KINO Raksti

Talsu „Auseklis” Eiropas kinoteātru tīklā

27.01.2023
Talsu „Auseklis” Eiropas kinoteātru tīklā

Talsu kinoteātris “Auseklis” pievienojies nelielam kinoizrādītāju pulciņam Latvijā, bet lielam pulkam pasaulē – kļuvis par organizācijas “Europa Cinemas” biedru. Ko tas īsti nozīmē kinoteātrim? Un kāpēc pirmajam īpašajam seansam izvēlēts Sergejs Paradžanovs? Intervijā Kino Rakstiem – kinoteātra “Auseklis” vadītāja Māra Cēbere.

Ieva: - Vispirms gribu apsveikt kinoteātri Auseklis ar Europa Cinemas biedra statusu! Tas ir liels notikums ne vien jūsu pilsētai, bet arī kinosabiedrībai Latvijā. Pastāsti par šo procesu, sākot ar ideju un beidzot ar realizāciju. Kā tas notika?

Māra: - Rezonanse šim notikumam ir tik liela, kādu es patiesībā nebiju gaidījusi. Liekas – vēl jau nekas nav noticis. Tikai tad, kad pārējie sāk aktīvi interesēties un apsveikt, tad tikai saprotu, ka tomēr kaut kas jau ir izdarīts.
Man patīk interesēties, ko dara kolēģi, kas notiek citos kinoteātros Latvijā, kas notiek pasaulē; mazliet vairāk interesēties par nozari. Par Europa Cinemas es uzzināju 2021. gadā, kad Splendid Palace saņēma apbalvojumu par filmu programmēšanu, un es, iedvesmojoties no šī notikuma, sāku pētīt – kas tā vispār ir par organizāciju, ar ko viņi nodarbojas, kāpēc kāds kļūst par biedru tur un kāpēc gan mēs to nevarētu? Izlasot par Europa Cinemas mērķiem un būtību, man likās – tas jau tagad saskan ar mūsu kinoteātra repertuāru un virzību.

Bija pieteikšanās, es savācu visus dokumentus, aizpildīju pieteikšanās formu un gaidīju. Tur bija diezgan daudz visa kā jāiesniedz – atskaites par pagājušo gadu, mārketinga materiāli, tehniskie dati un visādas tādas lietas. Un atbilde nenāca uzreiz, jo liela organizācija sanāk kopā reizi gadā vai reizi pusgadā. Tikai vēlā rudenī, kad es pati par to jau biju mazliet piemirsusi, saņēmu ziņu e-pastā – apsveicam, 2022. gadā jūs esat uzņemti mūsu organizācijā!

Māra Cēbere (no kreisās) kopā ar režisori Signi Baumani un producentu Stērdžisu Vorneru

Biju domājusi, ka tas būs tāds nākotnes solis, un īsti nevarēju aptvert, kas tagad notiks, kas būs jādara. Manā ikdienā tas signalizēja par diezgan lieliem papildu pienākumiem, tās ir tīri tehniskas lietas, – bet arī par jauniem mērķiem un jaunām idejām, un tas savukārt man liekas ļoti interesanti. Respektīvi – mēs strādājam ne tikai ar aktuālo repertuāra kino, bet varam veidot kaut kādus projektus. Es esmu diezgan zinātkārs cilvēks, un mani interesē arī apmaiņas iespējas, ko Europa Cinemas piedāvā – dažādas nozares konferences un semināri. Uzreiz paveras iespēja piedalīties visā plašajā kino pasaulē, ne tikai lokālā Talsu vai Latvijas mērogā. Tas, man liekas, ir ļoti interesanti, uzreiz dod virzību.

Kinoteātris Auseklis ir pašvaldības paspārnē. Vai pilsētas domei bija kāda nozīme šajā procesā?

Mēs esam Talsu novada pašvaldības iestāde, bet pašvaldība ir ļoti liels organisms ar ļoti daudzām pakļautām struktūrvienībām, tur ietilpst visi kultūras nami, skolas, bērnudārzi, bibliotēkas. Tas ir liels aparāts. Es patiesībā nekonsultējos šajā jautājumā ne ar vienu, tikai ar savu tiešo vadītāju – teicu, ka mēģināšu. Jo man jau nebija uzreiz tādas pārliecības, ka mūs patiešām uzņems. Tad, kad atnāca ziņa, ka esam uzņemti, tad, protams, informēju arī pašvaldības vadību. Bet patiesībā šie projekti ir vairāk atkarīgi no katras struktūrvienības vadītāja, viņa vīzijas un iniciatīvas. Es esmu atbildīga par šo vietu, par kinoteātri, ko šajā brīdī vadu, un tāpēc cenšos izdarīt maksimāli, ko varu. Šis man likās tāds ļoti interesants pagrieziens.

Ja kinoteātra virzība ir ļoti lielā mērā atkarīga no vadītāja, kas ir tavs lielākais gandarījums, strādājot kinoteātrī?

Man liekas, Talsu gadījumā ir svarīgi, ka skatītājs sāk pierast un atgriežas, atkal nāk uz filmām. Kino demonstrēšanai Talsos ir ļoti senas tradīcijas, te kino ir izrādīts jau no paša 20. gadsimta sākuma, dažādās vietās ar dažādām sekmēm. Bija tāds pārejas brīdis, kad nebija pieejama jauna kinoizrādīšanas tehnika, tad kinoteātris mazliet nīkuļoja un nevarēja saprast, kas būs tālāk.

Es strādāju kinoteātrī ceturto gadu, un pamazām cilvēki sāk vispār aptvert to, ka viņiem ir pieejama šāda ekskluzīva lieta – pašiem savs kinoteātris, speciāli tam būvētā ēkā, ar labu tehniku, ar aktuālu repertuāru. Ar regularitāti mēs esam iekļāvušies kopējā repertuāra plūsmā – to, kas ir aktuāls Rīgā un citās pilsētās, to rādām arī mēs. Tagad jau cilvēki ir pie tā pieraduši, un tas ir ļoti, ļoti labi.

Man liekas, svarīgi arī tas, ka esam pašvaldības kinoteātris, – mūsu pienākums ir vietējiem iedzīvotājiem sniegt daudzveidību. Mēs nevaram iet tikai pieprasījuma pavadā un rādīt to, kas ir pats populārākais un apmeklētākais; mums ir arī jāizglīto un jāaudzina skatītājs, jāizrāda gan dokumentālais kino, gan arī kaut kas sarežģītāks, arthouse filmas. Tikai veidojot skatītāja izpratni, pamazām dodot viņam mākslas kino, pie tā var pierast.

Vai uzņemšana organizācijā Europa Cinemas uzliek arī citus pienākumus, ne tikai repertuāru, kurā ir noteikts procents Eiropas kino? Vai misija un pienākumi ir kaut kā mainījušies pēc tam, kad kinoteātris kļuvis par Eiropas tīkla biedru?

Nē, tur jau tā lieta! Patiesībā tad, kad es izlasīju un sapratu Europa Cinemas politiku un noteikumus, nodomāju, ka mēs jau būtībā iekļaujamies viņu prasībās. Apmēram 20% no kopējā kinoteātra repertuāra jābūt Eiropas filmām (papildus klāt pie Latvijas filmām, ko tur neieskaita), un man vienmēr jau tāpat licies svarīgi, ka repertuārā jābūt filmu daudzveidībai. Mēs šiem kritērijiem, manuprāt, atbildām jau pagājušajā un aizpagājušajā gadā, uzņemšana organizācijā to tikai apliecināja.

Europa Cinemas uzsver, ka Eiropā kinoskatītājs noveco, tāpēc daudz jāstrādā ar jaunākās auditorijas piesaistīšanu. Var nopelnīt bonusa naudiņas, ja izveido programmu jaunajai auditorijai. Tas, protams, uzliek par pienākumu domāt, veidot un meklēt kontaktus, meklēt idejas, jo es neesmu ne kinozinātniece, ne kinokritiķe, ne pētniece, es esmu menedžere ar kultūras izglītību un bāzi.

Es ceru vairāk uz iespējām, ne tikai uz pienākumiem. Uz kontaktiem, jaunām idejām – tagad arvien vairāk saņemu dažādas ziņas un skatos, ko dara citi kinoteātri Eiropā. Lai kaut ko ģenerētu un veidotu, kaut kur jau ir jāsmeļas tās idejas. Tas ir diezgan nopietns pienākums, kas elpo pakausī.

Ko skatās Talsu skatītājs? Vismaz pārsvarā? Kas ir viņa iemīļotais gājiens uz kinoteātri?

Es domāju, tas nav nekas pārsteidzošs – tas pats, kas visur pasaulē, vispieprasītākā ir dublētā animācija. Tiesa, ir jānošķir kinoteātri, kas rāda visu, un kinoteātri, kas var atļauties specializēties uz kaut ko konkrētu.

Mums Talsos ir nepilni desmit tūkstoši iedzīvotāju, līdz ar to mēs nevaram kļūt par arthouse kinoteātri,

kāds ir, teiksim, Kino Bize vai Splendid Palace, – viņiem ir savs skatītājs un savs virziens. Sarežģītākais ir apmierināt ikviena skatītāja vēlmes, tāpēc jāatrod līdzsvars.

Protams, skatītājs mīl animāciju bērniem, mīl arī Latvijas kino – mēs esam diezgan patriotiski skatītāji. Bet svarīgi ir arī redzēt plašāk, Čehijā vai Igaunijā uzņemtas filmas. Mēs zinām, ka franču kino varbūt ir tas populārākais, ko visbiežāk šeit dabūjam izrādīt, bet ir ārkārtīgi daudz citu valstu, par kurām mēs nezinām neko. Te parādās izglītojošais moments.

Man repertuāra plānošanas process ir daudz sarežģītāks nekā tad, ja es būtu izdomājusi, ka tas ir mans kinoteātris un rādīšu tikai tās filmas, kas man patīk. Es bieži rādu filmas, kuras pati neskatos un nekad neskatīšos, jo tā nav mana izvēle vai gaume. Bet es zinu, ka ikvienam skatītājam ir sava filma, tāpēc katru mēnesi man ir jābūt repertuārā animācijai, vēlams, Latvijas filmai, kaut kam romantiskam, arī šausmu filmai. Jā, mums ir vesels pulks auditorijas, kam patīk tādas filmas. Mēs rādām arī visas komiksu filmas, Marvel vai DC, arī tām ir auditorija. Šobrīd ļoti apmeklēts ir Avatars, rādām jau mēnesi, un tas ļauj mums arī mazliet nopelnīt.

Protams, man ir izpārdota zāle uz Avataru un nav izpārdota uz Dievzemi. Tas ir loģiski. Tomēr esmu jau vairākkārt teikusi – tās filmas, kurām ir iegādātas izrādīšanas tiesības Latvijas teritorijā un ko mēs tātad piedāvājam skatītājiem, visas jau ir izgājušas kaut kādu festivālu atlasi, tās ir novērtētas un atzītas filmas. Tāpēc, es domāju, nekad jau nevar nošaut galīgi greizi un parādīt kaut ko pilnīgi nezināmu, nesaprotamu, eksperimentālu.

Sarunas sākumā tu minēji, ka Talsu kinoteātra iestāšanās Europa Cinemas tīklā ir ieguvusi pilnīgi negaidītu rezonansi.

Es teiktu – uzmanību. Un tas ir labi, ka mēs esam pamanīti – Talsos ir kinoteātris! Bet, kā jau teicu, mūsu pamatauditorija nav rīdzinieki, mūsu auditorija ir vietējais Kurzemes iedzīvotājs.

Tomēr tikpat labi uz Talsiem var atbraukt arī rīdzinieks. Cik svarīgi kinoteātrim un tev pašai ir piesaistīt kādu auditoriju, kas nav vietējā?

Man liekas – jo vairāk, jo labāk, lai gan būtu žēl, ja vietējais skatītājs paliktu aiz durvīm. Mums ir tikai viena zāle, 146 vietas, un tas skaits jau patiesībā nav liels. Tomēr pilsētai, novadam kinoteātris ir arī liels ieguvums tūrismam un visai pārējai ekonomikai. Cilvēki atbrauc, pastaigājas pa pilsētu, atnāk uz kino, aiziet uz kafejnīcu... Tas ir tāds kopdarbs ar tūrisma informācijas centru, pašvaldību, mārketinga nodaļu. Man liekas, ikvienai iestādei būtu tikai vēlams paskatīties mazliet tālāk un mēģināt uzrunāt kādu ārpus ierastā loka.

Faktiski problēma ir tāda, ka kinoteātru Latvijā nav – vismaz ārpus Rīgas ir ļoti maz, kaut vai salīdzinot ar kaimiņvalstīm. Kurzemē kinoteātris kā ēka ir Talsos, Ventspilī un Liepājā. Viss pārējais ir tādi mazi un neregulāri mēģinājumi kultūras namos vai kaut kādās zālītēs. Kuldīgā arī ir neliela zāle, bet viņiem gan Kultūras centrs tagad ir remontā.
Un tas, ka viss ir koncentrējies Rīgā, manuprāt, nav nekas labs.

Es pati esmu pārcēlusies no Rīgas uz Talsiem un šeit veidoju tādu vidi, kādā es pati gribu dzīvot un kādā gribu, lai mani bērni dzīvo.

Lai viņiem ir pieejams kvalitatīvs kultūras piedāvājums, tajā skaitā arī kino. Un man galvenais ir uzrunāt skatītāju šeit. Tāpēc mums, piemēram, ir svarīgs ziņojumu dēlis ar lielu afišu, kuru cilvēks ierauga, ejot uz tirgu. Es nekādā ziņā negribētu, ka kinoteātris paliek par kaut kādu elitāru vietu, kur rāda tikai nesaprotamas filmas.

Tomēr kinoteātra iestāšanos Europa Cinemas jūs atzīmēsiet ar Sergeja Paradžanova filmas Granāta krāsa (1969) seansu, kam ievadvārdus teiks režisors Dāvis Sīmanis. Ļoti drosmīgs pieteikums. Kāpēc šāda izvēle?

Pavisam nejauši un dažādu sakritību rezultātā. Pie visa vainīga armēņu izcelsmes māksliniece Karinē Paronjanca, kura dzīvo Latvijā, – viņas darbus es biju noskatījusi izstādei kinoteātra vestibilā. Jau četrus gadus mēs rīkojam arī laikmetīgās mākslas izstādes, kas arī nav tāds ikdienas skatītājam ierasts kultūras veids. Nākot uz kino, skatītāji ir spiesti iet cauri gleznu galerijai, un slēptais mērķis ir – varbūt viņiem kaut kas aizķeras.

Arī izstāžu aspektā es cenšos turēties pie dažādības, mums ir bijusi gan glezniecība, gan tekstilmāksla, gan keramika. Tāpēc es uzrunāju Karinē – biju redzējusi viņas darbus un teicu, ka gribu veidot viņas izstādi kinoteātrī. Karinē ir ļoti atsaucīga un enerģiska māksliniece, viņa piekrita.
Pēc kāda laika viņa teica – mēs jau varam izstādīt jebko, bet vispār viņai ļoti patīkot Paradžanovs, viņa jau esot uzgleznojusi pāris darbus filmas iespaidā. Man tajā brīdī nebija ne jausmas, kas ir Sergejs Paradžanovs, nekad nebiju par viņu dzirdējusi, bet teicu – labi! Un sāku interesēties, skatīties un saprast, uz ko es vispār esmu parakstījusies.

Karinē Parojanca

Laikam jau tie, kam jāsatiekas, tie arī satiekas. Karinē bija ļoti aizrāvusies un sajūsmināta par šo notikumu, viņa man arī daudz stāstīja. Sergejam Paradžanovam nākamgad apritēs 100 gadi, viņa ir iecerējusi vairākus notikumus, arī veidot grāmatu, izdot viņa vēstules. Varētu teikt, ka Paradžanova simtgadi mēs sāksim svinēt Talsos. Savulaik arī viņa cenzētās filmas neesot ļauts rādīt galvaspilsētā, tikai daži filmu ruļļi nosūtīti uz nomaļiem kinoteātriem. Tāpēc varbūt arī tas ir simboliski, ka nevis galvaspilsētā, bet mazā lauku kinoteātrī mēs rādīsim Paradžanovu. Un tikai pamazām es sapratu, ka arī tam ir liela rezonanse – patiesībā ļoti daudz cilvēku zina, kas ir Sergejs Paradžanovs, patiešām nozīmīga personība kino vēsturē.

Ko vēl skatītāji un Kino Rakstu lasītāji var sagaidīt šajā sezonā kinoteātrī Auseklis ārpus repertuāra? Vai tev ir padomā kāda filmu programma, īpaši seansi tuvākā vai tālākā nākotnē?

Protams, ir – tas jau ir tas, par ko visu laiku jādomā. Lai gan es saprotu, ka arī mani resursi ir diezgan ierobežoti, tomēr esmu radījusi faktiski ciklu, no kura vairs nevaru atkāpties. Šis notikums saucas Klasikas iedvesmots, un es noteikti gribētu pieķerties kādai vēl tikpat brīnišķīgai filmai kā Granāta krāsa. Tas nav ne vienkārši, ne lēti, tas ir diezgan sarežģīts process, ja ņem vērā, ka es esmu šo visu lietu darītāja. Es esmu viena pati. Kinoteātrī ir divi kasieri, divi apkopēji un divi kinomehāniķi. Visi uz pusslodzi, visi dara savus mazos, regulāros darbus. Bet visa plānošana, mārketings, personāls, finanses, rēķini, atskaites, biļetes, Facebook – tas viss ir uz maniem pleciem. Sāku just, ka esmu diezgan daudz uzņēmusies, bet tas ir labi. Tāpēc gribu turpināt šo klasikas ciklu, lai gan vēl nezinu, tieši kādā veidā un kā. Man liekas, ļoti svarīgi ir tas, ka mēs ne tikai parādām filmas, bet izveidojam no seansa notikumu. Jāsaprot tikai iespējas un finanses, jāsakrīt zvaigznēm, nezinu, vēl kaut kam. Es ticu, ka man noteikti šogad izdosies sarīkot kaut ko tādā pašā virzienā.

Informācija par 28. janvāra pasākumiem kinoteātrī Auseklis - ŠEIT.

Kadrs no Sergeja Paradžanova filmas "Granāta krāsa" (1969)

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan