KINO Raksti

Cik plati pleci Lielajam Kristapam?

22.02.2022
Cik plati pleci Lielajam Kristapam?
Zīmējums - Elīna Brasliņa, speciāli Kino Rakstiem

Tam varētu būt grūti noticēt, bet šī redakcijas sleja, tāpat kā daļa jaunāko Latvijas filmu un seriālu, ir balstīta patiesos notikumos. Proti, Latvijas kinogada mēraukla – "Lielā Kristapa" nominācijas – ir kļuvusi pārāk īsa, lai spētu atzīmēt un izcelt uzmanības saulītē visus tos darbus, par kuriem patiešām būtu jārunā.

Pilnīgi negaidīti Lielā Kristapa vērtēšanas skala atkal izrādās apspriežama – tikai pavisam citā rakursā, nekā tajos senajos mazfilmu gados ap gadu tūkstošu miju, kad nacionālo kinofestivālu varēja sarīkot tikai ik pa diviem gadiem, jo īsākā laikposmā nebija iespējams savākt vismaz trīs pilnmetrāžas spēlfilmas, lai varētu notikt konkurss. (Pat vēl 2015. gadā pilnmetrāžas spēlfilmu konkurss nenotika, jo tam bija pieteikta tikai viena spēlfilma – Aika Karapetjana M.O.Ž.)

Kā jau minēju savā rudenī publicētajā redakcijas komentārā, kas bija veltīts lielo un mazo / primāro un sekundāro ekrānu satura izmaiņām Latvijā, jaunu filmu skaita uzplaukums Latvijā ir viena no retajām pandēmijas pozitīvajām blaknēm. 2020. gadā Latvija piederēja pie tām retajām (tikai trim!) valstīm Eiropā, kurām pandēmijas laikā filmu ražošanas apjomi nevis saruka, bet gan pieauga[1]. Arī vesela rinda 2021. gada rudenī publiskajā telpā pavīdējušo audiovizuālo darbu tieši kovida radīto ierobežojumu vai transformāciju rezultātā ieguvuši to formu, kādā tie galu galā pieejami skatītājiem. Te var nosaukt avangardiski krāšņo operfilmu Baņuta (režisore Franciska Kronfota), teātra un kino paņēmienu hibrīdu Medības (Lienes Lindes un Elmāra Seņkova režija), arī RIBOCA2 dokumentāciju viss reizē zied un Lienes Šmukstes režisēto instagramseriālu Mežs:Лес, kas tapa kā bezbudžeta projekts lokdauna laika aizpildīšanai.

Taču šoreiz – beidzot! – stāsts nav primāri par pandēmijas ietekmi uz filmu nozari, bet gan par to, kā pieaugušais filmu un kvalitatīvu seriālu skaits izaicina mūsu kino vērtēšanas kritērijus un tādējādi – arī Nacionālo kinofestivālu Lielais Kristaps.

Jāatgādina, ka Lielais Kristaps ir Kinematogrāfistu savienības 1977. gadā dibināta balva, kas vērtē gada kino devumu profesiju un filmu kategorijās. Taču Latvijas kino tagad ir ne tikai skaitliski izaudzis, bet arī uzrāda, ka profesionalitāte nebūt nav vienīgais faktors, kas var būt svarīgs, meklējot aktuālāko pēdējā gada laikā. Lai arī ar nominācijām ir atzīmēti vairāki formā interesanti darbi (jaunā režisora Jāzepa Podnieka īsfilma – Žana Epšteina šedevra Negaiss rimeiks (nominācija kategorijā Labākā īsfilma) un Lāsmas Bērtules Augstas Gudrības grāmata no pasaules un dabas, 1. daļa (nominācija labākajai studentu filmai), arī Lailas Pakalniņas kinematogrāfiski unikālā pasaka Spogulī (desmit nominācijas)), tomēr Lielajam Kristapam nominēto filmu un profesionāļu sarakstā nav atrodami vairāki būtiski audiovizuālie darbi, kas šogad būtu jāiekļauj diskusijā par aktuālajām Latvijas kino tendencēm, lai šī aina zīmētos precīzāka. (Līdzās jau minētajām Medībām, Baņutai un Mežs:Лес te jāmin arī Signes Birkovas poētiskā dokumentālā filma ar inscenējuma elementiem Uguns aplis.)

Parasti, runājot par kovidkino, uzsver tajā apskatītās, ar pandēmiju saistītās tēmas, bet  izrādās, ka Latvijā kovids nozīmē avangarda parādīšanos!

