Kino Rakstu rubrika „Režisors runā ar režisoru” jau atkal piedāvā atraktīvu sarunu ar provokatīviem jautājumiem pēc neparasta ´projekta” noskatīšanās. Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma programmā šogad bija iekļauta daudzos festivālos pabijusi filma „Vecmāmiņu projekts / Granny Project / Nagyi projekt”, kurā trīs mazdēli runā par vēsturi ar savām trim vecmāmiņām. Kino Rakstos filmas režisors Bālints Rēvēss sarunājas ar režisoru Ivaru Tontegodi par atšķirīgo un kopīgo.
Ivars Tontegode: – Kāds ir tavs vārds? Kāda ir tava pagātne? Vai šī ir tava pirmā filma?
Bālints Rēvēss: – Mans vārds ir Bálint Révész. Esmu dzimis Budapeštā, tur arī pabeidzu skolu un tad pārcēlos uz Angliju, Braitonu, mācījos performances teātra kursos. Pēc koledžas nodibināju mazu kinoproducēšanas kompāniju, ražoju mazbudžeta pilnmetrāžas filmas, videoklipus. Nesen esmu pabeidzis divas pilnmetrāžas dokumentālās filmas, kuras pēdējos divus gadus ceļo pa festivāliem, un viena no tām ir Vecmāmiņu projekts / Granny Project, kas atceļoja arī uz Rīgu. [Red. piezīme – Filma tika demonstrēta Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma programmā 2018. gada septembrī, režisora saruna ar skatītājiem, ko pēc filmas seansa kinoteātrī K.Suns vadīja Dāvis Kaņepe, skatāma ŠEIT.)
Filmas pamatā ir trīs cilvēku darbs, kura dēļ filma vispār varēja tapt tāda, kāda tā ir, bet nobeigumā tomēr es uzņēmos režiju un novedu filmu līdz realizācijai.
Vai tu vari man pavisam īsi nopičot savu filmu? Tā, lai lasītāji, kuri nav to redzējuši, gribētu noskatīties...
Hm, nu, filma ir pieaugšanas drāma. Stāsts ir par trim jauniem džekiem, kuri intervē savas trīs vecmāmiņas. Viena vecmāmiņa ir angliete, viena ungāriete un viena vāciete, katra nāk no ļoti atšķirīgas sociālpolitiskas un kultūras vides. Angļu vecāmāte ir bijusi spiedze britu izlūkošanas dienestā MI7. Vācu vecāmāte ir uzaugusi prominentā nacistu ģimenē, bet ungāru vecāmāte, manējā, ir holokausta izdzīvotāja un vēlāk rūdīta komuniste. Un no mūsu trio skatpunkta filma ir par transcendentālām attiecībām starp mazbērniem un vecvecākiem.
Traki. Šī filma noteikti ir tava vispersonīgākā?
(Smejas.) Jā, protams, simtprocentīgi.
Parasti ļoti personīgas filmas taisa pieredzējuši režisori. Kāpēc jūs trīs sākat tik agri ar ļoti smagām un personīgām tēmām?
Es uzskatu, ka jauniem autoriem jāsāk ar personīgām tēmām, jo tie ir materiāli, kuri ir radījuši paša autora personību, caur šo tēmu apskatīšanu tu pats attīsties kā autors.
Īsāk sakot, tā ir iniciācija? Sava mugurkaula atrašana?
Jā, tā ir. (Smejas.) Manā gadījumā tas gan bija arī pilnīgi negaidīti. Bet, protams, ir vieglāk sākt ar savu nāciju, ar ģimeni – ar to, ko tu pazīsti.
Kad es skatījos filmu, mani pārņēma dalītas jūtas. Trīs mūsdienu jaunieši, mazliet pastulbi, mazliet virspusēji, mazliet nekaunīgi. Jokojas par visu, smejas par nacistiem un holokaustu, apspriež, kādas narkotikas lietojuši, kādu seksiņu pamēģinājuši... un tad satiek savas monumentālās vecāsmātes, kā tādus obeliskus. Vai tu apzināti vēlējies parādīt sevi un savus draugus kā tādus zīdaiņus, pie mūžības kraujas spēlējoties? Pardon par poēziju... (Smejas.)
