Ar kinopilsētā „Cinevilla” ierīkoto izstādi „KinoMāksla. Milbrets+Matīss” radies iemesls atsaukt atmiņā nozīmīgu pavērsienu Latvijas kinomākslinieku profesionālajā attīstībā – paaudzi, kas nacionālajā kino sāka strādāt līdz ar 21. gadsimta sākumu un desmit gadus vēlāk jau bija sasnieguši ievērojamas virsotnes. 2010. gadā žurnāls Kino Raksti aicināja uz interviju trīs ļoti atšķirīgus, bet tolaik kopīgā darbā satikušos kinomāksliniekus – Zanes Balčus vadītajā sarunā piedalās Mārtiņš Milbrets, Neils Matīss un Jurģis Krāsons.
Redakcijas ievads – vēsturiskais fons
Žurnāls Kino Raksti šo sarunu ar kinomāksliniekiem rosināja sarežģītā pārmaiņu laikā – pasaule vēl cīnījās ar globālās ekonomiskās krīzes sekām un Latvijas filmu nozare mocījās līdzi, mēģinot iztikt ar radikāli samazinātu finansējumu, kas atstāja graujošu iespaidu, visvairāk uz pilnmetrāžas spēlfilmu ražošanu. Tomēr tieši šajā laikā radošu briedumu bija sasnieguši trīs ļoti dažādi kinomākslinieki ar ievērojamu pieredzes kapitālu, un šai jaudai bija jāatrod iespējas realizēties arī turpmāk. Cerīgas iespējas solīja tieši tolaik uzsāktā Latvijas kinoproducentu cīņa par valsts atbalstu „servisa darbiem” – ārvalstu filmu projektiem, kas varētu filmēt Latvijā un nodarbināt vietējos kinoprofesionāļus –, šī iniciatīva ar laiku realizējās kā Rīgas Filmu fonda dibināšana un no 2013. gada arī valsts mēroga līdzfinansējums ārvalstu projektiem.
Trīs šajā sarunā intervētie un tobrīd kopā strādājošie kinomākslinieki ienākuši filmu nozarē pa diezgan dažādiem ceļiem. Hronoloģiski pirmais savulaik filmēšanas laukumā nonāca Neils Matīss (1969–2014), kinomākslinieku dēls, kurš jau 1987. gadā pēc Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas absolvēšanas sāka strādāt par mākslinieka Andra Merkmaņa asistentu vēsturiskajā daudzsēriju filmā Vecā jūrnieku ligzda (1989), klasisko „kinostudijas pieredzi” krājis arī kā mākslinieka Vasilija Masa asistents filmā Depresija (1991) un viens no inscenētājiem Masa filmā Zirneklis (1992); nozīmīgu pieredzi ieguvis kā mākslinieces Ievas Romanovas asistents 90. gadu „lielfilmā” Likteņdzirnas (1997).
90. gadu sākumā ar kino saistījās arī Mārtiņš Milbrets (1965–2019), absolvējis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu (1984) un Tallinas mākslas institūtu (1988), savu sākotnējo metālmākslinieka izglītību licis lietā, veidojot rotas leģendārajam rokoperas Lāčplēsis uzvedumam (1988) un turpinājis darbu kā scenogrāfs. 1991. gadā Mārtiņš Milbrets ir mākslinieks Aigara Graubas koncertfilmai Rokenrols Baltijā, abu sadarbība turpinās arī Graubas pirmajā pilnmetrāžas spēlfilmā Drosme nogalināt (1993), un jau nākamajā Graubas spēlfilmā Baiga vasara (2000) māksliniekam Milbretam palīgos piešķirts pieredzējušais asistents Matīss – ar šo filmu sākas vēlāk nešķiramā tandēma sadarbība, kas turpinās filmās Rīgas sargi (2007), Rūdolfa mantojums (2010) un Sapņu komanda 1935 (2012).
Šajā laikā Latvijas filmu nozarē ienāk arī Jurģis Krāsons (1970, sakritības pēc – Neila Matīsa klasesbiedrs rozentāļos), kurš pa to laiku izstudējis Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības nodaļā (1989–1994) un izvērsis enerģisku radošu darbību dažādos medijos un mākslās, bet 1999. gadā vienlaikus uz ekrāniem iznāk pat vairākas filmas, kuru mākslinieks ir Jurģis Krāsons – Askolda Saulīša spēles īsfilma Tristans un Izolde (studijas F.O.R.M.A. producētajā kopražojumā Trīs stāsti par…) un animācijas filma Clara un Rubinšteins, tūlīt seko arī Unas Celmas pilnmetrāžas spēlfilma Seko man un Latvijas puses mākslinieka darbs režisora Jāņa Vingra organizētajos starptautiskajos projektos – Vernera Hercoga un Mikas Kaurismeki filmās, kuras 2000. gadu sākumā daļēji filmētas Latvijā. 2004. gadā sākas Jurģa Krāsona sadarbība ar režisori Lailu Pakalniņu, līdz šai Kino Rakstu sarunai viņš jau saņēmis Lielo Kristapu par mākslinieka darbu Pakalniņas filmā Ķīlnieks (un vairākas nominācijas par citiem kinodarbiem), kopā ar Lailu Pakalniņu strādājis arī filmā Picas (2012) un visās četrās īsfilmās no cikla Elementi (2006–2009), bet ar savu animācijas īsfilmu Norīt krupi nonācis pat Kannu kinofestivāla īsfilmu konkursā (2010).
Tātad skaidrs – Kino Rakstu sarunas laikā šie trīs profesionāļi kopā ar saviem „mākslas departamentiem” ir jaudīgākais spēks Latvijas kinomākslinieku vidē, pirmā „jauno laiku” paaudze ar pieredzi, prasmēm un vērienu.
Šajā pavasarī Latvijā filmēja divas ārvalstu kompānijas: vācu kompānija Die Film Gmbh uzņēma epizodes filmai Das Blaue vom Himmel, kuras darbība norisinās Rīgā 20. gs. 40. gadu sākumā un barikāžu laikā 1991. gadā; savukārt Japānas sabiedriskā televīzija NHK seriālam Mākoņi pār pakalnu / A Cloud above the Slope Ādažu poligonā un kinopilsētā Slampē inscenēja Krievijas-Japānas kara fragmentu ar uzbrukumu Portartūras ostai, rekonstruējot 20. gadsimta sākuma notikumus. Abu projektu tapšanā piedalījās latviešu filmu mākslinieki – Jurģis Krāsons, Mārtiņš Milbrets un Neils Matīss. Das Blaue vom Himmel uzņemšana norisinājās Rīgā, bet seriāla Mākoņi pār pakalnu filmēšanai mākslinieki bija piesaistīti arī Francijā un Igaunijā filmētajām epizodēm.
Starpvalstu kinoprojektu ienākšana, ko turpmāk stimulēs arī Rīgas Filmu fonda darbība, Latvijai ir pozitīva parādība, jo ļauj realizēt mūsu mākslinieku radošo potenciālu, veicina kopdarbību un pierāda, ka mēs, nebūdama kinoindustrijas lielvalsts, tomēr šajā kinoprofesijā uzrādām augstu kvalitāti.
Jurģis Krāsons: – Mūsu satikšanās notika tajā rudenī, kad bija skaidrs, ka filmu nozarei griež nost finansējumu. Darbošanās kopā bija vienīgais veids, kā uzturēt profesiju dzīvu. Ja mēs katrs par sevi kaut ko par pāris latiem mēģinātu darīt – vai kinematogrāfam tas ir vajadzīgs? Tad mēs satikāmies ar ideju, ka mēģināsim piesaistīt ārvalstu projektus. Tagad tas ļoti veiksmīgi ir izgājis cauri Rīgas Domei, ritenis ir sācis griezties.
Zane Balčus: – Kā japāņu projekts Mākoņi pār pakalnu nonāca Latvijā?
Mārtiņš Milbrets: – Es domāju, tam pamats bija kinopilsēta Cinevillage, šis objekts iemeta pirmo āķi japāņu lūpā. Pēc tam tika risinātas pārējās lietas, kas viņiem bija saistošas Latvijā – iespēja spridzināt un darboties poligonā, filmēšanai izmantot muižas un vēl visādas lietas. Savukārt vāciešus piesaistīja Vecpilsēta.
Es domāju, Latvija ir pietiekami interesanta zeme filmēšanai. Nu jā, mēs neesam Holivuda ar klimatu, kur var filmēt gandrīz visu gadu, bet tai pašā laikā mums ir brīnišķīgi paviljoni. Man šķiet – tie, kas pie mums filmē un redz, kā mūsu puiši raujas, saprot, ka mēs varam izdarīt jebko. Un tas nostrādā. Bet mums pašiem būs arī jāpacenšas, jo neviens uz paplātes neko neatnes.
Jūs nesen esat atgriezušies no Dižonas, kur pēc Latvijas turpinājās Mākoņi pār pakalnu uzņemšana. Kāds bija darba cēliens Dižonā?
Jurģis: – Nu ļoti labs. Pirmajā dienā Mārtiņš gandrīz nositās...
Mārtiņš: – Otrajā dienā!
Jurģis: – Tad mēs visu dienu pavadījām hospitālī. Es fotografēju magnolijas un ābeļu ziedus, kamēr Mārtiņš gulēja uz operāciju galda un runājās franciski.
Mārtiņš: – Fantastiski, ka mums ar Jurģi un mūsu kolēģiem bija iespējams pastrādāt kopā un visu dabūt gatavu bez šausmīga stresa, turklāt dievs mūs priecēja ar labu laiku. Varētu teikt, ka viss ir beidzies ar plusa zīmi.
Jurģis: – Mēs Dižonas fortā uzvilkām Latvijas karogu! Blakus fortam ir tornis, kas atgādina konstrukciju no Kin-dza-dza, un Mārtiņš vienu vakaru uz to skatījās – eh, kā vajadzētu tur karogu uzvilkt! Priekšpēdējā dienā mēs to atcerējāmies. Aizbraucām uz veikalu un nopirkām divguļamo palagu, pārgriezām uz pusēm – puse mūsējā, otra puse japāņiem. Nokrāsojām vajadzīgajā krāsā, tad pielikām striķi, ar drātītēm notinām, lai vējš nesaplēš. Tad es gāju pie forta priekšnieka, pie vecā Pjēra, un viņam jautāju – re ku, vai mēs varam uzvilkt karogu tur tai kātā? Viņš prasa – japāņu? – Nē, latviešu! – Un viņš tā smaidīgi: “Oui!”
Pēc tam bija otrā sērija, kad mēs novedām japāņu mākslinieku līdz histēriskai raudāšanai. Iedevām otru palaga pusi japāņiem, Mārtiņš kādu stundu ar viņiem ņēmās, mācot, kā pareizi taisīt trafaretu. Kad fortā uzvilka japāņu karogu, viņu nometnē iestājās tādi asaru plūdi, ka mēs bijām ļoti lepni par to. Tā kā šis ir japāņu projekts, es jautāju, vai nevajadzētu to japāņu karogu vilkt augstāk par mūsējo, bet japāņi saka – ne, ne, ne! Tā ka latviešu karogs plīvoja visaugstāk!
Kā izpaužas jūsu – trīs mākslinieku - sadarbība?
Mārtiņš: – Vienkārši esam trīs dažādas personības. Savienība labā nozīmē ir pozitīva, ja tā strādā. Ja ir liela mēroga projekti un runa ir par tādu kinopilsētu, tad jau to vairs nav iespējams vienam cilvēkam izdarīt. Kurš ir galvenais, kurš asistents – tā ir mūsu iekšējā lieta. Bet mēs zinām, ka varam paļauties viens uz otru, šis pulkstentiņš vienkārši tikšķ, un tikšķ pareizi, kas ir pats svarīgākais.
Jurģis: – Mums nav nekādu problēmu taisīt interjerus vai citas uzbūves pēc Neila skicēm. Viņš, piemēram, neuztaisa vagona interjeru krāsās, un mums paliek vieta, kur izpausties!
Neil, ko tieši tu darīji pie japāņu projekta? Vairāk strādāji projekta sagatavošanas posmā?
Neils Matīss: – Tā iznāk. No mums trijiem man visilgāk ir nācies saskarties ar kino, par mākslinieka asistentu sāku strādāt jau 1987. gadā, varbūt tāpēc man šobrīd gribas mazliet attālināties tieši no paša filmēšanas procesa. Man labāk patīk tā lēni, ilgi un rūpīgi pasēdēt un kaut ko izdomāt, nevis censties noorganizēt realizāciju un būt klāt filmēšanas procesā. Iespējams, ka tas ir mīnuss, bet pēdējā laikā mani uz to ļoti velk. Diemžēl Latvijā vajadzība pēc tādas ilgstošas sagatavošanās un pārdomāšanas nav bieža, jo parasti to neatļauj ne līdzekļi, ne laiks. Japāņu filma un Rīgas sargi patiesībā ir izņēmums.
Kā tu nodarbojies ar materiāla izpēti?
Neils: – Agrāk vairāk strādāju bibliotēkās, meklēju citos avotos, tagad japāņu filmai pārsvarā noderēja interneta resursi. Mums liktos pilnīgi dabiski, ka japāņi atbrauc ar savu materiālu klāstu, jo galu galā darbība notiek tur, pie viņiem, otrā pasaules malā... Un es biju pārsteigts, ka tā nebija. Varbūt iemesls ir tāds, ka materiāli par Portartūru pārsvarā atrodami krievu interneta resursos, un japāņiem tajos orientēties un meklēt ir grūtāk. Varbūt viņi arī nevar īsti ar krievu palīdzību rēķināties, jo filma patiesībā ir par to, ka japāņi krievus pamatīgi uzvarēja. Pati Portartūra šobrīd ir Ķīnas pārvaldībā un tur ir slepenā zemūdeņu bāze, tā ka uz vietas tur arī nevar ne filmēt, ne ko meklēt, ne filmēšanas vietas skatīties.
Sākumā mēs bijām skeptiski noskaņoti – ko gan internetā par Portartūru atradīsim? Taču pamatīgi parakājoties, atradu veselu fanātiķu kopu, kas ir burtiski pārņemta ar Portartūru, jo tas ir tāds kā simbols krieviem, ļoti daudzi par to fanātiski interesējas – detalizēti pēta fotogrāfijas un pilsētas plānus, meklē pēc uzvārdiem utt. Es tam visam arī diezgan pamatīgi vairākus mēnešus veltīju.
Vai šādās vēsturiskās filmās skices tu zīmē, precīzi vadoties no tā laika fotogrāfijām?
Neils: – Nevarētu teikt, ka precīzi, tā drīzāk ir improvizācija uz rūpīgu pētījumu pamata. Piemēram, zemnīca, kas bija nepieciešama japāņu filmai. Pirmkārt, jāatrod iespaidi iedvesmai, kaut kas raksturīgs, kā varbūt citur nav – lūgšanu stelliņa pie ierakumiem, tējas vārāmās mucas, raksturīgi sanagloti koka eži pret kājniekiem – no kara lietām mūsu pusē tādas nav redzētas. Tādas pāris nianses, ko izdodas atrast, kas pašam liekas foršas, raksturīgas un interesantas – vai tur ir maisi uz jumta vai nav... Pārējais ir – iedvesmoties un sevi pārliecināt; tas var nebūt pilnīgi autentiski, bet tā, lai pašam ir pārliecība, ka nav galīgi no pirksta izzīsts.
Vai jūs paši veicāt visus sagatavošanas darbus cietokšņa filmēšanai Dižonā?
Jurģis: – Mūsu komanda visu sagatavoja. Līgumā bija ierakstīts, ka visus pārkrāsojumus, ko veiksim cietoksnī, pēc filmēšanas notīrīsim un atstāsim visu tādā pašā stāvoklī, kā bija sākumā. Bet pēc filmēšanas atnāca Dižonas mērs un pateica, lai atstājam visu, kā uztaisīts, – frančiem tas viss ļoti patīkot, ģenerāļa kabinetā varēšot restorānu ierīkot vai balles taisīt. Tā mēs dabūjām vēl vienu brīvdienu, un tie ir mūsu darba kvalitātes rādītāji. Līdzīgi rādītāji mums ir Austrijā, Maltā, Zviedrijā, Vācijā, visur. Ja jau pusē no Eiropas valstīm saka, ka ir labi, tad jau varētu sākt mums ticēt...
