Attēliem, kas veidoti ar lielo mākslīgā intelekta attēlu ģenerēšanas platformu (Midjourney, Dall-E, Stabil Difussion u. c.) palīdzību, raksturīga noteikta veida estētika; Cīrihes universitātes digitālās kultūras un mākslu profesors, mediju teorētiķis Rolands Meijers (Roland Meyer) tai devis apzīmējumu „platformu reālisms”. Taču MI rīku vizualitāte ir tikai aisberga redzamā daļa. Šo rīku iedibinātāju, lielo tehnoloģiju firmu (Meta, Open AI, Twitter) domāšanas veidu raksturo autoritāra pieeja dažādu jautājumu risināšanai, vēlme dominēt visā pasaulē un uzņemties valsts funkcijas. Par MI attēlu estētikas saistību ar tehnofašismu runāsim šajā – otrajā Kino Rakstu publikācijā, kas veltīta MI jautājumiem. (Ņemot vērā, ka MI jomā attīstība notiek burtiski pa dienām, būtiski piefiksēt, ka saruna notika 2025. gada 15. jūnijā.)
Elīna Reitere: – Vakar lasīju ziņu, ka Disney un Universal esot iesūdzējuši tiesā Midjourney par plaģiātu, atsaucoties uz to, ka Midjourney izmanto tēlus no viņu filmām jaunu attēlu ģenerēšanai savā platformā. Tā kā tu katru dienu savā Blue Sky komentē dienas aktualitātes MI jomā, kāds ir tavs redzējums uz šo sūdzību?
Rolands Meijers: – Šis jautājums ir saistīts ar vismaz divām lietām – autortiesības un zīmola tiesības. Autortiesības vienmēr pieder darba autoram, taču Disney gadījumā varētu būt līdzīgi, kā tas bija ar Nintendo, kad kompānija kādus savu filmu tēlus (piemēram, Mickey Mouse) ir reģistrējusi kā preču zīmes, zīmolus. Ja Midjourney reproducē Disney intelektuālo īpašumu, tad tas ir problemātiski.
Es gan neesmu jurists, taču, kā es to redzu, te jānošķir divas fāzes – datu ievades (input) un izvades (output) līmenis. Vispirms ir jārunā par neatļautu mākslas darbu izmantošanu MI modeļu treniņa procesā. Tās juridiskās sūdzības, par kurām esmu labāk informēts, balstās pārmetumos MI kompānijām, ka platformu treniņa procesā notiek neatļauti tiesību pārkāpumi – balstoties citu intelektuālajā sniegumā, tiek radīts kas jauns, nevis vienkārši jau esoša mākslas darba kopija. Te mēs nonākam pie nākamā jautājumu loka – ja ar MI rīkiem tiek radīts jauns saturs, kurš ir tik līdzīgs oriģinālam, ka to nevar atšķirt, tad tas ir autortiesību pārkāpums. Te ir jānošķir, kad rezultāts ir plaģiāts, bet kad – pastišs, citāts vai apropriācija, kuriem mākslās ir gara vēsture, jo tie ir atļauti. Respektīvi, ir jāskatās, kurā posmā kurš par ko ir atbildīgs un attiecīgi ko pārkāpj.
Taču pamatu pamatā visām šim firmām ir ļoti nevērīga pieeja autortiesību jautājumam un tam, ciktāl kāda satura oriģinālajam autoram būtu tiesības pieprasīt, lai lielās MI platformas ievēro autortiesības. Šo savu uzskatu viņi arī ļoti aktīvi un agresīvi izplata medijos. Piemēram, viens no Midjourney dibinātājiem Deivids Holcs (David Holz) reiz teica – ja internetā savāc piecus miljonus attēlu, tad pārbaudīt katra attēla juridisko statusu praktiski nemaz nav reāli; tātad tādos lielos datu apjomos, kādi nepieciešami MI modeļiem, tiesības ievērot nav iespējams, un ja dažādu valstu valdības liks juridiskus šķēršļus MI attīstībai, tad tās stāsies ceļā progresam.
Ir tāda slavena intervija ar Semu Oltmenu – viņš ir Open AI direktors, šai kompānijai pieder Chat GPT. Intervētājs, TED konferenču direktors Kriss Andersons viņam demonstrēja ar MI ģenerētu attēlu, kas bija veidots Peanuts komiksu stilistikā, un uzdeva jautājumu, vai tā gadījumā nav intelektuālā īpašuma zādzība. Publika spontāni sāka aplaudēt šim jautājumam, bet pirmais, kā Sems Oltmens uz to reaģēja, bija viņa replika: „Varat aplaudēt, cik vien gribat. Izbaudiet! / You can clap about that all you want. Enjoy!”
Šādu attieksmi – man vienalga, ko jūs sakāt, mani tas neinteresē! – lielo platformu pārstāvji demonstrē aizvien uzskatāmāk,
savu darbību attaisnojot ar to, ka MI attīstība nozīmējot mācīšanos. Viņi pārstāv uzskatu, ka tas, kā MI platformas izmanto citu autoru radītos darbus, atbilstot t. s. fair use principam. Te jāmin arī martā publicētie Open AI priekšlikumi ASV valdībai, kur zem lozunga “Brīvība, lai mācītos / Freedom to Learn” tiek propagandēta nepieciešamība pēc ļoti vājām autortiesībām, lai mums visiem būtu „tiesības mācīties” un lai viņi varētu brīvi trenēt MI modeļus. Šajā gadījumā ļoti labi varēja novērot ASV valdības attieksmi pret šādu attīstību – maijā ASV Autortiesību dienests publicēja savu ļoti kritisko ziņojumu par iespēju savietot autortiesības ar MI tehnoloģiju nepieciešamībām, jo tā nebūtu savienojama ar fair use principu, un pāris dienas vēlāk Tramps atlaida no darba dienesta direktori Šīru Pērlmuteri. Arī Lielbritānija jau paziņojusi, ka mainīs savu autortiesību likumu, lai tas nosegtu arī tos izaicinājumus, ko rada MI modeļu treniņi. Šķiet, tā tas šobrīd funkcionē – tāds vieglums, kas raksturīgs autortiesību regulējumam attiecībā uz MI. Vispirms ļauj lielajām platformām darīt visu, un tikai tad, ja sāk rasties pretestība, valstis sāk domāt, kā rīkoties un kā to regulēt.
Šobrīd visā pasaulē tiesās iesniegts daudz sūdzību par autortiesību pārkāpumiem no MI puses, taču tās saskaras ar milzīgām ekonomiskajām interesēm. Ja sūdzību tiesā iesniedz komiksu autori, jo pārkāptas viņu tiesības, viņiem tomēr ir pārāk mazs svars, lai spētu ietekmēt lielos tirgus spēlētājus. Taču interesanti kļūst tad, kad saduras divu lielu un ietekmīgu firmu ekonomiskās intereses – kā šajā gadījumā ar Disney un Universal pret Midjourney. Šķiet, tā ir gan ASV, gan Lielbritānijas valdību politiskā nostāja – MI jautājumos atbalstīt lielo tirgus spēlētāju, nevis līdzšinējo autortiesību īpašnieku intereses. Ja skatāmies, kā pēdējo 20–30 gadu laikā attīstījies internets un kādas cīņas autortiesību jautājumos saistībā ar to tikušas izcīnītas – par mūzikas izmantošanu, filmu izplatīšanu –, šis ir ļoti interesants pagrieziens.
Tu pēti MI estētiku. Ciktāl tu tajā saskati ko jaunu un radošu?
Tie ir lieli filozofiski jautājumi, uz kuriem man tad būtu jāuzdod precizējoši pretjautājumi. Piemēram, kas attiecas uz radošuma komponenti mākslīgajā intelektā, – tas kā jēdziens nav nemaz tik jauns. Pētījumi uzrādījuši, ka kreativitāte kā jēdziens radies 50. gados, noteiktos apstākļos. Mūsu izpratne par to saistās ar radošo industriju definīcijām, autortiesību izpratni, ar idejām par to, kas vērtējams kā darbs un kas ir vērtība postindustriālajā sabiedrībā. Savukārt jautājums par to, vai ar MI radīta māksla vispār ir māksla, ir vēl cits jautājumu komplekts.
Vai ar MI rīkiem ir iespējams radīt ko jaunu un negaidītu? Protams, es teiktu, ka tas ir iespējams. Taču tas, kas ir iespējams, vienmēr balstās tajā, kāda sākotnējā informācija ir MI programmu rīcībā, kas tām tiek iebarots. Tas tad nosaka iespēju horizontu, kurš, starp citu, vienmēr ir šaurāks, nekā mēs pieņemam. Jo īpaši tas attiecas uz komerciālajām, lielajām MI platformām, kuras piedevām tiek optimizētas – ne jau tāpēc, lai radītu kaut ko oriģinālāku, jaunu un radošu, bet gan tāpēc, lai atbilstu noteiktām ekspektācijām. Vispirms jau – noteiktām gaidām attiecībā uz estētiku, kādas ir cilvēkiem, kuri abonē tādas platformas kā Midjourney. No tā izriet jautājums, kāda veida estētiku šādas platformas atbalsta. Šī estētika pamatā orientējas uz vizuālu saturu, kas būs īpaši efektīvs sociālajos medijos un ģenerēs īpaši daudz klikšķu – ir noteikti attēli, kas sociālajos medijos šķiet īpaši pievilcīgi, jo sevišķi, ja tos skatās mobilajos telefonos ar tajos iebūvētajiem, no aizmugures izgaismotajiem displejiem. Priekšroka tiek dota noteiktai krāsu gammai, ir noteikti principi, kā veidot kontrastu attēlā; noteiktas kompozicionālās izvēles, kuras uzskata par prioritārām, – piemēram, galvenais objekts vienmēr ir attēla centrā; tas ir stilistiskais mods, kurš svārstās starp fotogrāfisku un glezniecisku izpildījumu un tā elementiem. Īsumā viss šis pazīmju kopums raksturo to, ko apzīmē ar jēdzienu „AI slop” jeb „MI samazgas” – uz masu gaumi orientēti, lēti, ar MI rīkiem ražoti attēli.
Šīs estētikas veidošanā noteicošais ir tas, kā lielie MI modeļi tiek trenēti un optimēti, kāda informācija tiem bijusi ievadīta, turklāt tā jau iepriekš atlasīta, balstoties noteiktos gaumes spriedumos. MI modeļos tiek iebaroti attēli, kuri jau ir izvērtēti un sašķiroti, – tie jau kā izejmateriāls ir savākuši īpaši lielu klikšķu skaitu, tātad ir bijuši saistoši daudziem, taču grupa, uz kuras izvēlēm balstās MI modeļi, patiesībā ir ļoti šaura – baltie vīrieši Ziemeļamerikā. Viņu vizuālās preferences nosaka to, kādi attēli ir lielo, komerciālo MI platformu darbības pamatā, turklāt algoritmi šīs estētiskās preferences vēl tikai pastiprina.
Vai tas ir kas jauns vai kreatīvs? Drīzāk jāsecina, ka masveidīga šo rīku lietošana homogenizē sociālo tīklu vizuālo saturu.
Lielās MI kompānijas šāda veida estētiku rada un izplata ļoti apzināti un mērķtiecīgi. Un mēs jau te vēl nemaz neesam sākuši runāt par to, kā lielās MI platformas reproducē rasistiskus stereotipus, – izlauzties no šīs šaurās korsetes ir praktiski neiespējami, vismaz tad, ja lieto masu auditorijai domātās MI platformas.
Nezināju, ka attēli, kurus ievada MI platformās kā izejmateriālu, jau bijuši pirms tam sašķiroti un izvērtēti.
Jā, pastāv mīts, ka lielie MI modeļi tiek trenēti ar visu informāciju, kas atrodama internetā, bet tā nav taisnība. Pirmkārt, tiek atlasīti tikai tādi attēli, kuri kaut kādā veidā jau padarīti pieejami. Un otrkārt – tādi attēli, kuri jau tikuši vārdiski aprakstīti. Tam ir dažādi īpaši pilnvērtīgi avoti, piemēram, Pinterest, Wikipedia, Shopify lapas, kur objekts jau ticis nofotografēts un tam ar ALT funkciju pievienots vārdisks apraksts, „kas tas ir”. Tātad vizuāli-vārdiskā MI datu bāze balstās komerciālajā interneta kultūrā.
Pēc tam optimizēšanas procesu un treniņu rezultātā algoritmi iemācās izvēlēties īpaši pievilcīgus attēlus; tam ir speciālas datu kopas, kas tiek sašķirotas saskaņā ar noteiktām estētiskajām preferencēm un novērtējumiem. Šos novērtējumus ražo automātiski, taču tie jau nāk no konkrētiem avotiem, kur, piemēram, cilvēki internetā varbūt pat pirms daudziem gadiem vērtējuši kaut kādas fotogrāfijas, vai lietotāji Discord serverī savstarpēji vērtējuši MI ģenerētos attēlus. Mēs varam pieņemt kā pilnīgi drošu, ka komerciālās MI platformas vāc un izmanto datus par savu lietotāju uzvedību – kā mēs apejamies ar attēliem, kuros attēlos lietotājs ko iezūmo, ar kuriem attēliem viņš dalās tālāk… Šo informāciju tad var izmantot MI modeļu nākamās paaudzes attīstīšanai, lai saprastu, kas ir tas vidējais, kas patīk visiem.
Un tādējādi rodas tas "platformu reālisms", kuru tu esi konceptualizējis savās publikācijās? Reālisms mākslās vienmēr ir konceptuāli radīts, bet noteiktos laika periodos dažādās mākslas jomās ar to saprot atšķirīgas lietas. Kas raksturo MI platformu reālismu?
Ar jēdzienu „platformu reālisms” es apzīmēju attēlu kopumu, kas reprezentē noteiktu vizuālo priekšstatu par pasauli, un to radījušas lielās MI platformas, kopš kļuvuši pieejami milzīgi datu apjomi. Mani iedvesmas avoti ir Borisa Groisa tēzes par socālistisko reālismu, arī Jerga Kolberga eseja par neoliberālo reālismu mūsdienu fotomākslā.[1] MI ģenerētās bildes vienmēr ir komponētas no dažādiem avotiem un balstītas lielos attēla-teksta pāru datos. Raksturīga īpatnība – tās vienmēr vizualizē kādu konkrētu konceptu. Savā ziņā ar MI radītie attēli funkcionē kā attēlu bankas (stock photography) – piemēram, tai nav jābūt vienas konkrētas ģimenes fotogrāfijai, attēlam vienkārši jāatbilst mūsu priekšstatiem par ģimeni. Un šīs idejas pirms tam tikušas verbalizētas – ar MI ģenerētie attēli vienmēr ir kādu iepriekš vārdiski formulētu konceptu, ideju vizualizācijas. Ja labi padomā, kādi pēdējā laikā bijuši visveiksmīgākie ar MI radītie attēli, ar kuriem savos sociālajos tīklos dalījušies visi, tad tie vienmēr bijuši attēli, kurus ir viegli nolasīt, jo tie balstās ļoti viegli saprotamos konceptos – piemēram, pāvests Balenciaga mētelī vai tas, kā apcietina Donaldu Trampu. Jo MI platformu rakstiskajām uzvednēm ir noteikta struktūra, un attēls vizualizē to, kas atbilst mūsu gaidām. Kā rakstījis Antonio Somaini – MI ir simbioze starp visu vārdos pasakāmo un visu vizualizējamo, taču tas balstās tajā, ko iespējams verbalizēt. No attēlu teorijas viedokļa tā, protams, ir ārkārtīgi interesanta valodisko un vizuālo elementu mijiedarbība. MI attēlu uzdevums ir atbilst tam, ko mēs sagaidām – ka, ievadot aplikācijā noteiktus jēdzienus rakstisko uzvedņu formā, tiks radīts attēls, kurš atbildīs mūsu priekšstatiem par šiem vārdiem un jēdzieniem.
„Platformu reālisms” ir tāda realitāte, kura vienmēr vispirms tikusi aprakstīta, kurai ir piekārtoti leibeļi, un tā rada attēlus ar ļoti augstu saprašanas potenciālu.
Jēdziens „reālisms” te tiek lietots ar zināmu ironijas pieskaņu,
taču jaunradītajiem attēliem ir jābūt ticamiem. Rīki arī tiek trenēti un uzlaboti tā, lai izskaustu neticamo vai kļūdas – piemēram, rokas ar sešiem pirkstiem.
Lai gan MI attēli ir valodā balstītas fantāzijas pasaules, taču vienlaikus tos izmanto, lai vizualizētu notikumus, kas nav notikuši. Atcerēsimies gada sākumā plašu rezonansi guvušo attēlu ar degošu zīmi Hollywood – tā bija kombinācija, kurai uzvednē tā arī tika prasīts, radīt „degošu Holivudu”. Taču šis attēls, lai gan bija ar MI palīdzību radīts viltojums, mūsu apziņā atbilst tam, ko iedomājamies, ja dienas ziņās dzirdam, ka deg Losandželosa, – un tas, kā zināms, patiesi notika šāgada sākumā. Tieši tāpēc cilvēki ar to tik daudz dalījās. Tas pats notika jūnijā ar MI viltotiem attēliem par protestiem Losandželosā; tiem gan bija vēl arī propagandistiski mērķi – demonstrēt, ka notiek nekontrolēti masu protesti, kaut arī tas neatbilda patiesībai. Taču tā to gribēja inscenēt Donalds Tramps, un šādus attēlus var ļoti viegli un ātri radīt, jo šādas situācijas ir viegli aprakstīt.
