Latvijas Televīzija būvē aizvien pārliecinošāku kino un daudzsēriju filmu piedāvājumu, pēdējos gados ne tikai iepērkot jau gatavas filmas, bet arī iesaistoties to veidošanā – šobrīd Latvijas filmu studijās top četras daudzsēriju filmas, kas tikušas atbalstītas LTV konkursos. Televīzijas satura plānošana, līdzīgi kā kinoteātru repertuāra vai kinofestivāla programmu veidošana, slēpj virkni izaicinājumu – ir gan perfekti jāpazīst sava auditorija, gan jāpārzina audiovizuālā satura tirgus tendences. Turklāt, atšķirībā no kinoteātriem un festivāliem, televīzija nodrošina platformu arī daudzsēriju filmām un seriāliem – kino formātam, kurš piedzīvojis ārkārtīgi strauju attīstību pēdējos pāris gadu desmitos; uzdrošinos apgalvot, ka vismaz pāris LTV demonstrētos seriālus varēs nosaukt jebkurš Latvijā. LTV filmu iepirkšanas nodaļas vadītāja Zane Valeniece, kura izveidojusi seriāliem veltītu lekciju kursu Rīgas Stradiņa universitātē, uzsver – lai gan daudzsēriju filmas līdz šim nav tikušas pienācīgi novērtētas, tām, īpaši kvalitatīvajiem seriāliem, ir sava vieta kultūrā un industrijā.
Zane, tu nesen atgriezies no Unifrance Rendez-Vous Parīzē. Ar kādiem iespaidiem?
Rendez-Vous ir starptautisks franču kino un televīzijas tirgus, kas jau daudzus gadus notiek janvārī, un tas ir ļoti labs laiks, lai saprastu, kāds šis gads solās būt. Fokuss ir lielākoties uz Francijas tirgu, ļoti mērķēts uz televīziju, bet ir atsevišķi nošķirta arī kino sadaļa, līdz ar to tirgus kļuvis daudz plašāks. Ir atsevišķi televīzijas izplatītāji, kuri strādā tikai ar TV, piedāvājot gan dokumentālās filmas, gan animāciju, arī seriālus. Un, ja vērtējam seriālus tādā ziņā, ko es kā satura iepircējs varu nopirkt, no kā varu izvēlēties, tad vismaz tiem, kas nāk no Francijas, kopējā aina ir pietiekami laba. Vairāki labi seriāli noteikti nonāks Latvijas televīzijā, jo Francijas seriāli mums ir diezgan pieprasīti, sevišķi detektīvseriāli, kam ir uzticīga nišas auditorija, kas tos gaida, – šiem skatītājiem ir svarīgi, lai mums būtu ne tikai vācu un britu seriāli, bet arī franču kino.
Animācijas seriālu jomā bija jūtama krīze, varbūt ražošana nenotiek tik ātri. Bija vairākas lielākas diskusijas par to, kas šobrīd vispār notiek ar bērniem domāto saturu, – var just, ka nav tāda ražošanas pārsātinājuma. Tie laiki, kad tika veidoti milzīgi katalogi ar desmit jaunajiem produktiem, ir pagājuši, – un tas, protams, nemaz nav slikti, galvenais būtu, lai tas, kas paliek, tiešām ir kvalitatīvs. Kopumā seriālu jomā ir redzami arī kaut kādi eksperimenti, bet mazāk. Franči ļoti pieturas pie tā, kas viņiem labi strādā, – mistiskie trilleri, detektīvseriāli. Tā strādā arī izplatīšanas kompānijas, kuras ļoti labi saprot, kas ir viņu profils, un katrs nākamais seriāls arī būs līdzīgs. Tāpēc es jau iepriekš zinu, ko var sagaidīt no France TV, no Federation Studios, lielajiem izplatītājiem.
Kas šobrīd notiek ar bērnu animācijas seriāliem? Joprojām tiek izrādīta Cūciņa Pepa, Sunīte Blūija, bet tādus spilgtus jaunpienācējus īsti nemana.
Gan Sunīte Blūija, gan arī mums Latvijā zināmais Bings, kas ir pārņēmis bērnu auditoriju, – tādas satura pērles nerodas ātri, ir vajadzīgs laiks. Liels uzsvars ir uz to, kam tas tiek veidots, – vai tas ir komercprojekts, vai domāts sabiedriskajiem medijiem, vai uzreiz straumēšanas platformām. Bieži vien tāpēc arī mēs, Latvijas Televīzija, lielajiem seriāliem, kā Cūciņa Pepa vai Miraculous, nevaram piekļūt. Tas, kas kļūst populārs, ir atkarīgs arī no izplatīšanas kanāla, kur tas saturs nonāk, kas ir tā auditorija. Noteikti var analizēt, kāpēc Cūciņa Pepa ir tik populāra, – iespējams, pateicoties tam, ka tas ir multiplatformās pieejams produkts, nevis tikai televīzijas seriāls. Tāpat svarīga ir tēlu unikalitāte un tas, kādas vērtības šie tēli pauž. Sunīte Blūija ir izcils piemērs, ko skatās arī vecāki, arī mums ir rakstījuši uz televīziju: “Paldies, es tik daudz ko esmu iemācījies, skatoties kopā ar bērniem!”. Savukārt Bingu vairāk saprot bērni, jo tas domāts pavisam mazajiem – divus, trīs gadus veciem. Viņi saprot Binga problēmas un spēj ar viņu identificēties, viņi iemācās kaut ko jaunu kopā ar Bingu. Tajā ir arī izglītojošais aspekts.
Bērniem droši vien nozīmīgs ir daudzsēriju formāts, atgriešanās pie pazīstamā?
Es domāju, jā. Tas veicina ieradumu un pieradumu, – ja bērns iepazīst vienu Binga atrisinātu problēmiņu, tad gribēs redzēt, kā Bings risina jau kaut ko citu. Tad bērnam šķiet, ka viņš arī tā var. Binga sēriju apjoms ir diezgan liels – 78 sērijas; mūsdienās jau parastie standarti ir 26 vai 52.
Domāju, ka sēriju formāts nekur nepazudīs, tāpat kā lielie seriāli nekur nepazudīs, jo seriāli nodrošina padziļināto iesaisti, skatīšanos, ieraduma spēku, rituālu, – to, ka tu skaties un izdzīvo līdzi. Turklāt animācijas sērijas ir ļoti īsas – ja sērija ir 4–7 minūtes gara, tad jau ar vienu nepietiek, gribas vēl, tāpēc sēriju formāts labi strādā.
Kādi ir tavi novērojumi, kas nosaka daudzsēriju filmu jaunās tendences? Vai tie ir kinofestivāli, vai tirgi kā Mipcom vai varbūt populārā literatūra? Ja paskatāmies kādu laiku atpakaļ, kā mainījusies seriālu mode?
Es cenšos katru gadu piefiksēt trendus un redzu – ir lietas, kas ļoti strauji mainās, un ir lietas, kas nemainās. Tad ir jautājums – kāpēc? Tā kā es nāku no industrijas vides, tad varu teikt – jāņem vērā, ka jau industrijā tiek pieņemti ļoti daudzi lēmumi, par ko varbūt skatītāji nenojauš. Notiek dažādi biznesa darījumi, arī šobrīd mēs redzam, ka lielo kompāniju apvienošanās pilnīgi tiešā veidā ietekmē arī saturu. Tomēr, protams, otrs aspekts ir auditorija – noteikti tiek ņemts vērā, kāds ir auditorijas pieprasījums; lielie spēlētāji, pieņemot lēmumus, nevar atļauties nepievērst uzmanību datiem. Ja seriālam ir veiksmīga pirmā sezona, tad ir diezgan skaidrs, ka būs arī otrā, bet tas tīri no biznesa viedokļa uzreiz samazina iespēju rasties vēl kaut kam jaunam. Arī auditorijas ekspektācijas veido tendenci. Tomēr, ja kaut kas ir bijis ļoti veiksmīgs, nevar automātiski uzreiz teikt, ka šis ir jauns trends, – varbūt tas ir bijis tikai viens atsevišķs labi mārketējams produkts. Krimināldrāmas un detektīvseriāli būs aktuāli katru gadu, bet mainās vide, kurā notiek noziegumi, mainās detektīvu rakstura īpašības. Mainās mazās niansītes, bet pieprasījums paliek.
Vēl pie tendencēm jāmin arī skatīšanās paradumi. Agrāk mēs visu bindžojām līdz nelabumam – ka tikai ātrāk noskatīties. Tagad straumēšanas platformas var atļauties izlemt, cik sērijas ielikt. Mēs paši redzējām, kas notika ar Stranger Things, cik daļās tas tika sadalīts seriāla pēdējā sezonā. Ļoti daudzi straumētāji atgriežas pie iepriekšējā lineārā plānojuma, kas vienā brīdī likās ārkārtīgi novecojis un neaktuāls – kurš gan skatās seriālu reizi nedēļā? Skatīšanās paradumi nav tik stabili, tie mainās, un līdz ar tiem arī tendences.
Mikrodrāmas patiešām šobrīd ir trends. Bet, protams, interesanti, vai tas, ko saka industrijas eksperti, sakrīt ar auditorijas gaidām. Mēs Latvijas Televīzijā saņemam reitingus katru dienu, un tad es pievēršu uzmanību, vai tas, par ko saka “jā, šis ir trendīgs, šis jārāda!”, ir tas, ko auditorija ir patiešām gaidījusi. Tas ir tāds interesants aspekts, ka ekspertu prognozes ne vienmēr sakritīs ar auditorijas viedokli. Skatītāji var pieprasīt arī kaut ko citu.
Kas šobrīd ir aktuālākais seriālu jomā, varbūt arī – kas ir dārgākais? IMDb topa pirmajā vietā ir Stranger Things, The Pitt, Heated Rivalry, Pluribus, bet visvairāk Golden Globes nomināciju saņēma The White Lotus, Adolescence, The Studio. Vai populārākie seriāli arī ir visdārgākie, vai šādi seriāli vispār ir pieejami ārpus to ražotāju platformām?
Man liekas, kaut kur tika rakstīts, ka Stranger Things ir dārgākais seriāls, vismaz Netflix mērogā. Tomēr es laikam negribētu tā uzreiz piekrist, ka jo dārgāks seriāls, jo lielāki reitingi un pats seriāls labāks. Ja stāstā ir vēsturiskas vai fantāzijas ainas, skaidrs, ka budžets uzreiz būs lielāks.
Bet varbūt šie seriāli ir dārgi kvalitātes ziņā – mēs skatāmies un saprotam, ka tā ir kvalitatīva daudzsēriju filma. Redzot atšķirību kvalitātē, man nevajag zināt ciparus un budžetu. Kvalitatīvs seriāls ir pateicīga tēma mūsdienās, jo mēs varam vērtēt tos gan pēc tehniskās, gan satura kvalitātes, gan pēc inovācijām vai pēc naratīva sarežģītības, kas sāka veidoties jau no 2000. gadiem.
Kā tu redzi seriālu ražošanas un tirgus attīstību un nākotnes perspektīvas gan Latvijā, gan arī plašāk Eiropā un ārpus Eiropas? Ir jau, piemēram, dzimušas mikrodrāmas – vertikālais formāts, 1–3 minūšu garums...
Lai saprastu, kurp virzāmies, ir jāatskatās, kā tas viss sākās. Paši pirmie seriāli nāk no radio, no raidierakstiem, tiem sekoja ziepju operas.
No gariem tūkstoš sēriju seriāliem, kā Hameleonu rotaļas, mēs esam nonākuši līdz mikrodrāmai, kas ir minūti vai trīs minūtes gara, attīstība ir bijusi ļoti strauja.
Interesantākais posms noteikti ir 90. gadi, kad parādījās Twin Peaks un varam sākt runāt par kvalitatīvākiem seriāliem tieši naratīvā sarežģītībā. Un tad jau pārejam pie divtūkstošajiem gadiem, kad straumēšanas platformu giganti sāka ietekmēt spēles noteikumus – kādus seriālus skatīsimies, kuri seriāli nonāks televīzijā, kuri nonāks Golden Globe, viss kļūst arvien sarežģītāk.
