„Jauns līdz galam nevar saprast vecu…” – tā tas ir, to sociālantropoloģe Anna Žabicka var nekautrējoties atzīt pēc daudziem gadiem, kas pavadīti pētniecībā. Tomēr mēs varam ļoti daudz mācīties no kopā būšanas un celt tik ļoti nepieciešamo tiltu starp paaudzēm, kā to mēģina darīt režisores Agneses Laizānes dokumentālā filma „Mani 80 pavasari”.
I daļa. Par filmu, ko redzēs skatītāji
Mēs esam vien strīpiņa starp diviem gadskaitļiem. Kosmiskā cikliskuma mērogā cilvēka mūžs ir tikai acumirklis, un tomēr mūsu gan labajai, gan ne tik labajai rīcībai ir spēks atstāt gan gaistošākus, gan paliekošākus nospiedumus. Šajā laika nogrieznī slēpjas arī cilvēka eksistences traģika – mēs esam pārejoši un to apzināmies. Tieši mirklīguma apziņa, visticamāk, liek mums visu dzīvi meklēt, kā šo ierobežoto laiku nodzīvot piepildīti, vienlaikus samierinoties ar to, ka ļoti daudz kas nav mūsu kontrolē.
Režisore Agnese Laizāne savā pirmajā pilnmetrāžas dokumentālajā filmā Mani 80 pavasari (2024. gada Lielā Kristapa balva par labāko debijas filmu) ar empātiju un cieņu seko četru cilvēku vēlīnajai dzīvei, atainojot gan cilvēka trauslumu un ievainojamību, bet vienlaikus arī milzīgu izturību un dzīvessparu, kas spītē laika un notikumu neparedzamībai.
Tēlniece Ēvī Upeniece, kura no dzīves atvadījās vien 2024. gada augustā, vēl 97 gadu vecumā turpināja strādāt pie savām skulptūrām. Vērojot mākslinieci darbā, es ne tik daudz domāju par novecošanu vai mūža noslēgumu, bet gan par darbu kā eksistenciālu un analītisku kategoriju. Ēvī gadījumā darbs nebija vienkārši apmaksāta nodarbošanās, bet gan liela daļa viņas identitātes un, iespējams, arī neapzināta un netīša pretestības forma kapitālisma diktētam tempam. Ēvī darbam bija nepieciešams lēnais laiks, un, vērojot viņu, mani pārņem balta skaudība, lai gan ļoti iespējams, ka šo lēno laiku viņa ieguva vien dzīves pēdējās desmitgadēs.
Ludgardes un Gunāra Medņu stāstā iezīmējas maiga kopā būšana, kas veidojusies desmitgadēm ilgi. Abu attiecībās jūtama dziļa saskanība, tā ir kopā būšana, kurā nav ne steigas, ne varas un kontroles, ne pierādīšanas nepieciešamības. Viņi ir viens otram blakus, reālistiski arī aptverot, ka kādu dienu vienam vai otram būs jāpiedzīvo otra cilvēka zaudējums. Šķiet, līdzīgi kā saviesīga dziedāšana, arī 65 gadu ilgas laulības ir šai 80+ paaudzei tik raksturīgās iezīmes.
Un tad ir brīnišķīgais Alfons Sprukts! Kungs ar kuplu ģimeni un aktīvu sabiedrisko dzīvi, ko līdzsvaro ikdiena, kurā viņa galvenie uzticamie kompanjoni ir bites. Alfons nozaga manu sirdi.
Līdzās filmas varoņu dzīvessparam un spēkam mēs nemanot iepazīstam arī novecošanas blaknes. Viens saka – viss ir tāpat kā agrāk, tikai krietni lēnāk. Otrs mēra asinsspiedienu un no staigāšanas bez kruķiem rudenī pāriet uz pavasari ar palīgierīcēm. Vēl kāds tieši atzīst, ka vecums nav diez ko patīkams, un jaunie to nesaprot. Tā ir taisnība. Jauns līdz galam nevar saprast cilvēku gados – pēc padsmit gadiem pētniecībā, kas aptver cilvēka dzīves gājumu vēlīnajos gados, es to beidzot nekaunoties atzīstu. Tomēr mēs varam ļoti daudz mācīties no kopā būšanas, un, šķiet, tieši tāda, pat ja neapzināta, ir bijusi režisores iecere.
Caur kameras skatienu skatītāji piedalās četru filmas varoņu dzīvēs konkrētos mirkļos, un katram no viņiem ir piešķirta sava sižetiskā līnija. Skatītājs kopā ar Ludgardi un Gunāru dodas ikdienas pastaigās, Alfonam pievienojas vingrošanas grupā, dažādos sabiedriskos pasākumos, dzimšanas dienas svinībās un kapu apmeklējumos. Savukārt Ēvī aicina skatītāju līdzi uz savu darba studiju, dārza balli dzimšanas dienā, kapu sakopšanu, draudzeņu apciemojumiem un izstādēm, kurās piedalās pati vai viņas kolēģi tēlnieki.
Mūsu klātbūtne šo četru cilvēku dzīvēs lielākoties ir darīšanas brīžos, un daudz retāk – vājumā, lai gan arī šī darīšana nereti ir asistēta. Pieļauju, ka uzsvars uz darīšanu ir bijusi apzināta izvēle, lai “vecumu” parādītu caur spēka un iespēju prizmu. Tādā veidā filma nostājas pret Latvijā visai izplatīto diskursu par novecošanu kā nevarības un izolācijas piesātinātu procesu un laiku. Šāds skatījums bieži vien lieki un nepamatoti ierāmē ikvienu, ko uzskatām par vecu, kā cilvēku bez interesēm un aktīvas līdzdalības gan ekonomiskajā, gan sociālajā dzīvē, un šis diskurss ir problemātisks tieši tādēļ, ka ļoti atšķirīgus cilvēkus padara par masu. Masa ir bez identitātes, bez vēlmēm, uzskatiem un aizrautības. Ar masu var rīkoties pēc patikas, tostarp to vienkārši ignorēt.
Atgriežoties pie filmas, īpaši novērtēju, ka tā nav centusies uzsvērt tikai novecošanu vai “vecumu” kā tādu, kas, protams, pastāv un netiek noliegts. Tā vietā filma rāda cilvēkus ar dažādām interesēm, attiecībām un dzīves pieredzēm. (Šajā kontekstā būtu interesanti uzzināt, kā noritēja varoņu atlase filmai.) Filmas gaitā atklājas arī paaudžu iezīmes, kas mudina katru skatītāju uzdot sev jautājumu – kā mēs līdzināsimies šiem varoņiem, kad būsim viņu gados, un ar ko atšķirsimies? Kas cilvēkā ir pārlaicīgs, un kas ir veidots konkrētā laikā un sabiedrībā? Šai tēmai režisore pieskaras viegli, it kā garāmejot; tā izskan neuzbāzīgi, ieskicējot jautājumu, ko filmas beigās uzdod arī Ludgarde – kā dažādām paaudzēm sadarboties, kā citam citu saredzēt un sadzirdēt? Lai arī tas nav pašmērķīgi, šķiet, filma cenšas kļūt par rīku šāda dialoga veidošanai, par tiltu starp paaudzēm. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc tās skatījums šķiet spēka pilns. Un spēks nepārprotami ietver arī trauslumu.
II daļa. Par filmu, ko redzēju es
Šis ir tas gadījums, kad mani patiesībā daudz vairāk interesē, ko par filmu teiks citi cilvēki, ne es. Es to nezināju, pirms nepiekritu par filmu uzrakstīt. Reti ir bijis tā, ka es noskatos filmu un – zinu, ka man kaut kas jāuzraksta, zinu pat to, ka filmā noteikti ir gana daudz tāda, ko vērts iztirzāt, bet manī nav nekā, ko piebilst, jo pilnīgi viss šķiet jau simtreiz redzēts. Vai es to esmu redzējusi “simts reižu” citās dokumentālajās filmās? Vai arī savā ikdienas darbā un dzīvē tik bieži, ka profesionālā pieredze patiesībā atņem iespēju uz šādu darbu skatīties ar vajadzīgo distanci?