Hm, laikam es un angļu džeks, mēs esam tādi ekshibicionisti, mums patīk spēlēties un būt nesadomātiem.
Es teiktu, ka tevis saskatītā ālēšanās ir vienkārši mūsu personību dabiskums. Es domāju, lielākā daļa ainu ar mūsu piedalīšanos ir patiesas. Varoņu tēlu izmaiņas filmas attīstībā vairāk veidojās montāžas procesā. Tur tu vari izgriezt vajadzīgo drūmi nopietno vai raudulīgo seju. (Smejas.) Bet jā, procesa laikā mēs esam ļoti izmainījušies, pieauguši.
Bet jūs trīs esat draugi. Joprojām?
Jā, mēs esam.
Koncepts, ka jūs esat katrs no pilnīgi citas pasaules, tāpat kā vecāsmātes, – tas palīdzēja?
Jā, tā laikam bija līme, kura saturēja visu kopā, bet es gan domāju, ka šīs filmas procesā tā draudzība transformējas par kaut ko daudz citādāku... Jā, tā bija sagadīšanās, ka mēs satikāmies, bet tā līdzība, kura atklājās starp mums, un atšķirība starp vecmāmiņām... Nu, man grūti skaidrot, tam visam vajadzēja salīmēties. (Smejas.)
Tātad filma attīstās tā, ka trīs pasaules pilsoņi, globālisma produkti, satiek savas vecmāmiņas un sāk uzzināt vēsturi. Un pamazām trīs jautruļi paliek domīgi un dažbrīd pat depresīvi, jo parādās katra izcelšanās, sāk veidoties sen aizmālētās plaisas.
Vācu jaunietis paliek arvien depresīvāks, tu nāc ar savas vecmāmiņas holokausta bagāžu, vienīgi britu džeks kā Otrā pasaules kara uzvarētājs ar tīru sirdsapziņu.
Vai jums nesākās iekšējie konflikti arī kā filmas veidotājiem?
(Domīgi.) Jā, protams, bija konflikti. Bija pārpratumi, ne obligāti lielas drāmas, bet plaisas parādījās. It īpaši tas, ka mēs piespiedāmies runāt par pagātni, par ģimenes vēsturi, un tas nav komfortabli. Nu, mēs arī provocējām cits citu, protams. Un tad rodas situācijas, ka tu nezini, kā reaģēt, un tur rodas tas autentiskums.
Tavā filmā ir ļoti nepolitkorektas epizodes. Vai tev patīk riskēt?
(Pauze.) Es domāju, ka politkorektumam ir savas negatīvās iezīmes. Ja tu pieskaries kādām tēmām ar respektu, bet patiesi, tad tu vari arī pajokot, jo analīzei ir sava nopietnā puse un arī sava nenopietnā. Lai sagremotu ļoti smagas tēmas, tev vajag humoru kā antidotu depresijai. Politkorektums mūsdienu politiskajā klimatā bieži tiek nelietīgi izmantots. Filmā var redzēt, kā cilvēki runā par lietām, ja viņi izturas ar cieņu.
Tev filmā ir daudz nacistu joku, bet es redzu, cik milzīgas skumjas ir vācu ģimenē. It kā jau tavs kolēģis vācietis pajoko līdz ar jums, bet apakšā jūtams baigais tumšums. Uzreiz rodas jautājums – kā var dzīvot nākotnē, ja tev visu laiku atgādina tavas tautas tumšo vēsturi? Melnos cilvēkus mēs vairs nesaucam vārdā, kas sākas ar „n”, bet, ja cilvēks izdara kaut ko „ne-liberāli”, tad viņu uzreiz var nosaukt par nacistu. Vai mēs varam aizmirst pagātni?
Es nevaru. Tikai biežāk notiek nevis aizmiršana, bet šķobīšana pēc vajadzības, un es uzskatu, ka tas ir ļaunāk, kā aizmirst.
Es pirms gada pabeidzu dokumentālo filmu Knutifikācija, mans galvenais varonis bija cietis no padomju represīvajām iestādēm. Un mani pārsteidza, ka viņš spēj piedot... nu, ja ne piedot, tad pieņemt, ka mēs nevaram visus komunistus izķert. Bet vēlāk es rādīju filmu Rīgas skolās un sastapos ar agresīvu krieviski runājošu bērnu histēriju un šoku.
Sanāk, ka tie, kas tiešām ir piedzīvojuši totalitārisma šausmas, spēj nomierināties, bet tie, kas nav redzējuši neko, ir pilni asinskāras agresijas,
es saskatīju pat lepnumu par padomju totalitārismu. Un man tad izraisās interesantas pārdomas, arī sakarā ar tavu filmu – ka tikai vācieši izrāda kaunu par savu pagātni, bet visi pārējie vai nu izvairās, vai glorificē savu vēsturi.
Galvenais ir zināt abas puses, pasaule nav melnbalta. Sociālismam, protams, bija pozitīvas īpašības, tomēr vienlaikus arī miljoni iznīcinātu cilvēku. Viegli sekot ready-made vērtībām, kad tev viss ir pateikts priekšā...
Varbūt tā ir tā Laime. Kā tad tavā Ungārijā?
Ungārija kļūst arvien nacionālistiskāka.
Un cilvēki ir laimīgi?
Nē, tam es nepiekristu. Ir ļoti lielas skumjas, daudz naida starp cilvēkiem. Un naids rada naidu. Piemēram, es tikko atgriezos no Kosovas, kara plosītas vietas, bet tur cilvēki bija tik laipni, ka es biju vieglā šokā. Nekā tamlīdzīga nav Ungārijā.
Varbūt tas bija tūrista efekts. Zini, mēs, latvieši arī esam baigi laipnie pret ārzemniekiem, no sākuma. (Smejas.)
Jā, nu varbūt. Bet, atgriežoties pie tām divām pusēm... Tu vari būt pašpārliecināts un tā sevi pozicionēt, bet, ja tu esi gana drosmīgs rādīt arī savas vājības, tad tu esi daudz sarežģītāka un interesantāka persona manās acīs.
Īpaši jau filmai.
Nē, arī ikdienišķās situācijās. Piemēram, ja tu ej uz bāru, uzpumpējies un sataisījies kā mačo, tev vienkārši nebūs iespēju piedzīvot intīmas un patiesas sarunas ar tur satiktiem cilvēkiem. Ja tu esi mazliet piezemētāks, tad, man šķiet, cilvēki būs atvērtāki pret tevi. Un tad nāk tā maģija, ka tu vari iepazīt cilvēkus, kurus nebūtu iepazinis no saviem ego augstumiem.
Labi, atgriežamies pie tavas filmas. Veci cilvēki. Vai tu vari tagad apgalvot, ka saproti vecus cilvēkus un kā tas ir, būt vecam?
(Smejas.) Nu, līdz galam nē. Bet es uzaugu ar vecomāti, jo man nebija tēva, kā jau tas bija redzams filmā. Tā ka es pavadīju daudz laika ar veciem ļaudīm, un varbūt man ir lielāka izpratne par metodi, kā domā veci ļaudis, no kā viņi baidās, kā cīnās no dienas uz dienu cauri dzīvei. Es nezinu, vai izprotu visus vecos cilvēkus, bet es zinu, kā komunicēt ar savu vecomāti. Turklāt filma man noteikti deva jaunus paņēmienus, kā komunicēt ar veciem cilvēkiem, un
man pat šķiet, ka man būtu vieglāk sarunāties ar veciem ļaudīm, nekā ar pavisam jauniem.
Es uzaugu ar veciem vecākiem, un man līdz šim cauri dzīvei ir sajūta, ka esmu savienots ar daudz garāku dzīvi. Tie, kuriem ir jauni vecāki vai arī nav vecāku nemaz, viņi ir dīvaini. Viņiem īss mūžs. (Smejas.)
Bet atkal par filmu – pirmais kadrs ir skats caur ledu, ko tas simbolizē? To, ka mēs nevaram saprast vecos ļaudis? Tā ir šķietami nepārvarama barjera, bet tu ar draugiem tomēr sit ar kājām pa ledu. Kā to saprast?
Ledus ir kā naratīvs par divdesmitā gadsimta Eiropu, un tas vēl joprojām būtu kustināms, aiztiekams. Man šķiet, daudzās valstīs ir tendence uzskatīt, ka nu jau viss ir skaidrs un sacietējis kā ledus, bet es tomēr domāju, ka vēl ir, ko kustināt.
Īsi sakot, ir ļoti daudz naratīvu, kā skatīties uz vēsturi.
Jā, bet viens naratīvs ir vienojošs – bads un ciešanas. Visi cieta, un ir jārunā par ciešanām, nevis par to, kurš tur bija labais un kurš sliktais. Ja saprot ciešanas, tad var sākties dialogs.
Es atgriežos pie tā ledus. Man šķiet – mūsu paaudze un nākamā jau dzīvo ledus otrajā pusē, mēs redzam tikai bildītes, atspulgus cauri ledum, bet ciešanas un kur nu vēl badu mēs neizprotam vispār. Es esmu skolotājs skolā, tur sēž jaunā paaudze savos viedtelefonos... Es mēģinu rādīt kaut kādu mēmo kino, mācīt kino vēsturi, bet viņi man tikai jautā – skolotāj, mēs skatīsimies jaunākās filmas arī? Kāda jēga skatīties mēmo kino, kaut kādu Čaplinu? Tur taču viss tik primitīvi, kāpēc mums vajag zināt par stulbiem, primitīviem cilvēkiem? Un varbūt tiešām? Izgriežam errorus no vēstures, tāpat mūs drīz mākslīgais intelekts vadīs pa dzīvi...
Jā, ir tāds skepticisms mūsu paaudzei pret pagātni. Nihilisms nāk no digitālās kultūras, kura ir radījusi tik daudz satura, ka mēs vairs nevaram to pat izlietot. Grūti atrast vērtības.
Tavas vecmāmiņas no filmas var vēl dot kaut ko tādu, ko digitālā kultūra nepiedāvā?
Vecmāmiņām ir zināšanas un ļoti plaša perspektīve uz dzīvi. Viņas daudz cieta, viņas redzēja dzīves otro pusi un to, kā var sabrukt pēkšņi uzbūvētas ilūzijas. Viņas ir dārgumu lādes, tikai vajag pacietību, lai varētu iedziļināties.
Es atceros to kadru, kur jūs, trīs frukti, sēžat ar savām vecmāmiņām pie ugunskura. Un viens no jums saka – domāt ir tik grūti! Sekss, sekss, sekss... Man šķiet, tā ir ļoti spēcīga ziņa mūsdienu esībai.
Jā, nu, es negribu klāstīt kaut kādas klišejas. Bet arvien mazāk un mazāk sastopama domāšana par galveno. Un, protams, sekss ir svarīgs.
Berlinālē man viens itāļu režisors stāstīja, ka viņam reāli bail no itāļu kultūras, jo tā ir tik monumentāla un pārlaicīga. Viņš ir mūsu vienaudzis, un viņam arī ir grūti sajust to agrāko laiku skarbo un ciešanu pārsātināto pasauli, kuru caurauda bailes un reliģija. Nav jau tā, ka nemaz nefascinētu, bet tā ir tik sveša, ka jau kļuvusi biedējoša, tumša, smaga.
Man šķiet, tā ir problēma, kā mēs skatāmies uz kultūru. Populāri ir pasniegt, ka tā ir tumša, smaga, biedējoša, tāpēc es mēģināju uz divdesmitā gadsimta kultūru paskatīties ar vieglumu. Jauno paaudzi nedrīkst sabiedēt ar neaizsniedzamības sajūtu, viņiem vajag radīt līdzpārdzīvojuma iespēju – ja tas nenotiek, viņiem ir garlaicīgi. Nedrīkst būt supernopietns, ar jauno paaudzi tas vairs nestrādā. Agrākā izglītība bija strikta un nemainījās vairākus gadsimtus, bet tagad ir pieejama dažādība.
Jā, vienu patiesību neatrast vairs.
Nu jā, tagad vajag piedāvāt visinteresantāko patiesību. Bet es neesmu skolotājs. (Smejas.)
Atceros epizodi no tavas filmas, kur angļu vecmāmiņa – tā, kura spiedze, – stāsta, kā viņa uzlauzusi nacistu kodus un uzzinājusi, ka grupa lidmašīnu atgriežas no Ziemeļāfrikas. Briti tās lidmašīnas notrieca, tad visi dzēruši šampanieti. Vēlāk vecmāmiņa uzzināja, ka tās bijušas civilās lidmašīnas ar bēgļiem – sievietēm un bērniem. Man šķiet, šī epizode visprecīzāk raksturo cilvēci savā ignorancē, un izskatās, ka tāda ignorance iet tikai plašumā.
Bet vecmāmiņa beigās piebilda – nu, tas bija karš.
Un te mēs nonākam pie tā, ka jebkurš var teikt – tas bija karš. Un nav nekādas morāles.
Tas ir naratīvs, kurš ir jāmaina. Uzvarētāji raksta vēsturi. Tas nozīmē, ka neskaitāmas tēmas paliek ārpusē.
Bet tu zini, ko pat filozofi saka par mūsu paaudzi, kura brīvi var bļaut internetā par pasaules netaisnībām, – patiesībā tā ir gļēva un, ja nonāktu kādās divdesmitā gadsimta situācijās, tad rīkotos tieši tāpat.
Situācija mūs veido, es neticu kristiešu labajam un ļaunajam. Manā filmā redzams, ka cilvēki ir ļauni un labi, un arī tas, ka viņi var mainīties. Nav permanenta stāvokļa, tevi veido notikumi. Tomēr beigu beigās mēs katrs esam savas vides un sabiedrības upuri. Piemēram, tevi trenē par sportistu un tu ap 40 gadiem saproti, ka nemaz to neesi gribējis... bet ģimene, valsts tevi ir veidojusi.
Tātad tu netici brīvībai?
Es ticu!
Hm, nu, nezinu, pēc iepriekš teiktā tur nekā nesanāk... (Smejas.) Tu gribi dot kādu morāli, ko skatītājam paņemt, skatoties tavu filmu?
Es negribu dot. Es gribu, lai tā pati atnāk pie cilvēkiem. Es ceru, ka mēs filmā nesludinām neko... nu, varbūt mazliet.
Man jau šķiet, ka nesludināt. Drīzāk atklājat, izgaismojat...
Pirmais filmas nosaukums man bija Iekšējais nacists...
(Smejas.) Tas gan izklausītos pēc atklātas sludināšanas...
Man šķiet, ka mēs filmas sākumā piedāvājam brilles, un pirmās trīs minūtes ir gana izklaidējošas, lai skatītājs šīs brilles nenovilktu arī pēc tam.
Nu jā, pirmās trīs minūtes ir trīs džeku klaunāde, bet vēlāk filma kļūst nepanesami smaga.
Jā, man arī joprojām tā ir smaga.
Mēs pabeidzām pēdējos labojumus skaņai un apsēdāmies ar montāžistu un skaņu režisoru, un tie abi apraudājās.
Man skumjas radās no tā, ka tu redzi vecus cilvēkus un saproti, ka tu arī būsi vecs. Un tu lēnām sāksi pazaudēt savu atmiņu, prātu, dzirdi, redzi. Bet visa mūsu modernā kultūra ir balstīta uz jaunību, tāpēc ir baisi redzēt vecumu. Man šķiet, šī nav diezko populāra tēma, par ko runāt?
Jā, un apraksts arī nepalīdz, jo jāraksta, ka šī ir filma par vēsturi, un atkal visi čīkst (parodējot) – eu, atkal filma par holokaustu, par karu, par ex-nacistiem, spiegiem, komunistiem, nu cik var!? Apnicis!
Bet tu jau vari pičot šo filmu ar citiem atslēgas vārdiem! Man, piemēram, šķiet, ka filma māca, kā būt jaunam, kā būt vecam un kā sadzīvot ar dzīves cikliem. Es nedomāju, ka vēstures peripetijas te ir galvenais. Filma ir smaga, jo tu skatoties sajūti, kā vecie cilvēki gatavojas nāvei un kā viņi ir jau atšķetinājuši šos laikmeta sasietos mezglus.
Kad mēs rakstījām sinopsi, centāmies tikt vaļā no šiem klišejiskajiem atslēgas vārdiem. Galvenais, protams, bija šīs transcendentālās attiecības starp mazbērniem un vecvecākiem, bet mums tomēr jālieto valoda, kura ir saprotama.
Man patika filmā tā vieta, kur tu jautāji savai vecaimātei – vai tev šķiet, ka es esmu stulbs? Un viņa atbildēja – „nu, par 50 %...” vai kaut kā tamlīdzīgi.
(Smejas.) Jā, bet pēc desmit gadiem visa šī drāma būs tikai īss citāts vēstures grāmatā, nekas vairāk. Tāpēc tomēr, lai cik stulbi mēs būtu, mums jāpagrābj, cik var, no vecās paaudzes.
Es gan domāju – pēc divdesmit gadiem tava filma būs nopietns ieskats pagātnē, ne vairs 50% stulbuma. Varbūt tu varētu turpināt šo projektu pēc divdesmit gadiem? Ir tāda tipa filmas.
Mēs rādījām filmu angļu jauniešiem, vācu jauniešiem, ungāru jauniešiem, un katrā vietā bija totāli atšķirīga reakcija. Angļu jaunieši pilnīgi neko nezināja par tēmām, kuras mēs filmā risinām. Pasaule ir totāli fragmentēta – to, ko mēs te, Austrumeiropā, runājam diendienā, tikai pārsimt kilometrus tālāk nesapratīs neviens. Tādēļ jau nākas būt mazliet idiotiskam un primitīvam, nākas paskaidrot gandrīz katru situāciju filmā, lai vēsturiskais naratīvs tiktu sadzirdēts. Protams, cilvēciskā daļa ir globāli pašsaprotama.
Tāpēc jau es saku, ka tavā filmā galvenais ir dzīves cikls, vēstures ņirboņa plūst un mainās.
Man patīk, ka ir parādījusies tendence dokumentālajam kino saplūst ar spēlfilmu – bez izklaides elementa ir grūti piedabūt cilvēkus skatīties dokumentālo kino.
Tur es tev pilnīgi piekrītu, man pašam bija jāklausās dažu lokālo snobu pārmetumi par manas filmas stilu, lai gan es labāk par viņiem zinu, kā domā jaunā paaudze. Mums ir tāds klasiķis Rainis, kuram ir vārdi “pastāvēs, kas pārvērtīsies”.
Jā, kino aizvien mazāk izmanto klasiskos paņēmienus.
Arvien mazāk realitātes. (Smejas.)
Vecāki režisori saka – cauri visām viņu filmām vērpjoties viena tēma, viens pavediens. Vai tu jau redzi, kas ir tava mūža tēma?
Man patīk improvizācija, tikkai ar ļoti dziļu izpētes darbu pamatā.
Vispār šī filma radīja pati sevi. Sākumā viss bija tik ļoti fragmentēti, bet pēc tam sastājās savās vietās. Es domāju, ka nākamajās filmās strādāšu ar to pašu rotaļīgumu, ļaujot varoņiem būt līdzautoriem.
Vai tu tiešām tici, ka filma rada pati sevi?
Jā. Tikai pa vidu ir monstrozs darbs.
Nu, ja to saprot, tas mazliet nomierina un dod cerību. (Smejas.) Kad tu būsi vecs, ko tu gribi, lai par tevi domā bērni?
Ja tu tā prasi, tad es sapņošu. Es dzīvošu Dienvidamerikā, villā. Viens no maniem mazbērniem būs homoseksuālis vai lesbiete un bieži uzturēsies pie manis, jo jutīsies autsaiders apkārtējā sabiedrībā. (Abi smejas.)