Jura Kursieša jaunākā filma “Cildenie” ir pretstatu kamols, kurā zem skaistas fasādes slēpjas bīstami „skeleti skapī”.
Pretstati nojaušami vispirms jau Jura Kursieša līdzšinējo kinodarbu kontekstā – Modris (2014), Oļegs (2019) un arī sadarbībā ar Staņislavu Tokalovu veidotie Padomju džinsi (2024), kas izrādīti un apbalvoti nacionālos un starptautiskos kinofestivālos, ir stāsti par sabiedrības marginalizētajiem elementiem, turpretī filmā Cildenie Kursietis pievēršas citam sociālajam slānim – situētiem elites pārstāvjiem. Slavena vācu mūziķe Anna (vācu aktrise Johanna Vokaleka) un viņas vīrs, latviešu uzņēmējs Andris (Juris Žagars) – tik "īsts vīrietis", kādi īpaši raksturīgi Austrumeiropai –, savu dzīvi dala starp Vāciju un Latviju. Filmas sižetiskais fokuss vērsts uz nedēļas nogali viņu lauku īpašumā Latvijā – pāris atgriežas no Annas koncerta Vācijā, kas uzņemts ar ovācijām, bet Andris tiek aizturēts saistībā ar apsūdzību korupcijas skandālā.
Filmas neatlaidīgais uzsvars uz dihotomiju parādās jau vienā no sākotnējām ainām – pēc ekspresīvās, apgarotās uzstāšanās publikas priekšā Anna uz karstām pēdām izgāž dusmas uz skatuves tehniskajiem darbiniekiem, mirkli vēlāk atgūstot “publisko seju” pēckoncerta pieņemšanā. Līdz ar pretmetiem šeit parādās arī otra filmas centrālā tēma – tieksme pēc kontroles un dezorientējošā sajūta, to zaudējot, kas turpmākajā filmas laikā pieaugs ģeometriskā progresijā.
Sižetiski filmas centrālo daļu ieņem Annas dzimšanas dienas svinības, kurās ieskanas sasauces ar kino klasikā bieži izmantotu motīvu “viesības, kas saiet grīstē”.
Šeit var minēt daudz slavenu piemēru no Bunjuela līdz Hičkokam, taču filmas vizualitāte – kustīgā kamera un montāžas ritms, ko radījuši Kursieša ilggadējais domubiedrs, poļu operators Bogumils Godfrejovs un grieķu montāžas režisors Jorgs Mavropsaridis, kurš strādā arī pie Jorga Lantima filmām, – mudina vislielāko līdzību saskatīt Dogmas virziena pārstāvja, dāņa Tomasa Vinterberga tumši ironiskajā drāmā Svinības / Festen (1998).
Dogmas manifests par saviem baušļiem nosauca maksimālu pietuvinātību realitātei inscenējumā, stāsta piederību tagadnei un autentiskai ģeogrāfiskai lokācijai, aizliedza tehniskos paņēmienus, kas saistīti ar mākslīgas pasaules radīšanu kino. Cildeno sasaiste ar dokumentalitāti nav tik ekstrēma, taču rodamas saistošas paralēles ar Svinību vizuālo un tematisko arsenālu. Tāpat kā Svinībās, arī Cildenajos sižetiskā ass vērpta ap turīgas dzimtas sanākšanu vairāku dienu garumā, lauku īpašumā, kur plūst alkohols un pie izklaidēm pieder medības. Arī šeit zem skaistās fasādes slēpjas skeleti skapī, un arī šeit lieliski attēlota līdzcilvēku vēlme aizmirst, izlikties un turpināt dzīres par spīti visam, neielaižoties neērtās sarunās, ne arī ģimenes drāmās. Empātiju neatrast, svinības iet savu gaitu, jo “izrādei jāturpinās”. Tāpat kā Svinībās, netrūkst stindzinoši neveiklu brīžu un aprautu emocionālu izvirdumu; par melno avi vai lakmusa papīrīti šeit savā ziņā var tikt uzskatīta Annas māsa Aleksa, kuras izteikumi apdraud ierasto kārtību un labās manieres, tāpēc izsauc asu pretreakciju (Svinībās tas ir viens no patriarha bērniem, un abu tēlu nospriegojumā rodama spēcīga līdzība). Patiesi politiskie un reliģiskie uzskati šajā pulciņā ir tikpat nevēlami, kā atklātas sarunas par naudu un to, kādā veidā tā iegūta un kur ieguldīta. Sasauces ar Svinībām rodamas arī smalki izspēlētā, ziemeļu kultūru kinematogrāfijai raksturīgā sarkasma un melnā humora ziņā.
