Stāsts par divu ģimeņu laiskajām vasaras brīvdienām sašķīst gabalos, kad meitene Urte pazūd zem ūdens. Atlūzas liekot citu pie citas, Laurīns Bareiša spēlfilmā „Sausi slīkstot” pamazām risina jautājumus par samierināšanos un dzīves turpināšanos, radot filmu ļoti uzmanīgam skatītājam.
Lietuvas un Latvijas kopražojuma filma Sausi slīkstot / Seses (2024, kopproducents Matīss Kaža) ir lietuviešu režisora Laurīna Bareišas otrā pilnmetrāžas filma. Viņa debija Svētceļnieki / Piligrimai (2021) Venēcijas kinofestivāla skatē Horizonti plūca labākās filmas laurus, bet Sausi slīkstot augustā aizvadītajā Lokarno starptautiskajā kinofestivālā ieguva divas balvas – par labāko režiju un par aktieru ansambļa sniegumu.
Filmas centrā ir māsas Ernesta (Gelminė Glemžaitė) un Juste (Agnė Kaktaitė), kuras ar vīriem un bērniem ierodas vecāku kādreizējās mājās, kas nu kļuvušas par viņu kopējo vasarnīcu.
Apdomājot filmu, mani urdīja jautājumi par skatītāja zināšanu robiem un varoņu netipiski remdenajām reakcijām. Skatītājam ir viegli apmulst, kad pēc Justes meitas Urtes (Olivija Eva Viliūnė) slīkšanas lineārais stāstījums salūst aptuveni filmas vidū – atpūtnieku vasaras rutinizēto sadzīvi nomaina fragmentēta svaidīšanās laikā. Gadalaiki, vides, attiecību dinamikas un sieviešu matu garumi pēkšņi sāk mainīties, stāstā uzrodas citi cilvēki. Un tomēr šis pēkšņums ir lēns – nav asu griezuma līniju, ainas organiski saplūst un mijas gandrīz nemanāmi.
Plūdeno pāreju dēļ iesākumā grūti atšķirt „tad” no „tagad”. Naratīva linearitātei salūstot, filma nokļūst dezorientētā realitātē, kur sekas atklāj vispirms, un tikai pēc tam uz ekrāna parādās notikumu fatālie cēloņi. Skatītājs nepārtraukti kaut ko nezina, un atlikusī puse no filmas kļūst par mozaīku, kas saraustīti restaurē notikumu secību. Katru reizi atkal atgriežoties pie slīkšanas dienas norisēm, pieaudzēts mazliet turpinājuma un pamainītas sīkas detaļas (skatpunkts, mūzika, pie kuras dejo māsas). Kas zīmīgi – lai arī filma nav gluži atmiņu autopsija, notikušā kopā lipināšana imitē atcerēšanās fragmentāciju un atmiņu selektīvo iedabu.
Nav acīmredzamu pagātnes uzplaiksnījumu (flashback) vai ieskata nākotnē (flashforward), kas atvieglotu šīs mozaīkas uztveri. Tādējādi Sausi slīkstot uzliek augstu latiņu uzmanīgam skatītājam, kurš gatavs ieklausīties teiktā un noklusētā pavedienos, lai pamazām aizpildītu zināšanu robus par māsu traģēdijas īsteno apmēru.
Noklusētas reakcijas
Režisors Bareiša intervijā Cineuropa saka – viņa paša dēla aizrīšanās pieredze kalpojusi kā izejas punkts idejai par filmu. Tajā brīdī viņa smadzenes it kā sadalījušās, vienai puslodei krītot panikā un domājot, ko teiks sievai, otrai puslodei – atbilstoši rīkojoties un glābjot dēlu. Sausā slīkšana ir specifisks stāvoklis – nevajagot pat ilgstoši atrasties zem ūdens, lai elpceļi saspringtu, ierijot vai nāsīs ieraujot ūdeni. Urte acīmredzot pieredz arī sekundāro slīkšanu, kad plaušas atkārtoti, bet novēloti vēlreiz protestē pret tajās akumulēto ūdeni, radot grūtības elpot un runāt.
Rēnas, pat kaitinoši mierīgas ir māsu reakcijas, lai gan par apātiskām gan tās nenosaukt. Tiesa, nav jau ko brīnīties par ieturētajiem baltiešiem, kuri spēj saglabāt vēsu prātu kritiskās situācijās, taču abas galvenās varones šķiet pārlieku rezignētas. Ernestai „viss ir normāli” – tāda ir viņas ierastā atbilde un ieņemtā pozīcija. Arī Juste rādās visnotaļ līdzsvarota, sēžot ātrās palīdzības mašīnā blakus smagi elpojošajai meitai, un vienaldzīga, kad šķirtais vīrs savāc savas pekeles un izvācas.
Mazrunīgā filma satur vairākas implikācijas, kas atsedz noklusētās iekšējās drāmas – tābrīža sastinguma šoku un vainas apziņu pēc tam. Juste atzīstas, ka jutusi gandrīz atvieglojumu, kad Urtei zudis pulss, jo līdz šim visu meitas dzīves laiku viņa maniakāli uzmanījusi, vai bērns elpo. Būdami racionāli cilvēki, visi saprot, ka dzīve iet uz priekšu, bet gruzdošā līdzvainība un traumas nospiedums neizgaist. Šie ir vientuļi, dusmīgi un noskumuši individuālisti, kuri neprot sarunāties un apspiež jūtas.
Justes lomas atveidotāja Agnė Kaktaitė Lokarno preses konferencē atzīmēja, ka uz klaustrofobiskajiem varoņiem ir pat grūti noskatīties, – piemēram, viņas atveidotā Juste dzīvīgāk izrāda emocijas triviālās situācijās nekā sarežģītos krīzes brīžos (filmā netiek atainotas viņas panikas lēkmes – par tām pavēsta neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbinieki). Un galu galā „sausā slīkšana” kļūst par metaforu vēsajām, novēlotajām emocijām, kas norītas akumulējas zemapziņā un tikai ar laika nobīdi varbūt tiks atklepotas.
Bareišisms
Arī iepriekšējās Laurīna Bareišas filmās varoņi dzestri vai īpatnēji reaģē satricinošos brīžos. Svētceļniekos, izmeklējot pirms četriem gadiem pastrādāto Matasa slepkavību, nogalinātā puiša draudzene Indre (Gabija Bargailaite) ir nesatricināma – ne vaibsts nepakustas, klausoties, kā Matass ticis nolaupīts, izvarots, sists. Indres ceļabiedrs, nelaiķa brālis Pauliuss (arī te Giedrius Kiela, tāpat kā Tomass filmā Sausi slīkstot) ir ekspresīvāks, no jaunā vīrieša laužas ārā puiciska agresija, bet skumjas viņš slēpj.
Tāpat īsfilmā Lelle / Dummy (2020), ar gumijas lelli rekonstruējot sievietes izvarošanu mežā, klusē izmeklētāja Migle (Indrė Patkauskaitė), vienīgā sieviete situācijā, kurā darbojas kolēģi vīrieši un izvarotājs. Migles klusēšana ir vienīgā adekvātā reakcija – viņa nopietni uztver izmeklēšanas eksperimentu un nodarījuma smagumu, kamēr vaļsirdīgi tērgājošo vīriešu starpā jūtama šķērma solidaritāte ar noziedznieku.
Filma Sausi slīkstot atšķiras ar to, ka šī ir neizbēgamību un nejaušību traģēdija, nevis vardarbīga nozieguma sekcija.
Svētceļniekos un Lellē varoņu netipiskā izturēšanās asi iezīmē kontrastu ar brutālo aukstasinību, bet šajā darbā Justes un Ernestas tukšās reakcijas liecina par nežēlību pret sevi.
Vēl divas senākas īsfilmas retrospektīvā parāda Bareišas interesi par šaubīgām situācijām un iesaistīto varoņu dīvaino attieksmi pret tām. Kaukāzs / Kaukazas (2018) attēlo omes uztraukumu par deviņgadīgo mazmeitu, kura viena izvedusi pastaigā suni. Šajā apkaimē jau bijuši vardarbības uzplaiksnījumi un bērnu nolaupīšanas gadījumi, bet meitene atrodas sveika un vesela. Īsfilma Pirts / Pirtis (2017) vēsta par pusaudžu dzerstiņu pirtī, pēc kura īrētajās telpās viena pati pamodusies jauniete ar saplēstām biksēm. Pirts saimniece piešuj pogu, neprasot, kāpēc tā izrauta un kāpēc jauniete palikusi viena. Abas agrīnās īsfilmas konsekventi iezīmē režisora tematisko interešu loku un iecienītās slēptās norādes par kādas lielākas nelaimes iespējamību.
Klāt nepielaišana
Pie šī minimālistiskā režijas rokraksta jāpierod. Lakonisms vizualitātē un dialogos demonstrē Bareišas kā režisora, scenārija autora un operatora spēju „nomušīt savus mīļotos” (kill your darlings) – proti, dzēst lieko un neaizrauties ar pļāpīgu papildinformāciju. Un te nu manī raisās pretrunīgi jautājumi – vai daudznozīmīgi niansētā Sausi slīkstot nav garlaicīga skatāmviela?[1] Tik pārdomāti un konceptuāli, ka iznācis skopi? Citiem vārdiem sakot, Sausi slīkstot ir tik eleganta, ka baidās pieļaut kaut minimālas dekorācijas. Šāda ieturētība ir attaisnota, jo uzsver varoņu intīmās drāmas un nesarunāšanos, bet vienlaikus filmas atturīgums novieto skatītāju drošā attālumā, tā īsti nepielaižot klāt. Aprautie lēcieni laikā laupa iespēju iepazīt Justi un Ernestu kā emocionāli reaģējošus indivīdus fatālo pārdzīvojumu mutulī.
Par spīti Lokarno iegūtajai atzinībai visam aktieru ansamblim, man brīžiem grūti noticēt aktieru ķīmijai. Katrs atsevišķi viņi jūtīgi izspēlē savu lomu, piešķirot cilvēcības notis šiem citādi atsvešinošajiem cilvēkiem, tomēr kā grupa darbojas paralēli cits citam. Iespējams, iemesls ir tēloto varoņu savstarpējā distancētība. Abi pāri – Ernesta un Lūkass, Juste un Tomass – skaitās ģimene, bet siltuma tur ir maz, īpaši starp večiem un arī Justes laulībā. Ir daži momenti, kas attēlo sāncensību pāru starpā – tā galvenokārt atklājas pārrunās par naudu vai Tomasa un Lūkasa vēlmē mērīties ar mašīnām. Kad it kā rotaļājoties gan māsas, gan vīri savā starpā improvizēti cīkstas, spēji laužas ārā sabiezējuši aizkaitinājumi vienam pret otru.
Neskatoties uz pretrunīgajām iebildēm, filma ir spēcīga un pilntiesīga Eiropas drāma, kurai ir ciešas attiecības ar savu laiku. Portretējot remdenas reakcijas un cilvēcīgas tuvības trūkumu, Sausi slīkstot apliecina gan mūslaiku modernā cilvēka vientulību, gan vēlēšanos palikt vienam savos pārdzīvojumos.
