Rīgas starptautiskais kinofestivāls Riga IFF, kurš šogad notiks jau divpadsmito reizi, katru rudeni atgādina, cik daudzveidīga var būt kinomāksla, un kalpo arī kā kontrasts dažam citam rudens kinofestivālam, kurā iekļauto filmu izvēles, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, turpina izlikties, ka kino varētu būt nošķirts no politikas šī vārda plašākajā izpratnē. Savukārt Riga IFF demonstrē arī to, cik dažādās formās, pasākumos un notikumos var izpausties profesionāli veidots kinofestivāls kā augstvērtīga kultūras parādība. Lai mums tajās vienpadsmit oktobra dienās (16.– 26.10.) pietiek laika daudz redzēt un piedzīvot!
Sargātājs / Värn
Zviedrijas valdība 50 gadu garumā (1943– 1991) katru gadu izdeva brošūras, kā valsts iedzīvotājiem rīkoties kara gadījumā. Filmas Sargātājs titulvaronis Karls Jērans Pēršons esot bijis reāls cilvēks, kas valdības rekomendācijas ņēmis nopietni. Jona Skūga filma seko Karla apsēstībai gadu desmitu garumā, kaut vēstījums pats par sevi drīzāk uzrāda fragmentārisma iezīmes – jo galvenais šajā stāstā ir būvēt cietoksni, nevis atveidot Karla apdzīvoto vidi un laikmetu. Un galvenais ir Denī Levāns Karla lomā; viņa aktieriskā pašpietiekamība kadrā arī neliek izjust nekādas ilgas ne pēc papildus tēliem, ne grodākiem stāstiņiem.
Kad es pirms desmit gadiem dzīvoju dziļos Rietumvācijas laukos (ļoti tālu no Krievijas robežas), mana kaimiņiene jau tad mediju ietekmē bija ieņēmusi galvā, ka vajag kļūt maksimāli autonomam. Kā vientuļā māte ar diviem bērniem viņa nebūt nebija turīga, taču iegādājās nelielu ūdens attīrīšanas iekārtu, pēc tam krāja jaudīgam elektrības ģeneratoram. Es uz viņu skatījos tāpat, kā Karla kaimiņi Skūga filmā, domājot, ka līdz eventuālajam iebrukumam taču ir vēl vismaz divdesmit gadu! Bet laikam jau vienmēr atrodas kāds, kurš izjūt apdraudējumu un jau laikus sāk gatavoties aizsardzībai. Jautājums tikai, kurš kad tam notic.
Šī ir filma, kuru skatīties, lai skolotu savu vizualitātes uztveri virzienā „prom” no sociālo tīklu un MI attēlu standartiem. Un arī tāpēc, lai mierinātu sevi tādā situācijā, kad Bela Tārs jaunas filmas vairs netaisa, un īsinātu laiku līdz jaunas Lailas Pakalniņas filmas pirmizrādei, kas mūs pārsteigs ar vēl neredzētām vizuālajām virāžām.
Filmas seanss ceturtdien, 23. oktobrī, 21:30 Splendid Palace Mazajā zālē
Pītera Hudžāra diena / Peter Hujar’s Day
Sūzena Zontāga ievadā sava drauga, ievērojamā amerikāņu portretfotogrāfa Pītera Hudžāra fotogrāmatai Portreti dzīvē un nāvē (1976) rakstīja, ka fotogrāfija nostiprina leģendas; tā padara jebkuru lietu par objektu mūsu estētiskajai baudai un arī – pārvērš visu pasauli kapos. Amerikāņu arthouse kino leģenda Aira Sakss spēlfilmā Pītera Hudžāra diena ekranizējis Hudžāra sarunu ar rakstnieci Lindu Rozenkrancu par savu vienas dienas rutīnu 1974. gada decembrī, kad viņš gatavojās izstādes atklāšanai, – tur pirmo reizi publikai tika demostrēti portreti, kuri vēlāk tika nodrukāti minētajā fotogrāmatā. Režisors Sakss (varbūt lai izvairītos no potenciālā sastinguma, kas draud filmai, kurā gandrīz 1:1 ekranizē divu cilvēku sarunas transkriptu) ar savu inscenējumu it kā meklē atbildi uz jautājumu, cik tālu kinoveidotāji, filmējot darbus, kuri balstīti patiesos notikumos, drīkst atkāpties no vēsturiskajiem faktiem?
Kad atsevišķās valstīs pat no visaugstākajām pozīcijām izskan prasība pēc vēstures pārrakstīšanas, jautājums par kinomākslas un faktu attiecībām ir jāpārskata par jaunu – neder vairs pat ne desmit gadus vecas atziņas. Uzdrošinos apgalvot, ka arī tādā, pārskatītā versijā, pavērsies vesela palete iespēju, demonstrējot, cik droši un drosmīgi kino veidotāji drīkst atļauties vēstures faktu interpretāciju mākslā. Filma Pītera Hudžāra diena uzrāda vienu no iespējām – pārbīdot detaļas (piemēram, saruna notiek pāris dienas pirms Ziemassvētkiem, taču gaisma kadrā un atmosfēra drīzāk norāda uz siltu rudens dienu), ticamība notikušā īstumam nezaudē pilnīgi neko, jo filmas veidotāji pret izmantoto materiālu izturas ar lielu atbildību.
Kinodarbs tiem skatītājiem, kuriem filmās par Latvijas vēstures notikumiem pietrūkst iespējas brīvi uzelpot. Un ļaudīm, kas interesējas par Ņujorkas 70. gadu sākuma mākslas aprindu ikdienas dzīvi.
Filmas seanss svētdien, 26. oktobrī, 20:30 Splendid Palace Mazajā zālē
Flamingo noslēpumainais skatiens / La misteriosa mirada del flamenco
Ziemeļčīles tuksnešainā ainava un pelēcīgā ogļraču vide veido fonu Djego Sespedesa debijas filmai par pusaudzi Lidiju, kuras ģimene ir transpersonu komūna, un tai pieder apkārtnes vienīgais krogs. Starp vietējiem sākusi izplatīties māņticība – ja cilvēks pārāk ilgi ieskatās šo sieviešu acīs, tad saslimst un iet bojā ar jauno laiku mēri. Filmas darbība notiek 1982. gadā, tātad nedziedināmā slimība ir AIDS.
Naids pret svešo un neierasto šajā filmā veidots arī kā vizuāls kontrasts – kvīru kopienas krāšņā identitāte pret Atakamas tuksneša vizuālo kailumu (filmēti iespaidīgos superkopplānos!). Savukārt vēstījuma modalitāte balansē uz maģiskā reālisma robežas, apvienojot spēcīgus afektus. Mīlestība un naids; maigums un atriebība; mūzikls un vardarbība. Kolēģu – kinokritiķu vienbalsīgi ierindots pie vesterniem, Flamingo noslēpumainais skatiens, lai gan izspēlē dažādas tradicionālas šī žanra situācijas – prostitūtas, kuras salonā gaida klientus, vai fināla šaušanās starp labajiem un ļaunajiem –, nepaliek tikai un vienīgi jauna variācija stingri kodētā žanrā. Drīzāk Sespedesa filma nolasās arī kā smeldzīgi empātisks komentārs par šodienu, kad pasaulē pieaug naids pret nenormatīvām dzimtes praksēm, un tas šo kinodarbu izceļ starp citiem.
Filmas seanss otrdien, 21. oktobrī, 20:30 Splendid Palace Lielajā zālē
Ja varētu, es tev spertu / If I Had Legs I’d Kick You
To, ka sievietes dzīvo uz nervu sabrukuma robežas, mums kinematogrāfijā krāšņi izstāstīja jau Pedro Almadovars 80. gadu beigās. Toreiz tas bija ļoti smieklīgi. Tagad šai tēmai pievērsusies amerikāņu arthouse režisore Mērija Bronstīna – viņa veido filmu Ja varētu, es tev spertu par vientuļo māti, psihoterapeiti Lindu, kurai jārūpējas arī par savu hroniski slimo meitu, un liek kamerai būt tik tuvu Lindai makrotuvplānos, ka gandrīz varētu identificēties ar viņas pašas skatienu – tieši tik ierobežots ir skatpunkts, caur kuru skatītājs ierauga pārslogoto pusmūža sievieti. Šauras subjektivitātes iespaidu pastiprina arī režisores izvēle kadrā tā arī neparādīt ne Lindas meitu, ne vīru, ar kuru viņa tikai vada garas telefona sarunas, jo viņš atrodas komandējumā. Tas ir viegli grotesks redzējums par pārgurušajām mātēm uz nervu sabrukuma robežas. Pasaule Lindai apkārt ir tumša un absurda, bet arī – smieklīga.
Lindu izcili atveido austrāļu aktrise Rouza Bērna (Sudraba lācis par labāko aktierdarbu Berlinālē), un sava veida kontrasts (vai metakomentārs?) samanāms arī faktā, ka šī aktrise, kura tiek dēvēta par vienu no skaistākajām sievietēm pasaulē, filmējusies Holivudas lielfilmās un bijusi kosmētikas līnijas Max Factor publiskā seja (2004–2009), Bronstīnas inscenējumā brīžiem šķiet pat ļoti neglīta.
Nereti tieši skatītājs, redzot Lindas pieņemtos lēmumus, no savas vietas kinozālē varētu kliegt: “Ja varētu, es tev iespertu!” Un, lai gan tādējādi šī filma varētu būt arī neērta skatāmviela, tomēr inscenējuma konsekvence, aktierdarbi un vēstījumam raksturīgā ironiskā pašapziņa man lika par šo filmu domāt vēl ilgi.
Filmas seanss trešdien, 22. oktobrī, 21:00 Splendid Palace Lielajā zālē
Kur saulīte nakti guļ ?
Pat, ja neoliberālajam kapitālismam kādā brīdī izdosies pat vispēdīgāko latvieti pārvērst pelēkā un paklausīgā zobratiņā internacionālu koncernu īpašnieku peļņas gūšanai, mums vienalga būs dziesma! Paliek bēdu zem akmeņa un liftā uz darbu sērīgi pagaudo, jo nacionālās identitātes pamatu iznīcināt nevar pat ne dzīšanās pēc kapitāla!
LKA Nacionālās Filmu skolas absolvente Ildze Felsberga savā īsfilmā Kur saulīte nakti guļ, kura iekļauta Riga IFF nacionālajā īsfilmu konkursā, savij Rojam Andersonam raksturīgo dead-pan absurda humoru ar variāciju par seriālu Ofiss, bet pārsteiguma momentu šai kombinācijai piešķir tautasdziesmu izmantojums. Tās iezemē kosmopolītiski standartizēto biroja vidi; bet arī palīdz saskatīt tautasdziesmās iekodēto t. s. dzīvesziņu kā sava veida absurdu.
Tomēr – pat ja visapkārt viss no reģipša, tautasdziesma ir īsta! To arī meklēju jaunākajās Latvijas filmās – interesantāku domāšanas veidu, ko iesākt ar kino.
Īsfilmu nacionālā konkursa seanss trešdien, 22. oktobrī, 18:30 Splendid Palace Lielajā zālē