Filmas Cildenie galveno varoņu universā viesību likmes ir ārkārtīgi augstas, tāpat kā risks, ka elitārie ārvalstu viesi uzzinās par apkaunojošo, Annas mūziķes karjeru graujošo skandālu. Līdztekus smalkajam filmas personāžu lavierēšanas attēlojumam (pieķers vai nepieķers?) filmas veidotāji (scenārija autori Juris Kursietis un Līga Celma-Kursiete) ļaujas sarkastiski ironiskam smīnam, vērojot filmas galveno varoņu, bagātā pusmūža pāra vidi, kur goda vietu ieņem zināmās aprindās obligātie statusu apliecinošie elementi – aizraušanās ar medībām un medību trofeju eksponēšana, savas leģitimizācijas apliecināšana ar hiperreālistiski gleznotiem portretiem, izmeklētām svinībām, mājkalpotājām un mākslas mecenātismu, tādējādi it kā automātiski iegūstot piederību cildeno sociālajai šķirai. Režisoru acīmredzami interesē mūžsenā tēma – naudas un mākslas attiecības, sevišķi pēdējo gadu Latvijas skandālu kontekstā. Kursietis iet vēl tālāk, preparējot ne tikai dihotomiju „nauda-māksla”, bet arī „nauda-baznīca”, un šeit lielisku lomu nospēlējis Egons Dombrovskis mācītāja tēlā.
Viesību ainās krasi iezīmējas pretmetu tēma, filmas galvenajiem tēliem balansējot uz robežas starp viņu privātajām, autentiskajām sejām un maskām, kas tiek prezentētas sabiedrībā, demonstrējot veiksmīgo, eleganto, nevainojamo, bet zem skaistā virsslāņa mutuļojot šaubām un iespējamiem pārkāpumiem. Anna un Andris attēloti kā no pretējām pasaulēm nākuši – vērojošā, emocijas publiski valdošā, bet jūtīgā Anna, kura visspēcīgāk izpaužas mūzikā, un galēji maskulīnais Andris, kura recepte krīzes situācijas risināšanai ir tās noliegšana un dusmu translēšana tādās tipiski vīrišķīgās nodarbēs kā makšķerēšana, medīšana, un koku ciršana. Šo tradicionālo lomu sadalījumu vēl vairāk pastiprina viņu attiecību psiholoģiskais satvars, kur pamatā ir kaisle un sociālais statuss.
Tāpat kā tradicionālā sievišķīgā / vīrišķīgā pretnostatījums, viena no filmas interesantākajām pretmetu tēmām ir divu pasaules skatījumu, divu kultūru sadursme, filmas latviešu tēlu konservatīvajām vērtībām kontrastējot ar progresīvajiem, taču bieži naivajiem un austrumeiropiešus neizprotošajiem rietumeiropiešiem. Sarkastiskā manierē risinātas nokaitētās, bet ļoti izklaidējošās diskusijas pie viesību galda, kas būtībā ir pēdējiem pāris gadiem raksturīgo sociālo mediju strīdu „pārcēlums dzīvē”. Tāpat režisors izaicinoši reflektē par Austrumeiropas stereotipu, uzdodot jautājumus par korupcijas skandālu sasaisti tieši ar šo ģeopolitisko un sociālo vidi – galu galā šī filmas tēma ir spēcīgi sakņota Latvijas realitātē un tajā, kā to uztver no Rietumu perspektīvas.
Interesanti, ka režisoram nav svarīgi, vai Jura Žagara atveidotais varonis ir vai nav vainīgs korupcijas skandālā.
Filmas izskaņa ir ambivalenta, ļaujot skatītājiem pieņemt lēmumu pašiem. Šķiet, ka filmas veidotāji sacītu – tas ir nebūtiski. Centrālo vietu šeit ieņem trauslā attiecību drāma un izsmalcināti psiholoģiskie portreti krīzes situācijā – galveno varoņu privātā reakcija, saskaroties ar ārkārtīgi publisku skandālu un tā sekām, un viņu izvēle, nonākot dilemmas priekšā. Pat, ja nespējam identificēties ar tēlu privileģēto un it kā neaizskaramo statusu un skatu uz dzīvi, aspekts, kurš atbruņo un liek azartiski just līdzi viņu lēni brūkošajām dzīvēm, ir bailes pazaudēt kontroli pār apstākļiem, kuri izcīnīti zobiem un nagiem, augstās likmes un risks, kuru tie neapzināti, bet neizbēgami uzņēmušies – vai apkaunojošais tiks atklāts un kā tas ietekmēs līdzšinējo tik veiksmīgo dzīves virzienu. Kam ticēt, kurā pusē nostāties?
Pie filmas mākslinieciskajām kvalitātēm jāmin arī aprautie, dabiskie, aizturētie dialogi, stāstnieciskais kompaktums filmas metrāžā un kinovalodā, Filipa Glāsa, Arvo Pērta, Leoša Janāčeka ekspresīvā ērģeļmūzika. Kā Latvijas, Igaunijas un Grieķijas kopražojums filma Cildenie uzrāda mazo Eiropas nāciju mūsdienu realitāti kinematogrāfijā, taču šis aspekts brīnišķīgi translēts starptautiskajā (vācu, grieķu, somu, latviešu) aktieru ansamblī un grodo profesionāļu – filmēšanas grupas – sastāvā, līdz ar to uzsverot filmas sižeta un tēlu multi-nacionālās dimensijas. Filma ir meistarklase režijā un stāstniecībā, sociālpolitiskas tēmas pārvēršot saistošā, intīmā, suģestējošā grupas portretā.
