Pirmā septembra tuvošanās vienmēr ļauj pakavēties atmiņās par skolu, par skolotājiem. Šķiet, atmiņā vienmēr paliek tie skolotāji, kuri strādājuši ārpus sistēmas, domājuši ārpus kastes. Tie skolotāji, kuri neuztraucas par vadlīnijām, priekšrakstiem vai kļūdām, bet iedvesmo, atver prātu un palīdz iemīlēt mācīšanos. Pat sliktākā vai stingrākā sistēmā svarīgākais ir tieši skolotājs, viņa spēks un attieksme.
Kino Raksti piedāvā ieskatu filmās, kurās redzami skolotāji. Šie dokumentālo filmu un spēlfilmu varoņi ir tie, kas iet pret straumi, izaicina noteikumus un iedvesmo domāt citādi. Vai, gluži otrādi, – nedara to un arī tādējādi ietekmē savu skolēnu dzīvi.
Jaunais Platons – filozofiska izglītība zēnu skolā Ziemeļīrijā
Filmu Jaunais Platons / Young Plato (2021) pēc noskatīšanās Baltijas jūras dokumentālo filmu forumā pirms trim gadiem gribēju ieteikt visiem, kas gatavi manī klausīties, taču ilgi tā nebija pieejama. Šobrīd to brīvi var noskatīties Al Jazeera YouTube kanālā, arī iegādāties dažās straumēšanas platformās. Jaunais Platons ir ārkārtīgi prasmīga fly on the wall stila dokumentālā filma par skolotāja, skolas direktora darbu Belfāstā, Ziemeļīrijā, kur sabiedrības ikdienas attiecībās joprojām jūtamas Ziemeļīrijas konflikta atblāzmas. Belfāstā joprojām ir siena ar dzeloņdrātīm, kas sadala pilsētu, un skolas ikdiena neizbēgami atspoguļo šīs sabiedrības spriedzi.
Skatītājs filmas sākumā iepazīst skolotāju kopā ar mazāko klasīti – piecgadniekiem, kuri rindā sirsnīgi “sit pieci” ar draudzīgo skolotāju. Skolas direktors Kevins Makarevejs, pats stoisks kā Seneka, savā pieejā izmanto vairāk nekā tikai akadēmiskas zināšanas. Viņš spēj ar cieņu un empātiju atrisināt konfliktus skolā, un tas nav maz. Lai mācītu iekarsušos karstgalvjus vardarbību aizstāt ar mieru, viņš izmanto filozofijas klasiķu tēzes. Tādējādi skolotājs māca bērniem ārkārtīgi būtisku dzīves prasmi – nosaukt vārdā savas emocijas un nebaidīties izteikt savu viedokli.
Kamera nemanāmi seko bērniem – kā „muša uz sienas” –, dažkārt fiksējot arī karstgalvīgus kautiņus skolas pagalmā; filmas veidotāji pavadījuši skolā pietiekami daudz laika, lai ne zēni, ne skolotāji kameras klātbūtni gandrīz nejustu. Strīdi, kašķi un arī kautiņi netiek uztverti kā ārkārtēji, tie tiek nosodīti, bet izprasti. Soda vai rājiena vietā skolotājs izmanto rīcības analīzi – pusaudzim uz tāfeles soli pa solim jāpiefiksē savas darbības, to sekas un risinājums, beigās nonākot pie atziņas, ka “dzīve ir grūta”. Direktors uz bērniem neskatās no augšas, bet iejūtīgi runā ar bērniem kā ar līdzīgiem, veidojot uzticības pilnas attiecības, un pat piecgadniekiem pierāda, ka katram ir sava rīcības loģika.
Filma nav sarežģīta, tai nav arī spraigas dramaturģijas, bet tās galvenais trumpis ir absolūti vienkāršā klātesamība skolā kontrastā ar vēsturiskiem kadriem un stāstiem par reģiona asiņaino vēsturi.
Education no Stīva Makvīna antoloģijas Mazais cirtiens / Small Axe
Režisors Stīvs Makvīns savā antoloģijā Small Axe (2020) noslēdzošo filmu veltījis izglītībai. Tas ir daļēji autobiogrāfisks stāsts par to, kā Anglijas skolu sistēma pagājušā gada septiņdesmitajos gados failo melnādainos skolēnus.
Filmas galvenais varonis ir 11 gadus vecais puisis Kingslijs, kurš aug imigrantu ģimenē. Māte un tēvs strādā garas stundas darbos, Kingslijs sapņo par astronauta profesiju, bet viņa vecākā māsa vēlas kļūt par modes dizaineri. Sirsnīgā epizodē abi vakara lūgšanā lūdz Dieva palīdzību īstenot savus sapņus.
Pārāk skaļi, pārāk lēni, pārāk grūti valdāmi. Pārāk dzīvīgi. Šie ir pārmetumi skolēniem, kuri neiekļaujas sistēmā. Anglijas gadījumā tie arī lielākoties ir imigrantu bērni.
Lai gan filmas darbība norisinās pirms vairāk nekā 50 gadiem, režisora personīgā bērnības pieredze to padara zīmīgi aktuālu arī šodien. Pats Makvīns skolā ticis pārvietots uz klasi skolēniem, kuri “vairāk piemēroti roku darbam, santehniķu un celtnieku darbam”[1]. Filmas galvenā varoņa Kingslija sapņi par lidojumiem kosmosā sāk attālināties pēc tam, kad viņš tiek pārcelts uz “īpašo skolu”. Neskatoties uz direktora solījumiem par mazākām klasēm un labāku izglītību, jaunajā skolā skolotāju vienaldzība pret bērniem ir visaptveroša, attieksme – rasistiska.
Filmas noskaņa virzās uz leju arvien straujāk, līdz to salauž īpatnēja, dauzonīga epizode.
Proti, specskolas skolotājs ar ģitāru rokās klasē performē A House of the Rising Sun. Daži skolēni aizgrābti klausās, citi – arī Kingslijs – guļ, bet divi pēdējā sola biedri zīmē skolotāja portretu uz skolas sola.
Oh, mother, tell your children
Not to do what I have done –
To spend your lives in sin and misery
In the house of the rising sun…
Sirreāli.
Bet realitātē sistēmu mēģina salauzt bērnu vecāki. Daži no viņiem paši nemāk ne lasīt, ne rakstīt, taču, apvienojušies ar citiem vecākiem, sāk cīņu pret sistēmu. (Šīs filmas kontekstā jāatgādina, ka Latvijā tikai salīdzinoši nesen runājam par iekļaujošo izglītību.)
Makvīna filma Izglītība izceļ gaismā arī vēsturisko pagrieziena punktu, kas (tiesa, pēc gadiem ilga aktīvisma) mainīja britu sistēmu. Proti, 1979. gadā pēc britu valdības pasūtījuma tapa pētījums par speciālo izglītību un tā iespaidā tika radikāli mainīta izglītības sistēma, arvien vairāk bērnu iekļaujot “parastajās” skolās un slēdzot šīs “specskolas”, kas filmā atainotas kā bezjēdzīgas.
Mirušo dzejnieku biedrība ar Robinu Viljamsu
Spēlfilma Mirušo dzejnieku biedrība / Dead Poets Society (1989) nu jau ir gandrīz klasika, ar fantastisko Robinu Viljamsu galvenajā lomā. Izcilā, tradīcijām bagātā zēnu skolā ar izciliem, uz sasniegumiem orientētiem, perfektiem skolotājiem ir viens, kas atšķiras no ideālā darbinieku klāsta. Literatūras skolotājs (Robins Viljamss), kurš skolēnus (viens no tiem ir jauniņais Ītans Hauks) vispirms pārsteidz un satrauc ar savām neparastajām mācīšanas metodēm, bet pēc tam aizrauj ar dzeju. Un aizrauj tā, ka skolēni paši sāk pulcēties savā dzejnieku biedrībā.
Filmas scenārijs tapis, iedvesmojoties no scenārista Toma Šulmana pieredzes skolā Nešvilā, galvenajam varonim ir reāls prototips. Robina Viljamsa atveidotais skolotājs nebeidz pārsteigt, viņš ir aktieris katrā stundā, un visas tās norit ārpus kastes, ārpus gaidītā. Vispirms jau ar to, ka viņš izved zēnus ārā no klases, liek viņiem iejusties literātu ādā un atgādina, ka uz lietām nepārtraukti jāskatās jaunā veidā.
Pēc tam, kad Viljamsa attēlotais skolotājs pierādījis mācību grāmatas apgalvojumu aplamību un aicinājis apdomāt, ka dzeju nav iespējams mērīt metriski, viņš aicina izplēst lapu no grāmatām. Sākumā atturīgi, bet pēc tam aizrautīgi skolēni paklausa. “Šī ir kauja. Šis ir karš, un kritušie var būt jūsu sirdis un dvēseles”.
Šī nav filma ar saldām amerikāņu beigām, bet ar pēcgaršu, kas dod cerību un iedvesmojošu apziņu par to, ka ir iespējams satikt skolotāju, kurš izmainīs dzīves garšu un ļaus iemīlēt mācīšanos.
Miss Džīnas Brodijas labākie gadi – stāsts par drosmīgu brīvdomātāju
Pavisam citāds stāsts par liberālu skolotāju skotu meiteņu skolā risinās pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados romantiskajā komēdijā Mis Džīnas Brodijas labākie gadi / The Prime of Miss Jean Brodie (1969). “Svarīgākais dzīvē ir labestība, patiesība un skaistums,” saka galvenā varone, skolotāja Džīna Broudija, kura, protams, savās mācību metodēs rīkojas pretēji vispārpieņemtajam un arī pretēji skolas direktores priekšstatam par jaunu meiteņu izglītību. Filma uzņemta pēc romāna motīviem, pirms ekranizēšanas tas arī uzvests uz teātra skatuvēm.
Skolotājas lomā – toreiz 35 gadus vecā Megija Smita, viņa par šo lomu saņēma savu pirmo Oskaru (vēlāk pazīstam viņu kā profesori Minervu Harija Potera filmās (2001–2018), arī ar lomām Dauntaunas abatijā / Dontown Abbey (2019) un komēdijā Sister Act, 1992–1993).
Skolotājas mis Brodijas tēls ir daudzšķautņains, visam pa vidu arī skolotājas mīlas dzīve, intrigas un pašas skolotājas ekscentriskā būtība. Viņa lepni apgalvo, ka ir savā “prime” – labākajos gados. Skolotāja izveido īpaši tuvas attiecības ar četrām skolniecēm, ar kurām kopā pavada laiku arī ārpus skolas sienām – apmeklē muzejus un teātrus, pļāpā piknikos. Brīvdomātāja Broudija aicina meitenes sekot romantiskiem ideāliem un to dara arī pati, turklāt viņas mīlas sarežģījumi vijas ap diviem skolas skolotājiem, no kuriem viens ir precēts. “Esmu veltījusi visu dzīvi šai profesijai,” mis Brodija saka direktorei, kura grib viņu atlaist par nepiedienīgu uzvedību.
Būt un piederēt – skolas istabiņa kalnos
Dokumentālā filma Būt un piederēt / Être et avoir (2002) stāsta par skolotāju Francijas kalnos, viņš māca bērnus mazā lauku skoliņā. Tikai 13 skolēni dažādos vecumos no četriem līdz 11 gadiem mēro ceļu uz mājīgo skolu, drīzāk skolas istabu. Labā laikā klases soli tiek iznesti pagalmā un diktāts notiek ar putnu čalām fonā. Kamēr mazie mācās vilkt burtus, lielākie rēķina, bet visi kopā cep pankūkas un slidinās ar ragaviņām. Mazajā skolā skolotājs var vairākas minūtes nedalītas pacietības un uzmanības veltīt vienam bērnam, kurš vēl mācās un nevar atcerēties, ka pēc 6 nāk 7.
Filmas gaita ir rimta un mierīga, izsekojot līdzi gan tam, kā skolotājs mierina mazāko bērnu, kurš raud pēc mammas, gan sirdi plosošām epizodēm sarunā divatā ar vienu no vecākajiem zēniem, kurš asarām acīs stāsta, kā tēvs mēģina izveseļoties no smagas slimības. Arī tik mazā ģimeniskā klasē notiek konflikti, kurus jārisina skolotājam, direktoram un psihologam vienā personā. Arī sarunās ar bērnu vecākiem. Mācību gada beigās skolotājs sabučo katru no skolnieciņiem un atvadās pavisam. Skumji. Skolotājs pats gatavojas pensijai, bet vecākajiem bērniem jāsāk mācību gads lielajā skolā.
Starp citu, pēc tam, kad filma tika izrādīta un guva atzinību, tās režisoru Nikolasu Filibēru skolotājs iesūdzēja tiesā, mēģinot piedzīt naudu, kas nopelnīta, izrādot filmu. Tiesa prasību noraidīja.
Sērija 7up 50 gadu garumā
Filmu sarakstam par izglītību un skolotāju nozīmi gribu pievienot arī unikālu dokumentālo filmu sēriju Seven Up! (1964–2019), kas gan nav tieši par skolu vai izglītību, bet gan unikāls eksperiments, kas jau kopš 1964. gada ar kameru seko dažādiem britiem, tomēr pirmās divas sērijas – 7Up (1964) un 7plus7 (1970) – visvairāk koncentrējas uz izglītību, jo varoņi tobrīd vēl mācās skolā.
Šajās sērijās pirmo reizi britu televīzijā tika parādīti bērni no dažādām sociālajām šķirām un ar dažādiem dialektiem, vēlākajās filmās arī pētot, kā sociālais fons, skola un ģimenes vide ietekmē viņu nākotnes iespējas un dzīves ceļu. Piemēram, daži filmas varoņi mācās Kensingtonas zēnu skolā, smalkā mācību iestādē, kur latīniski jādzied Waltzing Matilda un elitārās skolas audzēknis pēc pirmās sērijas sarāts par to, ka, runājot par nākotnes izglītību, sajaucis Trinity Hall ar Trinity koledžu. Savukārt zēns no fermeru ģimenes uzsācis mācības internātskolā.
Režisora Maikla Apteda vērojums un sarunas ar bērniem izvilina liecības par to, kā ģimene un arī skola ietekmē viņu dzīves skatījumu.
