No vienas puses, intervēt pēdējā kursa filmu studentus pavasara vidū ir tikpat muļķīgi, cik mēģināt uzaicināt uz randiņu kādu, kam tai pašā vakarā jānodod kursa darbs. Tomēr tajā ir arī zināms azarts – atrast, no montēšanas vai filmēšanas atraut un uzklausīt tieši tajā satraukuma brīdī radušās atbildes. Tam arī piemērots interviju formāts – ar topošajiem režisoriem tikos garāmskrienot, uz soliņa, skolā, darbā, sarunai aizņemot ne vairāk par kafijas izdzeršanas laiku. Viņi visi šobrīd filmē savus bakalaura darbus, kuriem nepieciešams finansējums, tāpēc izsludināta publiska iespēja visiem līdzjutējiem līdz 30. maijam atbalstīt jauno režisoru filmas. Raksta autore ir režisoru skolasbiedrene, LKA 1. kursa studente.
(Vairāk par LKA bakalauru filmām un iespēju tās atbalstīt meklējiet informāciju šeit).
Edvards Mikāls. Pazudušo mantu birojs
Ar Edvardu Mikālu tiekos agrā rītā; es – pirms lekcijas, viņš – pirms mēģinājuma ar aktieriem; abi iespiežamies LKA Nacionālās Filmu skolas šaurajā rekvizītu telpā. Zinu, ka Edvards veido filmu, ko pats vēlāk nosauc par “romantisku komēdiju ar zinātniskās fantastikas elementiem” 2000. gadu estētikā par negaidītu pēcnāves pieredzi. Edvards domā, ka nāve ir „izdevīga tēma”, jo par to ir viegli spekulēt. Tomēr nevarētu teikt, ka tas ir apzināts caurviju motīvs. Turklāt, kā esot teicis Kventins Tarantīno kādā intervijā, – rakstot scenāriju, kaut vai daļēji jābalstās tajā, kas tobrīd aktuāls pašam. Citādi darbs nevarot būt “saturīgs, labs un trāpīgs”.
Liene: „Tu diplomdarbā pievērsies nāves tēmai. Vai šis tev ir pirmo reizi?” (Abi smejas.)
Edvards: „Ir kāds impulss, kas liek domāt, un pārējais izriet no tā. Ikdienā par kaut ko domājot, ilgstoši jūtot kādas sajūtas… nu, varbūt citi domā, kā to atrisināt, bet es domāju, kā to padarīt interesantu citiem.” (Smejas.)
Ja salīdzina diplomdarba tapšanu ar mazajiem skolas uzdevumiem, šoreiz process ir intuitīvāks. “Man ir sajūta, kādā virzienā vēlos strādāt – kādā vizualitātē, ar kādām tēmām –, bet necenšos tās stingri definēt. Es vēl nezinu, vai šis ir labs gājiens, bet man ir ļoti interesanti tā strādāt. Necenšos veidot atšifrējamu zemtekstu pasauli, kas skatītājus novestu pie plānota secinājuma. Šajā darbā mani vairāk interesēja izveidot noskaņu pasauli, kas rezonētu ar mani.”
Darbs pie filmas ir dinamisks; “noskaņu pasaule” veidojas no daudzveidīga tēmu un ikonu salikuma. Strādājot šādi, ir svarīgi komunicēt savu redzējumu un iedvesmas avotus, lai komanda varētu strādāt kā viens veselums.
Edvards: „Viena no pēdējā laika pārdomu tēmām ir tas, kā mainījusies interneta vide. Agrāk pieaugušie brīdināja, ka internets ir bīstama vieta, bet tagad tu gandrīz katrai mājaslapai pasaki, kur tu dzīvo un kā tevi sauc. Internets pilnīgi nemanāmi un ar mūsu visu piekrišanu ir pārvērties par milzīgu datu fermu. Manā filmā tas tieši neparādās, bet liek domāt par to, kā mana paaudze reaģē uz krīzēm un lieliem pagrieziena punktiem. Ja salīdzinu kaut vai ar saviem vecākiem – ja notiek kas tāds, kas pieprasa visu uzmanību un rīcību, viņi izrāda milzīgu pretreakciju visam. Liekas, tas iezīmē viņu paaudzi.
