Mūsdienu filmu festivāls “Lācis, Lauva un Zars” dibināts pirms pieciem gadiem Lietuvā, kur tā programmu izrāda 12 pilsētās, un pērn tas pirmoreiz notika Latvijā, piesaistot dzīvu publikas interesi, tāpēc varbūt arī vairs nav jāskaidro, ka festivālam nosaukumu devušas prestižāko pasaules kinosacensību balvas – Berlināles Lācis, Venēcijas Lauva un Kannu palmas Zars.
Šogad festivāls izraudzījies moto “Ceļš paveras ejot”, tas notiks no 16. līdz 25. janvārim ar pilnu programmu Rīgas kinoteātros Splendid Palace un Kino Bize, bet festivāla izlase tiks demonstrēta kinoteātros Forum Cinemas, Cinamon Akropole Alfa, un arī ārpus Rīgas – Kino Cēsis un Cinamon Balle Liepājā. Festivālā iekļautas filmas, kas izrādītas un godalgotas pasaules prestižākajos kinofestivālos Berlīnē, Kannās, Venēcijā, Toronto un citur, un pēc būtības tas ir festivāls tādiem skatītājiem, kas no kino sagaida naratīva daudzslāņainību, tagadnes refleksijas uz ekrāna, estētikas pārsteigumus. Kino Rakstu ieteikumos – piecas filmas no festivāla programmas.
Vista / Kota / Hen
(2025, György Pálfi, Vācija, Grieķija, Ungārija)
Ungāru režisors Ģerģs Pālfi ir labi pazīstams art-house kino aprindās ar savām oriģinālajām stila idejām, ar ko pārsteidz un ievelk arī jaunākā filma Vista. Filmas galvenā varone ir melna dējējvista, kura no brūnas olas izšķiļas rūpnieciskā vistu fermā. Protams, visapkārt ir čiepstoši dzelteni pūkaini cāļuki, bet viens starp tiem – tāds citādāks. Metafora par melno avi uzplaiksnī jau pirmajās filmas minūtēs. Nu jā, ko mēs zinām par vistu civilizāciju, viņu sapņiem un domām olu fabrikā?... Cilvēku labbūtība un dzīvnieku labturība šajā eko-trillerī ir uz vienas ass.
Filmas galvenajai varonei ir pareizais dzimums olu dēšanas jautājumā un spalvojuma krāsas dēļ viņa netiek pakļauta cāļu šķirošanas konveijeram. Tātad veiksminiece. Ņemot vērā, ka galveno varoni filmā atveidojušas astoņas dažādas vistas, sauksim viņu vienkārši par Vistu (lai gan filmas titros visām astoņām ir atrodami vārdi). Animācija un datorgrafika šeit netiek izmantotas un, respektējot fotogēnijas prasības filmā, dažas no dublantēm esot bijušas labākas knābātājas, citas – skrējējas, dējējas, mīlētājas. Bet pats galvenais ir skatiens un tuvplāns. Šī Vista noteikti nav dzimusi olu fabrikas būrim. Brīžiem šķiet, ka mēs lasām viņas domas un viņa mūsējās. Vista ir gatava bēgt lielajā pasaulē un, par laimi vai nelaimi, ar autofūri aizvesta nezināmā virzienā, viņa izglābjas ne tikai no autovadītāja sapņa par zupu, bet izsprūk arī no lapsas un vēl citiem šķietami nāvējošiem gadījumiem, galu galā nokļūstot kādā nolaistā grieķu tavernā. Vista ir čakla dējēja, bet ļoti brīvdomīga gan attiecībā uz atrašanos putnu būdā, gan cīņā par tiesībām uz savu seksualitāti, skanot atpazīstamām grieķu mīlas dziesmām un Ravēla Bolero. Intimitātes koordinatoram šajā filmā noteikti bijis ko darīt.
Protams, šajā stāstā figurē arī cilvēki, kuriem ir pašiem savas mīlas un dzīves peripetijas, bet drāmas katalizatora loma piešķirta Vistai. Režisora Ģerģa Palfi filma fokusējas tieši uz putna ceļojumu, Giorgosa Karvela kamera seko situācijai vistas auguma līmenī, laiku palaikam atļaujot ieskatīties Vistai acīs. Ar filmu Vista Gerģs Pālfi velk acīmredzamas paralēles ar citu mūsdienu kino klasiķu filmām – Viktora Kosakovska Gunda (2020), Ježija Skolimovska Eo (2022), Andreas Arnoldas Govs (2022) – ar cilvēciskotiem dzīvniekiem kā galvenajiem varoņiem, kritizējot pasauli, kurā dzīvas radības tiek uzskatītas tikai par preci, ko var izmantot. Ungāru režisors Vistas stāstu atklāj melnās komēdijas manierē bez didaktikas, bet ar emocionālu sirsnību un humoru, jo kāds jau vienmēr paliek dzīvs, lai pasaules kārtība turpinātos…
Grieķu antīkās dramaturģijas likumsakarības un paralēles meklēt šajā stāstā ir atļauts, jo tajā netrūkst arī varas un hierarhijas elementu. Citējot Screen Daily kritiķi Nikiju Boganu: „Vista kļūst par klusu grieķu kori, viņas absolūtā nevainība asi izceļ fonā notiekošā šausmas”.
Filmā ir atrasts emociju līdzsvars – dažviet tā ir apburoši smieklīga, citā – dziļi skumja. Tā risinās kā tradicionāls izdzīvošanas stāsts, kurā galvenā varone saskaras ar dažādiem šķēršļiem, izmantojot atjautības un veiksmes kombināciju.
Ungāru režisora Ģerģa Palfi jaunākā filma piepulcējas viņa iepriekšējo godalgoto filmu plejādei, tostarp Žagas / Hukkle (2002) un Taksidermija / Taxidermia (2006), kas mudina pasaulei atrast kopplānu vai makroplānu, lai paskatītos uz sevi un dzīvo dabu no cita rakursa.
Sirāts / Sirât
(2025, Oliver Laxe, Francija, Spānija)
Francijā augušais spāņu izcelsmes režisors Olivers Laše radījis polisēmisku filmu, kurai mākslas atsauces saskata pasaules kinokultūrā, virtuāli apvienojot sajūtas, ko viņam radījušas atšķirīgas filmas – Džordža Millera Trakais Makss: Skarbais ceļš / Mad Max: Fury Road (2015) , Denisa Hopera Bezrūpīgie braucēji / Easy Riders (1969), Andreja Tarkovska Stalkers / Stalker (1979) . Fizisks ceļojums, kas vienlaikus ir metafizisks un liek ienirt islama kultūras tradīcijā, kurā “Sirāts” ir ceļš – tik šaurs kā mats vai noasināts zobens, lai cilvēce pārietu pāri Ellei. Tas viss – spēcīgas reiva mūzikas ieskauts, ievelk kā šķīstītavā.
Filmas prologa epizode atklāj šķietami sirreālu ainu – milzīgs cilvēku pūlis dejo tuksneša ainavā reiva mūzikas ritmos. Valda svētlaimes, reibinošas baudīšanas pieņemšana. Mūzikas viļņi plūst no milzīgiem skaļruņiem, rūsgana zeme, kā pārkarsēti putekļi, cilvēki šajā scēnā ir reāli un sirreāli vienlaikus, tāpat kā filma kopumā. Tik neiederīgs šajā situācijā ir kāds pavecs vīrs ar mazu puiku un baltraibu suni, kuri šeit atbraukuši no tālienes, lai meklētu pirms pieciem mēnešiem uz reiva nometni aizbraukušo un pazudušo meitu, – viņi transā iegrimušajiem dejojošajiem cilvēkiem dala lapiņas ar meitenes fotogrāfijām. Šajā kolorītajā plebejiskajā sabiedrībā daudzi klejošanu pārvērtuši par pašizvēli jeb daudzu apstākļu izraisītu piespiedu dzīvesveidu…
Elektroniskās mūzikas pulsāciju pārtrauc armijas ierašanās, kas liek izklīst, jo šī teritorija tiek plānota militāriem mērķiem. Daži reivisti sola šķērsot tuksnesi, lai pārceltos tālāk, kur tiek organizēta vēl lielāka ballīte, svešais vīrs Luiss ar mazo dēlu un suni sāk sekot nelielai kompānijai, kura dodas dziļāk svelošajā tuksnesī. Filma paspēs publiku pieradināt un ceļabiedriem likt saprasties, neskatoties uz to, ka viņi runā dažādās svešvalodās. Laika gaitā pamanīsiet – kādam no ceļabiedriem nav kājas, citam sakropļota roka, bet visi kopā viņi ir spējīgi funkcionēt pat tik ekstrēmos apstākļos. Vispirms saslimst sunītis, kurš tuksnesī saēdies narkotikām piesātinātus ekskrementus, taču pieredzējušie ceļotāji zina, ka tas ir pārejošs stāvoklis. Bet notiek vēl daudz kas neprognozējams, kas šokēs un satricinās. Ceļš ir nežēlīgs.
Sirāts hipnotizē gan ar vizuālo tēlainību, gan Kengdinga Reja (Kangding Ray) tehnomūzikas ritmiem – rezultāts ir vienlaikus sāpinošs un it kā pārpasaulīgs. Kāds no filmas varoņiem pajautās – vai tā ir pasaules gala sajūta? Filma ir kā mirāža, kā pārkarsis gaiss, tā neko neabsorbē un neizskaidro. Visi ierastie noteikumi un kodi ir sākuši deformēties – un ne tikai dzīves noteikumi, bet arī filmu veidošanas un stāstījuma loģikas likumi.
Režisors Olivers Laše turpina ieradumu strādāt ar neprofesionāliem aktieriem, kuru autentiskums kompensē viņu pieredzes trūkumu. Izņēmums ir spāņu aktieris Serži Lopess (Sergi Lopez), kurš spēlējis filmā Netīrā jaukā dzīve / Dirty Pretty Things (2002) un Pāna labirints / Pan’s Labyrinth (2006). Filma uzņemta Marokā, Sahāras tuksnesī, atsevišķas epizodes – Spānijas dienvidos. Filmu producējuši Pedro Almodovars un Augustīns Almodovars, Spānija šo filmu izvirzījusi Oskara nominācijai starptautiskās filmas kategorijā, tā saņēmusi Zelta globusa nomināciju un deviņās kategorijās nominēta Eiropas Kinoakadēmijas balvai.
Miroirs Nr. 3: Laiva okeānā / Miroirs No. 3
(2025, Christian Petzold, Vācija)
Filmas nosaukums apliecina tiešu iedvesmu no komponista Morisa Ravēla skaņdarba Miroirs (1905), kur saklausāma impresionisma ietekme. Savukārt režisors Kristians Pecolds ir viens no spēcīgākajiem mūsdienu vācu kino pārstāvjiem, starptautiskajā kinovidē pazīstams ar filmām Undīne / Undine (2020), Barbara (2012), kas nesaraujamā sasaistē ar filmas varoņu pagātnes tīmekļiem iekļauj arī maģiskā reālisma notis. Režisors manipulē ar kino skatītāja priekšstatiem par filmas varoņu realitāti, un arī viņa jaunākā filma ir tieši tāda.
Filmas galvenā varone Laura (Paula Beer) ir jauna mūzikas studente, pianiste; ar viņu dzīvē jau noticis kaut kas tāds, kas prasa domāšanu par sevi un situāciju. Viņa nav priecīga par iespēju kopā ar savu draugu doties uz laukiem. Braucot pa lauku ceļiem, auto cieš avāriju, taču Laura paliek gandrīz neskarta. Tādu viņu ceļmalā atrod kāda pusmūža sieviete un ieaicina savā mājā, kamēr ierodas mediķi. Laura izsaka dīvainu vēlmi – atteikties doties uz slimnīcu un vēl kādu laiku palikt šajā mājā.
Jau no pirmā brīža šī vienošanās izskatās izdevīga abām pusēm – mājas saimniecei Betijai (Barbara Auer), šķiet, sagādā gandarījumu rūpēties par Lauru, no rītiem pie viņas gultas noliekot marķētus termosus ar kafiju un tēju, savukārt Laura atguvusies ķeras pie vienkāršiem ikdienas darbiem – gatavo ēdienu un krāso Betijas žogu, arvien vairāk un labprātāk integrējoties svešajā mājā.
Pecolds smalki ataino abu sieviešu savādo, piesardzīgo savstarpējo pievilkšanos, kas daļēji balstās mēģinājumā norobežoties no traģēdijas, kas viņas satuvinājusi. Katrai ir kaut kas, ko dot otrai, un vienlaikus ir skaidrs, ka abas kaut ko noklusē. Amnēzija, kas meklē patvērumu un mieru. Jaunā sieviete ir tikpat gaistoša savās emocijās un tikpat niansēta kā Šopēna vai Ravēla skaņdarbi, kas caurvij filmu. Režisors savās filmās nekad netiecas atbildēt uz visiem jautājumiem, ko pats uzdevis; Pecolda rokrakstam raksturīgi, ka viņa varoņi laiku pa laikam spoguļo viens otra izjūtas.
Pakāpeniski atklājas arī Betijas dzīves aprises – viņas vīrs Ēriks (Matthias Brandt) un pieaugušais dēls Makss (Enno Trebs) dzīvo netālu un uztur mazliet aizdomīgu autoservisu turpat lejup pa ceļu. Kaut kas šajā situācijā acīmredzami nav kārtībā, un pietiek ar vienu Betijas pārteikšanās kļūdu, lai Pecolds ļautu skatītājam nojaust patieso atbildi.
Filma Miroirs No. 3. Laiva okeānā ir šķietami klusa, bet neaizmirstama sadzīves drāma, kas paliek ieslēgta savā noslēpumainajā pastorālajā vidē, bez liekām atsaucēm uz ārējo pasauli. Un tomēr, filmā pētot tieši šo vēlmi atkāpties no pasaules un tās sarežģītības, ir skaidrs, ka no tās nav iespējams aizbēgt.
Filmas pirmizrāde notika 2025. gada Kannu kinofestivāla programmā Directors Fortnight.
Lūkojoties saulē / In Die Sonne Schauen / Sound of Falling
(2025, Mascha Schilinski, Vācija)
Vācu režisore Maša Šilinska studējusi Hamburgas kinoskolā, strādājusi kā scenāriste, studējusi filmu režiju Bādenes-Virtembergas kinoakadēmijā, bet starptautisku uzmanību iekaroja ar savu iepriekšējo filmu Meita / Die Tochter / Dark Blue Girl (2017), kas veidota vēl studiju periodā, bet tika izrādīta 40 kinofestivālos.
Jaunās režisores filmu Lūkojoties saulē kinovalodas izteiksmes ziņā uzdrošinos uzskatīt par pavisam jauno vācu kino. Filma subjektīvi un cilvēciski sazemēti runā par vēsturi un cilvēka atmiņu tekstūru, kas gan segmentē, gan apvieno visu vienā universā.
Viss šajā stāstā sācies ar vienu senu momentfotogrāfiju, kurā redzamas sievietes mājas pagalmā. Viņas vairs nav šaisaulē, bet viņu skatiens darbojas magnētiski. Režisore Maša Šilinska to raksturojusi: „Mēs bijām otrā pusē, savā tagadnē, it kā šīs sievietes lauztu ceturto sienu un skatītos tieši uz mums no pagātnes.” Tas, ka visas filmas varones savu dzīvi dzīvo mūsu acu priekšā un visas ir kopā ar mums vienlaicīgi, rada īpašu, konkrētu, bet arī it kā psihedēlisku filmas atmosfēru.
