Ansoni. Tas bija atšķirīgi?
Atšķirīgi bija tas, ka mēs filmējām uz lentes, un šis process ir citādāks – ne no aktieru, bet no procesa viedokļa. Nekad nebiju filmējusies uz lentes, un tas ir kolosāli. Pirmkārt, komanda bija savākta brīnišķīga, visi vairāk vai mazāk domubiedri – līdzīga vecuma, kopā studējuši, – cilvēki, kuriem darbs kopā ir tāds viņu skaistās dzīves pagarinājums. Pirmais filmēšanas posms bija kādā mājā Pierīgā. Es biju tā noskrējusies visu pēdējo gadu, vienkārši noskrējusies… Un tad pēkšņi man bija jāapstājas! Mēs lēnām izdomājam kadru. Tad lēnām uzliekam kadru. Tad vēl par to mazliet padomājam, tad pamēģinām. Un tikai tad pāris reizes nofilmējam.
Kinolente ir cita domāšana.
Jā, un es to ļoti izbaudīju. Mēģinājums bez stresa, ka tas jau tiek filmēts un var tikt izmantots.
Tas ir ļoti atbrīvojoši – ja mēģinu, es drīkstu izgāzties.
Protams, var būt arī otrādi – mēģinājums pēkšņi bijis ģeniāls, un to nevar atkārtot…. Jā, tas bija superīgs process., līdz šim netipiska pieredze. Es domāju, ka Anna ir ļoti talantīga. Man likās, viņi abi ar operatoru Mārtiņu Jurēvicu lasa viens otra domas, lieliska komanda.
Es arī redzu, ka šobrīd filmu nozarē ienāk jauni režisori un kino mainās ne tikai mākslinieciski un estētiski, bet arī kā režijas prakse – attiecības laukumā, attiecības ar aktieriem, ar grupu… Man liekas, daudz vairāk uzmanības tiek pievērsts ētikas lietām, arī grupas labsajūtai, darba apstākļiem, aktieru komfortam; kādreiz tā nebija. Vai tu jūti šīs pārmaiņas?
Jā, tās noteikti notiek. Un jā, es pēc saviem novērojumiem varu teikt, ka jaunākās paaudzes par to satraucas daudz vairāk nekā iepriekšējās.
Piemēram, nozarē jaunā profesija – intimitātes koordinators. Tev ir ar to gadījusies pieredze?
Jā, un man liekas, ka to vajag, tas ir superīgi, ļoti superīgi! Filmā Bērns bija intīmas ainas, jo mēs ar Raimondu Celmu spēlējam pāri, kas ir desmit gadus kopā un grib tikt pie bērniņa, un nevar tik intīmu lietu izstāstīt, neparādot to intīmi. Es esmu ģimenes cilvēks, man attiecības ar ģimeni ir svarīgas, un man arī ir svarīgi, lai, atnākot mājās no darba, nav sajūta, ka esmu bijusi kaut kādā netīrā pasākumā – gan fiziskā, gan morālā ziņā. Tas arī ir koordinatora darbs – pieskatīt, lai mums ir mēģinājumi, kuros tiek sarunāts, kur mēs drīkstam likt rokas, cik tālu ļaujam sev pieskarties, kuras robežas ļaujam pārkāpt, kuras nē, kā gribam saukt lietas – lai aktieri justos komfortabli. Tiek radīts protokols, kuru mēs ievērojam filmēšanas laukumā. Tas ir tik atbruņojoši! Pirmkārt, laika ekonomija uz laukuma – kamēr liek gaismas vai meklē, kur likt mikrofonu, man nav pa vidu visam jāmēģina, es atvainojos, seksa aina – tas būtu neērti un nepatīkami! Es saprotu, tā ir mana profesija, bet es joprojām esmu cilvēks – arī tad, kad esmu savā darbā.
Tāpēc ir superīgi, ka ir mēģinājumi ar intimitātes koordinatoru, kurš vispirms nomierina aktierus, izrunājas ar katru atsevišķi. Tad ir saruna ar režisoru un operatoru – ko viņi grib, kas ir vajadzīgs, kādas sajūtas, kāds kadrējums, un tā tālāk. Visbeidzot – koordinators ir arī filmēšanas laukumā un rūpējas par visu pušu labsajūtu; pateicoties viņam, laukumā pazūd nedrošība vai uztraukums par kaut kādām pilnīgi nevajadzīgām lietām.
Tev ir bijusi arī traumatiska pieredze filmēšanas laukumā?
Ne tāda, kur būtu vajadzējis intimitātes koordinatoru, bet ir bijusi, jā. Atceros, bija tāda aina Pilsētā pie upes, kur manai varonei Naigai notiek spontānais aborts. Tad tur skaņa nav vietā, tad kaut kas ar kameru notiek, tad kaut kas gaismai, tad skaņa tomēr jāliek citā vietā atkal... Un man tas spontānais aborts bija jāpārdzīvo kādas 20 reizes. Kaut kādu tehnisku apstākļu dēļ. Un katrā reizē es spiežu no sevis visus 100%... Te atkal ir tā kinolentes lieta – ja mēs mēģinātu divdesmit reizes, es nespēlētu katrreiz par 100%, neplēstu sevi. Atceros, Dāvis Suharevskis, kurš spēlēja Ansi, pēc tam pārdzīvoja – „Agnese, kāpēc tu ļauj sev to nodarīt?! Kas tā par profesiju?!” Tāda pieredze, es sabruku pēc tās ainas.
(Klusums.)
Vai es drīkstu kaut ko pajautāt tev?
Jā.
Tu pieminēji Vari Braslu, es atcerējos, ka kovida laikā bija tāds raidījums Aci pret aci, kur kāds jaunais sarunājas ar kādu gados vecāku kolēģi, un es arī viņam uzdevu šo jautājumu – vai tev ir bijusi tā sajūta, ka tu nezini, kāds ir tavs ceļš? Un ja tev ir bijusi tāda sajūta, tad – kā var cilvēks savā radošajā dzīvē palikt uzticīgs sev pašam?
Tu Braslam to jautāji?
Jautāju viņam, gribu arī tev. Vai tev ir bijusi tāda sajūta?
Godīgi sakot, es pavisam nesen, pirms pāris mēnešiem sapratu, ka dzīvē ir divas iespējas – vai nu tu realizē sevi un to, kāpēc tu vispār dzīvo, vai tu esi skaida, ko mētā dzīve un apstākļi.
(Te seko garāka privātas pieredzes saruna, kuru izlaidīsim.)
Bet es tev arī vēl vienu jautājumu uzdošu. Tu sākumā stāstīji, kā tev Dāvis Sīmanis pirmajā filmā visādus padomus deva, ko profesijā vajag vai nevajag darīt. Ja tev šodien būtu kādam jaunam aktierim jāpasaka būtiskākais, ko kino vajag ievērot, kas ir atšķirīgs no teātra, – ko tu teiktu?
To viegli pateikt, bet grūti izdarīt. Teātrī caur to, ka nav montāžas, aktieris ļoti bieži monologa vidū ir spiests sākt dziedāt, dejot vai pārvietoties dīvainās pozās. Teksts bieži vien kļūst par kaut ko tādu, kas ir otrajā vietā, jo sajūtu vai domu skatītājiem var nodot arī caur citiem līdzekļiem.
Bet kino, vismaz manā pieredzē, par saviem labākajiem dubliem es varu saukt tos, kuros man ir sajūta, ka es neko nespēlēju. Ka tā esmu es. Teksti, protams, nav mani, bet, tos runājot, man liekas, ka esmu pateikusi kaut ko ārkārtīgi godīgu.