Tātad Lielā Kristapa nominācijas ar uzsvaru uz „labākais no labākajiem savā profesijā vai filmu kategorijā” nav vienīgais barometrs, kā novērtēt Latvijas kino ražu, turklāt arī visas manis piesauktās nenominētās filmas ir kinoprofesionāļu radīti darbi. Konkurence izrādījusies sīva, un tas nebūt nenozīmē, ka filmas, kas nav tikušas atzīmētas ar nomināciju, būtu jāaizmirst.

Lielo festivālu galvenajās skatēs izrādītie darbi – tomēr, tomēr, tomēr – bieži ir raksturojami kā t.s. meinstrīma art-housezvaigžņoti aktieri, slavenu režisoru uzvārdi, kas var piesaistīt auditoriju. Respektīvi, pietiekami daudz lokomotīvju, lai arī arthouse filma varētu būt pārdodams produkts tirgū, piesaistot plašu skatītāju loku. Tomēr, lai runātu par tendencēm, ir jāpaplašina diskursā iekļaujamo filmu amplitūda. Un te nu mēs esam! – Latvijā 2021. gada kino raža ir tik daudzveidīga, ka ar viena Lielā Kristapa pleciem nepietiek.

Acīmredzot būtu nepieciešams arī sava veida kino inovāciju barometrs. Lielajos kinofestivālos – Kannās, Venēcijā, Berlīnē – šo nišu aizpilda katram sava Kritiķu nedēļa, kuras programmai tiek izvēlētas mākslinieciski izaicinošas filmas. Latvijā savā veidā šo funkciju veic starptautiskās kinokritiķu asociācijas FIPRESCI Latvijas nodaļa, kura ar savu balvu katru gadu atzīmē vienu jauna autora mākslinieciski izaicinošu devumu. Jāpiebilst, ka daudz vairāk par vienu gab. parasti jau arī nebija, tāpēc nekāda Kritikas nedēļa mums līdz šim nav varējusi sanākt. Vai tāds pulks interesantu, taču ārpus Kristapa atlases komisijas atzinības palikušu darbu būs arī nākamgad, kad pandēmijas smagākie viļņi, cerams, būs pāri un kino varēs veidot normālākos apstākļos? Es priecātos, ja būtu. Taču jānorāda uz vienu faktoru šī kovid-avangarda kontekstā – daļa šo filmu ir tapušas gandrīz beznaudas vai pilnīga finansējuma neesamības apstākļos, jo galvenais bija māksliniekiem sevi radoši nodarbināt lokdauna periodā un fiksēt šo īpašo situāciju ar tobrīd pieejamajiem līdzekļiem. Taču radīt profesionālus audiovizuālos darbus tikai uz sava entuziasma pamata nedrīkst būt normalitāte, pat, ja Latvijas kino vidē tā ir ik pa laikam sastopama parādība.

Vēlreiz uzskatot visu augstāk nosaukto filmu spektru, acīs krīt tas, ka šobrīd arī Latvijas kino autori strādā ar ļoti daudzveidīgiem priekšstatiem par to, kāds var būt kino. Tas arī mums nozīmē nepieciešamību pārdomāt līdz šim lietoto analītiski kritisko kategoriju ierobežotību. Kamēr gaidām, kad kāds šos darbus padziļināti izanalizēs pasaules kino tendenču kontekstā, varam sākt ar acīmredzamo – piemēram, Dita Rietuma nesen Kino Rakstos uzsvēra, ka jaunākajās amerikāņu filmās novērojama melnbaltā attēla renesanse, un tādu pašu tendenci tagad var redzēt arī Latvijā (ne tikai Lailas Pakalniņas Spogulī, bet arī studentu Augstā Gudrības grāmata…, Negaiss, Profesors un Gena). Un 16 milimetri arī pie mums ir modē (Uguns aplis, Augstā Gudrības grāmata…).

Kopplānā aplūkojot 2021. gada Latvijas kino ainu un gaidot nākamo Lielo Kristapu, varbūt tomēr būtu nepieciešams apdomāt jaunas novērtējuma kategorijas ieviešanu – tādu, kurai nominētie darbi, pat ja no formas viedokļa vēl ne tik gludi un perfekti, tomēr apliecina kādas mākslinieciski augstvērtīgas (inovatīvas?) Latvijas kino tendences.

Atsauces:

1. Focus: World Film Market Trends 2021. European Audiovisual Observatory, June 2021 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija