Ja jūs, tāpat kā es, esat viens no tiem, kas gada pēdējā mēnesī pēkšņi izdomā, ka ar kino palīdzību varētu savās mājās replicēt to, ko reklāmas aģentūras sauc par “Ziemassvētku noskaņu”, taču nespējat izturēt televīziju un straumēšanas platformu vienveidīgo, gandrīz vai robotizēti ģenerēto svētku saturu, tad ir vērts pameklēt alternatīvas.
Turklāt pārmaiņas pēc izkāpšu no piesātinātās Ziemassvētku spēlfilmu pasaules, apskatot dokumentālā kino piedāvājumu. Tādēļ esmu sagatavojis piecu dokumentālo filmu izlasi, no kurām varbūt ne visas varētu kategorizēt kā Ziemassvētku filmas. Taču, ja pieņemam, ka sniegs ir viens no svētku galvenajiem motīviem un vēstnešiem, tad vismaz sintētiskā formā tas ir redzams visos šajos darbos.
Otrā spēle / Al doilea joc (Corneliu Porumboiu, 2014)
Dīvainā kārtā, ja skatītos tikai uz filmas pamatelementiem, rumāņu jaunā viļņa režisora Kornelju Porumboju Otrā spēle perfekti iegultos Ziemassvētku kino kategorijā, jo līdztekus filmā redzamajam nepārtrauktajam, mazliet sentimentālajam sniegputenim, šeit sastopamas arī ģimenes locekļu attiecību peripetijas, kas parasti atrodamas gandrīz jebkuras šī “žanra” filmas centrā. Protams, šī ir nedaudz ironiska atkāpe un abos aspektos vērojamas pamatīgas nobīdes.
Porumboju filmas koncepts ir radikāli minimālistisks – 90 minūtes mēs pilnā garumā vērojam VHS ierakstu no sniegputenī notikušās 1988. gada 3. decembra Rumānijas futbola čempionāta spēles starp valsts vadošajām komandām – slepenpolicijas sporta klubu Bukarestes Dinamo un armijas sporta klubu Bukarestes Steaua, diktatora Čaušesku favorītu. Un aizkadrā pats Porumboju ar savu tēvu Adrianu, kurš bija šīs spēles tiesnesis, apspriež laukumā notiekošo.
Lai arī uzstādījums vairāk liek domāt, ka šī ir kāda sporta podkāsta videoepizode, ir pat diezgan komiski dzirdēt to, cik atšķirīgi abi kungi runā ne tikai par pašu spēli, bet arī par faktu, kādēļ vispār šāda “filma” tiek uzņemta. Porumboju neapzināti rada mazliet izmisuša režisora iespaidu, kuram par katru cenu jāizveido filma. Viņš nenoliedzami atradis interesantu materiālu, par kuru domāt un kuru preparēt, ņemot vērā, ka šī “poētiskā spēle” vai “spēle kā filma”, kā to dēvē režisors, norisinās gandrīz tieši gadu pirms Rumānijas diktatora un armijas kluba atbalstītāja Nikolaja Čaušesku nāvessoda 1989. gada Ziemassvētkos. Taču mūžīgo jautājumu, vai ar fascināciju vien pietiek, lai radītu filmu, netieši uzdod tēvs, kurš šajā spēlē un filmas veidošanas faktā neredz neko ievērības cienīgu ne vēsturiski, ne sportiski, ja neskaita viņa paša novērojumu, ka toreiz ļāvis futbolistiem pārāk agresīvu spēli.
Kamēr tēvs ar dēlu brīžam ļoti neveiklā manierē grīļojas pa sporta, ģimenes, vēstures takām, tikpat haotisku spēli aizvada abi Bukarestes vadošie varas klubi. Sniegs padarījis neredzamas laukuma līnijas un nopietni ierobežo spēlētāju spējas; tas abu komandu dueli padara par pilnībā nesaprotamām rituālām dejām. Kombinācijā ar VHS ieraksta kvalitāti kādam skatītājam šī spēle varētu atgādināt juceklīgu fraktāļu kustības labākajās eksperimentālā kino tradīcijās. Taču, lai arī Porumboju, iespējams, izgāžas savā mēģinājumā izgrebt kultūrvēsturiski jaudīgu vēstījumu (kas gan paradoksālā kārtā nenāk par sliktu filmai, mačs beidzas ar bezvārtu neizšķirtu. No sporta līdzjutēja viedokļa ir šausmas ko tādu pieredzēt, un vēl tik vēsos ziemas apstākļos, taču no mākslinieciskā viedokļa tas ir perfekts un tiešām dzejisks filmas noslēgums, ilustrējot gan tēva un dēla nespēju atrast sarunas atslēgu, gan tobrīd pašu svarīgāko futbola spēļu pazušanu nebūtībā pēc to beigu svilpes.
Filmu var noskatīties vietnē MUBI.com ŠEIT.
Sniegs (Laila Pakalniņa, 2012)
Neapzināti turpinot sporta tematiku un šoreiz pievēršoties ziemas apstākļiem atbilstošākai disciplīnai – kalnu slēpošanai –, vērts atcerēties režisores Lailas Pakalniņas, manuprāt, vistrāpīgāko un asāko īsmetrāžas dokumentālo komēdiju Sniegs. Man gan pašam šķiet, ka filmas angliskais nosaukums Snow Crazy (tieši tulkojot – Ar sniegu aptrakušie) ir daudz atbilstošāks, jo kā citādāk nodēvēt 2010. gadu sākumā īpaši populāro trendu doties šļūkt ar slēpēm uz kādu no pašpasludinātajiem “kalniem” vienā no Eiropas līdzenākajām valstīm. Lai arī nenoliegšu aktīvās atpūtas nozīmi veselīga dzīvesveida uzturēšanā, tomēr jāatzīst, ka Pakalniņa, izmantojot asprātīgu, brīžam pat cinisku montāžu, ko pavada neticami noķerti tekstu izrāvumi, atsedz masu psihozi, kurā sevi var ieraudzīt jebkura cilvēku grupa.
Te ir arī latviešu vēlme kārtējo reizi pasniegt vēlamo par esošo – tāda diemžēl vērojama arī šābrīža politiskajos procesos un dažā labā pašmāju kino “kases grāvējā”. Runājot tieši par šo aspektu, audiovizuāli piesātinātajā pusstundā Pakalniņa pamanās kā caurviju motīvu eleganti iepīt arī Dziesmu svētku mitoloģiju. Jau filmas ievadā kora izpildījumā dzirdama tautasdziesma “Stāvēju, dziedāju / augstajā kalnā…”, kam seko aina no kalnu slēpošanas trases būvniecības Mežaparka estrādes teritorijā. Vēlāk kāds no projektā iesaistītajiem ierosina fīču – slēpošanas laikā atskaņot kora mūziku un Mežaparkā visa veida izklaidi pakārtot Dziesmu svētku tematikai. Ņemot vērā šādu konceptu savienojumu un arī pašu Dziesmu svētku brīžam eksaltēto dabu, jāsaka – negaidītajos pretnostatījumos Pakalniņa atkodējusi to, ko es dēvētu par nacionālo šīzu. Tāpēc zināmā mērā brīnos, kāpēc Sniegs nav kļuvusi par kulta dokumentālo filmu Latvijā, - jo forma, kādā šis vēstījums ir iepakots, ir ārkārtīgi rotaļīga un ar krietnu devu veselīgas ironijas.
Ja nu vēl pat šis apgalvojums nepārliecina uzmest aci tādai ziemas kino pērlei, tad piemetināšu, ka filmā redzamas arī trašu uzturēšanas aizkulises, kurās viens no galvenajiem varoņiem ir Žagarkalna boss Juris Žagars. Viņa brīnišķīgais puiciskais lecīgums un attieksme “saderam, ka vakarā būs 1000 lati kasē!” iedod jaunu komisma dimensiju šim jau tā absurda pieblīvētajam darbam.
Filmu var noskatīties portālā Filmas.lv ŠEIT.
Dižais baltais klusums / The Great White Silence (Herbert G. Ponting, 1924)
No mākslīgiem sniega kalniem pārslēgsimies uz vietu, kur balti ir ne tikai Ziemassvētki un slēpot un sacensties dodas tikai vislielākie fanātiķi, – uz Antarktīdu. Uz šo kontinentu pirms nedaudz vairāk kā 100 gadiem devās kuģis Terra Nova, kura vārdā nosauktās ekspedīcijas ietvaros no 1911. gada novembra līdz 1912. gada martam britu polāro pētnieku grupa Roberta Skota vadībā sacentās ar Roalda Amundsena norvēģu komandu par to, kurš pirmais cilvēces vēsturē sasniegs Dienvidpolu. Kā zināms, norvēģi šo sacensību uzvarēja, apsteidzot britus par 34 dienām, turklāt britiem šis notikums diemžēl beidzās pavisam traģiski, jo, mērojot aptuveni 1350 km garo ceļu atpakaļ, no sala, bada un, iespējams, vispārēja satricinājuma, mira visi pieci pētnieki. Lai arī šis briesmīgais stāsts aprakstīts neskaitāmos enciklopēdiju šķirkļos, vēl šokējošāk bija uzzināt, ka par to jau toreiz, ekstremālos apstākļos, ar tā laika tehniskajām iespējām tikusi uzņemta dokumentālā filma (un filmēšana notikusi aptuveni 10 gadus pirms leģendārā Ziemeļu Nanūka / Nanook of the North (1922).
Šo ekstraordināro darbu veidoja britu fotogrāfs un operators Herberts Pontings, un uzreiz jāprecizē, ka viņš, protams, nedevās līdzi Skota grupai gājienā uz Dienvidpolu, taču dokumentēja gatavošanos ekspedīcijai un kuģa Terra Nova braucienu uz Antarktīdu, turklāt bija pirmais operators, kas filmējis vietējo faunu. Pašu ekspedīcijas daļu Pontings attēloja ar inscenējumiem, kurus Skota grupa izspēlēja pirms dzīves pēdējā gājiena. Savukārt, lai pabeigtu darbu un korekti attēlotu pētnieku grupas ceļu un traģisko likteni, Pontings grupas virzību pa ledus tuksnesi attēloja miniatūras modeļu stop motion animācijas tehnikā.
Lai arī filma strukturāli vairāk atgādina ekspedīcijas atskaiti (kas tā pēc būtības arī ir), turklāt ar sākotnējo mērķi cildināt britu impērijas drosmīgos varoņus, tomēr nevēlamais iznākums un mūsu zināšanas par to rada spriedzi un ārkārtīgi spocīgu, pat psiholoģiski smagu skatīšanās pieredzi. Te jāņem vērā arī Pontinga izvēlētās ainas, kas kontrastē ar traģisko iznākumu, – jūrnieku dejas uz Terra Nova klāja, kuras pavada kuģa varonīgo triekšanos cauri ledājiem (tā, starp citu, uzņemta absolūti pārgalvīgā veidā), monumentālās un nežēlīgi skaistās Antarktīdas ledāju ainavas un pingvīnu un citu antarktisko dzīvnieciņu vērojumi, kas piepilda vismaz ceturto daļu filmas. Šie šķietami pozitīvie attēli neizbēgami iegūst divtik tumšu nozīmi, jo dramaturģiski kļūst par tipisko, bet šoreiz reālo naivo ievadu īstenam sniega šausmu kino.
Filmas restaurētā kopija skatāma platformā Eye Film Player ŠEIT, Wikipēdijas lapā ŠEIT, vietnē Internet Archive ŠEIT.
Visu gadu Ziemassvētki / Todo el año es Navidad (Néstor Frenkel, 2018)
Pēc šādas stindzinošas atkāpes pievērsīsimies jau konkrētām Ziemassvētku tēmām un tagad (gluži kā Kosakovska ¡Lai dzīvo antipodi! / ¡Vivan las antípodas!) no Dienvidpola pārcelsimies taisnā līnijā uz Ziemeļpolu, kur (pēc anglofonās masu kultūras izplatītās informācijas) tikpat skarbos apstākļos vēsā mierā dzīvo pats Santa Klauss. Tie gan, protams, ir meli, jo visi labi zina, ka viņš patiesībā dzīvo Argentīnā. Un, paralēli darbam pasaules izcilākajā loģistikas un rotaļlietu ražošanas uzņēmumā, viņš nodarbojas ar džiu-džitsu. Vai arī patiesībā rekonstruē viduslaiku kaujas, vai varbūt pat raksta dzeju. Katrā ziņā argentīniešu dokumentālists Nestors Frenkels piedāvā iepazīties ar daudziem un dažādiem argentīniešu vīriešiem, kuri tādā vai citādā veidā kļuvuši par Ziemassvētku vecīša attēlotājiem. Iemesli šādai izvēlei ir dažādi, taču gandrīz visus vieno izskats, ko kāds varētu uztvert kā neizbēgamu lāstu, savukārt cits to sauc par galveno dzīves sūtību.
Kādu jau kopš bērnības sauc par Santu (tolaik gan citu iemeslu dēļ), citam savukārt Ziemassvētku vecīša lomu iedalījis teātra trupas režisors ar vārdiem: “Tev ir balta āda, zilas acis – Santa Klauss!” Neskaitot jau minētos cīkstoņus un literātus, ir pat tāds, kurš gandrīz vai kā pravietis redzējis vīziju ar elfu, kas tad nu arī noteicis turpmākās dzīves likteni.
Taču, lai veči nedarbotos mūsdienu pasaulē nevienam nepieņemamā pašplūsmā, Argentīnā darbojas pat Salaveču “aģentūra”, kas šos kungus meklē un attiecīgi arī sagatavo amatam. Jāsaka gan – pats īpatnējākais ir fakts, ka caur Santa Klausa tēla prizmu Frankelam izdevies ne tikai demonstrēt to, kā tiek konstruēta šī svētku fikcija, bet arī radīt pusmūža un vecāka gājuma argentīniešu vīriešu portretu. Lielākai daļai no viņiem, lēnām pametot darba tirgu vai tiekot izstumtiem no tā, šis ir viens no papildus piepelnīšanās veidiem – ja vien saglabājies jautrs prāts un fundamentāli nepieciešamā sirsnība. Nav nemaz slikti, tikai karsti vecīša kostīmā, jo Argentīnā tie tomēr ir vasaras svētki.
Filma skatāma vietnē dafilms.com ŠEIT.
Dienas pirms Ziemassvētkiem / The Days Before Christmas (Stanley Jackson, Wolf Koenig, Terence Macartney-Filgate, 1958)
Pēc iepazīšanās ar aroda profesionāļiem nu laiks pietuvinājumā aplūkot arī pašu notikumu. Gatavošanos Ziemassvētkiem 1957. gadā Kanādas divvalodīgajā metropolē Monreālā dokumentēja režisoru trio Stenlijs Džeksons, Volfs Kenings un Terenss Makartnijs Filgeits, un filma izrādījās tik laba, ka Kanādas televīzija un Kino centrs pasūtīja vēl sešus darbus par citām tēmām, izveidojot dokumentālo sēriju Candid Eye, kurā visas filmas var uzskatīt par vērtīgiem cinema verite piemēriem. Daudziem projektā iesaistītajiem vēlāk izdevās sastrādāties ar “žanra” meistariem Žanu Rušu (Jean Rouch), Robertu Drū (Robert Drew), Donu Alanu Penebeikeru (D.A. Pennebaker), taču sākums šim Kanādas kino izrāvienam bija Dienās pirms Ziemassvētkiem, kurās it visur pasaulē pirmssvētku spriedze atsedz visdažādākās sabiedrības konstrukcijas. Varētu pat teikt, ka paši cilvēki kalpo šiem svētkiem, jo,
lai gūtu apsolīto “Ziemassvētku sajūtu”, katram (atbilstoši vecuma grupai) ir jāiziet cauri neskaitāmiem rituāliem – gan garīgiem, gan materiāliem.
Lai savā īpašumā iegūtu ksilofonu, kravas auto vai milzu lāci uz riteņiem, bērniem tas vispirms jāpalūdz vienam no daudzajiem Santa Klausiem, kuram mantas ieguve jāgarantē visās valodās, pat ja franciski māk tikai “Oui”, bet vecāku priekšā mantas jāatstrādā skolu un bērnudārzu lēti sirreālo dekorāciju uzvedumos. Savukārt pieaugušie formē šo sapņu pasauli, radot svētku dziesmas, darbojoties dāvanu biržā un beigās nolaižot tvaiku un ļaujoties ekscesiem vietējos krogos, kamēr tie, kas ir vientuļi, spiesti šo stāvokli sajust vēl intensīvāk, nekā parasti, un smagāk, nekā paši to gribētu.
Visus šos svētku fenomenus un pat noslogoto inkasatoru reidus Monreālas veikalos režisoru trio ietilpinājis melnbalti raupjā un montāžiski veiklā formā ar kolosālām skaņu pārejām. Tā ir šķietami vienkārša filma, kura mums jau it kā labi zināmajā svētku paradigmā ierauga mākslīgi radīto emociju sakāpinājumu, kuros absurds un eksistenciāli fragmenti mijas roku rokā. Taču pat zinot to, kādu iztaisīšanos prasa vēlme dažreiz radīt šo “svētku sajūtu”, mēs tāpat to turpinām darīt un arī izbaudīt. Kaut vai radot filmu izlases, ko parādīt tuviniekiem un citiem interesentiem Ziemassvētkos.
Filma apskatāma Kanādas Nacionālā Kino centra vietnē nfb.ca ŠEIT.