Tas nozīmē, ka pirms attēla vispirms vienmēr ir koncepts, ideja? Tātad politiskās un ideoloģiskās implikācijas, ko varam saskatīt ar MI ģenerētajos attēlos, ir klāt jau no paša sākuma?
Jā. Tāpēc MI attēlus ir tik viegli izmantot propagandistiskiem mērķiem, jo tos ir viegli aprakstīt, un ar apraksta palīdzību jebkuru priekšstatu par realitāti var pārvērst attēlā. Viens no maniem mīļākajiem piemēriem par Vāciju ir ar MI radīti attēli, kuriem ticis dots uzdevums vizualizēt, no kā cilvēki baidās vācu Ziemassvētku tirdziņos. Šādu attēlu realitātē nav, bet ir sabiedrībā valdošā sajūta, kuru var ātri pārvērst ar MI radītos attēlos. Un Midjourney darbinieki to arī atzīst – šādi rīki ir domāti tam, lai radītu attēlus, kādu īstenībā nav. Teiksim, visi vācu Ziemassvētku tirdziņu attēli, ar kuriem cilvēki priecīgi dalās savos sociālajos medijos, ir omulīgi un jauki. Bet tam pretī ir ar Midjourney radītie attēli, kas rāda vācu Ziemassvētku tirdziņus, apjoztus ar dzeloņdrātīm – tātad rakstiskajā ievadnē bijuši kombinēti tādi vārdi kā „Ziemassvētku tirdziņš” un „bailes”.
Jā, propaganda vienmēr šādi funkcionējusi, tādi attēli ir radīti, bet jaunums tagad – lai radītu viltotus attēlus propagandistisku mērķu sasniegšanai, vairs nav jāpieliek pilnīgi nekādas pūles; tādus attēlus var radīt pilnīgi ikviens – tam vairs nav nepieciešams milzīgs apkalpojošais aparāts un nauda. Rada visi un, ja īpaši palaimējas, tad ar tevis radīto MI attēlu savos sociālajos tīklos padalīsies arī Vašingtonas Baltais nams un Donalds Tramps.
Pastāv arī sabiedrības spiediens lietot mākslīgo intelektu, bet kā būtu iespējams lietot to kritiski? Ir skaidrs, ka izbēgt mēs no tā nekādi nespēsim, tomēr jāsaprot, kā katrs no mums grib un var izmantot MI savām vajadzībām. Man šajā ziņā traucē ideoloģiskais uzstādījums, kurš diktē, ka vienmēr jālēkā līdzi visjaunākajām tendencēm, citādi tu esi vecmodīgs un paliksi vecajā gadsimtā.
Jā, attiecībā uz šo uzstādījumu es pats šobrīd cīnos ar sevi. Domāju, ka šādā situācijā esam visi, kas strādājam gan universitātēs, gan medijos, – šie ir mūsu jaunie darba apstākļi, un mums jāiemāca studentiem, kā tajos darboties. Bet man vēl nav skaidras atbildes.
Domāju, ka tas, kas šobrīd visur tiek sludināts – ka ģeneratīvs MI visu izmainīs un tas ir progress, kuru nevar un nedrīkst pavērst atpakaļ –, ir ideoloģisks uzstādījums. Tāpat uzmanīgi būtu jāvērtē tehnikas attīstības lineārais naratīvs, ko pārstāv šāds uzstādījums, – ka šī ir nākamā attīstības fāze, kuru nedrīkst kritizēt, bet gan tikai tādā vai citādā formā tai jāpielāgojas. Man tas šķiet bīstams vēstījums, tāpēc viendimensionālam progresa naratīvam vajag stāties pretī.
Mākslīgā intelekta jēdziens, kaut dažādos laikos ir nozīmējis dažādas lietas un arī tagad vēl apzīmē atšķirīgas lietas, patiesībā ir jau septiņdesmit gadus vecs.
Taču lielie, komerciālie MI modeļi nav tikai politiski neitrāli darbarīki. Tie ir iespējami tikai tad, ja milzu apjomos piesavinās cilvēku radošās izpausmes un darbus, tos vienlaicīgi padarot bezvērtīgus; tāpat komerciālajām MI platformām raksturīga lielo datu ieguve, kura balstās digitālo datu ekstraktīvismā[2]; šeit parādās arī „novērošanas kapitālisms”[3]. Tas viss notiek, izmantojot milzīgus dabas resursus, turklāt ir saistīts ar ievērojamu varas koncentrāciju dažu lielo superfirmu rokās. Tādas firmas kā Open AI, Meta vai Maska X ar savām MI platformām kā ChatGPT, Grok un citām var kļūt par vadošajām pasaulē tikai tad, ja tās atbalsta politika, jo īpaši autoritāra valsts politika. Domāju, mums jāskatās, vai un kādas formas ir iespējamas, lai tam pretotos – piemēram, izmantojot MI modeļus, kas funkcionē lokālāk, ar mazāku enerģijas patēriņu un respektējot radošo cilvēku devumu. Tā progresa ideja, kuru mums šobrīd mēģina pārdot lielo MI platformu īpašnieki, man šķiet ļoti bīstama, un politikas uzdevums ir to risināt un stāties pretī. Taču man pašam šobrīd nav priekšstata, kā tas būtu izdarāms. Arī tāpēc, ka MI attīstība un adaptācija notiek tik milzīgos tempos – mēs praktiski tiekam vienkārši konfrontēti ar jau esošiem faktiem. Mazliet rodas sajūta, ka mēs cīnāmies jau zaudētā kaujā.
Vai tu arī piekrīti tam, par kuru aizvien skaļāk runā pēdējos mēnešos, ka lielās MI platformas ir tehnofašima izpausme? Jo arī fašisms ir jēdziens, kuru dažādos laikos sapratuši dažādi.
Man šķiet, šis jēdziens ļoti labi apraksta to, ko mēs redzam – jo big tech un uzņēmumus, kas stāv aiz lielajām MI platformām, raksturo autoritāra politika un vēlme dominēt globāli. Viņu uzvedības modeļos atbalsojas dažādu vēsturisko fašismu iezīmes. Tas vispirms sākas ar milzu nevērību pret pārējiem – signālvārds te ir ekstraktīvisma praksēs balstīti biznesa modeļi un veids, kā tiem nodrošina dominanci globālajā tirgū. Ideoloģiskā ziņā vairāki no MI scēnas varoņiem (piemēram, Īlons Masks un Pīters Tīls[4]) ir tuvi dažādiem tehnofašistiskiem projektiem šī vārda šaurākajā izpratnē kā network states[5]. To raksturo ekstrēmā libertārisma[6] domāšanas modelis, kur indivīda brīvību neierobežotu nekādas valsts varas un demokrātiskā sabiedrībā akceptētas pilsoņu līdzdalības izpausmes; viņi atbalsta nekontrolētu biotehnoloģiju un kriptovalūtas izmantojumu, tāpat arī ideju, ka korporāciju vadītāji noteiktās teritorijās valdītu kā monarhi.
Lielo MI firmu izplatītajos naratīvos, ka MI darbību ir iespējams attīstīt kā valdības formu, var saskatīt fašistiskus momentus. Tāpat tajā, kā šie firmu vadītāji sevi inscenē, atsaucoties uz Romas imperatoriem, uz pseidopriekšstatiem par antīko kultūru vai pseidoviduslaikiem, miksējot to ar radikāli patriarhāliem vai rasistiskiem priekšstatiem par sabiedrību – tas estētiski ir tuvu fašismam.
Te apvienojas dažādas attīstības līnijas, un ne visas no tām līdz šim tikušas analītiski skaidrotas, taču arī ar to, kas jau pētīts, ir pilnīgi pietiekami, lai liktu saklausīt trauksmes zvanus. Jo tās ir globālas firmas, kuras jau pārņēmušas vai ir gatavas pārņemt uzdevumus, kuri būtu jāveic valstij; tās arī savus MI biznesa modeļus spēj uzturēt un pelnīt tikai tad, ja valstis ar politiskiem lēmumiem tās atbalsta.
Lai cik aktīvi ģeneratīvo MI izmanto radošajās industrijās – videospēļu ražošanā, kino veidošanā u. c. –, labi zināms, ka visplašākais darbības lauks tam ir militārajā jomā.
Un tehniskajai attīstībai ir iespējams mobilizēt lielu valsts finansiālo atbalstu. Mēs šobrīd redzam, ka tiek no jauna pārdalīta vara starp valstīm un lielajiem tehnikas koncerniem, kuru rokās koncentrējas aizvien lielāks spēks. Saukt to par tehnofašismu, man šķiet, ir ļoti piemērots apzīmējums.
Par kinotehnikas attīstības līknes sakarībām ar militārās rūpniecības attīstību rakstīja jau Pauls Virilio 70. gados. Ja redzam, kā filmu estētika mainījusies, piemēram, pateicoties droniem, kas radās kā militāra tehnoloģija, tad mums varbūt būtu vairāk jārunā par to, kā militārā rūpniecība cauri gadu desmitiem ir ietekmējusi kino estētiku. Tas mani vedina jautāt, vai tu redzi mākslinieciskas stratēģijas, kā var lietot citus MI modeļus, lai tam pretotos?
Nam Džun Paiks reiz esot teicis: “Es izmantoju tehnoloģijas, lai varētu tās labāk ienīst. / I use technology to hate it better”. Tāpat mākslinieks un MI teorētiķis Ēriks Salvadžio (Eryk Salvaggio) nesenā lekcijā Cīrihes universitātē norādīja – arī māksliniekiem ir jāapzinās, kā strādā šīs tehnoloģijas, lai labāk saprastu, kāpēc tās nedrīkst izmantot un kāpēc pret tām jāvēršas. Māksla te var sniegt lielu ieguldījumu, lai kritiski izvērtētu, kas ir MI un ko tas spēj. Kritiski un analītiski pieiet šai parādībai mākslas praksēs ir ļoti svarīgi.
21. gs. pirmajā desmitgadē ar sākotnējiem ģeneratīvajiem MI modeļiem (piemēram, GEN) bija daudz vairāk iespēju, lai mākslinieki mašīnmācīšanos MI izmantotu lokāli un autonomi, nebūdami tieši saistīti ar lielajām MI platformām un to komercializēto estētiku un black box principu.[7] Ar tagadējiem MI modeļiem tas ir daudz grūtāk, bet izstāde Parīzē (Kino Rakstos par šo izstādi runā Alise Zariņa intervijā ar izstādes kuratoru Antonio Somaini ŠEIT) demonstrē dažādās iespējas, kā mākslinieki var to izmantot savā darbā.
Vienmēr tiek uzsvērts, ka mums kritiski jāizturas pret jautājumiem, kas saistīti ar MI. Bet kā iespējams ar kritisku skatu pētīt MI, kā attīstīt kritisku MI teoriju, ja pati attīstība notiek tik ārkārtīgi strauji? Analītiskai kritikai taču, kā vienmēr tiek uzsvērts, svarīga ir laika distance no notikumiem, lai labāk saskatītu sakarības un attīstības līnijas. Vai ir nepieciešama kāda citāda attieksme no pētnieku puses?
Man šķiet, teorijas veidošana par MI arī notiek daudz ātrākā tempā, nekā par citiem jautājumiem. Bet pamatā domāju, ka, attīstot kritisko MI teoriju, vajadzētu tomēr strādāt dažādās temporalitātēs. Ir notikumi, uz kuriem var reaģēt tagad un uzreiz, – to es arī daru, komentējot uzreiz savā Blue Sky kontā – , bet vienlaicīgi var skatīties uz notikumiem ar distanci. Un, kā savās jaunākajās publikācijās no mediju zinātnes skatpunkta apraksta Antonio Somaini, Fabians Oferts, Leonardo Impets un Joana Razilska, ir lietas, kas nemaz nav tik jaunas vai arī stabili turpinās no senākas pagātnes, bet ietekmē mūs šeit un tagad. Ir tehnoloģijas, kuras ienāk tirgū un tiek popularizētas kā jaunas un nebijušas, bet patiesībā tās balstās trajektorijās un vēsturiskās attīstības fāzēs, kuras zinātnieki var rekonstruēt; šīm lietām ir dažāda ilguma vēsturiskā tradīcija.
Es savukārt, nākot no kultūras vēstures, mēģinu MI attīstību historizēt mediju un kultūrtehnikas vēstures attīstības kopainā, jo ir parādības, kuras vēl nav MI, taču ar savu struktūru jau tam līdzinās. Ir analogi fenomeni, kuri palīdz izskaidrot lietas, kas notiek tagad ar MI. Piemēram, kādas ir ar MI ģenerēto attēlu attiecības ar attēlu bankām un vispār ģenērisko vizualitāti? Tā mēs varam citādāk paskatīties arī uz līdzšinējo fotomākslas un kinomākslas historiogrāfiju. Mani pašu šajā sakarā vēl vairāk interesētu animācijas kino vēsture, jo ar MI radītās filmas balstās animācijas tehnikās; būtu jāanalizē, kādas sintētiskās telpas tās rada, kā darbojas kamera, jo te nav ne 3D uzņemšanas laukuma, ne virtuālās kameras, ar kuru strādāt, bet gan attēlu rindas, kuras rada telpiskuma sajūtu. Būtu jāpēta tuvāk, kā tas notiek, un tas ir saistīts ne tikai ar animācijas, bet arī ar videospēļu vēsturi. Tad mēs labāk ieraudzītu, kas aktuālo MI videotehnoloģiju attīstībā patiesi ir jauns, bet kas nebūt tāds nav.
Mēs visu laiku runājam par lielajiem komerciālajiem modeļiem; tie ir amerikāņu modeļi, kurus mums mēģina pasniegt kā universālus, uzspiežot arī amerikāņu diskursīvo telpu, un es to izjūtu kā kolonizāciju – gan vizualitātes, gan diskursa līmenī. Viens no lielo MI firmu šefiem nesen ar milzu sajūsmu paziņoja, ka „drīzumā mēs kolonizēsim Visumu”, bet man kā mazas valsts pārstāvei pilnībā pietiek ar to vizualitātes kolonizāciju, ko es redzu jau tagad. Vai vizuālās kolonizācijas diskurss tagad nebūtu jāuztver kaut kā citādāk?
Tā ir būtiska piezīme, jo kolonizācija parādās jau valodas līmenī. MI modeļi – attēlu ģeneratori – ir attēla un teksta pāris, kas balstās valodiski formatētā attēlu vidē. Un ne tikai attēli, ko izmanto MI, balstās amerikāņu priekšstatos, bet arī teksti, ar kuriem šos priekšmetus apraksta, vienmēr ir angļu valodā – tas ir standarts, bet tas ietver gan noteiktus priekšstatus par lietām, gan noteiktas ideologēmas un pasaules skatījumu. Tas nāk no angļu valodas, viss pārējais ir tikai pakārtots tulkojums. To ļoti labi var novērot lielajos valodu modeļos –
pat, ja teksts tulkots uz kādu citu valodu, arī tulkojumā savā ziņā spokojas angļu valoda un amerikāņu priekšstati.
Latenti to var ieraudzīt arī attēlu ģeneratoros, nemaz nerunājot par to, ka tie optimēti saskaņā ar amerikāņu priekšstatiem.
Kultūras imperiālisma jautājums MI kontekstā ir ļoti svarīgs, un te jāmin Ķīna, kura šobrīd liek pretī savas MI platformas. Šo platformu izmantošanai priekšroku dod ASV labējie politiskie spēki, jo Ķīnas MI modeļiem, piemēram, nav nekādu ierobežojumu attiecībā uz dzīvu personu attēlu izmantojumu – ASV MI platformas neļauj izmantot ASV politiķu attēlus, bet Ķīnas MI modeļi to ļauj.
Skaidrs, ka nākotnē mūs sagaida kultūras homogenizācija, un mazām kultūrām tas būs vēl jo sāpīgāk, jo MI attēlu ģenerēšana nozīmē ne tikai ekonomiskās varas koncentrāciju, bet arī kultūras redzamības koncentrāciju. Respektīvi – viss, kas neatbilst iespējai to reproducēt masveidīgi, kļūs aizvien mazāk redzams.
Saruna būtu jānoslēdz uz kādas pozitīvākas nots… Nesen lasīju FB, ka Lībiešu institūts noslēdzis vienošanos ar Meta – institūts kļūst par partneri Meta Valodu tehnoloģiju programmā. Saskaņā ar institūta izplatīto informāciju, tas paredz datu, zināšanu un tehnoloģiju apmaiņu, lai veicinātu valodu tehnoloģiju attīstību pamatiedzīvotāju un apdraudētajās valodās.
Jā, taču šī pieeja nav pretrunā ar koloniālo domāšanas matrici – arī 19. gs. koloniālisma izpausmēm raksturīga bija vēlme saglabāt to, kas eiropiešu ekspansīvās politikas rezultātā jau bija apdraudēts. Varbūt šis projekts ir kas līdzīgs. Vai vismaz – tāda veida projekti neizmaina pilnīgi neko šādu kompāniju funkcionēšanas un MI attīstīšanas modeļos, kas balstās datu kolonizēšanā un ekstraktīvismā.
Rolanda Meijera ikdienas komentāriem par aktuālajām MI platformu attīstības tendencēm var sekot viņa Blue Sky kontā @bildoperationen.bsky.social
