Sešas vērtīgas filmas, kas gada nogalē pamazām izgaismojas kā potenciālas zvaigznes drīzajās kinopasaules balvu sacensībās.
Gals ir klāt. Skan baisi, bet nebaidieties. Ir runa tikai par 2021. gada galu (kāds nu mums katram tas gads bijis, lai paliek iekšējiem monologiem, literāriem vingrinājumiem vai pārdomām). Par gada galu kino pasaulē (lietosim šo vārdu, kas draudzīgi samierina gan kino industrijas – ražošanas, izplatīšanas, izrādīšanas – īsumā sakot, biznesa, gan arī mākslas identitātes) liecina arvien intensīvākie kritiķu veidotie topiņi vai filmu izlases. Tos sastāda gan atsevišķi indivīdi, gan kritiķu grupas, parasti gan kāda izdevuma vai institūcijas rosināti. (Piemēram, Nacionālā Kino centra uzrunātie eksperti – praktiķi un teorētiķi – ir sastādījuši pat nevis gada, bet trīsdesmit gadu filmu izlasi, ar kuru var iepazīties portālā filmas.lv.)
Decembra vidū savu topiņu vai nominantu sarakstu publiskoja arī Holivudā akreditētās preses asociācija, kas 79. reizi piešķirs balvu Zelta globuss / Golden Globe. Pat neskatoties uz viļņošanos ap šīs skaitliski nelielās organizācijas biedru elitārismu un ignoranci pret globāli tik aktuālo iekļaujošo politiku, Zelta globusiem tiek pievērsta uzmanība. Kinovide, īpaši ASV, ir uzticīga tradīcijām, un tradīcijas mūs māca, ka Zelta globusiem ir spēks ietekmēt arī Amerikas Kinoakadēmijas balvas Oskars likteņus. Un uz to, kā zināms, tiecas visi, kam nav slinkums un mazvērtības kompleksi.
Šajā rakstā nepretendēju uz savas gada filmu izlases veidošanu. Aprobežošos ar tām filmām, kas ir rokas stiepiena attālumā – legāli pieejamas globālajās izplatīšanas platformās.
Šo filmu nosaukumi ir manāmi dažādās izlasēs, tai skaitā Zelta globusa nomināciju sarakstā. Neiztikšu arī bez Netflix vārda daudzināšanas, jo arī šāgada nogalē Netflix uzkrītoši piedāvā kvalitatīvus nišas produktus vai nozīmīgas filmas ar balvu potenciālu. Pēdējos gados Netflix stratēģiski nostiprina savas pozīcijas ne tikai globālajā filmu straumēšanas biznesā, bet arī tradīcijās balstītajā kinobalvu hierarhijā. Tālab īpaši gada otrajā pusē šī kompānija piedāvā atzītu autoru veidotas filmas, kurām ir pamatīgs potenciāls tikt pie svarīgām balvām. Kompānijai, kas iemieso tādus filmu ražošanas un izplatīšanas principus, ko savulaik dēvēja par vertikālo integrāciju (proti, uzņēmums, kurš plānveidīgi ražo filmas, pats tās arī izplata un izrāda, nodrošinot veiksmīgi funkcionējošu mehānismu), ir nepieciešamas arī skaistas, prestižas brošas, piemēram, Amerikas Kinoakadēmijas Oskari. Un, lai gan līdz šiem rituāliem vēl kāds laiciņš jāgaida, tomēr domājams, ka vairums no filmām, kuru nosaukumi minēti šajā rakstā, būs atrodami arī tur. (Oskaru nominācijas uzzināsim 8. februārī, laureātus – 27. martā).
Šoreiz gan jāuzsver, ka vairums no rakstā minētajām filmām, kas ir pieejamas Netflix, tomēr nav šīs kompānijas oriģinālprodukcija (kāda savulaik bija Alfonso Kuarona Roma (2018) un Deivida Finčera Manks (2020), kas nodrošināja dāsnu Oskaru nomināciju birumu), bet ir neatkarīgu kompāniju producētas filmas, kuras Netflix “tikai” izplata visā pasaulē.