Bet mūsu paaudze, ja sāktos apokalipse, vienkārši piespiestu Accept cookies.
Tehnoloģiju distopijas ir ļoti aizgājis žanrs. Negribu teikt, ka to veido veci cilvēki, bet savā ziņā tas ir pagājušo laiku žanrs. Man liekas, jaunāki cilvēki ir vienkārši pieņēmuši, ka mēs jau dzīvojam tādā pasaulē, un mums vairs nav bail. Ir diezgan garlaicīga šī apokalipse – un nevienu īsti neinteresē. (Smejas.) Kaut kāds humors tajā ir. Tas tagad mūs raksturo kā cilvēkus.”
Betija Zvejniece. Jaunības experti
Pie Betijas Zvejnieces atskrienu, baidoties nokavēt. Viņa mani jau gaida ar tasi kafijas kādā eklektiski mājīgā centra kafejnīcā. Betija veido filmu par jauniešiem.
Liene: „Vai tev nav bail iekļūt klišejās, veidojot pieaugšanas stāstu?”
Uzzinu – nē, nebaidās. Stāsts balstās Betijas un viņas vienaudžu pieredzē, maksimāli tuvojoties patiesīgumam. To iemiesos arī filmas forma un stilistika – subjektivitāte, intimitāte, skatītāja un varoņa saplūšana.
Betija: „Man patīk to saukt par intimitātes sajūtu – ir tādas filmas, no kurām vairāk atceries sajūtu, nevis stāstu. Par to tad arī rakstu bakalaura darbu un pētu režijas paņēmienus, ko mēģinu iekļaut arī filmā.”
Betija izmantos arī jau iepriekš apgūtu paņēmienu – dzeju. Pagājušajā gadā viņa veidojusi Latvijas koda dokumentālo filmu par Eināru Pelši (Einaratīvs, 2022), pirmā kursa filma bija dzejoļa adaptācija. Šāgada filmas galvenie varoņi ir dzejnieki, Betija iekļaus filmā gan pašas rakstītu dzeju, gan arī mūsdienu jauno dzejnieku darbus, jo domā, ka dzeja ir kinematogrāfijai tuvākā literatūras forma.
Režisore stāsta, ka rudenī dosies uz eksperimentālā kino laboratoriju Roterdamā. Viņa cer savā jaunradē vairāk pievērsties sabiedriski, politiski nozīmīgiem jautājumiem, jo nevajadzētu “dzīvot tikai mākslas miglā”. Un nedrīkst aizmirst patiesīgumu, lai gan “to ir sarežģīti paskaidrot – vai nu tas ir, vai nu nav. Un tas nāk tikai no autoriem, no viņu ieceres”.
Reinis Ūbelis. Dragūni
Ar Reini Ūbeli satikos Rīgas centrā, Reinim dodoties uz skolu; blakus joprojām ir Betija, ar kuru nesen beidzām sarunu. Reinis no citiem sava kursa režisoriem atšķiras ar astoņu gadu pieredzi industrijā. Liekas, tā nosaka citu pieeju darba veidošanai un zināmas privilēģijas. Reinis izvēlējies diplomdarbā veidot pilnmetrāžas filmu.
Reinis: „Plānoju nopietnu karjeru komerciālajā kino, un tad ar īsfilmu nepietiek, uzreiz jāpierāda, ka tiec galā ar garāku formu. Ar mūsdienu iespējām īsfilmas taisa visi, tirgus ir pārsātināts. Lai gan īstenībā īsfilmas ir pilnīgi cita lieta, ļoti sarežģīta… Jo īsāka forma, jo grūtāk uztaisīt. Bet uzturēt uzmanību divas stundas – tā ir prasme, ko, manuprāt, finansētāji nākotnē varētu gribēt redzēt.”
