No 7.-12. septembrim Baltijas jūras dokumentālo filmu forums piedāvā skatītājiem divas filmu programmas – kinoteātrī "K.Suns" var klātienē apmeklēt pēdējā gadā tapušo dokumentālo filmu izlasi, savukārt tiešsaistes platformā filmas.lv bez maksas var atskatīties uz labākajām foruma 25 pastāvēšanas gados tapušajām dokumentālajām filmām no mūsu reģiona. Darbus, kurus nevajadzētu palaist garām, iesaka režisors Matīss Kaža un producents Uldis Cekulis.
IESAKA PRODUCENTS ULDIS CEKULIS (VFS Films):
Gleznotāja un zaglis / The Painter and the Thief
(režisors Benjamins Rē, 2020, 102′, Norvēģija, filma skatāma kinoteātrī K.Suns)
Reti kura filma uz mani ir atstājusi tik lielu iespaidu kā Gleznotāja un zaglis, jo tā, starp citu, pierāda, kāpēc dokumentālais kino joprojām sit pušu jebkuru citu kino veidu. Dažādība dokumentālajā kino ienāk caur sadzīvisko prizmu, un parāda, ka šis sadzīviskais ir neizmērojama pūralāde, kura mūs nereducē līdz vienkāršotiem stāstiem, kā to dara Holivuda. Filma rāda, ka ikviens no mums ir brīnumu pilns, un iedvesmo dzīvot, tā jāredz visiem kā apliecinājums, cik dzīve ir traki interesanta – tev varbūt šķiet, ka viss sagājis galīgā grīstē, bet izrādās, ka dzīve jau neapstājas! Viss ir iespējams, ja tu neliec cilvēkus kastītēs un „neskati vīru no cepures”. Šajā filmā ir iekļauta dzīvošanas esence, un beigu izvēle ir katra paša ziņā – arī tā ir šīs filmas morāle. Ārkārtīgi daudzslāņains darbs, kurā apbrīnot arī režijas un montāžas meistarību.
Disko un atomkarš / Disco and Atomic War
(režisors Jāks Kilmi, 2009, Igaunija, Somija, filma skatāma portālā filmas.lv)
Laba paraugstunda, kā stāstīt jauniešiem par padomju laiku, – vēsture tiek parādīta ar vieglumu, un tā ir liela māksla. Šīs filmas autori – talantīgie un asprātīgie igauņi Jāks Kilmi un Kiurs Ārma demonstrē, ka mēs 80. gados nedzīvojām mucā. Igaunijā, kurai ir reāla robeža ar Somiju (tolaik tātad PSRS ārējā robeža), pelēki tērpti politbirojisti mēģināja aizšķērsot pieeju informācijai no rietumiem (tagad tas liekas pilnīgi neizprotami!). Filmas autori paspējuši iefilmēt abas puses – tos, kas traucēja iegūt šo svaigo rietumu elpu, un tos, kas tiecās pēc šīs elpas –, un darījuši to, mīlot un cienot abu pušu varoņus. Tas raksturo labu dokumentālo kino. Turklāt Jāka filma piedāvā arī refleksiju uz šodienu – novērtējiet to, ko jums tagad dod pasaule!
Pirms atgriešanās uz Zemes / Before Flying Back to Earth
(režisors Arūns Matelis, 2005, 52’, Vācija, Lietuva, portālā filmas.lv)
Dzinulis veidot šo filmu bija režisora Arūna Mateļa personīgā traģēdija, viņa ģimenei nācās saskarties ar leikēmiju, un filma viņam palīdzēja izsāpēt šo tēmu. Šis ir darbs par cilvēcību, turklāt tas nav būvēts tā, ka būtu ļoti jāskumst vai tiktu demonstrēta milzu traģēdija. Tā vietā arī slimība tiek parādīta kā viena no neatņemamām dzīves sastāvdaļām. Arūns ir kino dzejnieks, un šī ir kino poēzija vistīrākajā pakāpē – kamera glezno, demonstrējot, kas ir īsts mūsdienu poētiskais kino un kā Lietuvas kinematogrāfisti uztur šo kino tradīciju visaugstākajā meistarības pakāpē. Lietuvieši prot spēlēties ar tumsu – arī metaforiskā nozīmē. Latviešu poētiskais kino ir naratīvāks, dinamiskāks un mazliet krāsaināks, savukārt igauņiem tas ir ironiskāks – viņiem kā ziemeļniekiem nav ko zaudēt, tāpēc viņi var atļauties pasmieties pat par reliģiskām tēmām, ko lietuvieši nekad nedarītu.
Dārza savaldīšana / Taming the Garden
(Rež. Salome Džaši, 2021, 92′, Šveice, Vācija, Gruzija, kinoteātrī K.Suns)
Filmas režisore Salome Džaši ir gruzīnu dokumentālā kino poēts, viņa pati ir šīs filmas režisore, operatore, scenāriste, montāžas režisore un producente – pilnīgs autorkino. Salomei nav nemaz daudz filmu – tikai kādi četri pasaulē zināmi darbi, bet tie visi ir plaši izskanējuši, šī filma ir pat nominēta Eiropas Kinoakadēmijas balvai. Ja pieņemam, ka poētiskajā kino lietuvieši glezno ar tumsu, igauņi ar sarkasmu un latvieši ar krāsu spēlēm, tad var teikt, ka gruzīni glezno ar skaņu. Tāpēc Salomes filma jāskatās uz lielā ekrāna, jo ir jāizjūt skaņas telpiskums, ko veido viņas attēlotā vide. Viņas filmu naratīvi nevis attīstās, bet gan lēnām aug, Salomei filmā par poētisku tēlu var kļūt jebkas, bet tad tas transformējas sociāli politiskā mesidžā. Salomes filmām visām kopīga ir spēja transformēt sajūtas vēstījumā, lietojot smalku kinovalodu.
IESAKA REŽISORS MATĪSS KAŽA (DEEP SEA STUDIOS):
Pretējā krastā / On Other Side of the River
(režisore Antonija Kiliana, 2020, 92’, Vācija, Somija, portālā filmas.lv)
Lai arī filma sākotnēji šķiet klasisks liecināšanas kino paraugs, kurā režisore caur personīgiem stāstiem atklāj jaunas sievietes emancipāciju komplicētos, pretrunīgos politiskos apstākļos, tā visdziļāko iespaidu sniedz tieši tad, kad dokumentālais materiāls ir rāmi vērojošs un mizanscēna mums ko sāk vēstīt un liecināt pati par sevi. Eifratas krasta – civilizācijas šūpuļa – pustuksneši un stepes iekrāso pamatu jaudīgām kompozīcijām, kas kļūst par kinematogrāfisku pašvērtību. Piepildot ekrānu ar šaujamieroču un novilktu apavu virkni, režisore piedāvā spēcīgu metaforu karam kā nebeidzamam cilvēces procesam, un par to savā ziņā ir arī visa filma.
Drosme / Courage
(režisors Aļaksejs Palujans, 2021, 90′, Vācija, kinoteātrī K.Suns)
Filma ir kārtējais apliecinājums riska kapacitātei – caur Baltkrievijā aizliegtās pagrīdes teātra apvienības prizmu mēs vērojam pērnā gada augusta notikumus Minskā; šaubas, cerība, bailes un nedrošība atklājas gan caur galveno varoņu ikdienas dzīves ainām un dialogiem, gan arī operatora meistarīgi fiksētajiem masu protestu mikrokosmiem. Jaudīgākajam no tiem centrā ir jaunas, no ieslodzījuma atbrīvotas sievietes atzīšanās svešiniekiem, ka viņai vairs nav māju, kurp atgriezties, tajā pašā laikā precīzi definējot savu adresi. Tāpat šokējoši lielisks dokumentālais materiāls ir Brīvā teātra aktiera dialogs ar kādu savu paziņu, bijušo omonieti, kurš pēc būtības Lukašenko režīmu neatbalsta. Omonietis tiek izvaicāts par iemesliem, kāpēc viņš izvairījies no dalības protesta akcijās, un šajā sarunā vairāk ir nepateiktā, nekā pateiktā, taču filmas veidotājiem ar vienas epizodes palīdzību izdodas raksturot, iespējams, kādu „trešo pusi” Balkrievijas politiskās situācijas kontekstā.
Jaunie laiki Šķērsielā / New Times at Crossroad Street
(režisors Ivars Seleckis, 1999, 85′, Latvija, portālā filmas.lv)
Atgriešanās pie dokumentālajiem varoņiem, ar kuriem strādāts pirms daudziem gadiem, protams, reizē ir arī paša autora-dokumentālista saruna ar laiku kā plašu un daudznozīmīgu jēdzienu, kā kinematogrāfijai pakļautu elementu, kuru kā plastilīna gabaliņus vari saspraust kopā pašam vēlamās kombinācijās. Tas nevar nebūt personīgi, un kinematogrāfists, laika skulptors, atgriežoties pa iepriekš iemītām takām, uzreiz atrod un arī fiksē acīmredzamās laika pēdas – vides, faktūru un cilvēku izmaiņas. Taču Ivaram Seleckim un Tālivaldim Margēvičam šī vērojošā meditācija par laika un cilvēka mijiedarbību ļauj iedziļināties arī būtiskā sociālā problēmā – padomju cilvēka spējā vai nespējā pilnībā izmainīt savu domāšanu un pielāgoties tam, ko Latvijā pa šiem desmit gadiem bija ienesusi rietumu pasaule.
Baltic Sea Docs jubilejas izlase portālā filmas.lv – ŠEIT.
Baltic Sea Docs filmas kinoteātrī K.Suns – ŠEIT.