Filmas vēstījums veidots, balstoties uz četru sieviešu ikdienas dzīvi – viņas dažādās paaudzēs un dažādos laikos dzīvojušas vienā un tajā pašā mājā. Alma ir bērns un viņas dzīve paiet 20. gadsimta sākumā, viņa vēro ne tikai citu cilvēku dzīvi ap sevi, bet arī bērnišķīgi brīnās, uz plauktiņa ieraugot fotoattēlu, kurā redzama meitene, kas ļoti līdzīga viņai un līdzīga viņas mammai… Ērikas laiks rit 40. gados Otrā pasaules kara tiešā, fiziskā ietekmē, Angelika dzīvo Vācijas Demokrātiskajā Republikā 80. gados, bet Lenka peldas Elbā un supo mūsu tagadnē. Viņas visas tā vai citādi savā vienkāršajā un vienlaikus katrai citādi traumatiskajā ikdienā iedomājas par to, kas ir pēc tam, kad cilvēks nomirst.
Filma atbilstoši idejai nofilmēta vienā mājā, to pielāgojot katras varones laikam un ikdienai, te ir arī vairāki pasaules eksistenciālo kārtību stabilizējoši elementi – upe, kas plūst neatkarīgi no vēsturisko notikumu brāzmām cilvēku dzīvēs; uguns, kas ir ne tikai siltuma avots un saules gaisma. Vides elementi, sveces, petrolejas lampa, apģērbs palīdz saprast, kā filmas naratīvs ceļo cauri laikiem. Visas dzīves ir tik līdzīgas, kaut arī sadzīviski atšķirīgas.
Režisore Maša Šilinska, rādot jaunās sievietes, ļauj viņām it kā saskatīties, tādējādi arī virzot notikumus. Skatiena spēkam ir milzīga nozīme, kamera pieiet cilvēkam ļoti tuvu un ļauj izbaudīt viņa fiziskumu – jaunas un vecas sievietes āda, mati kā personisks aksesuārs, pieskārieni – nevainīgi bērnišķīgi un sirsnīgi, seksuāli ieinteresēti, bailes un nedrošību apliecinoši.
Kaut arī filmas centrālā ass ir jaunas sievietes un tas ir viņu skatiens, ar kuru mūs ik pa brīdim apdedzina, tomēr filmā, tāpat kā dzīvē, ir arī vīrieši, kuri tieši tāpat izjūt gan valdzinājumu, gan pazemojumu. Dzimumam šajā eksistenciālajā odisejā ir un nav nozīmes, jo viņi visi ir cilvēki. Satricinošs ir laika līmeņu vienlaicīgums – vienā un tajā pašā vietā viens cilvēks dara kaut ko ļoti ikdienišķu, bet otram, iespējams, tā ir eksistenciāla, dzīvi mainoša pieredze. Režisore Maša Šilinski kopā ar savu operatoru Fabianu Gamperu ir atraduši vizuālu tulkojumu šai savai sajūtai par laika ritējumu un cilvēku likteņiem un dzīvi atvēlētajā laika nogrieznī. Mēs esam tie, kas skatās uz viņiem no savas tagadnes.
Filma pasaules pirmizrādi piedzīvoja Kannu kinofestivāla galvenajā konkursā un saņēma Žūrijas balvu. Vācija filmu izvirzījusi Oskara nominācijai, astoņās kategorijās filma nominēta Eiropas Kinoakadēmijas balvām.
Tēvs Māte Māsa Brālis / Father Mother Sister Brother
(2025, Jim Jarmusch, ASV)
Džims Džārmušs ir intonācijas režisors. Viņš ir mūziķis, dzejnieks, scenārists, Amerikas neatkarīgā kino autors; viņš uzņem klusas, smeldzīgas filmas par attiecībām, kurās kaut kas pietrūkst vai ir zūdošs. Viņš neko neidealizē, bet iedziļinās kā pulksteņa mehānismā, pat ja ir skaidrs, ka zobrati ķeras.
Džima Džārmuša jaunākā filma Tēvs Māte Māsa Brālis ir triptihs – trīs stāsti par ģimenes saitēm, kas sairušas. Džārmušs nekad nemoralizē, viņš atstāj vietu sirsnīgam humoram, sajūtām, niansēm, pauzēm, tāpēc Tēvs Māte Māsa Brālis ir gaiša filma, pat neskatoties uz katra personīgo vientulību un caurumiem viņu attiecībās.
Džārmušs ir lielisks un smalks stāstnieks, un viņam patīk noveļu formāts, kurām nav sākuma un beigu, tomēr tās savstarpēji veido jēdzienisku kolāžu.
Pirmajā stāstā ģimenes satikšanās notiek kaut kur Amerikas laukos. Džefs (Adams Draivers) un Emīlija (Maima Bjālika) ir brālis un māsa, kas jau sen pieauguši un apciemo savu vientuļo tēvu, kuru atveido Toms Veitss. Visticamāk, šāds kopīgs brauciens, brālim sēžot pie stūres un vizinot savu māsu uz dzimtajām mājām, ir obligāts rituāls katra personīgās sirdsapziņas priekšā. Pusvārdos, pusteikumos noskaidrojas ģimenes satricinājumi, bet vai tie ir īstie iemesli, lai atsvešinātos?...
Dzīve ir nocietinājusi arī brāli un māsu. Ciemošanās epizode ir mazliet stīva, bet tēvs šo tikšanos tik ilgi gaidījis un ir neslēpti laimīgs. Cik ļoti viņš ir viens, redzams katrā kadrā, tāpat kā tas, cik ļoti viņam vajadzīgs atbalsts. Džefs ir atvedis pārtikas kasti, Emīlija vairākkārt nopūšas. Skats pa logu ir harmonizējošs.
Otrs stāsts notiek Dublinā, kur uz tasi tējas pie mātes ierodas meitas. Timoteja (Keita Blanšeta) un Lilita (Vikija Krīpsa) ir māsas, kas apciemo savu māti (Šarlote Remplinga), un šīs sievietes ir tik atšķirīgas. Māte ir veiksmīga rakstniece un ģimenes ledus karaliene, tērpta tumšsarkanā pēcpusdienas kleitā, dzīvo greznā savrupnamā, kur nav atrodams ne puteklītis. Maz ticams, ka viņa pati šo namu ir berzusi un spodrinājusi, gaidot meitas. Lilitai ir rozā mati, viņa izliekas, ka pie mātes atbraukusi ar taksometru, bet pie stūres ir šofere, kuru viņa pazīst ļoti tuvu. Timotejas auto apstājas uz sniegota ceļa, bet viņai tomēr izdodas to iedarbināt ātrāk nekā ierodas evakuators. Viņas nerunā par to, ko visas zina. Tējas tasītes ir greznas, un pie sienām ir bērnības fotogrāfijas.
Pēdējā nodaļa ir emocionāli sirsnīgākā, kurā dvīņu pāris — Billijs ( Luka Sabats) un Skaja (Indija Mūra) atgriežas savu nesen mirušo vecāku dzīvoklī Parīzē. Dzīvoklis jau ir pārdots, tas ir tukšs, bet tur vēl ir vecāku aura. Bērniem ir viņu fotogrāfijas, ir par ko sarunāties, ir ko atcerēties. Mirkļi, kad brālis un māsa ir nometušies uz plašā dzīvokļa grīdas, ķiķina par pagājušo laiku, kas viņiem ir kopīgs. Vecāku zaudējums viņus ir saliedējis. Viņiem ir kopīgas bēdas, un viņi viens caur otru uzzina jaukas detaļas par saviem vecākiem. Viņu ģimene ir zaudēta, bet starp brāli un māsu valda kaut kas dziļāks kā joki un vārdi.
Tēvs Māte Māsa Brālis ir Džārmuša 14. filma, tai piemīt viss, par ko ir vērts mīlēt viņa filmas – lēns, nesteidzīgs ritms, izcili aktieri, piesātināti raksturi, izstrādāta vide, kas raksturo katru varoni, krāsu dramaturģija un mūzika. Pat ja nevarēsiet vai negribēsiet šajos varoņos atrast sevi, radīsies vēlme satikt kādu, kuru sen neesat redzējuši.
Filma Tēvs Māte Māsa Brālis ieguva Zelta lauvu – galveno balvu 2025. gada Venēcijas starptautiskajā kinofestivālā.