Mūsdienās reti kurš var atļauties veidot garas formas seriālus. Telenoveles, protams paliek, tām ir sava niša. Bet sēriju skaits ir samazinājies, tagad standarts ir sešas līdz astoņas stundu garas vai 90 minūšu sērijas. Mēs nupat rādījām Veru, kam 14. sezonā bija tikai divas sērijas, līdz ar to Veras ēra ir beigusies. Tas arī man lika padomāt. Iepriekšējās sezonās bija, protams, vairāk sēriju, bet pēdējā tikai divas, jo šī seriāla ražošana ir specifiska, dārga, un grūta. Varbūt arī mūsu patērēšanas ātrums ir lielāks, mēs vienkārši varam noskatīties vairāk, izdzīvot vairāk, esam jau pieraduši pie naratīva sarežģītības. Sevišķi laikposmā kopš 2000. gada ļoti daudz kas ir mainījies, un ne tikai formāta, industrijas ziņā. Mēs atļaujamies vairāk – piemēram, izmantot antivaroni. Agrāk tas bija tabu – rādīt sliktus tēlus, sliktas vērtības.
Arī lēciens uz mikrodrāmām ir patiešām straujš, bet es domāju, ka ir mazliet jāpavēro, cik ilgi vēl tas noturēsies. Vai tas tiešām kļūs par stabilu seriālu sastāvdaļu industrijā, vai arī izrādīsies tāds ātrais trends, par ko šobrīd visiem ir ļoti liela interese, bet drīz tā noplaks. Es pati, profesionālas intereses vadīta, esmu paskatījusies dažas mikrodrāmas. Ir interesanti, bet pēc trim minūtēm liekas – un tas ir viss? Tomēr, ja skatās telefonā, tad varbūt tas arī ir piemērots veids, kā patērēt saturu.
Mēs uztaisījām televīzijā pirmo TikTok seriālu pusaudžiem Četrinieks – tas bija interesants pētījums, eksperiments, kas ļoti labi rezonēja savā auditorijā, bija tiešām labi rādītāji, ko mēs nekad dzīvē nesasniegtu lineārajā kanālā. Redzam, ka šis ir vienkārši efektīvs veids, kā sasniegt auditoriju.
Kādi elementi ietekmē daudzsēriju filmas panākumus, veiksmi? Sižets? Estētika? Pazīstami vārdi autoru un aktieru sarakstā? Varbūt starptautiskās balvas?
Viens no svarīgiem elementiem noteikti ir varoņi. Seriālus var sadalīt divos virzienos, ir tā saucamie sižeta vadītie, plot driven, kuros lielāks uzsvars likts uz estētiku un stāstu, piemēram, detektīvseriāli. Otrs virziens ir varoņu vadītie, character driven seriāli, kurus skatāmies, jo pieķeramies varoņiem, varam izdzīvot kaut kādas problēmas, kuras varbūt ir pašiem aktuālas, un mums ir interese, kā šie konflikti tiks risināti. Tie ir daudzdimensionāli, sarežģīti varoņi, un draivs ir šo varoņu attīstībā.. Mēs maz runājam par sociālām drāmām, bet ir ļoti daudz seriālu, kuros ir fokuss uz šādu, daudz mazāk apskatītu aspektu. Piemēram, vasarā rādījām norvēģu seriālu Dzīvības mirdzums / Aftergflow par sievieti, kurai ir vēzis. Rādījām arī dāņu seriālu Labākie gadi par vienkāršu ģimeni ar diviem bērniem, kas mēģina tikt galā ar savu ikdienu dzīvoklī. Šādos seriālos skatītāji pieķeras ne tikai varoņiem, bet arī tēmai, kas viņiem ir aktuāla.
Ir auditorijas daļa, kas patērē tikai true crime, žanru ietekme daudzsēriju filmās ir diezgan jūtama. Lai gan neesmu medicīnas drāmu cienītāja, man par lielu atklājumu kļuva The Pitt – ne jau tādēļ, ka būtu uzzinājusi kaut ko jaunu par medicīnu, bet varoņi šķita interesanti un seriāls ļoti reālistisks. Pieķēru sevi pie domas, ka man tiešām ir interesanti pašai saprast, kas ar mani notiek, skatoties tās situācijas, kā es reaģētu. Bieži vien arī šāda veida pieredze nospēlē lomu izvēlē – skatīties vai neskatīties.
Protams, seriāla popularitātē savu daļu noteikti spēlē tas, kā straumēšanas platformas šos seriālus mārketē. Bieži uzsvars tiek likts uz aktieriem, režisoriem, ko var labi pārdot. Vai arī rodas liela ažiotāža pēc tam, kad seriāls ieguvis daudz balvu, – tad arī cilvēki noteikti pievērsīs pastiprinātāku uzmanību. Kritiķu iesaiste, balvas, atzinības šobrīd spēlē ļoti nozīmīgu lomu, jo
mēs tiešām dzīvojam satura pārsātinājumā un diezgan bieži nav tik vienkārši izdomāt, ko vakarā skatīties.
Pirms pāris gadiem un vēl pagājušogad mēs piedzīvojām kvalitatīvu daudzsēriju filmu uzplaukumu Latvijā, bet šobrīd, kad beigušās speciālās programmas un NKC nav atsevišķa konkursa šādam formātam, Lielajam Kristapam tika pieteikts pavisam neliels skaits daudzsēriju filmu, arī tādi seriāli, kas tapuši ar vietējo straumēšanas platformu atbalstu. Vai šobrīd ir kāds pagrieziena punkts ražotāju un platformu attiecībās un sadarbībā? Un kādu tu redzi ideālo atbalsta shēmu daudzsēriju filmu tapšanā?
Tas, ko izdarīja Kino centrs ar seriālu konkursiem, bija nozīmīgs, pat vēsturisks pagrieziena punkts. Mums beidzot ir kvalitatīvas vietējās daudzsēriju mākslas filmas, turklāt palikusi sajūta, ka vajag vēl, un mēs varam, mums tiešām ir stāsti, ko stāstīt seriāla formātā. Lai arī šiem konkursiem bija drastiski termiņi, tas bija pierādījums, ka mums Latvijā ir kapacitāte to paveikt, un tas noteikti radīja arī iekšējo industrijas spriedzi – kas tad sekos tālāk. Turklāt šiem seriāliem, kas tapa ar Kino centra atbalstu, bija lieliski reitingi, platformas un televīzijas to saprot, un tas dod motivāciju vietējiem atbalstīt, iesaistīties. Nepieciešamie līdzekļi, kas jāiegulda, ir lieli, tas ir citādi, kā nopirkt licenci gatava seriāla izrādīšanai. Tā ka uzreiz jāsaprot, kāda ir tirgus iespēja šādus seriālus atbalstīt, ko tas nozīmē budžeta, izmaksu, termiņu ziņā.
Ja salīdzinām, kādi seriāli redzami Go3, TET vai LMT, platformas vairāk ir fokusējušās uz savu nišas auditoriju un ražo seriālus, kas būs aktuāli viņu patērētājiem.
Kas notiek ar skatītājiem un kinoveidotājiem šādā salīdzinoši demokrātiskā ainavā, kad katram ir iespēja ražot savu oriģinālsaturu, bet principā nav nekāda instrumenta, kā nodrošināt šo audiovizuālo darbu kvalitāti? Tas it kā ir ļoti labi nozarei, jo nodrošina darbu, bet vienlaikus arī nav pārliecības, ka projektos ar salīdzinoši nelieliem budžetiem tiek nodrošināts konkurētspējīgs atalgojums.
Es domāju, ka straumēšanas platformas ļoti labi saprot, ko dara. Līdzīgi kā manis minētais Tik Tok seriāls, jebkurā gadījumā lokāls saturs, skatītājus interesēs, auditorija gribēs paskatīties vietējo un uzzināt, kas tas ir. Piemēram, ir lokālie seriāli, kas top par mazākām izmaksām, tur uzsvars tiek likts uz saražoto sēriju skaitu, kas varbūt ir filmētas paviljonā, vienkāršotāk, un tad mērķis ir pilnīgi cits – sasniegt konkrētu auditoriju konkrētā laika posmā. Arī izklaides funkcija no seriāliem nekur nav pazudusi, un tur ir tā atšķirība – tad arī skatītājam nav milzīgu ekspektāciju kvalitātes vai sarežģīta naratīva ziņā. Protams, pastāv arī kvalitīvā izklaide, kurā ir gan izklaides elements, gan arī cita pievienotā vērtība – tiek runāts par sociālām vērtībām vai pat kultūras mantojumu, ja tas ir kaut kas vēsturisks. Šādā gadījumā funkciju klāsts būs plašāks nekā tikai izklaides jomā.
Latvijas Televīzijā ir bijuši jau divi seriālu konkursi, četri seriāli šobrīd ir aktīvā ražošanā.
Pabeigta filmēšana seriālam Rudi sarkans, bet Pēdējā komunisma šķiršanās, ko tagad sauks vienkārši Pēdējā šķiršanās, nupat februārī sākta filmēt. Notiek darbs gan pie Purva ēnu scenārija, kam arī šogad tiks uzsākta ražošana, gan pie scenārija Aurora. Redakcija. Jācer, ka šie seriāli turpinās uzturēt kvalitātes latiņu augstā līmenī. Būtiski redzēt, ka šie stāsti ir interesanti arī ārpus Latvijas auditorijas, tas pierādījās Tallinā, kur programmā TV Beats bija jauna sadaļa, Serial Bridges. Bija patīkami redzēt, ka tajā no sešiem projektiem trīs pārstāvēja Latviju, un divi bija mūsējie, no LTV – Aurora un Purva ēnas. Lai gan starptautiska auditorija nebija mūsu mērķis, šo konkursu ideja vairāk sasaucas ar anglisko go global, stay local. Līdzīgi tam, ko panāca Padomju džinsi, – brīnišķīgi strādā lokāli, bet tajā pašā laikā seriālam ir arī starptautisks potenciāls.
Tomēr liela TV seriāla radīšana prasa laiku – gan attīstīšanā, gan ražošanā, sagatavošanās posms, aktieru noslogojums, – to mēs šobrīd novērojam pēc mūsu televīzijas konkursa. Tāpēc esam priecīgi, ka, piemēram, Purva ēnām jau bija Kino centra attīstīšanas konkursa atbalstīts scenārijs, kas deva pamata iestrādes. Ideāls finansēšanas modelis, protams, būtu tāds ikgadējs konkurss, atsevišķa budžeta bāze, kas attiektos arī uz daudzsēriju mākslas filmām. Protams, pēc tam ar savu finansējumu varētu piedalīties gan straumēšanas platformas, gan televīzijas, lai veicinātu šādu satura vienību ražošanu konstanti bez kritumiem, kāds nedaudz jūtams šobrīd.
Kā noritēja projektu izvērtēšana un atlase LTV konkursos? Pēc kā jūs lūkojāties, kas jūs interesēja?
Mēs gribējām redzēt gan formāta, gan stāstu dažādību, daudzveidīgu pienesumu Latvijas seriālu saimei. Un, manuprāt, visi šie četri projekti ir ļoti dažādi. Pēdējā šķiršanās ir attiecību drāma uz vēsturiskā fona, Rudi sarkans būs detektīva stilā, ar mazāku budžetu – vienīgais, kam sērijas būs tikai pusstundu garas. Purva ēnas būs mistisks trilleris, mums pat šobrīd nav nekā līdzīga, ko varētu piesaukt kā piemēru. Savukārt Aurora. Redakcija būs politiskais trileris, arī tāda mums līdz šim nav bijis. Politiskas drāmas un ģeopolitika vispār šobrīd ir ļoti, ļoti populāri un aktuāli, pagājušogad arī Series Mania foruma kategorijā Buyers Choice Award uzvarēja politiskais trilleris, seriāls The Deal.
Tā ka ideja, saturs un daudzveidība bija primārais mūsu konkursu atlases kritērijs. Vēl viens kritērijs – vai šis saturs sasniegs lokālo televīzijas auditoriju. Mūsu skatītājs ir ļoti prasīgs, pieradis pie labas kvalitātes un to arī sagaida. Tāpat ņēmām vērā attiecīgās komandas spēju šos projektus īstenot un iekļauties termiņos.
Lasīju, ka tu medijos biji teikusi: “Ņemot vērā šābrīža pasaules un Latvijas seriālu veidošanas tendences, konkurss ļauj veidot dažādus sadarbības modeļus un izmantot kopražošanas iespējas.” Ar kādām valstīm LTV ir sadarbojusies seriālu veidošanā? Vai tam ir reģionāls raksturs, piemēram, Baltijas mērogs?
Kopproducēšanas lēmumus mēs atstājām producentu ziņā, ņemot vērā, kādas ir iespējas pieteikt šos projektus konkrētos konkursos. Zinot, kā šobrīd seriāli vispār top, mēs nevaram palikt pie idejas, ka tas notiek tikai Latvijas teritorijā, tikai Latvijas televīzijā, un viss. Gribējām iedrošināt producentus domāt plašāk un pieteikt šos projektus arī Eiropas finansējumam; tas notiek arī ar Pēdējo šķiršanos – viņi gaida uz vairāku Eiropas valstu finansēšanas konkursu rezultātiem. Ja tas var sniegt pienesumu, nezaudējot oriģināla ideju, var pavērt jaunas iespējas vēl piesaistīt budžetu, kāpēc ne! Šobrīd visi tā dara, tā tas notiek.
Kas būtu tie starptautiskie piemēri, kādā virzienā LTV vēlētos attīstīties? Varbūt paraugs ir BBC kā daudzsēriju filmu ražotājs, ja minam kaut vai Fleebag, Normal People, Peaky Blinders?
Noteikti BBC ir viens no tiem piemēriem, kam sekot. Arī tas, ka BBC savus projektus grib, vismaz kaut kādu laika posmu, ekskluzīvi paturēt sev. Mūsdienu platformatizēšanās pasaulē tas ir ļoti būtiski, lai zināmu laiku kāds projekts, kāds seriāls būtu skatāms tikai producējošās organizācijas kanālu ietvaros. Mēs arī šobrīd par to domājam – vismaz izplatīšanas sākumā mūsu seriāli būs skatāmi tikai pie mums, REplay.lv, kas šobrīd ir LTV galvenā platforma.
No BBC pie mums nonāk ļoti daudz seriālu, arī visus tevis minētos seriālus esam demonstrējuši LTV, par ko es personiski ļoti priecājos, jo britu drāmas ir ļoti skatāmas un pieprasītas. Spēja attīstīt stāstus un ievīt tajos aktualitātes ir viņu lielais trumpis, to viņi dara ļoti meistarīgi. Tā ir kvalitatīvas izklaides funkcija, spējot runāt arī par aktuālo – jau minētajām sociālajām tēmām, attiecībām, mentālo veselību. BBC šobrīd top brīnišķīgs seriāls Waiting for the Out, par cietumu, kur filozofijas pasniedzējs lasa lekcijas ieslodzītajiem. Pagaidām redzēju divas sērijas, vienkārši pievēršu uzmanību tam, ka BBC arī eksperimentē, tie nav vairs tikai detektīvseriāli vai kostīmdrāmas. Manuprāt, mums kā sabiedriskajam medijam jo īpaši ir jārunā arī par aktuālo. Tā ir tā niša, kas var mūs atšķirt no Netflix vai citiem.
Skatītāji ļoti atzinīgi izsakās par LTV filmu piedāvājumu, vai šīs atsauksmes nonāk arī līdz jums pašiem? Kas ir vispopulārākais seriāls tieši Latvijas televīzijas kanālos?
Mūsu skatītāji ir ļoti lojāli un aktīvi, viņi tiešām raksta visu laiku un visu pamana – ja kāda sērija ir ieplānota nepareizi, vai arī kā nesen bija precedents, ka tika izlaista vienas Veras sērijas demonstrēšana, jo tās laikā tika izrādīta īpaša Raimonda Paula programma. Pēc tam saņēmām ļoti daudz sašutušu epasta vēstuļu – kur ir Vera?! Cilvēkiem šie rituāli, skatīšanās paradumi ir ļoti svarīgi. Kad beidzās seriāla Policijas iecirknis 31 trešā sezona, es nepārspīlēju – divas dienas cilvēki zvanīja un rakstīja, nesaprotot, kā seriāls var beigties un kur ir 4. sezona! Tāpat ļoti daudzi arī kaut ko iesaka demonstrēšanai, un ir bijuši ļoti labi ieteikumi, ko mēs esam ņēmuši vērā. 2024. gadā kāda sieviete ieteica dokumentālo filmu Kaimiņos Putinam, ko viņa noskatījusies Lielbritānijā, BBC, – tā bija tik svaiga, ka pat vēl nebija iekļauta kompānijas katalogā. Es uzrakstīju BBC, un viņi bija pārsteigti – kā jūs zināt? Mēs momentā reaģējām, nopirkām filmu, pateicoties skatītājam.
Bet par populāro – mums ir savi zīmola produkti. Mēs tos tā arī saucam – mūsu hiti. No seriāliem noteikti Mīlas viesulis, ko skatās jau 25 gadus, tāpat Midsomeras slepkavības – smejamies, ka tie jau ir vairākas paaudzes izdzīvojuši, vecvecāki skatās kopā ar saviem mazbērniem to pašu, ko skatījās, kad viņiem vēl nebija mazbērnu. Ir tā saucamās romantikas filmas, kuras arī cilvēki ļoti daudz skatās. Tas ir eskeipisms – skatītājs grib vienkārši atslēgties no problēmām, paskatīties kaut ko skaistu, pasakai līdzīgu, aizmukt no ikdienas, tas joprojām ir aktuāli, arī lineārajā televīzijā. Un tad nāk detektīvseriāli – Vera, Brokenvuda, Policijas iecirknis, Tēvs Brauns, Nāve paradīzē… Tas patiešām ir tāds saturs, kuru lai tik turpina ražot.
Ar filmām savukārt mēs balansējam starp kinoklasiku un mūsdienām, veidojot piedāvājumu, kas ir atšķirīgs no citiem kanāliem. Es domāju, to arī skatītāji pamana. Īpaši cilvēkiem ļoti, ļoti patīk klasika – arī filmas, kas jau redzētas Latvijā un pat televīzijā, bet ar tulkojumu, kas mūsu auditorijai ir ļoti nozīmīgi. Man šķiet, tā ir brīnšķīga funkcija mums kā satura iepircējam, tas ir tāds pilnīgi misijas jautājums – rādīt, iepazīstināt ar kinoklasiku, jo šīs filmas nav novecojušas.
Vai sarunās ar ārvalstu kolēģiem tu esi novērojusi, kā Latvijas skatītājam sakrīt vai atšķiras gaume no skatītājiem citviet Eiropā?