The Power of the Dog / Suņa spēks (2021)
Režisore Džeina Kempione (Jane Campion), filma pieejama Netflix
Ar filmu Suņa spēks pēc ilgāka pārtraukuma atgriežas Jaunzēlandes režisore Džeina Kempione. Atminos paseno Kempiones atklāšanas brīdi 1993. gada Kannu kinofestivālā, kurā viņas filma The Piano / Klavieres kļuva par uzvarētāju un parādīja pasaulei līdz tam nezināmu režisori no eksotiskās Jaunzēlandes. Klavieres – melodramatiskais stāsts par kurlmēmas “līgavas pa pastu” nonākšanu Jaunzēlandē un kaislību trīsstūri – ir viena no 90. gadu poētiskākajām un savdabīgākajām filmām. Kempiones vārds vienmēr tiek piesaukts, arī runājot par sieviešu režisoru lomu kinopasaulē, – viņa bija pirmā, kura saņēma Zelta palmas zaru, un tikai gandrīz pēc trīsdesmit gadiem – šogad! – Kempionei sekoja franču režisore Jūlija Dikurno (Julia Ducournau) ar savu filmu Titane / Titāns. (Arī šī filma, kā jau Kannu festivāla uzvarētājai pieklājas, tiek minēta ne vienā vien gada labāko filmu izlasē.)
Domāju, Kempiones Suņa spēks, iespējams, ir viņas labākā filma kopš Klavierēm – tai ir visi komponenti, lai iegūtu gada nozīmīgākās balvas; iespējams, arī labākās filmas Oskaru (esmu pat gatava saderēt, ka tā arī būs). Par šīs filmas potenciālu liecina arī atzinība 2021. gada Venēcijas festivālā, kur Džeina Kempione saņēma balvu par labāko režiju (atgādināšu, ka Venēcijas festivālā apbalvotās filmas nereti tiek arī pie ASV Oskariem – piemēram, Anga Lī Kuprainais kalns / Brokeback Mountain (2015), Alehandro Injaritu Putncilvēks / Birdman or The Unexpected Virtue of Ignorance (2014), arī pērnā gada laureātes, režisores Hloes Žao Nomadu zeme / Nomadland (2020) u. c.). Viena no minētajām filmām – Kuprainais kalns – ir īpaši zīmīga arī Kempiones Suņa spēka sakarā. Filmas tiecas būt salīdzināmas – abas tās nosacīti var dēvēt par vesterniem vai precīzāk, filmām, kurās izmantota vesternam raksturīga vide, abas tās stāsta par represētām, apspiestām kaislībām – homoseksuālismu. Abu šo filmu pamatā ir literārie darbi, kuru darbība norisinās pagātnē, maskulīnā vidē, šo stāstu varoņi ir spiesti slēpt savu īsto dabu un ievainojamību. Suņa spēka pamatā ir amerikāņa Tomasa Sevidža 1967. gadā sarakstītais tāda paša nosaukuma romāns, Kuprainā kalna pamatā – rakstnieces Annijas Prū (Annie Proulx) 1997. gadā sarakstīts stāsts.
Tomēr Suņa spēks nav obligāti jāsalīdzina ar Kupraino kalnu, pat arī ne tādēļ, ka abas filmas pasaules pirmizrādi un pirmās balvas piedzīvojušas Venēcijā.
Kempione ir pašpietiekama režisore ar savu, autentisku un askētisku režijas rokrakstu. Viņa rada savu pasauli – rančo, kurā saimnieko divi brāļi. Darbība notiek ASV, Montanā, 20. gadsimta 20. gados, taču filma uzņemta Jaunzēlandē. Viens no rančo īpašniekiem Džordžs (Džesse Plemons) ieskatās sievietē, kuras vīrs izdarījis pašnāvību, – restorāna īpašniecē Rozā (Kirstena Dansta). Rozai ir trausls pusaugu dēls Pīters ar dīvainu interesi par mirušiem dzīvniekiem un mākslīgiem ziediem, un pēc Danstas varones laulībām ar Džordžu Rozas dēls kļūst par agresīva izsmiekla objektu. Agresiju nerimstoši demonstrē Benedikta Kamberbeča spēlētais Džordža brālis Fils – mačo ar labu izglītību, kurš tomēr izvēlējies dzīvi laukos. Rozu biedē dēla un viņa tēvoča saspringtās attiecības, elektrizējošā spriedze kļūst par iemeslu tam, ka sieviete arvien intensīvāk patērē alkoholu.
Te apstāšos filmas sižeta ieskicēšanā, jo pārsteidzošākais Kempiones filmā ir nevis sižets, bet gan viņas režijas rokraksts – tā atturīgā elegance, pat askēze, īpaši filmas montāžā. Režisore apzināti izlaiž šķietami ļoti būtiskus filmas sižeta attīstības posmus, notikumus, kas varētu paskaidrot varoņu attiecības, īpaši Fila un jaunā puiša attiecību dabu. Ir tikai nojausmas, tikai detaļas, kas skatītājam pašam liek minēt un interpretēt stāsta nianses. Filmas fināls ir filigrāns Kempiones meistarstiķis. To, iespējams, vajag noskatīties pat vairākas reizes, lai piefiksētu detaļas, kas sniegs atbildes uz jautājumiem un atklās notikumus, kurus režisore apzināti atstājusi aiz kadra (piemēram, būtiska detaļa ir gumijas cimdi jaunā puiša rokās). Jāpiebilst, ka jēdziens “suņa spēks” filmas kontekstā apzīmē cilvēka iekšējo spēku un dziņas.
Filmā ir jaudīgi aktierdarbi – britu aktiera Benedikta Kamberbeča Zelta globusa nominācijai noteikti sekos arī citas nominācijas un balvas. To pašu var teikt par austrāliešu aktieri Kodiju Smitu-Makfī (Kodi Smit-McPhee), kuram, neskatoties uz jaunību (25 gadi) ir liela pieredze, viņš filmējas kopš bērnības. Filmai kopumā ir septiņas Zelta globusa nominācijas, arī Kempionei kā labākajai režisorei un scenāristei. Un Suņa spēkam ir gada galvenās filmas potenciāls. Neaizmirsīsim, ka vesterns, kura faktūru un vidi izmanto Džeina Kempione, ir amerikāniskākais no žanriem, un arī tas ir arguments, lai šī filma plaši izskanētu ASV balvu kontekstā. Jāpiebilst gan, ka Suņa spēks nav Netflix producēta filma (producenti ir vairākas kompānijas, tai skaitā no Jaunzēlandes), Netflix nodrošina filmas pieejamību pasaulē. Jāredz, ja vēl nav pagūts.
Passing (2021)
Režisore Rebeka Hola (Rebecca Hall), filma pieejama Netflix
Vēl viena filma, kas atrodama platformā Netflix kopš oktobra izskaņas un piedāvā vairākus pārsteigumus. Vispirms jau pārsteidz fakts, ka filmu režisējusi Rebeka Hola, kas plašākai publikai varētu būt pazīstama no Vudija Allena draiskās komēdijas Vicky Cristina Barcelona / Vikija, Kristīne, Barselona (2008), kur Hola spēlēja Vikiju partnerībā ar Penelopi Krusu un Havjēru Bardemu. Passing ir Holas debija režijā, kurai viņa pati rakstījusi scenāriju, gan izmantojot literāro pirmavotu – Nellas Larsenas 1929. gadā uzrakstīto romānu. Romāna un arī filmas darbība norisinās 20. gs sākuma Ņujorkā.
Neņemos latviskot filmas nosaukumu, jo tas šoreiz nebūs “garāmejošā”, jēdziens “passing” apzīmē savas rases, etniskās grupas noliegšanu, izliekoties par piederīgu citai rasei, etniskai grupai. Tieši to dara viena no filmas varonēm Klēra (Ruta Nega / Ruth Negg), afroamerikāniete ar gaišu ādas krāsu, kurai izdevies veiksmīgi apprecēties ar bagātu rasistu. Pēc nejaušas satikšanās Ņujorkā ar savu bērnības draudzeni Irēnu (Tessa Tompsone), Klēra arvien vairāk laika sāk pavadīt Irēnas ģimenes namā Hārlemā. Protams, katastrofa nav novēršama.
Rebeka Hola savu filmu būvē arī kā niansētu greizsirdības drāmu – Irēne ar vāji slēptu satraukumu un aizdomām vēro Klēras koķetēriju ar Irēnes vīru, Hārlemas ārstu. Filmai ir pārliecinoši veidots melnbalts vizuālais veidols, daudz tiek izmantoti tuvplāni, turklāt melnbaltais attēls krāsainajā Netflix pasaulē ir nepārprotama norāde uz filmas piederību art house, nevis komerciālā kino kontekstam. Mūsdienu politkorektajā pasaulē filmas tematika ir aktuāla, tāpat kā fakts, ka šis ir uzmanības vērts jaunas režisores darbs. Zelta globusa nominācija gan filmai ir tikai viena – par aktrises Rutas Negas darbu Klēras lomā, tomēr jau visu iepriekšminēto iemeslu dēļ Passing varētu būt arī Oskaru nominantu listē.
CODA (2021)
Režisore Siāna Hedere (Sian Heder), filma pieejama Apple TV
Filmas nosaukums ir abreviatūra no jēdziena Child of Deaf Adults, nedzirdīgu vecāku bērns. Rūbija (lomā – britu aktrise un dziedātāja Emīlija Džonsa) ir savā ģimenē vienīgā, kura ne tikai dzird, bet ir apveltīta ar skaistu, spēcīgu balsi. Pati filma – sirsnīgs, visai iepriekšparedzams, optimistisks pastāsts par to, ka smags darbs un uzcītība nes saldus augļus. Vārdu sakot – caur ērkšķiem uz zvaigznēm, tas piestāv amerikāņu sapņa idejai (lai gan interesanti, ka amerikāņu CODA ir Eiropas filmas rimeiks – 2014. gada franču filma Beljē ģimene / La Famille Bélier). Tātad – Rūbija spēj iestāties elitārā mūzikas koledžā, lai gan liktenis viņai gatavojis daudz pieticīgāku dzīvi, darbojoties kā savu kurlmēmo vecāku un brāļa tulkam ar apkārtējo pasauli un strādājot uz nelielā ģimenes zvejas kuģīša.
Šī ir tāda veida amerikāņu neatkarīgā filma, kuras mēdz rādīt Sandānsas festivālā un, ja visas kārtis sakrīt, tām ir iespēja kļūt par neatkarīgā kino sensācijām – proti, izlauzties līdz plašākai publikai un ievērībai. Un tas ir noticis ar CODA – Apple TV filmas izplatīšanas tiesības esot iegādājusies par 25 miljoniem USD. Būtībā CODA ir aktuālais Mis Saulstariņš, šoreiz šīs konkrētās filmas Little Miss Sunshine (2006) nosaukums var kalpot kā apzīmētājs filmu tipam, kas var garantēt veiksmi, – ar mēru sadzīviski, ar mēru sentimentāli un komiski. Filmā spēlē aktieri, kuri patiešām ir nedzirdīgi, un viens no viņiem, izteiksmīgais, stiegrais, pašironiskais Trojs Kotsurs (Troy Kotsur) ir pelnīti nominēts Zelta globusam kā labākais otrā plāna aktieris. CODA ir nominēta arī kā viena no gada labākajām filmām.
The Hand of God / Dieva roka (2021)
Režisors Paolo Sorentīno (Paolo Sorrentino), filma pieejama Netflix
Itālijas pieteikums Oskaram, filma, kas ieguva vienu no 2021. gada Venēcijas festivāla galvenajām balvām – Žūrijas balvu. Galvenās lomas tēlotājs, jauniņais aktieris Filipo Skoti (Filippo Scotti), kas ir ļoti līdzīgs jau populārajam Timotejam Šalamē (Timothée Chalamet), Venēcijā saņēma Marčello Mastrojāni vārdā nosaukto balvu kā labākais jaunais aktieris. Arī šī filma nav Netflix oriģinālprodukcija, tomēr skatāma šajā globālajā platformā kopš decembra vidus.
Itāļu autors Paolo Sorentīno ir radījis savu personīgāko filmu, kurā daudz autobiogrāfiska materiāla. Filmā Dieva roka ir daudz atsauču gan uz 80. gadu norisēm Neapolē un Itālijā, gan uz tā laika leģendām (piemēram, futbolistu Diego Maradonu un kinorežijas meistaru Federiko Fellīni), atsauces ir motivētas gan ar filmas sižeta pavērsieniem, gan arī paša Sorentīno biogrāfiju – viņš ir Fellīni tradīciju turpinātājs mūsdienu Itālijas kino. Filma ir nobriešanas vai coming of age stāsts par jaunu puisi, viņš aug visai ekscentriskā ģimenē, kuras krāšņuma attēlojumam Sorentīno krāsas netaupa un darbojas teju ar Fellīni vērienu. Filmā ir daudz spilgtu tipāžu, tā ir liela itāļu ģimene, kurā sievietes ir gan krietnas, gan seksīgas, gan nešpetnas, bet vīri – vienlaikus lādzīgi, neuzticīgi, nožēlojami un žēlojami. Kā viens no aizkadra varoņiem darbojas arī pats leģendārais Federiko Fellīni – filmas varoņi, divi brāļi Fabieto un Marčīno, dodas uz aktierprovēm kādai no Fellīni filmām. Pašu režisoru kadrā gan neredzam, dzirdam tikai viņa balsi.
Sorentīno režijas rokraksta iezīmes arī šo filmu padara īpašu. Viņš izmanto barokālus elementus kadra kompozīcijās, krāšņas faktūras, ekscentriskus raksturus, un viņam piemīt prasme izstāstīt vienlaikus personisku un dramatisku jauna cilvēka pieredzes stāstu. Nenoliedzami, Sorentīno ir sasniedzis briedumu, kad var reflektēt par savu jaunību un aizgājušo laiku ar klasiķa eleganci un smeldzi, turklāt viņa refleksijā var lasīt un baudīt ģēnija Fellīni filmu atskaņas.
Vienā no lomām šajā filmā (tēvs) ir Sorentīno iecienītākais aktieris Tonijs Servillo, kurš filmējies vairumā Sorentīno kinodarbu – Dižais skaistums / Le Grande Belezza, Silvio / Loro, Dievišķais / Il Divo, Mīlestības konsekvences / The Consequences of Love u. c.) Pēc filmas izskaņas Netflix piedāvā arī īsu dokumentālu skici, kurā Paolo Sorentīno stāsta par savu filmu.
Tick, Tick... Boom! (2021)
Režisors Lin-Manuels Miranda (Lin-Manuel Miranda), filma pieejama Netflix
Filma skatāma Netflix kopš novembra vidus, tā ir pieredzējuša Brodvejas aktiera, autora, komponista un režisora Lin-Manuela Mirandas debija kinorežijā. Pārsteidzoša un tehniski sarežģīta filma, kuras pamatā ir Brodvejas mūziklu autora Džonatana Larsona (Jonathan Larson, 1960–1996) radošais mantojums. Larsons 90. gadu sākumā smagi un izmisīgi cīnījās par atzinību, rakstot mūziklus un paralēli strādājot kā oficiants kādā Ņujorkas ēstuvē. Atzinība nāca vēlu, daļu no tās Larsons nepiedzīvoja, jo nomira 35 gadu vecumā. Viņa sarakstītie mūzikli – antiutopija Superbia, Tick, Tick... Boom!, Rent – reformēja Brodveja mūziklu kultūru, piedāvājot jaunas, mūsdienīgas tēmas un varoņus, arī skaudru ironiju par 90. gadu sabiedrības vērtībām un sociālajām parādībām. Larsona dzīve nebija vienkārša, un to šajā filmā izcili nospēlē un izdzied Endrjū Gārfīlds (jā, tas pats Gārfīlds, kurš savulaik skraidelēja Zirnekļcilvēka kostīmā filmā The Amazing Spider-Man, 2012).
Filmā paralēli risināts gan Lārsona dzīvesstāsts un cīņa par atzinību, gan arī izmantots viņa sarakstīto mūziklu materiāls. Viena no sižeta līnijām strukturēta kā “muzikālais kabarē”, kurā Lārsons (Gārfīlds) ironiski izdzied stāstu par savu dzīvi. Amerikāņu mūziklu universā “iesvaidītie” filmā epizodiskās lomās var atpazīt šīs jomas klasiķus, būtiska – teju Dieva no mašīnas – nozīme filmas sižetā ir arī nesen mūžībā aizgājušajam leģendārajam mūziklu autoram Stīvenam Sondheimam (Stephen Sondheim). Filmā viņa lomu spēlē akteris Bredlijs Vitfords (Bradley Withford). Tick, Tick... Boom! saņēmusi divas Zelta nominācijas – kā labākais mūzikls / komēdija, Endrjū Gārfīlds ir nominēts kā labākais aktieris.
Being the Ricardos / Rikardosi
Režisors Ārons Sorkins (Aaron Sorkin), filma pieejama Amazon Prime
Un noslēgumā vēl viens jaunums, ko gan vēl neesmu redzējusi, – filma, kurā Nikola Kidmena un Havjērs Bardems spēlē ASV televīzijas šova I Love Lucy zvaigznes Lusilli Bolu (Lucille Ball) un Desiju Arnazu (Desi Arnaz). Filmas scenārija autors un režisors ir Ārons Sorkins, Holivudas superprofesionālis, atzīts scenārists un nu jau arī trīs filmu režisors, kurš prot radīt psiholoģiski blīvus, laikmetā un vidē integrētus stāstus. (Uzmanības vērta ir Sorkina pērnā gada filma The Trial of the Chicago 7 / Čikāgas septītnieka tiesa, kas atrodama Netflix).
Filma Being the Ricardos pieejama Amazon Prime no 22. decembra. Jānoskatās, lai varētu atbildēt uz jautājumu, kālab Sorkins ķēries pie filmas par 50. gadu ASV televīzijas personību biogrāfijām.
Arī šai filmai jau ir vairākas nominācijas – Zelta globusam nominēti gan Kidmena, gan Bardems kā labākie aktieri, savukārt Sorkinam nominācija kā labākajam scenārija autoram. Un scenārijus rakstīt viņš prot, tam apliecinājums ir gan Sociālais tīkls / The Social Network (2010), gan daudzas citas filmas.
Lai laba skatīšanās!