Šis raksts ir katra Kino Rakstu lasītāja iespēja piekļūt tiešsaistes kinofestivālam „ArteKino”, kas pieejams jebkurā „mazajā ekrānā” līdz 17. decembrim, - desmit labas Eiropas filmas, un trīs no tām jau noskatījies Miks Želvis.
No 1. līdz 17. decembrim tiešsaistē otro reizi norisinās ArteKino festivāls - platformas Festival Scope un ARTE iniciatīva, kas skatītājiem visā Eiropā piedāvā savu ierīču ekrānos bez maksas noskatīties 10 festivālos atzītu Eiropas filmu izlasi. Uz katru filmu festivāla ietvaros līdz 17. decembrim pieejamas 5000 brīvbiļetes, kas godīgi proporcionāli sadalītas pa Eiropas valstīm, bet tālāk gan – kas pirmais brauc, tas pirmais maļ. Lai nebūtu jāsacenšas ar laiku, vēl līdz pirmdienai ir iespējams pierakstīties ArteKino un Kino Rakstu lasītāju konkursā par iespēju noskatīties visas filmas neatkarīgi no tā, vai biļetes vēl pieejamas.
Savukārt, lai saprastu, "kas ArteKino vēderā", trīs no festivāla piedāvātajām filmām vērtē Kino Rakstu apskatnieks Miks Želvis.
Centrālās strāvas
ArteKino digitālā kinofestivāla direktors Olivers Pērs (Olivier Père) izveidojis un skatītājiem piedāvā desmit jau vairākos festivālos atzītu un novērtētu filmu programmu, kura svin Eiropas laikmetīgā kino bagātību un daudzveidību. Šoreiz runa nav par dzimuma, seksuālās orientācijas, rases, etniskās vai sociālo grupu piederības daudzveidību Eiropas kino telpā (par to jau rūpējas atsevišķu nacionālo fondu nolikumi, piemēram, 2016. gadā ieviestais British Film Institute diversitātes standarts), bet gan par režisoru profesionālās pieredzes, filmu tematikas, stilistikas vai naratīvo struktūru dažādību, pārklājot pēc iespējas plašāku ģeogrāfisko zonu.
Atlasītās filmas, vadoties pēc pašsaprotami objektīvākās un neapstrīdamākās mērauklas, proti, apbalvojumu skaita festivālos, ne vienmēr ir pašas, pašas labākās, taču īpašas ar to, ka uzdrīkstas būt inovatīvas un bezbailīgas
attiecībā pret skatītāja pieradināto uztveri, tāpēc jauno autoru meklējumos tām jāpievērš pastiprināta uzmanība.
Tomēr daudzmaz vienotā sociālekonomiskā klimata joslā, kurā filmu ražošana spēcīgi balstās kopprodukciju tradīcijā un attīstās stabilas kinofestivālu barības ķēdes apstākļos, slavinātā daudzveidība brīžiem nemaz nešķiet tik daudzveidīga. Protams, aprakstīt kādu eventuālu Eiropas festivālu protofilmu, it īpaši paturot prātā dažnedažādās reģionu vēstures un kultūras īpatnības, nav vienkāršs uzdevums, tomēr mēģināt uztaustīt atsevišķas bieži sastopamas strāvas vai centrālos motīvus nenāk par ļaunu.
Populārākie motīvi ir disfunkcionālas varoņu, it īpaši ģimenes, attiecības, pilnībā neatrisināms indivīda un sabiedrības vai varas konflikts, degradēta vide, nabadzība un vēl lielāka nabadzība. Varbūt nevajadzētu uzreiz noticēt, ka šāds Eiropas portretējums ir tās tiešais atspulgs, bet gan paturēt prātā ekonomiskā pieprasījuma un piedāvājuma attiecības.
Pieprasījumu veido paši festivāli un dara to pat ļoti klaji – nereti papildus filmu skatēm tiek organizētas meistarklases, kurās pieredzējuši izplatītāji jaunos profesionāļus instruē, kā ražot festivālu standartiem atbilstošus darbus.
Arīdzan tepat Latvijas Radio 3 raidījumā Piejūras klimats režisors producents Fridriks Tūrs Fridriksons, konstatējis, ka stilīgas jeb modernas filmas taisīt Latvijā neprot, draudzīgi pamāca, kādi stāsti jāstāsta, lai tie ceļotu apkārt un arī vēderam būtu labi.
Jaunie un stilīgie
Jauno režisoru (pat ļoti cienīgie) pieteikumi nav palikuši neievēroti, un Eiropas Kinoakadēmijas šāgada labāko filmu sarakstā iekļautas arī divas ArteKino festivālā skatāmas debijas spēlfilmas – poļu režisora Jana Matušinska (Jan P. Matuszyński) biogrāfiskā drāma Pēdējā ģimene / Ostatnia rodzina (2016) un bulgāru režisores Ralicas Petrovas (Ralitza Petrova) filma Bez Dieva / Безбог (2016), kura tostarp nominēta FIPRESCI balvai. Un patiesi – abas teju vai pilnīgs pretmets!
Pirmā vēsta par poļu mākslinieku, antiutopiskā sirreālisma virziena pārstāvi Zdislavu Beksinski (Zdzisław Beksiński) un viņa juceklīgajām, toties ļoti ciešajām attiecībām ar ģimeni – neirotisko un suicidālo dēlu Tomašu, kā arī sievu Sofiju, gādīgu un mīlošu kristieti.
Filmas laiks aptver 28 gadus ilgu periodu kopš ģimenes ievākšanās jaunuzceltā tipveida blokmājā, no pirmajiem slavas lauriem līdz pat mākslinieka tuvinieku bojāejai un viņa paša traģiskajai nāvei 2005. gadā. Pa ceļam tiek ieskicētas dažas būtisku vai šķietami mazāk būtisku notikumu drumstalas, kuras viena no otras strikti nošķirtas ne vien ar ekrānā redzamu datējumu, bet tāpat ar izteiksmīgu grimu, kas ļoti ticamā veidā attēlo varoņu novecošanu, un
pedantisku rekvizītu, interjeru maiņu, kas atbilstoši atspoguļo attiecīgā laika modes un tehnoloģiju tendences.
Notikumu sadzīviskumu, kas spēcīgi kontrastē ar Zdislava Beksinska gotisko, apokaliptisko mākslu, atdzīvina dinamiskā, emocionāli polihromos toņos krāsotā aktierspēle. Īpaši jāizceļ Dāvids Ogrodniks (Dawid Ogrodnik) mākslinieka dēla Tomaša lomā – viņš traģiskus mirkļus spēj padarīt komiskus un nelielu ikdienišķu paķircināšanos eskalēt līdz pat ģimenes konfliktam.
Dinamiku uztur arīdzan operatora darbs, kurā organiski sapludināti gan statiskās un rokas kameras filmējumi, gan ar VHS kameru amatieriskā manierē uzņemti arhīvu materiālu reinscenējumi – mākslinieks ilgstoši dokumentējis savu ikdienas dzīvi, radošo procesu, tuvinieku bēres un pat – savdabīgi! – sievas saļimušo līķi.
Lai arī plāni galvenokārt ir gari un kustīgi, tie vienmēr ir asi redzīgi un precīzi, mērķtiecīgi, it kā nemaz nepaļaujoties uz nejaušību, rāda tieši būtisko, liekās darbības atstājot aizkadrā. Arīdzan estētiskais balanss un vizuālās metaforas filmā pašas par sevi pastāv pārliecinoši – Zdislavs Beksinskis bieži redzams filmējumā caur dzīvokļa durvju aili, tādējādi veidojot dubultā rāmja kompozīciju, mazu ikdienišķās dzīves sprostiņu, kurš, pamazām tuvojoties varoņa mūžā noslēgumam, konsekventi kļūst arvien šaurāks un šaurāks, kā neizbēgamo traģēdiju priekšvēstnesis sažņaudzoties ap viņu ciešāk.
Dzīve sedatīvā stāvoklī
Citādu dzīves vērojumu piedāvā filma Bez Dieva par jaunu medmāsu Ganu, kura nomaļā un nabadzīgā Bulgārijas pilsētā rūpējas par veciem, ar demenci sirgstošiem pensionāriem. Lai uzturētu sevi, savu draugu un abu morfija atkarību, viņa atņem pacientiem personu apliecinošos dokumentus, kurus pēcāk Ganas draugs automehāniķis pārdod korumpētiem un organizētajā noziedzībā iesaistītiem valsts sektora darbiniekiem.
Laiks paiet strauji, bet netverami – sākas sniegputenis, ielas apledo un kļūst neizbraucamas, drīz jau pirmie pavasara ziedi plaukst, līst, atkal putina, viss sajaucas vienā nenošķiramā laika mutulī, jo rutinētajās darbībās gandrīz nekas nemainās un visa dzīve kā sedatīvā stāvoklī plūst nenosakāmā virzienā. Ne tikai vide un varoņi visu laiku saglabā drūmo, monotono pelēcību un nogurumu, arī rokas kamera ir letarģiska – kadra dziļums minimāls, fokuss ir pasīvs un drīzāk gaida, kad darbība vai centrālais objekts pats nonāks vajadzīgajā stāvoklī, nevis cenšas kādam notikumam sekot vai pat pievērst tam īpašu uzmanību.
Šāda mākslinieciskā koncepcija liek varoņiem kadrā kļūt fragmentētiem, reizē gan klātesošiem, gan neesošiem; ne vienu reizi vien nākas vērot, kā skatītājam uzgriezta mugura sarunājas ar gultā guļošām kājām.
Medmāsa Gana, nogurusi no apdullināšanās un dzīves bez intimitātes, vēlas mainīties, tomēr šis mēģinājums izrauties no purva iznāk tikpat inerts, cik pati eksistence purvā. Jo, kā vēsta viens no, iespējams, daļēji no konteksta izrautajiem filmas tematiskajiem vadmotīviem, “kā mirēji, un redzi, mēs dzīvojam” (2. Kor. 6:9) – šīs dzīves iznākums jau izsenis skaidrs un pagalam neiepriecinošs. Šis nav Dostojevska gadījums, kad līdz pašam pēdējam solim uz ešafota cerība par apžēlošanu vēl joprojām šķiet pavisam reāla un tuva; šīs filmas pasaulē taisnīgums un labā griba caur providenci tiek atdarīta tikai pēc soda.
Abas filmas zināmā mērā ir fatālistiskas, tās reflektē par visapkārt notiekošā neizbēgamību, atspoguļojot ar to saistīto šaubu un impotentas rīcībgribas diktēto samierināšanās procesu, kurš reizēm noved pat pie absolūti iracionālām idejām. Piemēram, filmā Pēdējā ģimene pēc dēla kārtējā pašnāvības mēģinājuma Zdislavs Beksinskis ieminas ārstam, ka varbūt tomēr nav pareizi glābt dēla dzīvību – viņš taču pats vēlējies sev padarīt galu.
Neliels mierinājums tomēr atrodams katrā no filmām – viena mierina ar vārdu mākslas vēsturē, otra – ar augstākās gribas nelokāmo taisnīgumu.
Viss, kas nepieciešams, un spainis galvā
Toties portugāļu režisores Terēzas Villaverdes septītā spēlfilma Klēpis / Colo (2017) vairs jau nemierina. Septiņpadsmit gadus vecā Pai ekonomiskās krīzes apstākļos cenšas izbēgt no realitātes un dzīvot pilnvērtīgu pusaugu meitenes-dumpinieces dzīvi, kamēr viņas māte, lai nodrošinātu ģimenei kaut minimālu iztiku, strādā divos darbos, bet tēvs bez lielām cerībām nododas darba meklēšanai. Varones metaforiskais dubultnieks filmā ir viņas krātiņā ieslodzītais putniņš, par kura nāvi Pai caur asarām pauž savu izbrīnu, jo viņam taču bija pilnīgi viss, kas nepieciešams – ēdiens un ūdens!
Viņa pamet arī savu krātiņu, kurā bieži cieš vēl lielāku trūkumu, nekā nelaimīgais putniņš, un pamazām, krīzes un noslēpumu slāpētas, sairst Pai attiecības ar vienaudžiem un viņas tā jau disfunkcionālo ģimeni, varoņi katrs kļūst par pilnībā neatkarīgām, savstarpēji svešām būtnēm, kuras pakļāvīgi klusēdamas un samierinādamās seko sava likteņa straumēm.
Īpaši izcelt gribu vienu filmas epizodi, kurā Pai tēvs apātiski sēž vannā, un tai blakus uz grīdas stāv netīrs plastmasas spainis; tikpat apātiski viņš paņem spaini rokās, iesmeļ tajā ūdeni un, mirkli pirms Pai nejauši ieskrien vannasistabā, uzvelk sev galvā. Meitas pārsteigts, viņš stostīdamies piekodina, ka to stāstīt gan nevienam nevajagot, jo spainis galvā taču ir tikai spainis galvā.
Protams, spainis galvā sniedz milzīgu komfortu – apkārtējā pasaule pieklust, bet sevi, savu elpu un pulsu dzirdi vēl skaļāk, nekā pirmīt. Spainī arī ir viss, kas nepieciešams, tur domas top daudz skaidrākas, sarunās ar sevi skaļi un skaidri dzirdi atbildes uz jautājumiem par to, kā baudkāri jādzīvo, kā pareizi jādomā, alkatīgi jāmīl, un galu galā arī par to, kādas filmas ir jāražo, lai labi būtu gan vēderam, gan festivālam.
Nepārprotiet, ArteKino festivāla filmu izlase no tiesas ir interesanta un kvalitatīva, tomēr laiku pa laikam, skatoties arvien jauna Eiropas festivālu kino pieveduma filmas, kāds mazs, bet uzstājīgs impulss atgādina: tas viss taču nupat jau redzēts, viss pēc vienas receptes gatavots. Ko darīt? Vai nu katru gadu jātiek pie jaunām acīm, ar kurām uz saražoto produkciju skatīties un priecāties, vai arī tās pašas vecās jāsasprindzina tik ļoti, lai spaiņa bagātībā un daudzveidībā ieskatītu kādu jaunu, talantīgu režisoru, kurš no tiesas spēj piedāvāt inovatīvu kino valodu, autentisku stāstu vai īsteni atšķirīgu tematisko tvērumu.