Jau vairāk nekā desmit gadus esmu pētījusi novecošanos, nāvi, vēlīno dzīvi, rūpes, aprūpi, radniecību. Esmu gadiem dzīvojusies pa dažādām sociālās aprūpes iestādēm vecāka gadagājuma cilvēkiem, runājusies ar šajā jomā strādājošiem aprūpes darbiniekiem, pavadījusi neskaitāmas stundas nopietnās un pavisam nenopietnās sarunās ar visdažādākajiem manu vecvecāku paaudzes cilvēkiem, gan klausoties viņu dzīves stāstos, gan diskutējot par aktuālajiem politiskajiem notikumiem. Skatoties šo filmu, es it kā atgriezos savā ikdienas “laukā”, tikai šoreiz caur kameru. Man kā skatītājai tika dota privilēģija iepazīt šos četrus cilvēkus, un otra cilvēka iepazīšana man vienmēr ir bijusi svarīga. Tieši tā sākas iespēja sarunāties. Iepazīšana rada interesi. Un interese ir jebkura dialoga sākums. Tomēr sakustinājumu manī izraisīja paši filmas varoņi, nevis režisores skatījums un filmas raisītie jautājumi. Filma mani nepārsteidza un neatklāja neko jaunu.
Vai problēma ir filmā vai manī un manās pieredzēs? Pirms diviem gadiem, skatoties Katrīnas Tomašickas dokumentālo filmu Uzlūdz dāmas, šādas vienaldzības sajūtas man nebija. Līdzīgi kā Agnese Laizāne, arī Katrīna Tomašicka uz saviem filmas varoņiem skatījās caur spēka pozīciju. Arī viņas filmā cilvēki sastapās ar novecošanos, vientulību un dažādām dzīves grūtībām, taču viņi uzdrīkstējās meklēt tuvību – draudzību vai romantiskas attiecības. Tomašickas pieeja bija skaidri definēta – viņa sekoja saviem varoņiem viņu centienos tuvoties citiem.
Laizāne, savukārt, šķiet, meklē spēku citādā, iespējams, pat daudz niansētākā veidā. Lēni un uzmanīgi iepazīstot katru cilvēku, viņa atklāj spēku nevis caur kādu iepriekš noteiktu tēmu (ja vien šī tēma nav vēlme stāstīt par iedvesmojošiem cilvēkiem, kā minēts medijos), bet caur pašu dzīvi. Šī pieeja ir izteikti induktīva un tieši tāpēc it kā ļoti saistoša.
Taču, neskatoties uz to (un, ja neskaita katra varoņa personības šarmu), Laizānes filma man personiski nerosināja nevienu jautājumu, kuru es pati sev jau sen nebūtu uzdevusi. Līdz ar to manī paliek pretrunīgas sajūtas. No vienas puses, patiesi priecājos, ka pieaug to filmu skaits, kas pievēršas dzīves gājumam kopumā, tostarp dzīves pēdējiem posmiem, un rāda to nevis kā nolemtības piesātinātu, bet joprojām daudzveidīgu dzīves daļu. Šis temats man ir svarīgs gan profesionāli, gan personiski.
No otras puses, aizvien nespēju sev atbildēt uz jautājumu, ko es, Anna, ieguvu no šīs filmas? Un tas man liek domāt, ka problēma nav ne filmā, ne manī, drīzāk – filma ir domāta tiem, kuri šīm tēmām vēl tikai tuvojas, kamēr es tajās jau ilgstoši dzīvoju. Galu galā, gados vecāku cilvēku īpatsvars Latvijas sabiedrībā tikai pieaugs, un mums kā sabiedrībai patiešām ir jāmācās redzēt un interesēties vienam par otru.