Tomēr Reinis atzīst – neskatoties uz nākotnes plāniem, šis darbs “nav komerciālais kino”. Te ir svarīga plānošana un laika taupīšana – filma būs melnbalta, un tas ļauj „negaismot vai gaismot maz”, tātad arī filmēt ātri; savukārt digitālās kameras izmantošana pieļauj vairākus dublus un līdz ar to aktieru improvizāciju; tā var izdoties notvert neplānoti labāku kadru.
Reinis: „Režisors nav specializācija, tā ir pozīcija. Režijā ienāk cilvēki ar savu specializāciju, piemēram, Betijai ir dzeja, man tuvāka ir montāža. Režisors būtībā ir tāds veikala vadītājs. Nākot no montāžas, es strādāju ļoti tuvu operatoram, jo es jau zinu, kādus kadrus man vajag. Protams, operators nāk ar saviem priekšlikumiem, bet es to ļoti stingri kontrolēju, tāpat kā kostīmus un tamlīdzīgi. Strādāju it kā atpakaļgaitā, jau zinot rezultātu.”
Savā bakalaura filmā Reinis ir gan scenārists, gan režisors un montāžas režisors, gan arī, izskatās, būs VFX mākslinieks. Viņa autortieksme novērojama arī filmas saturā. Dragūni ir šausmu filma, taču nevis tāpēc, ka pašam patiktu tādas skatīties. Betija smīn, ka Reinim patīkot briesmīgas lietas, kas citus biedē, taču Reinis aizrāda, ka tas drīzāk ir veids, kā apskatīt tēmas, kas pašu satrauc. Pēdējā laikā par tādu tēmu kļuvusi tieši nāve, saka Reinis, atsaucoties uz pazīstamu jaunu cilvēku bojāeju.
Reinis: „Ja tu taisi filmu, tu esi Dievs. Tu izvēlies, kas mirst un kas ne. Dzīvē tā nav.”
Roberts Vanags. Ziemeļpols
Ar Robertu Vanagu tiekos galerijā. Caur lielajiem logiem skatos, kā viņš meklē vietu savam velosipēdam. Galerijā skan Pink Floyd, par kuru Roberts pasmaida – tā viņam esot bērnības mūzika. Pārliecinos, ka mūzika būs arī filmā – galvenais varonis ir saldējuma pārdevējs, kurš vēlas kļūt par tehnomūziķi, taču pirms kāpšanas uz skatuves piedzīvo lielu satraukumu. Komanda filmu definējusi kā laikmetīgu pasaku, bet Roberts to nosauc arī par tripu mākslinieka galvā.
Roberts: “Filmas forma šeit absolūti dominē pār saturu. Arī scenārijs ir rakstīts tā, lai būtu iespēja spēlēties – stila, krāsu, vides un aktierspēles stilizācijā, vides un mūzikas elementos. Diezgan eksperimentāls darbs, bet ar tādu laikmeta garu… Tajā pašā laikā, ja man jautā, ko ar to gribu pateikt – negribu pateikt neko konkrētu. Gribu, lai skatītājs piedzīvo krāšņu tripu – krāšņu ceļojumu –, un pats no tā kaut ko sev paņem. Vai nepaņem neko, tas atkarīgs no katra paša. Kā tāds traka laikmeta spogulis, kur ir arī daudz humora un patiesības.”
Iespējams, izklausās pārgalvīgi, eksperimentāli un neparedzami, taču filmas tapšanas process ir smalki pārdomāts. Filmēts tika uz 16mm kinolentes, kas izslēdz iespēju daudz pārfilmēt. Roberts ar komandu par idejām aizrautīgi pārliecinās mēģinājumos un rūpīgos kadrējumos. Kā pats saka: “Katrs kadrs ir pārdomāts 50 reižu.” Uz jautājumu, vai nebūtu bijis vieglāk filmēt ar digitālu kameru, Roberts piekrīt, tomēr nepieļauj tādu varbūtību.
Roberts: “Gatavošanās process ir adrenalīna piepildīts, jo filma dominē pāri jebkuram brīdim gan sagatavošanā, gan arī filmēšanas momentā, kas šķiet maģisks.
Tas ir grūtāk par digitālo, bet daudz aizraujošāk.
Attēls, kas fiksēts uz filmas, ir daudz jaudīgāks. Līdzīgi ir ar sintezatoriem [L. piebilde – Roberts ir grupas Carnival Youth dalībnieks.] – analogā skaņa, kas tiek ģenerēta nevis no cipariņiem, bet no elektriskajiem tranzistoriem, ir daudz sulīgāka, krāšņāka.”
Ja pieņem, ka visi stāsti jau ir izstāstīti, tad jāatšķiras ar to, kā šie stāsti tiek stāstīti. Tāpēc Robertam ir svarīgi to izdarīt “jēgpilni un līdz šim nebijušā veidā”.
Emīlija Karetņikova. Mana bērnības ķermeņa atzīšanās
Emīlija uz tikšanos ierodas smaidīga, arī es jūtos droša, jautājumi jau pārdomāti. Bet Emīlija mani pārsteidz ar kaismīgu monologu astoņu minūšu garumā jau pēc pirmā jautājuma. Viņas diplomdarba centrālā tēma ir seksualizēta vardarbība, stāsts balstīts kādas vasaras nometnes pieredzē, ko piedzīvojusi gan pati, gan daudzi līdzcilvēki.
Emīlija: „Es nevaru ne par ko citu šobrīd runāt, jo tas ir kas tāds, par ko mana sirds vienkārši kliedz. Sešu gadu garumā tie bija noslēpumi, kurus mēs cita citai stāstījām, – bet es nevēlos, lai tas būtu noslēpums, lai mēs baidītos par to, kas būs ar izvarotāju. Es gribu, lai par to tiktu atklāti runāts, lai tāda situācija neatkārtotos. Lai būtu skaidrs, ka neesi vainīga, ka neesi vienīgā. Tas, man liekas, dod spēku, ja zini, ka ir arī citi.”
Kā pamudinājumu pievērsties savai un citu traumai Emīlija min tuvas draudzenes izvēli publicēt savu stāstu Facebook. Citiem lietotājiem arī daloties ar saviem stāstiem, Emīlijai kļuvis skaidrs, ka šī ir tiešām samilzusi problēma, kas pastāv daudzu gadu garumā. Jāmin, ka Emīlija nāk no krievvalodīgas vides, taču filmu veido latviski; viņai ir svarīgi, lai problēma tiek pamanīta plašākā sabiedrības lokā, jo “visvairāk biedē un sāp, ka neviens nezina.”
Filma tiek veidota kā pusaugu meitenes atmiņu stāsts, kas balstīts ļoti taktilā pieredzē, ko netieši parādīs ar performances palīdzību un dažādiem eksperimentāliem izteiksmes līdzekļiem. Emīlija pati arī darbojas kā performanču māksliniece, ķermenim un ķermeniskumam ir liela nozīme viņas radošajā darbībā.
Emīlija: “Performance ir ļoti interesanta tādā ziņā, ka ķermenis ir materiāls, bet priekšmets ir instruments. Un, savienojot instrumentu un materiālu, tu vari veidot asociācijas. Domāju, ka tāpat var darīt arī kino, ka ķermenis var būt materiāls – lai gan kino tas pārtop par tekstūru, kuru redzam. Ir interesanti, kādā veidā šī tekstūra var mūs ietekmēt un raisīt asociācijas.”
