KINO Raksti

33 un 365 dienas. Ilze brauc pēc Ansī balvas

30.06.2021
33 un 365 dienas. Ilze brauc pēc Ansī balvas

Režisores Ilzes Burkovskas-Jakobsenas dokumentālā animācija “Mans mīļākais karš” 2020. gada vasarā tika atzīta par labāko pilnmetrāžas filmu starptautiskajā animācijas citadelē – Ansī / Annecy festivālā, programmā “Contrechamp”. Tolaik klātienes norises bija atcēluši pandēmijas ierobežojumi, un pēc sava “maģiskā kristāla” Ilze brauca šogad, festivāla rīkotāju aicināta.

Kovidpandēmija notiek, bet kinofestivāli arī grib notikt. Precīzi 365 dienas pēc tam, kad saņēmu e-pastu par filmas Mans mīļākais karš uzvaru Ansī festivāla kategorijā Contrechamp, esmu Francijā, tajā pašā Ansī, un nezinu, vai es elpoju vai dziedu, lēkāju vai sapņoju, bet – esmu ļoti, ļoti priecīga. Festivāls pērnā gada laureātus uzaicinājis uz balvu pasniegšanas ceremoniju klātienē, festivāla 60 gadu jubilejas pasākumā. Ceremonija ir raita, jauka un sirsnīga. Nav gaušanās par pandēmiju, bet var just, ka saliedētā, dzīvespriecīgā animācijas ģimene, kura ik gadu mēdz šeit pulcēties, tomēr labprātāk apskautu savus vectētiņus un vecmāmiņas klātienē, ne vien caur iepriekš samontētajiem kadriem, kuros viņi mums māj no lielā ekrāna.

Baltais trusis

Ko par piederību Ansī ģimenei / ciltij / draudzei teiktu antropologi? Jo tieši no sava uztveres skatpunkta tu arī definē, vai skaties uz Ansī animācijas festivālu kā draudzes dievkalpojumu ar svētajiem rituāliem, vai kā ģimenes atkalredzēšanos, piemēram, saucot “Lapin!” (franču valodā – “trusis”) katru reizi, kad ekrānā kādā no filmām parādās garausis. Vienalga – balts, kā festivāla maskots, jeb rozā, kā daudzviet popkultūrā.

Un Ansī mani paņem tieši ar savu pašironiju.

Kad jubilejas pasākuma vidū vienā no daudzajām īsfilmiņām parādās plaši pazīstamais, nenogurdināmais baterijtrusis bundzinieks, tikai ar caurumotu, bezspēcīgu ķermeni, zāles sauciens “Lapin!” vairs nevar atskanēt bez smieklu iestarpinājuma. Kuru, kādu, cik slimu vai veselu trusi mēs slavinām? Filmiņa, izrādās ir vides aizsardzības reklāma, kas aicina tukšās baterijas nodot atbildīgi. Vecas baterijas tek, un truša pašsagrautais ķermenis uzanimēts tik prasmīgi, tik skaudri.

33 dienas uz kniepadatas smailes

Filmas Mans mīļākais karš Norvēģijas producents Tronds, kurš ir arī mans dzīvesbiedrs, pirmo kovidvakcīnas poti saņēma tikai jūnija otrajā pusē, un tas nozīmē, ka uz Ansī viņš netika. Arī mana triekšanās uz Latviju, lai paspētu saņemt abas potes pirms Ansī, bija ārkārtīgi saspringta, jo laika zobrati prasa iekļaušanos dzelžainu noteikumu rāmjos, iespējamās kļūdas izmaksātu dārgi. Piemēram, testu atbildes no laboratorijas Norvēģijas provincē neatnāk tik ātri, kā tas notiek Rīgā. Ja atbilde jāsaņem vissarkanākajā no visām kalendāra sarkanajām dienām – Norvēģijas konstitūcijas svētku gadadienā! –, neviens uz šīs pasaules nevar prognozēt, cik ātri vai lēni notiks darbības, kuras parasti rit raiti. Neziņa, vai paspēšu iekļauties vienā vai otrā noteikumu plauktiņā, grauž nervus visas Ansī dēkas laikā; ir lietas, kuras nevar kontrolēt, un man jāmācās stratēģiskā domāšana – ko darīt, ja izjuks pirmais vai otrais darbības plāns.

Bet vispirms – Rīga. Spīd saule, debesis ir dzidri zilas, liegā vējā birst ābeļziedu trauslās lapiņas. Skrienot uz pirmo poti ATTA centrā 19. maijā, pēkšņi pārņem bailes, ka ietve manā priekšā varētu strauji iebrukt vai Daugavai uznāktu untumi, tā izmainītu savu tecēšanas virzienu, un sāktos vēl nepieredzēti plūdi. Tik satraukti pukstēja sirds, vēloties nokļūt Ansī.

Labi, ka Latvijas producents, Guntis Trekteris no Ego Media, potēts divreiz un tieši festivāla dienās cauri Eiropas dienvidiem ieplānojis braukt, varēja izmest lielāku līkumu un pabūt Ansī. Tā ka apbalvošanas ceremonija bija tomēr dalīts prieks arī latviski runājoša drauga klātbūtnē.

Īsi un tik labi

Šogad festivāls notiek hibrīdformā. Esam šeit aptuveni 4000 dalībdvēseļu – ierasto 50 000 vietā. Iepējams tādēļ netiek pievērsta tik liela uzmanība filmu un seansu tulkojumiem angļu valodā. Secinu, ka japāņu valodā zinu vairāk vārdiņu, nekā ungāru valodā – dažas filmas iespējams skatīties vien oriģinālvalodā, ar franču subtitriem. Diemžēl, arī franču valodu joprojām saprotu tikai visvisvisknapākajā līmenī.

No festivāla filmu programmas apzināti izvēlos skatīties pēc iespējas vairāk īsfilmu, jo pilnmetrāžas filmas pēc dalības Ansī vēlāk būs daudz vieglāk atrodamas. Matīsa Kažas un Ginta Zilbaloža paziņojums par balvu, kas filmu tirgū MIFA piešķirta viņu topošās filmas Straume prezentācijai, atskrien jau mazliet pēc festivāla. Pirms tam īsajās sarunās satiekoties brīnos, kā Gints un Matīss pagūst tik daudz noskatīties, jo īsmetrāžu programmas ir ne vien īsti svētki gan vizuāli, gan satura ziņā, bet arī emocionāla smagsvara dāvana.

Ik pa brīdim šķiet, ka ar trim seansiem dienā pietiek. Pērn īsfilmas likās visnotaļ pieticīgas savu vēstījumu sociālajās nostādnēs, bet šogad netrūka filmu, kurās autori drosmīgi runā par sabiedrībā sasāpējušiem jautājumiem.

Turklāt šīs filmas ir stilistiski un tehniski bagātas dažādās izpausmēs; gandrīz katrā no īsfilmu seansiem ir vismaz viena, ja ne pat trīs vai četras filmas, kuras paver jaunas un jaunas durvis pasaules izziņas procesā.

Lētu joku un virspusēju pārdomu ir maz. Animatori un animācijas režisori aktīvi atspoguļo pasaulē notiekošo – diktatūru nežēlību, autoritārismu, koloniālisma mantojuma smagumu, sociālo netaisnīgumu, homofobiju. Un kur nu vēl dvēseļu kliedzieni par vientulību, vilšanos, izlīgšanu un piedošanas skaistumu.

Pērn festivāla fokusa starmetī bija paredzēta vieta animācijai no Āfrikas. Tātad – tas pats arī šogad, jo pērn jau nekas pa īstam nenotika. Filma, kura netaisās pazust no manas atmiņas, ir īsfilma par jaunas mātes konfliktu ar savu vidi, atsakoties sekot šausminošajai tradīcijai - apgraizīt meitas dzimumorgānus. Kā vienmēr, kad saskaramies ar jautājumu “kāpēc veidojat animāciju?”, šis ir piemērs, ar kuru pateikt – citādāk to nav iespējams parādīt. Zālē vienā rindā ar mani sēž jauni vīrieši, kuri novērš skatienu no ekrāna, sarauj savus ķermeņus līdzpārdzīvojuma sāpēs un trīcēdami šņāc ik reizi, kad žilete tiek nozibināta līganajā akvareļstila zīmējumā mūsu acu priekšā.

Īsfilmu galvenās balvas ieguvēji, Samuel Patthey un Silvian Monney (Šveice), savā darbā Ecorce / Miza ataino dzīvi veco ļaužu pansionātā, un arī viņiem nācies intervijā Variety atbildēt uz jautājumu “Kāpēc animācija?”. Autori saka: “Šie cilvēki pārāk satrauktos, ja viņus filmētu vai fotografētu, tas nebūtu pareizais medijs, kurā viņus atainot. Kad tu zīmē, tu novēro ilgāk un labāk.” Zīmīgi, ka filma tika pabeigta pirms pandēmijas, bet tagad jautājums par to, vai pansionātu iemītnieki kļūst vēl vientuļāki nekā agrāk, ir saasinājies vēl vairāk.

Savukārt es savā ļoti ierobežotajā pieredzes plauktiņā salīdzinu pērngada īsfilmas ar šāgada filmām un minu,

vai tikai pandēmija nav devusi filmu veidotājiem iespēju ilgāk un pamatīgāk strādāt ar saviem garadarbiem. Izkristalizēt domu un noslīpēt formu.

Programma Perspektīvas piedāvā paturēt klēpī visu pasauli. Noglāstīt rētas filmu varoņu dvēselēs, kad viņi cīņā par taisnīgumu ļimst no bezspēcības, un sajust viņu satraukumu – Meksikā, Baltkrievijā, Izraēlā, Itālijā, Armēnijā – visur. Ansī festivāla filmu kuratori ir novērtējuši drosmi. Un es redzu drosmes izpausmes veiksmīgos mākslas darbos, ne vien labi domātā aktīvismā. Vairāki stāsti aizkustina līdz asarām. Vienīgi metode, kurā animētajām dokumentālajām filmām tiek pievienoti dzīvā arhīva materiāli, liek mazliet pasmaidīt. Jo gandrīz visi izvēlas vienu un to pašu paņēmienu – atstāt dzīvo materiālu beigām, kā apliecinājumu stāsta dokumentālismam. Tas, protams, ir iedarbīgi, bet redzot šo piegājienu piekto un sesto reizi pēc kārtas, jāsāk domāt – kuram stāstam es liktu dzīvo filmu kādā citā vietā, ja man šī filma būtu jāpārmontē kā vingrinājums stāsta variācijai.

Krāsas ir dzīvas

Pērn mans vienīgais dzīvais festivāls bija Fantoche Šveicē, kurā pēc īsfilmu programmas likās, ka animācijā tagad ir mode strādāt ar melniem foniem un minimālu citu krāsu pielietojumu. Pēc Ansī šogad bija pilnīgi skaidrs, ka nekādas modes nav. Mākslinieki savas emocijas liek krāsu paletēs, kuru toņi atbilst viņu noskaņojumam un vēstījumam, nevis pielāgojas vides īslaicīgajām vizuālajām tendencēm.

Pēc vēl vienas stresa piepildītas dienas Ansī, kur klasiska trillera stilā esmu situācijā “noķer 22” – starp lidmašīnu reisu, vilcienu grafiku un kovidtestu laiku sabalansēšanu –, pēdējās 36 stundas festivālā pavadu elpojot, cik vien lēni iespējams. Smaržo liepas, apstādījumu rozes ir gigantiskas, kinozāļu vēsums veldzinošs.

Mani lutina un par mani rūpējas festivāla organizatori. Pieņemu, ka viņiem jau tā te netrūkst cilvēku, kuriem pandēmija liek izpildīt to un to un to noteiktos laikos, bet ik reizi, kad mēģinu kaut ko nokārtot caur laipnajām meitenēm “pirmajā līnijā”, mani uzmeklē viņu priekšniecība un ņem palīdzēšanu savās rokās. Varbūt arī te ir čekas sistēma, un viņi ziņo uz augšu par dalībnieku kustībām? Bet ir ļoti pagodinoši, ka viņi mani sauc vienkārši par Ilzi un noņem slogus no pieres.

Mugursoma atceļā ir smaga. Contrechamp kristāls ceļo uz Ziemeļiem. Neviena no festivāla balvām nav līdzīga citai, katrā ir savas materiālu kombinācijas, kuras veido unikālo krāsu salikumu. Filmas Mans mīļākais karš balvā ir daudz zilā un zaļā. Kā Kurzemes biezie meži un Jūrkalnes vilinošie viļņi. Viņi mani ir sapratuši, un es vēlos būt piederīga Ansī ģimenei.  

2020. gadā, uzzinājusi par filmai piešķirto Ansī festivāla balvu, Ilze Rīgā fotografējās ar Francijas karogu. Foto - Kristaps Kalns.

Foto no autores personīgā arhīva

Komentāri

Viktors Kulackovskis
30.06.202117:42

Ilze- tas ir ne tikai vārds, tas ir spēks! Radošus panākumus!

Kino Raksti
30.06.202120:03

gluži mūsu domas, Viktor:)))! - redakcijas kolektīvs no sirds pievienojas:)!



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija