Festivāliem beidzoties, parasti atklājas, ka dažas filmas uz kādu laiku vēl aizķeras vai pēc brītiņa ar jaunu troksni ierodas Rīgas kinoteātru repertuārā. Tā tas noticis arī ar spēlfilmu "Senekas diena", ko Lietuva nesen izvirzīja Oskaru sacensībai un šobrīd demonstrē kinoteātrī Kino Bize, tuvākais seanss 29.10.
Kino Rakstos intervija ar Rīgas pirmizrādē satikto filmas režisoru Kristijonu Vildžūnu.
Savas aizgājušās jaunības un to pavadošās estētikas restaurēšana, šķiet, ir kārdinājums daudziem kino režisoriem, tomēr bieži vien tā var izvērsties par nepieklājīgi sentimentālu afēru. Ieceres kārtis kļūst stiprākas, ja tas ir pirmais kino projekts, ko kopīgi veidojušas un atbalstījušas visas trīs Baltijas valstis, turklāt vēsturiskais fons ir Atmodas notikumi un Baltijas ceļš. Iespējams, vēl spēcīgāks ir arguments, ka filmas režisors pats bija slavenas minētā laika alternatīvās rokgrupas līderis, kurš filmā iekļauj vairākas iepriekš neizdotas dziesmas.
Lietuviešu režisora Kristijona Vildžiūna (Kristijonas Vildžiūnas, 1970) filma Senekas diena, kas rāda Atmodas laika jauniešu vienošanos par ideāliem un jau pieaugušo varoņu totālo fiasko mūsdienās, Latvijas pirmizrādi piedzīvoja Nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps. Sarunā ar Kino Rakstiem Kristijons Vildžūns izstāstīja, ko viņam nozīmē jau otrais viņa filmas pieteikums Oskara nominācijai, kāpēc personīgā brīvība ir ne mazāk svarīga par nacionālo un vai izcila kadra uzfilmēšanai ir vērts pavadīt diennakti iespiestam kravas mašīnā.
Jūsu filmas Senekas diena darbība sākas Atmodas laikā. Vai ir kāds īpašs iemesls, kāpēc izvēlējāties runāt par šo periodu, vai tas jums ir nozīmīgs joprojām?
Varbūt tas viss sākās ar mūziku. Sākumā bija daudz domu, daudz ideju, bet varbūt mūzika bija iemesls, kāpēc tam visam pārtapt filmā. Pirms 25 gadiem man bija rokgrupa, Siaures Kryptis (Ziemeļu virziens – Aut.), bet mēs pārtraucām spēlēt 1994. gadā. Neatkarības atgūšanai sekoja ļoti brutāls popa periods, populāras bija tikai popgrupas, un mēs nevarējām atļauties turpināt spēlēt, tas iznāca pārāk dārgi. Taču mums bija palicis daudz dziesmu, kas tika sacerētas jau 1988., 1989. gadā, bet tā arī nekad nebija tikušas ierakstītas. Savā ziņā man par to bija žēl, tas bija tāds kā nerealizēts potenciāls.
Tātad filma radīja iespēju ierakstīt materiālu, kas bija gandrīz zaudēts?
Es nezinu. Es neapgalvoju, ka radīju šo filmu, lai izlaistu savas vecās dziesmas! Bet filmas ietvaros ir iespējams no jauna radīt vēsturisku posmu, un tas ļauj likt galdā aizmirstas lietas, atrast aizmirstas lietas, radīt pašu galdu. Radīt sienas, radīt telpu! Tas, kas bija manās kabatās, bija tā laika emocijas. Emocijas un sajūtas – divas dažādas lietas.
Kad pirms filmas pirmizrādes Rīgā kāpāt uz skatuves, jūs sacījāt, ka filmas galveno varoni, kuram ir 17 gadu, īpaši neinteresēja tā laika politika – viss, kas viņam rūpēja, bija mūzika un mīlestība. Vai līdzīgi Atmodas laikā jutāties arī pats?
Es domāju, tā jutās visa mūsu paaudze! Mēs augām laikā, kad padomju sistēma gruva mūsu acu priekšā. Tās nebija ļoti pēkšņas pārmaiņas, tās ilga kādus trīs gadus, sākoties 1986. gada beigās, 1987. gadā. Tā tās vēlās un vēlās, un šīs pārmaiņas bija mūsu dzīves daļa. Protams, mēs tajās piedalījāmies, bijām daļa no šīs kustības. Taču tā nebija ļoti politiski motivēta klātbūtne. Runa bija par mūsu kā jauniešu brīvību – pirmkārt, par personisko, ne nacionālo brīvību, vienkārši šīs divas lietas sakrita. Tāpēc man ir interesanti novērot pārmaiņas no jauna vīrieša skatpunkta, kurš cenšas sasniegt arī pats savu personīgo brīvību, cenšas nobriest. Līdzīgi bija ar valsti.