Mārtiņš: – Mēs esam tādi kā timurieši, kas ierodas, sastrādā un pēc tam visu atstāj kārtībā.
Kurš jums bija sarežģītākais objekts japāņu projekta filmēšanā?
Jurģis: – Vai tev, Mārtiņ, drūmākais nebija ņemties pa Cinevillage? Līdz kaklam ūdenī, plus divos grādos...
Mārtiņš: – Sākums bija drūms. Ziema šogad bija neganta un ilga, kinopilsētā vēl bija sniegs un sasalums, bet mums pienācis pēdējais brīdis uzsākt būvēšanas darbus. Tas nebija kā Ādažos, kur ir dzeltenās smiltis, Slampē ir māls un akmeņi. Mums bija jābūvē lielais zaļais fons, sešus metrus augsts un 50 metrus garš, Baltijā tik liela nemaz nav. Ūdens vēl bija klāts ar pusmetru biezu ledu, Neils ar savu motorzāģi zāģēja to ledu gabalos. Pamazām laiks uzlabojās, ledus atkusa, bet sākums bija saspringts – ja nu nepaspēsim? Lai gan nekad nav bijis tā, ka nepaspēj, – ir jāpaspēj par jebkuru cenu! Savukārt par Ādažiem - jebkuram kino māksliniekam būtu interesanta tāda iespēja izārdīties pa ierakumiem.
Jurģis: – To arī varam uzskatīt par plusu nākotnei. Andrejs Krasnopjorovs, kurš bija Mārtiņa asistents par armijas lietām, uzbūvēja ierakumu pamatus tik stiprus, ka tie gadus 15 vēl tur stāvēs. Ja nāks vēl kāda kara filma, mēs piebūvēsim vēl tikpat daudz ierakumu un iegūsim daudz lielāku platleņķi filmēšanai. Tā ka mums jau ir iestrādes. Tas ir tas kino labums, ka tu vienu lietu vari atkal, mazliet pārveidojot, pārdot tālāk, – vēl divi trīs projekti, un franču kurgāns Ādažos izveidosies par veselu kino pasauli.
Vai mazākus objektus, priekšmetus, ko gatavojat filmēšanas vajadzībām, arī saglabājat?
Jurģis: – Vāciešu projekta barikādēm mēs no finiera uztaisījām sliedes, lielos metāla leņķus, kas arī bija no finiera, bet nokrāsoti tā, ka filmā izskatās kā metāls. Tādas lietas ir vērts saglabāt.
Mārtiņš: – Es nesen skatījos bildes no filmēšanas, datorā pievilku attēlu tuvu klāt, lai tos leņķus apskatītu rūpīgāk, un redzēju – vienīgais, ko mēs neizdarījām, ir salaiduma šuves, kur jābūt metinājumam, tur varēja ar melno silikonu...
Jurģis: – Bija taču novilkts!
Mārtiņš: – Jā, bija, bet vajadzēja tā tizli, nevis taisnā līnijā. Tomēr izskatījās ļoti īsti.
Jurģis: – Mums vēl ir vecā skola!
Cik liela kopumā ir cilvēku komanda, apvienojot jūsu visu spēkus?
Mārtiņš: – Nu, tie varētu būt pārdesmit cilvēki. Svarīgi, ka tie ir pārbaudīti kolēģi, esam droši, ka mūs nepiečakarēs. Mēs ļoti labi zinām, ko nozīmēt iekavēt vienu filmēšanas dienu, cik lielas naudas tas maksā. Tāpēc tāda lieta vispār nepastāv – lūst vai plīst, bet visam ir jābūt.
Ļoti žēl, ka tie cilvēki, kas tika izaudzināti kinopilsētas būvēšanas laikā, cilvēki, kas iemīlēja kino lietu un arī mums patika, bija spiesti aizbraukt, jo viņus šeit nevarēja nodrošināt ar darbu. Tāpēc šābrīža savienība ar Jurģi man šķiet laba, jo ir palikuši tie cietākie kadri un, sametoties kopā, jau veidojas diezgan liels spēks, kas var pavilkt lielu projektu.