Es ļoti daudz runāju ar citiem satura iepircējiem, sevišķi tiem, kas arī pērk seriālus. Ja ir kādas šaubas, es vienmēr pārjautāju, vai citi jau to ir nopirkuši, vai šis seriāls jau rādīts citās valstīs. Daudz runājam ar igauņiem, man liekas, ka mums ir ļoti līdzīga programma. Jo īpaši uzmanību pievēršu tam, ko rāda sabiedriskajos kanālos citās valstīs. Ir seriāli, kas rotē pilnīgi visur, tajos saplūst vērtības, vajadzības, ekspektācijas, viss kopā. Un ir nišas lietas, kas ļoti atšķiras, – skandināviem ir savs skandināvu fokuss, Francijas reģionā savukārt kaut kas cits. Mums ir daudz iepirkts no Vācijas un īpaši daudz no Lielbritānijas, arī Francijas, Skandināvijas, salīdzinoši mazāk pērkam no Amerikas. Bet lielās lietas ir ļoti līdzīgas – Midsomeras slepkavības rāda visi.
Tavs amats ir filmu iepirkšanas nodaļas vadītāja – tātad tu izvēlies saturu, kādu mēs redzam TV ekrānos. Pēc kādiem kritērijiem tu vadies? Vai filmu izvēlē lomu spēlē arī tava personīgā gaume?
Pret atlasi izturos ļoti, ļoti rūpīgi. Mēs esam ļoti uztrenēti, es skatos seriālus katru dienu, pievēršot uzmanību tam, kas tiek piedāvāts televīzijām. Lai gan saturs, ko es skatos, ne vienmēr ir meinstrīms – piemēram, man nav katru dienu jāskatās Netflix seriāli vai Apple TV, jo tie mums nav pieejami iepirkšanai. Katrā ziņā – jo vairāk tu skaties, jo ātrāk spēj uzreiz nolasīt galvenās kvalitātes un saprast, vai šis strādās vai nestrādās. Ja mani seriāls neaizrauj, vai tas aizraus kādu citu skatītāju? Turklāt jāņem vērā ne tikai saturs, bet arī tas, kurā laika zonā to rādīsim – pirms vai pēc desmitiem –, tātad vai vispār programmā šobrīd ir tam vieta. Mēs strādājam pēc sleju principa –
teiksim, es zinu, ka svētdienā jārāda detektīvs, tātad zinu arī, cik detektīvi jāiepērk visam gadam.
Zinot, kas tirgū ir pieejams, jau varu saplānot, ko rādīsim šogad, – kam būs jaunas sezonas, ko vairs neņemsim… Principā es jau zinu šāgada plānu, esmu to salikusi.
Tas brīžiem var būt grūti saprotams no malas; cilvēki brīnās – kāpēc jūs nevarat nopirkt to, vai parādīt šo… “Vai tiešām tev, Zane, nepatīk?!” Esmu kaut kur jau teikusi – ja es varētu pirkt seriālus, kas patīk man pašai, tie noteikti atšķirtos. Tāpēc cenšos skaidrot, ka iepirkumu rezultāts ne vienmēr ir atkarīgs no manis. Ir dažādi tā saucamie holdbeki, mums vienkārši jāgaida, jo LTV tomēr ir bezmaksas apraide, tā saucamais free TV – no visiem tiesību veidiem gandrīz vai pēdējie.
Vēl svarīgs atlases kritērijs, ko es ņemu vērā, ir dinamika un storytelling – cik labi seriāls notur skatītāja uzmanību. Televīzijā tas ir ļoti būtiski – ja mēs rādām vienu sēriju nedēļā un skatītājam vienas sērijas ietvaros pazūd interese, pastāv liels risks, ka viņš nākamnedēļ neturpinās skatīties. Ja man jāuzņemas tāds risks uz sešām, astoņām nedēļām ar tā sauktajiem serialized seriāliem, kur jāskatās no sērijas uz sēriju, tad ir milzīga atbildības sajūta par katru. Šobrīd joprojām ir ļoti, ļoti pārsātināts tirgus, nav grūti izvēlēties. Man vienmēr ir gatavs plāns B, es varētu nopirkt trīs labus seriālus uzreiz, bet jāizvēlas tikai viens – piemēram, no diviem lieliskiem detektīviem, kam dot priekšroku? Tad vairāk tiek ņemti vērā sadarbības principi un apstākļi, kā šos seriālus var iegūt, – izplatīšanas kompānija, pieprasījumu izskatīšanas ātrums, bieži vien kaut kas izcils ir nedaudz jāpagaida, un tā tālāk. Tās ir aizkulises, ko skatītāji nezina.
Tas, ko esmu novērojusi aizvien biežāk, – seriālos ienāk pasaules vai sabiedrības aktualitātes, un LTV spēj uz to reaģēt. Mēs rādījām seriālu par Ukrainu Glābēja / In Her Car, rādījām jaunu ekskluzīvu seriālu par Bridžitu Bardo, piemēram. Mēs to nopērkam un padarām par notikumu, ieplānojam skatītākajā ētera laikā kā event series, varbūt seriāls kļūst par pievienoto vērtību ziņām vai dokumentālām filmām.
Ko mēs redzētu LTV programmā, ja jums būtu neierobežotas iespējas?
Es noteikti gribētu vēl vairāk dažādības – mums ir vairāki žanriskie seriāli piedāvājumā, detektīvs, policijas seriāls, romantisks seriāls, kā Mīlas viesulis, bet ir diezgan daudz žanru un nišu, ko mēs nemaz neaptveram. Mums gan varbūt nekad nebūs programmā zinātniskā fantastika, bet tagad esam sākuši vairāk plānot sociālas drāmas – līdz šim LTV seriālu piedāvājumā vairāk tomēr dominēja izklaide. Pagājušovasar parādījām Skandināvijas seriālu Eva un pārējie / Allt och Eva, par sievieti, kas vēlas ar spermas donora palīdzību tikt pie bērna, – skandināvu humora stilā, bet par svarīgu tēmu. Man liekas, tas ir virziens, kur noteikti var iet vēl un vēl. Un otrs virziens būtu tāds eskeipisms, kas varbūt iet fantāzijas teritorijā. Cilvēki varbūt arī nav raduši Latvijas Televīzijā skatīties tāda veidu seriālus.
Jā, un vēl es redzu, ka jaunieši šobrīd atklāj sev seriālu klasiku, viņiem tas ir kaut kas jauns. Būtu brīnšķīgi parādīt arī kaut ko tādu – Breaking Bad vai Lost, vai Twin Peaks – ja mēs rādām kinoklasiku, tad iekļaut šajā piedāvājumā arī seriālus.
Kādi ir tavi pēdējā laika spilgtākie atklājumi seriālu klāstā? Un kas ir tavi komforta seriāli, pie kā tu atgriezies ik pa laikam?
Man viens no atklājumiem ir Prisoner 951, šo piecu sēriju filmu rādīsim aprīlī. Seriāls ir balstīts patiesos notikumos, kas risinājās no 2016. gada līdz 2022. gadam, – kāda irāņu sieviete, Nazarnīna, ir precējusies ar britu, bet aizbrauc ar savu divus gadus veco bērnu uz Īrānu apciemot vecākus un tur arī paliek kā politieslodzītā piecus gadus, nezinot, vai tiks atpakaļ. Konflikts ir starp abām valstīm, kam ir nenokārtoti veci parādi, bet stāsts bija ļoti šokējošs un atstāja spilgtu iespaidu – likās, tā taču nevar būt, ka tas patiešām ir tikko noticis! Tas ir viens no tiem piemēriem, ka par to, kas šobrīd notiek pasaulē, var uztaisīt emocionālu un dinamisku seriālu ar brīnišķīgiem kadrējumiem, fikcijas elementiem un izciliem aktieriem. Seriālu papildina arī dokumentālā filma, ko mēs arī rādīsim.
Domājot par komforta seriāliem, pirmais, kas man ienāca prātā, ir nesen redzētais Film Club, varbūt mums kā kino cilvēkiem vairāk saprotams. Tas ir par diviem jauniešiem, kas taisa kino vakarus un iejūtas dažādos tēlos saistībā ar ieplānoto filmu. Starp viņiem, protams, rodas jūtas, un tad pienāk izšķirošais brīds, kad meitene pasaka – varbūt tas ir kaut kas vairāk, nekā tikai draudzība un kinoklubiņš... Ļoti vienkāršs komforta seriāls, lai uz pusstundu atslēgtos un pabaudītu šādu kinokluba draudzību ar brīnšķīgiem britu aktieriem. To es skatos ārpus darba, jo darbā, kā jau minēju, man jāskatās pilnīgi dažādi seriāli un jāsniedz komentāri un atgriezeniskā saite.
Bet ārpus tā visa eju pie Golden Globe seriāliem, patveros tur. Man ļoti patīk gan The Studio, gan Severance, kur gan nevar atslēgt prātu, vai The Pitt, vai Lācis / The Bear, kas man liekas brīnišķīgs piegājiens – runāt par šādu tēmu šādā veidā. Tie ir tādi lielie seriāli, kas mani gan personiski bagātina, gan ir izcila skatīšanās pieredze; ceru, ka kādu dienu kāds no tiem varētu nonākt līdz mums. Visu rādīs laiks, kā mainīsies industrija, viss būs atkarīgs no lielo straumētāju apvienošanās, un kaut kāda ietekme tam noteikti būs arī uz televīziju.
Pagājušogad man bija iespēja Rīgas Stradiņa universitātē veidot lekciju kursu par seriāliem, un es sapratu, ka šāda piedāvājuma nav arī citviet, pat filmskolās. Vienmēr atceros, ka Baltijas Filmu un mediju skolā Tallinā bija liela pretestība pret seriāliem, – mēs apgūstam filmu industriju, mācāmies kinovēsturi, bet seriāli vienmēr ir otrajā plānā. Arī vācot literatūru par šo tēmu, sapratu, ka tās nemaz nav tik daudz, trūkst grāmatu un pētījumu, kas aptvertu vismaz laika posmu no 21. gadsimta sākuma… Protams, ir grāmatas par Netflix, piemēram, bet tas ir tā nišīgi, par kaut ko vienu.
Es izveidoju seriālu kursu ar 16 nodarbībām, no tām sešas ir praktiskās, kurās mēs analizējām gan skandināvu Tiltu, gan Černobiļu, gan Padomju džinsus. Bija ļoti interesanti saprast, ko šie jaunieši patērē, kādi ir viņu paradumi. Ļoti daudzi skatās vecos seriālus – Vampire Diaries, Friends, Sex and the City – un, kad es viņiem jautāju, kāpēc, man teica – tie ir tādi komforta seriāli, viņi tos skatās fonā. Kad uzdevu skatīties Tiltu / The Bridge, studentiem gāja grūti, jo šo seriālu nevar skatīties fonā, tur ir jāiedziļinās. Es vispār domāju, kaut kāds switch noticis arī skatīšanās metodē – vai skatītājs tiešām velta sevi skatīšanās procesam, vai arī ieslēdz fonā un sagaida kaut ko ļoti vieglu.
Vai tas varētu būt tāpēc, ka seriāls skaitās kaut kas mazāk prestižs?
Agrāk tā noteikti bija, līdz 2000. gadiem, kad sāka veidoties kvalitatīvie seriāli un tos sāka uztvert kā kvalitatīvu izklaidi. Daudzsēriju formātam sāka pievērst uzmanību kinorežisori, arī budžeti mainījās, tas tika uztverts jau kā kaut kas līdzvērtīgāks. Uzdevums bija panākt to, lai seriāls izskatās kā filma, vienkārši filma vairākās sērijās. Tomēr šobrīd joprojām trūkst izpratnes par to, ka seriāli arī ir kaut kas nozīmīgs, daļa no kultūras un industrijas. Uz to būtu jāvērš uzmanība arī audiovizuālās jomas studentiem – kā analizēt seriālus, kā tos skatīties. Maniem studentiem tā bija jauna pieredze, viņiem bija jāraksta padziļināta naratīva analīze, un tas nebija tik vienkārši.
Kāda bija tava seriālu kursa uzbūve? Vai sekoji attīstības vēsturei?
Viena lekcija bija tikai par vēsturi, viena par žanriem, viena par plot driven series – kā analizēt, ko pamanīt; vēl viena – par characters driven series, iedziļinoties konfliktos, kāda veida konflikti vispār ir un kā tos analizēt. Bija lekcijas par struktūru, naratīvu. Lekcija par Skandināviju bija interesants aspekts, kā paskatīties uz seriālu ražošanu kopumā. Viena lekcija bija par Latviju – man šķiet, arī grāmatas par Latvijas seriāliem joprojām nav. Man nācās iet LTV datubāzē un skatīties, kādi ir bijuši pirmie TV iestudējumi Latvijā, kurā brīdī te varam sākt runāt par kaut ko kvalitatīvāku kā studiju seriāli, un tad veidoju tādu hronoloģisko līniju.
Viena atsevišķa lekcija bija tieši par kvalitatīvajiem seriāliem – ir ļoti laba profesora Džeisona Mitela grāmata Complex TV: The Poetics of Contemporary Television Storytelling, tur ir iekļauta arī kvalitatīvu seriālu teorija. Var analizēt, ko nozīmē sarežģīti darbi salīdzinājumā ar kaut ko ļoti vienkāršotu – mēs skatījāmies un salīdzinājām Midsomeras slepkavības ar Šerloku, cik vienkāršs var būt kriminālstāsts ar detektīvu, salīdzinājumā ar tādu, kur viss ir komplicēti.
Eksāmenā studenti varēja izvēlēties katrs savu seriālu, un tad arī bija interesanti skatīties, ko viņi izvēlas, kādas ir globālās un lokālās tendences. Biju pārsteigta, ka tika izvēlēti arī latviešu seriāli, studenti tiešām tos skatās ikdienā. TV3 Ēnu spēles bija redzējis katrs otrais, Likteņa līdumniekus, Saplēsto krūzi, Nelūgtos viesus, Pansiju pilī, Dumpi, Padomju džinsus bija redzējuši. Citiem savukārt tas bija liels atklājums, un vismaz šī kursa ietvarā viņi šos seriālus varēja noskatīties. Daudzi rakstīja par Stranger Things, par Friends, Severance, ļoti daudz par Netflix seriāliem, bet bija pat divi darbi par Twin Peaks, par ko es ļoti priecājos. Neesmu Dexter fane, bet bija vairāki darbi par to, arī par vairāk tieši jauniešu auditorijai mērķēto Eiforiju; kāda studente rakstīja par Hanibālu.
Es priecājos, ka Kino Rakstos ir lasāmas seriālu recenzijas, citādi par tiem trūkst diskusijas.
ZANE VALENIECE IESAKA:
Prisoner 951 (2025, 5x60’)
Britu drāma, kuras pamatā ir patiess stāsts par Nazaninu Zagari-Ratklifu – viņa ir ieslodzīta Irānā un šķirta no savas meitas un vīra Ričarda, kurš cīnās gan pret Lielbritānijas, gan Irānas valdībām, lai veicinātu savas sievas atbrīvošanu; cīņa ilga sešus gadus. Manuprāt, šobrīd ļoti aktuāls stāsts par cilvēcības nozīmi ģeopolitikas nemieru laikā. Seriāls ar lieliskiem aktieriem un smalku vizuālo valodu, pavasarī būs skatāms LTV1 un www.replay.lsm.lv
Empathie (2025, 10x50’)
Kanādas seriāls, kas saņēma auditorijas balvu festivālā Series Mania 2025. gadā. Mūsdienu drāma par mentālo veselību ar lielu devu humora. Stāsts par psihiatri kriminoloģi Sjūzenu, kas atgriežas darbā divus gadus pēc traumatiska incidenta, kam viņa vēl joprojām nav spējusi tikt pāri. Lai gan empātija ļauj Sjūzenai saprast savus pacientus, viņa ir zaudējusi jebkādu empātiju pret sevi. Sjūzena ar jauno kolēģi Mortimeru kļūst par draugiem. Kurš gan varētu iedomāties, ka eksistences tumšākajos nostūros var atrast gaismu? Seriāls liek novērtēt empātijas lielo spēku dziedēt traumas, un atgūt dzīvei jaunas krāsas. Ceru, ka seriāls nonāks arī pie Latvijas skatītājiem.
The Bear (kopš 2022)
Ja ir kāds, kurš vēl nav redzējis šo seriālu, arī es pievienošos iedrošināt to noskatīties. Man tā bija spēcīga skatīšanās pieredze, ar līdzpārdzīvojumu varoņiem no sērijas uz sēriju. Visvairāk uzrunāja galvenais varonis Kārmijs – sarežģīts, daudzšķautņains un pilns ar iekšējiem un ārējiem konfliktiem. Seriāls ir spilgts piemērs varoņu vadītajam stāstam, ko attīsta galvenā varoņa vajadzības un vēlmes. Nevaru sagaidīt 5. sezonu.
Zanes komforta seriāli:
Film Club (kopš 2025, 6x30’)
Ļoti viegli skatāms, nostalģisku sajūtu vadīts britu seriāls. Divi kinomīļi Noa un Īvija iknedēļu rīko un piedalās kino klubā, kur viņu neizteiktās jūtas vienam pret otru pieaug. Neskatoties uz kopīgu mīlestību pret filmām, Noa un Īvijai nekad nav izdevies īsti dalīties savās slēptajās jūtās vienam pret otru. Kad Noa nolemj darba dēļ pārcelties prom, Īvijai ir ierobežots laiks, lai atzītos mīlestībā, pirms viņa, iespējams, zaudē viņu uz visiem laikiem. Galvenajās lomās Aimee Lou Woods un Nabhaan Rozwan, manuprāt, ir nevainojami izvēlēti šajā jaukajā un dziļi inteliģentajā komēdijā. Ļoti ceru, ka seriāls nonāks pie Latvijas skatītājiem.
Midsomeras slepkavības / Midsomer Murders(kopš 1997)
Jaunā 25. sezona ar četrām jaunām sērijām no 25. janvāra jau skatāma LTV1 un REplay.lsm.lv, turpat pieejamas arī iepriekšējo gadu sērijas. Kulta komforta seriāls, ko skatīties vēl un vēl.
Twin Peaks (1990-1991)
Nesen noskatījos vēlreiz šo Deivida Linča seriālu. Tas, kas mani joprojām fascinē, ir seriāla uzdrīkstēšanās neatrisināt stāstu pilnībā, bet tajā pašā laikā, lai arī gaidas par atrisinājumu nav piepildījušās, seriāls sniedz piepildītu skatīšanās pieredzi, kas fokusējas uz mistiku un noslēpumiem. Katru reizi, skatoties šo seriālu, var ieraudzīt kaut ko jaunu.