Edgars Kaupers. Balto kuģu sirdis
Ar Edgaru Kauperu satikties diemžēl neizdevās, jo intervija sakrita ar aktīvu filmēšanas laiku, kas turklāt norit Akmeņragā, Kurzemē. Divtik žēl, jo vairāki režisori Edgaru neviļus intervijās pieminēja. Sarunājāmies īsziņās. Te dažas no tām.
Liene: – Dzīvē tu esi vairāk saistīts ar mūziku. Vai tev pirms LKA bija pieredze ar kino, audiovizuālu darbu veidošanu? Kas pamudināja mācīties?
Edgars: – Saskare ar audiovizuāliem darbiem man bija vēl pirms mūzikas, filmējot, montējot snovborda un skeitborda video, tur arī iepazinos ar indie mūziku.
Kinoindustrijā apslapināju pirksta galu, kad Carnival Youth filmējām mūzikas video klipus.
Process vienmēr bija liels piedzīvojums un uzrunāja. Mācīties pamudināja Covid ierobežojumi, ar grupu zinājām, ka kādu laiku netūrēsim un būsim uz vietas Latvijā. Brālis stājās LMA, man arī bija jāizdomā, kā sevi izklaidēt.
(…)
Liene: – Kāda būs diplomdarba stilistika, tehniskie un mākslinieciskie risinājumi?
Edgars: – Diplomdarbs būs epizodiska, lineāri strukturēta īsfilma, deadpan komēdijas / minimālisma stilistikā. Kā jau kino pienākas, filmēsim uz 16mm kinolentes.
(...)
Liene: – Kā redzi sevi turpmāk – vai turpināsi nodarboties ar kino?
Edgars: – Skola ir pavērusi kino dārgumu lādi, varēs skatīties un mācīties visu atlikušo mūžu.
Anete Dance. Sveši mežā
Anetei Dancei piezvanu. Sarunas sākumā viņa iziet ārā, jo, skatoties dabā, esot vieglāk runāt. Es tukšā telpā pamāju ar galvu, domājot, ka tas būs labs iegansts pajautāt par personīgo attieksmi pret dabu. Tas saskan ar vienu no Anetes diplomdarba iecerēm – dabu kā tēlu. Mūsu saruna savukārt atgādina par otru būtisko tēmu – svešu cilvēku attiecības. Tomēr sadzirdu ko citu.
Anete pastāsta, ka viņai patīk eksperimentēt un rīkoties uz vietas, tas izpaužas daudzveidīgu lokāciju meklēšanā un apvienošanā. Tā tas, piemēram, ir ar mežu šābrīža filmā. Tas ir nevienmērīgs, irdens, ik uz soļa paveras jauna šķautne. Tādas nejaušības kā laikapstākļu maiņa Aneti nebiedē, drīzāk intriģē.
Neparedzamību režisore pieņem arī darbā ar neprofesionāliem aktieriem, turklāt šoreiz aktieri pirmoreiz tiksies tikai pirmajā filmēšanas dienā. Anete novērojusi, ka ilgstoši mēģinājumi “cilvēku no malas” padara stīvu, turklāt iejušanos tēlā atvieglo īstā vide un apstākļi. Būtisks balsts gan aktieriem, gan pašai režisorei ir saskanība un miers komandā – visiem jābūt uz “viena viļņa”, lai filmēšana un filma izdotos.
Caur elektriskiem krakšķiem sadzirdu, ka Anete esot nākusi no vairāk teorētiskas vides – kino viņai ir izeja, sānceļš, kas ļauj darboties praktiski. Lai gan darbošanās viņai izdodas arī citās jomās – Anete raksta arī dzeju un spēlē veļas dēli grupā Grēcīgie Partizāni. Un atviegloti nopūšas: “Labi, ka citur neesmu vadošajās lomās!” – šobrīd visiem spēkiem jāpabeidz filma!