Un vēl jūs sacījāt, ka savās filmās apzināti atstājat baltus plankumus, lai skatītāji tos varētu aizpildīt ar savu iztēli.
Jā, filma ir atvērta, tā nav slēgta. Tajā ir situācijas, par kurām nav iespējams pateikt, kāpēc varonis darīja tieši to vai kas notika pēc tam. Mēs redzam tikai varoņa dzīves fragmentus. Iespējams, tāpēc identificēties ar filmas galveno tēlu dažkārt ir sarežģīti. Dažkārt es mēdzu mainīt perspektīvu attiecībā uz galveno varoni, un identificēties šādā situācijā ir grūti. Taču tas viss tiek darīts apzināti. Un, jā, tas ir ļoti svarīgi.
Tas ir mans filmēšanas veids – ļaut pēdējās korekcijas filmā veikt skatītājam.
Viena no jūsu iepriekšējām filmām, Tu esi es / As esi tu (2006), tāpat kā Senekas diena, stāsta par cilvēku, kurš iestrēdzis bezjēdzīgā dzīvē un cenšas sevi atbrīvot. Pirmās filmas varonis to dara, dodoties dzīvot mežā, bet Senekas dienā – caur pagātni, caur paša jaunībā piedzīvoto. Kas piemīt šim 17 gadus vecajam zēnam Simonam, lai tas varētu atbrīvot vecāko vīrieti? Kas viņam ir tāds, kā vecākajam Simonam trūkst?
Tās pašas banālās lietas – ideāli. Iespējams, vecākā Simona dzīve patiesībā ir citāda, nekā viņš to redz, varbūt tai varētu piemist jauns potenciāls, tikai viņš to nespēj saskatīt. Taču svarīgi, ka es šo filmu radīju tādā veidā, kas ir pasīvs. Tā nav aktīva, tā nav flešbeks. Simona pagātne savā ziņā ir neatkarīga.
Ikvienam no mums ir sava pagātne. Taču šī pagātne nav aktīva, tā ir statiska. Manuprāt, pagātne nav dzīves pieredze. Jā, mums visiem ir slēptas traumas, ir sāpes no pagātnes, taču tās ir pabāztas zem paklāja. Par pieredzi tas viss kļūst tikai brīdī, kad mēs šo pagātni apzināmies. Tāpēc filma ir konstruēta tā, ka tas nav tikai Simona izvērtējums par viņa pagātni un līdzšinējo dzīvi, tā aicina arī skatītāju izvērtēt, kas noticis viņa paša dzīvē. Es ceru, ka filma skatītājam ir kā spogulis.
Bet jautājums, ko jūs uzdodat, ir ļoti grūts. Tas ir vietā, bet es nevaru uz to sniegt vienkāršu atbildi. Filmā nav neviena mirkļa, kur Simons aktīvi vērstos pats pie savas pagātnes. Varbūt vienīgi beigās ir viena aina, kur varam saprast, ka viņš par savu pagātni apzināti domā. Bet citādi šie divi posmi vienkārši eksistē atsevišķi. Dažādās laika perspektīvās.
Vai varat pastāstīt par ainu ar kautiņu – kāpēc tā ir svarīga? [Filmas pirmajā daļā redzama aina, kurā Simons un viņa draugi sēž āra kafejnīcā, kad viņiem blakus izceļas kautiņš, iesaistoties jauniešiem, uz kuru tērpiem redzama nacistiskā simbolika. - Aut.]
Kautiņa aina? Tā nav svarīga.
Kāpēc tā ir filmā?
Kāpēc jebkas ir filmā? Kāpēc Baltijas ceļš? Šīs ainas nav konstruētas tādā veidā, lai tās kaut ko pastāstītu. Tā vienkārši ir dzīves atmosfēra, apkārtne, tas, kāda dzīve bija tolaik. Savā ziņā tā ir ļoti īstu notikumu rekonstrukcija. Šādi kautiņi tai vasaras terasē tolaik bija ļoti īsta patiesība, tie tur notika diezgan bieži.
Filmā kopumā ir daudz simbolisma un paslēptu lietu, bet es par to nestāstīšu. Taču tās ir, piemēram, grāmatas, kas filmā ir vizuāls naratīvs.
Mums visapkārt ir lietas, kas ir īstas, un dažas no tām šķiet bezjēdzīgas. Bet, ja kaut kas piesaista tavu uzmanību, tu to sāc meklēt un uz tā būvēt. Filmā visas šīs zīmes ir atstātas apzināti, lai skatītājs varētu veidot savu izpratni par filmas tematu un galveno varoni. Tāpēc, piemēram, kautiņi rāda viņa nevēlēšanos cīnīties par savu dzīvi. Daži cilvēki cīnās, kaujas. Kaujas bez kāda iemesla, kaujas izklaides pēc. Bet viņš nekaujas nemaz. Viņš neizvēlas dzīvi. Viņam ir ideāli par dzīves jēgu, bet viņš necenšas šos ideālus īstenot. Taču jūs man likāt to pateikt! (Smejas.).
Kā jūs strādājat ar aktieriem?
Līdz šim man bija savi noteikti paņēmieni, bet šajā projektā es no tiem atteicos. Tāpēc tā bija improvizācija, un mana pieeja katram no aktieriem bija citāda. Taču pamatā mēs likām to, ka meklējām cilvēkus, kuri filmas tēliem varētu atbilst pašu dzīvē.
Un daudziem aktieriem tas nebija pārāk patīkams process. Tā viņiem bija kā psihoanalīze, un to viņi ienīst.
Taču mums tam bija jāiziet cauri, citādi… Es nevēlējos radīt falšus tēlus, nevēlējos aktierus, kuri spēlē, paši nesaprotot, ko. Tāpēc mēs meklējām zināmu spriedzi aktieru personīgajās dzīvēs. Tajā, kā viņi uztver sevi un pasauli. Tas bija galvenais mērķis.
Jūsu režisēta filma jau otro reizi ir Lietuvas pieteikums Amerikas kinoakadēmijas balvai Labākās ārzemju filmas kategorijā. Vai tas jums ir kādā ziņā nozīmīgi?
Jā, tā ir piekļuve Ziemeļamerikas tirgum! Pateicoties šim pieteikumam, tajā iekļūt un atrast filmai skatītājus ir daudz vieglāk. Šai filmai skatītājs ir ļoti nozīmīgs, jo tā ir veidota skatītājiem un nevis, piemēram, komerciāli, lai to parādītu un pēc tam no tās atbrīvotos. Tai ir vajadzīgs skatītājs, un tai šis skatītājs ir jāatrod. Šī filma rodas tikai tad, kad kāds to redz. Citādi šādas filmas nav. Un tas ir liels tirgus.
Amerikāņi ir ļoti atvērti - par spīti tam, ka viņu kino ir, teiksim, visai vienpusējs.
Daudzkārt ticis uzsvērts fakts, ka Senekas diena ir pirmais visu trīs Baltijas valstu kino kopražojums. Šķiet, ka fakts, kas ļāvis šādai sadarbībai notikt, ir Baltijas ceļa notikumu iekļaušana stāstā.
Skatoties virspusēji, tā ir. Taču, ja rokam dziļāk, tad redzam, ka šajā filmā ir lietas, kas ir dziļākas un saprotamākas skatītājiem no mūsu reģiona nevis, teiksim, rietumniekiem vai austrumniekiem.
Filma nav izteikti autobiogrāfiska, taču es esmu izmantojis lielās lietas, kas ir kopīgas mūsu paaudzei visās trīs Baltijas valstīs.
Piemēram, mums, lietuviešiem, ceļojumi uz Tallinu vai Rīgu bija ļoti ierasti. Tāpat ceļojumi uz kalniem, uz Kaukāzu vai citur PSRS - tā bija tādas vietas meklēšana, kur neviens tevi neredz, neviens nekontrolē, kur tu esi viens dabā un ar saviem draugiem.
Klausīties rokmūziku, kas radīja necenzētu sajūtu klātbūtni, dzejas klātbūtni. Es domāju, ka tās mums, mūsu reģionā, bija ierastas lietas. Tāda ir mana sajūta. Rietumos to saprast būtu grūtāk. Tāpēc savā ziņā šī sadarbība man bija ļoti nozīmīga. Es biju ļoti satraukts pirms filmas rādīšanas gan Rīgā, gan Tallinā.
Filma ir veltīta kādam konkrētam cilvēkam. Kas viņš bija?
Tas bija producents Karls Baumgartners. Visi, kas bija viņa draugi, viņu sauca par Baumi, mēs arī viņu saucām par Baumi. Un Baltijas valstu kino kopprodukcija bija viņa ideja. 2006. gadā ar manu filmu bijām Kannu kino festivālā, un Karls man vaicāja – vai nekad neesi domājis veidot filmu kopā ar latviešiem un igauņiem? Uljana [Kima], filmas producente, viņam atbildēja – tas taču nav iespējams, mums visiem trūkst naudas, turklāt mums ir arī atšķirīgas valodas, mums drīzāk vajadzētu sadarboties ar Franciju vai Vāciju! Bet Karls atbildēja –
trijatā jūs būsiet spēcīgāki un varēsiet sev piesaistīt uzmanību kā viens reģions, varēsiet izveidot kopīgu platformu, līdzīgi kā skandināvi!
Tolaik šī ideja šķita mazliet savāda. Taču ir pagājuši desmit gadi, un tagad tā ir pietiekami īsta. Tā strādā… tā ir nostrādājusi! Tajā ir daudz potenciāla. Tu vari piesaistīt finansējumu no divām vai visām trim valstīm, un tu vari uzrunāt tādas organizācijas kā Eurimages un piesaistīt naudu no viņiem. Līdz ar to tas ir rezultatīvs modelis. Un arī mūsu kultūras nav savstarpēji pārāk attālinājušās, manā skatījumā mēs joprojām esam tuvi un veidojam vienu grupu. Ja runājam par kinoprofesionāļiem, filmēšanas vietām, aktieriem, ir gana daudz potenciāla kopējam darbam.
Tāda ir šī veltījuma viena puse. Otra puse ir tā, ka Karls bija mūsu draugs, un viņš nomira.
Daļa Senekas dienas ir filmēta Hibīnu kalnos Krievijā, labu gabalu uz ziemeļiem no polārā loka. Vai doties uz turieni filmēt nebija izaicinājums?
Jā, ļoti liels izaicinājums. Tai vietā nav infrastruktūras. Tur ir dzelzceļš un viena lidosta. Tuvākā pilsēta ir Kirovska, slēpošanas kūrorts. Bet aiz Kirovskas sākas Hibīni, un tā ir teju neaizsniedzama teritorija.
Mēs lietojām dažādas transporta līdzekļu kombinācijas, lai kalnus vispār sasniegtu. Piemēram, pirmajā filmēšanas dienā mēs uzņēmām to, kā Simons soļo ar mugursomu plecos, kalnus atstājot. Lai šo ainu nofilmētu, mums bija jānogādā filmēšanas ekipējums uz kādu vietu, kurp neved neviens taisns ceļš, izņemot dzelzceļu. Daļa filmēšanas grupas ņēma vieglāko ekipējumu un brauca uz turieni ar vilcienu, kas patiesībā ir domāts tikai Krievijas dzelzceļa darbiniekiem – tātad tas zināmā mērā bija nelegāls brauciens.
Tikmēr ceļā devās arī mašīna ar smagāko ekipējuma daļu, kura 24 stundas brauca cauri kalniem, lai sasniegtu šo pašu vietu. Mēs tur filmējām tikai divas dienas, tad mums tādā pašā veidā bija jādodas atpakaļ uz kalnu otru pusi, kur bija ierīkota galvenā filmēšanas bāze. Tas bija GAZ-66 jeb šišiga, milzīga mašīna ar milzīgiem riteņiem. Mēs braucām ar ātrumu 3 km stundā, jo uz ceļa bija savēlušies milzu akmeņi. Tas bija kā krievu karuselis.
Dažkārt vadītājs teica - tagad visi spiežas pa labi! Un mēs visi spiedāmies mašīnas labajā pusē, lai radītu atsvaru, jo braucām gar kārtējo stāvo pārkari.
Šai vietai jābūt svarīgai, ja bijāt gatavi iet cauri tādiem pārbaudījumiem, lai filmētu tieši tur?
Jā, ļoti svarīga. Dievs šos kalnus radījis, lai tos filmētu. Patiesībā tas ir ļoti vecs, erozijas saēsts vulkāns. Tie ir kanjoni, un tie ir ļoti kompakti – kā vislielākie kalni, tikai miniatūri. Kad tu uzstādi kameru, lai filmētu, tev nav jāizmanto panning shot, lai notvertu visu ainavu vai pārmaiņas, kas tajā notiek. Hibīni ir ļoti kompakti, ļoti izskatīgi kalni kino-objektīvam. Un tie ir arī simbols filmā. Visām fiziskajām vietām filmā ir nozīme. Arī ziemeļiem. Ziemeļi ir vieta, kur cīnīties. Vieta, kur izdzīvot.