Gadās jau arī tukšie laiki. Mēs spējam to aizpildīt – es taisu teātri, Jurģis savas iemīļotās multenes, bet ar to nevaram nodrošināt cilvēkus, kas ir ārpus mūsu plaknēm.
Jurģis: – Pluss ir tas, ka mēs ne no viena neko negaidām. Esam pieraduši, ka kino mākslinieki vienmēr ir bijuši tādā kā maliņā. Teiksim, neviena izglītības iestāde neko tādu nemāca. Cilvēks nevar pabeigt skolu un aiziet strādāt, jo tāda struktūra neeksistē, tādas sistēmas nav. Mēs esam pieraduši, ka ir projekts, ir iespējas, kuras mēs realizējam. Mārtiņam ir līdzīga komanda, tā ka mēs paši organizējam savu dzīvi. Tas arī ir vienkāršāk, mums ir vienkāršāk sastrādāties, mazāk pretenziju.
Tā kā šeit nav izglītības iestādes, kur apgūt kino mākslinieka profesiju, kas ir tie jaunieši, kas darbojas jūsu komandās?
Jurģis: – Viņi visu iemācījušies prakses ceļā. No Mākslas akadēmijas neviens nenāk, tie laikam visi ir baigie mākslinieki. Es pats pārsmējos, ka pie Paškēviča filmas Golfa straume zem ledus kalna 17.gadsimtu mēs uztaisījām ar Mežciema rajončika puikām, nevis ar akadēmijas studentiem. No otras puses, tas pat ir labāk – puiši saprot, ka ir ielēkuši tādā lietā, no kuras viņi it kā neko nesaprot, bet vajag izmēģināt. Tu parādi principu, un viņi cītīgi strādā – daudz labāk, nekā ja tur būtu klāt vēl kāda mākslinieciskā dvēsele, kas daudz runā un neko neizdara. Arī tādi gadījumi ir bijuši.
Bet vai jaunieši no Mežciema atnāk arī otrreiz?
Jurģis: – Ir bijis, ka puikas aizbrauc uz Angliju strādāt un reizi mēnesī zvana – kad jums kaut kas sākas, neaizmirstiet mūs, mēs brauksim atpakaļ! Jo mēs gribam pie jums taisīt ķini, nevis tur par biorobotiem iet un kastītes pārnēsāt.
Mārtiņš: – Gan japāņu, gan vācu projektam finansējuma ierobežojumu dēļ mazinājās objektu daudzums, un te es gribu slavēt Jurģa komandu un Aivaru Žukovski, kas gandrīz vai uzsauca dažas lietas barikāžu būvēšanā. Tas tāds īpašs latviešu stāsts – vācieši jau gandrīz atteicās filmas barikādēs kraut arī betona klučus, jo nav naudas.
Tas bija tikai mūsu trakais mākslinieku patriotisms, jo mēs sapratām – viņi tagad rādīs barikādes, mūsu barikādes, un tur nebūs betona sienu! Tad vīri vienkārši tās sabūvēja uz savu iniciatīvu, un tas izgāja cauri.
Tā kā mēs neko vēsturiski nebijām samelojuši.
Jurģis: – Uztaisījām pēc grāmatas parauga kopiju sienām – tādas, kādas tās patiesībā arī bija.
Mārtiņš: – Ar visu telefona būdu!
Jurģis: – Manas komandas puikas zina, ka Mārtiņš taisa vēsturiskos gabalus un tāpēc nevar te izgāzties, vajag kārtīgi nošancēt. Es pat neteiktu, ka tā ir sacensība, bet varbūt kāds savā projektā domās – eh, to kamera neredzēs, tur var paņemt pa vieglo, toties te ir divi džeki, kas seko līdz. Galarezultātā iznāk augstvērtīgāks produkts.
Mārtiņš: – Mums nav atlaides nevienu brīdi, pat ja tie ir ārzemju projekti, nevis pašu personīgie, kur pats esi galvenais mākslinieks filmai. Man ir gods iet pie Jurģa vai Neila kā asistentam, jo es zinu, ka nedrīkstu nolaisties nevienu brīdi. Ja tu gribi būt tur, tev nedrīkst būt atlaides.
Tomēr ir taču kādas atšķirības, strādājot pie vietējā vai ārvalstu projekta?
Neils: – Mani mazliet skumdina, ka Latvijā kino vai reklāmas projektos mākslinieki brīnišķīgi var iztikt bez prasmes zīmēt vai kaut ko likt uz papīra. Mākoņi pār pakalnu bija diezgan rets gadījums – japāņiem tiešām bija vajadzīgas skices, kuras vajadzēja tāmēt, varējām izpausties. Latvijā parasti ir vienkāršāk, Latvija ir maza un visi cilvēki zināmi – ja uzticas kādam cilvēkam, teiksim, Jurģim, Mārtiņam vai man, tad vairs daudz nedomā. Vēl jo vairāk, ja tā ir kāda mūsdienu filma, tad saka – nu ko tur zīmēt, vajag satāmēt!
Mārtiņš: – Es arī jūtu atšķirību – gan pie vācu, gan japāņu filmas bija tā, ka mākslinieka un rekvizitora uzdevumi ir ļoti nošķirti; es nekad tā neatļautos savā filmā, kur es būtu galvenais mākslinieks. Man liekas, ka tās ir tik tuvas lietas viena otrai. Iespējams, ka var tā sastrādāties, bet tad būtu ļoti jājūt tas otrs cilvēks, pilnīgi jāpaļaujas uz viņu. Iespējams, viņi tā ir pieraduši.
Jurģis: – Bet tas nav normāli! Cik es esmu strādājis kopā ar rekvizitoru, tas tomēr ir kopdarbs. Mēs katrs esam cilvēki, kas redz pasauli drusciņ savādāk. Atšķirība ir tā, ka mākslinieks redz kopīgo filmas bildi, līdz ar to viņš zina, ko un kā vajag.
Mums arī ir ļoti pamatīga skola apakšā. Teiksim, dotas desmit minūtes, jāuztaisa rokoko interjers. Puikas lido tur, tur un tur, vieni dabū krēslus, citi galdu, tas neder, davai citu... Bet tik un tā māksliniekam simt punkti ir jābūt tam, kas nosaka.
Kā tad notiek ārzemju projektos?
Jurģis: – Japāņiem, piemēram, ir šaura specifikācija, katrs zina vienu lietiņu. Brīžiem bija pat tā, ka laukuma rekvizitors izbojā darbu pamatrekvizitoram, jo pēkšņi sāk kaut ko slaucīt nost, kaut ko pārkrāsot, nekonsultējoties ne ar Mārtiņu, ne ar vienu. Latviešu stilistika ir vairāk tā, ka komanda savācas un kā tāds viens kulaciņš iet cauri sienām.
Mēs varam parunāt par to, kas ir latviešu skola kinomākslā, mums ir izveidojušies savi principi un piegājieni. Mēs iemācām cilvēkiem vispirms skatīties lielos mērogos, un tad pa toņiem. Un mums ir sadalīta kārtība – ir cilvēki, kas ļoti labi taisa lielas lietas, viņiem var dot ļoti lielus laukumus, un viņi to dara ātri.
Nākamais etaps ir cilvēki, kas taisa rekvizītus. Teiksim, japāņu projektam mums vajadzēja lokomotīvei trīs lukturus. Jānis Kalniņš Igaunijā momentā sadraudzējās ar muzeja darbinieku, pēc pusstundas bija atpakaļ ar lukturi, tieši tādu, kā vajag. Un pēc tam viņš vēl Rīgā darbnīcā uztaisīja dažus kā jaunus. Tā ir profesijas specifika – nevis vienkārši uztaisīt tāmi un pateikt „man vajag tik un tik lukturim”, bet jau izvilkt tos lukturus no muzeja ārā. Un tagad igauņu muzejs ir laimīgs, jo viņiem pēkšņi ir lokomotīvei trīs lukturi – viens oriģināls un divi uztaisīti tik līdzīgi, ka nevar atšķirt.
Arī, kad mēs zinām, uz kurieni braucam, mēs izvēlamies cilvēku un sūtam uz to punktu, zinot, ka viņš tur tiks galā. Bet šāda zināšana un izpratne rodas pēc daudzu gadu kopdarbības. Piemēram, Matīss Kalniņš un Jānis Bijubens mums ir asie nazīši uz laukuma. Pēkšņi rekvizitors sajūk prātā un grib, lai visiem kokiem ir ziedi, bet pēc desmit minūtēm jāfilmē. Tātad viņiem ir desmit minūtes laika – atcerēties, kurā plauktā kas līdzīgs varētu būt; izdomāt, kur vēl visu varētu paspēt nokrāsot un tad vēl tam kokam pievienot...
Mēs izmantojam cilvēka raksturu, spējas, viņa talantu, un tad viņam palīdzam. Mēs zinām savu cilvēku ātrumu, zinām specifiku pēc rakstura un, izejot no tā, piedāvājam konkrētam cilvēkam šo darbiņu izdarīt, jo zinām, ka viņš būs priecīgs par šo darbu, viņš to izdarīs ātrāk nekā jebkurš cits, un mēs saņemsim vēlamo rezultātu. Lūk, tā!
Vai vienmēr noskatāties filmas, pie kurām esat strādājuši?
Mārtiņš: – Man patīk pats process – domāt un radīt. Protams, mani interesē arī galarezultāts, bet saistošākais ir – kā to panākt. Jo sevišķi mūsu apstākļos. Mēs esam īpaša reindžeru paaudze, kurus varētu izmest jebkurā pasaules vietā, un mēs spētu izdzīvot un izdomāt visu. Citi sabruks tāpēc, ka kaut kas nav dabūjams un kaut ko nevar izdarīt, bet mēs reaģēsim un visu izdarīsim. Un, ja ir komanda blakus, tad vispār esam spēks.
Jurģis: – Mierīgi. Es domāju, ka mūsu potenciāls netiek pilnībā izmantots. Tas ir fakts. Un mēs gaidām, kad sāks.
Bet vēl mums ir pārmetums jaunajiem filmdariem, kas droši vien grib sasniegt lielus augstumus. Ir uzbūvēta kinopilsēta – tā tur stāv cauru gadu, gatavas dekorācijas. Kāpēc, teiksim, Kultūras akadēmijā netiek doti uzdevumi tur filmēt?
Mārtiņš: – Turklāt Ēķis saka, ka viss ir par velti – lūdzu, nav jāmaksā nekas, nāciet un dariet!
Jurģis: – Ko tad viņi grib sasniegt, ja tikai sēž lekcijās un tur kino vēsturi mācās? Es arī nezinu, ko producenti domā – viņi paņem konkursā to mazo naudiņu, lai izdzīvotu, bet filma taču būs jāuztaisa! Es zinu, ka normāls meistars nenāks strādāt par piecīti dienā, kāpēc viņam to vajag?!
Kad mēs pabeidzām filmēt Paškēviča Golfa straumi... Čehijā, mums bija jānodod rekvizīti Prāgā. Bet tur tik stulbi sanāca, ka iebraucām piektdienas vakarā un rekvizītu noliktava jau bija slēgta; ja to būtu zinājuši, būtu palikuši Austrijā uz filmēšanas afterpārtiju... Bet nu – vakarā sēžam viesnīcas numuriņā, un kolēģi zvana no Austrijas. Dzirdu klausulē, ka tur viss jau iet pa gaisu, trauki plīst, visi dejo, dzied, bļaustās un vēl kliedz klausulē – jūs esat labākā komanda pasaulē! Es Jankam saku – zini, viņi teica, mēs esot labākā komanda pasaulē! Janka paskatās uz mani: “Ir jāiet tālāk!” Un mēs mierīgi ejam tālāk.
Man patīk, ka mūsu komanda dara nopietnas lietas, bet neviens nevar pateikt, pa kuru laiku mēs tās izdarām, jo visu laiku dzenam velnu. Tas ir forši – darīt to lietu ar vieglumu.
