Kad dzīves rutīna nomocījusi, jāmācās no klasiķiem, bet tie katrs citādāks – Uldis Brauns dzīvo mūžamežā ārpus laika un steigas, Ivars Seleckis filmē kā jaunībā, bet Andress Sēts dodas svētceļojumā…
Pēdējās nedēļās nekādos sabiedriskos kultūras pasākumos nav būts, un nekas no kino nav redzēts, izņemot dažus vieglus atslodzes brīžus jūtūbā – piemēram, netīšām, bet ar aizrautību noskatījos 2014. gada krievu filmu Astotnieks / Восмерка (rež. Aleksejs Učiķeļs) – par deviņdesmitajiem gadiem, jauniem puišiem no OMONa un mīlestības postošo spēku. Šāds proletārisks mākslas patērēšanas veids, protams, šķiet pārlieku nesmalks, ja salīdzina ar Kannu un Pasaules filmu festivāla apmeklētāju iespaidiem. Un tomēr, pieejamība pāris klikšķu attālumā un bez maksas daudz ko nozīmē naksnīgam datorurbējam, kurš parasti ap diviem naktī saprot, ka no sevis vairs neko radošu tajā datorā neizspiedīs.
Toties mana teju sešgadīgā meita, protestējot, ka netiek vesta uz Alisi Aizspogulijā, nesen izspieda no mātes puslitra kokakolas pudeli un saldā popkorna paku, lai sarīkotu pati savu mazo mājas kinoteātri ar bibliotēkā aizlienētu filmu. Šitā bērns jau ieradinājies, apmeklējot tik vien kā pāris seansus Šmerļa apkaimes lielveikalā iebūvētajā kinoteātrī, kur bez 20 EUR kabatā vispār nav ko domāt rādīties, jo biļešu kase tur ir veidojums, kuru var atrast tikai ar izkoptām geocatching metodēm kaut kur pie garās un pārbagātībā pulsējošās saldumu un aktuālo glāzīšmantiņu letes, kas liek nodrebēt visām savus makus un nervus saudzēt gribošām vecāku sirdīm.
Tas man tāds novēlojies pārdzīvojums, jo,
ilglaicīgi dzīvojoties pa Indiju, biju piemirsusi par komerciāla kinoteātra uzbūvi ar spēļu ellīti priekšnamā,
kam sākumā iespējams izlauzties cauri ar atrunu, ka sākas seanss, bet atpakaļceļā – gandrīz tikai pa ērkšķoto asaru ceļu. Kaut gan Indija tagad jau arī pilna ar tādiem. Aiziet, aiziet vecais šarms…
Iemesls kultūras pasākumu neapmeklēšanai ir vecu vecais – pienāk nedēļas, kad rakstu darbi spiež un nāves līnijas šilierējas acu priekšā, tāpēc, neskatoties uz to, ka ārā valda pludmales, bumbas spēlēšanas, riteņbraukšanas, dārza svētku, jā, arī filmēšanas laiks, tie cilvēki, kuru filmu projekti ir reiz kādos konkursos atbalstīti, turpina rakstīt – atskaites, jaunus pieteikumus darba turpināšanai, kopsavilkumus, tulkojumus, apdeitus, aprakstus ar definētu zīmju skaitu katram fondam, sadarbības partnerim un pičinga sesijai atsevišķi. Un visu to ar jaunu un svaigu iedvesmu – kā pirmoreiz.
Lai šo pārestību izturētu, jāveido īpašas laika un telpas kabatas, kurās patverties. Paldies d-vam, ka pirms kārtējās rakstu darbu sesijas paguvu aizbraukt uz laukiem pie Dainuvītes un Ulda Brauniem. Brauns, kurš pamazām aizvien vairāk sāk atgādināt Balto tēvu no latviešu pasakām, ir mūsu senā kino lepnuma, proti, poētiskā dokumentālā celmlauzis, cilvēks aiz kameras tādām 60. gadu pērlēm kā Baltie zvani, Sākums, Celtne, Strādnieks un 235 000 000 seju, kā arī šā gadsimta sākumā no audiovizuāliem arhīvu materiāliem kopā ar dzejnieku Imantu Ziedoni veidotajai filmai Ardievu, XX gadsimt!.
Šo savu pēdējo filmu Brauns pats vērtē visaugstāk un viņam drusku sāp, ka, neproporcionāli ieguldītajam darbam 12 gadu garumā, trīs stundu garais eposs tā arī neguva lielu ievērību auditorijā. Mūsdienu izsmalcinātajai un informētajai publikai ievērības cienīgi nešķita arī tādi nekur un nekad agrāk neredzēti kadri, kur Molotovs ar Staļinu, ap vidu saķērušies, dejo kazačoku, vai filmas plakātā izmantotā karte, kurā attēlota konkrēta shēma – plāns Latvijas iedzīvotāju izvešanai uz Sibīriju. Tā kā Brauns atsacījies uzrādīt avotu, no kurienes šī karte ņemta, neviens medijs nav to pārpublicējis un jautājumus tālāk nav uzdevis.
Uldis Brauns nu jau arī kādu laiku nekādus sabiedriskus, tā teikt, pasākumus neapmeklē un pie viņa var justies tikpat kā citā pasaulē – ārpus laika un steigas. Apkārt vēl aizvien mūžamežs, kaut palicis retāks, jo jaunbūves tuvojas; blakus atkal aizaugt sākusī Venta, mežā lapsas. Un citreiz paciemojoties starp eglēm pavīd kaimiņa zirgu bariņš.
“Uz vecumu jau cilvēks sāk novērtēt iespēju apcerēt mierā un klusumā,” saka Brauns.
Acīmredzot kā nu kurš, jo paralēli divi citi vīri no šīs pašas 60. gadu zvaigžņu komandas - poētiskā kino vecmeistaru kompānijas, lauku klusumā savas dienas nevada. Piemēram, Ivars Seleckis pēdējo pusgadu ir dzīvojis tāpat, kā jaunībā un brieduma gados – pilnā sparā uzņemot jaunu pilnmetrāžu, kuras filmēšanas apjoms un mērogs, kā dzird, esot pamatīgi nokausējis daudz jaunākos komandas biedrus… Otrs vecmeistars – biedrs „pa Baltijas līniju”, igaunis Andress Sēts, ja arī nodarbojas ar kontemplāciju, tad aktīvi ceļodams pa pasauli – pirms dažiem gadiem savos 80 nostaigājis 400 km garo svētceļnieku taku Camino Santiago un uzņēmis, tā teikt, ceļotāja videopiezīmes. Meistara roka jūtama, arī tik vien kā videopiezīmes skatot.
Tik tiešām – galvenais jau, ka ir, ko piezīmēt. Un pierakstīt.
