…murr, plunkš, buļ-buļ, plunkš, murr… Kaķis iekrita ūdenī. Klap, klap, klap. Mērām aplausu ilgumu. Lai gan Kannu pirmizrādes stāvovāciju minūšu skaits šur tur paspēja kļūt par joku objektu (sak’, ļaudis krampjaini skatās savos pulksteņos, lai pēc tam mērītos „kuram ilgāk”), lepnums par savējiem ir gluži dabiska lieta.
Ginta Zilbaloža otrās animācijas pilnmetrāžas filmas Straume dalība Kannu un Ansī konkursos izraisīja pamatīgu pacilātības vilni Latvijas kinoindustrijā un jūsmīgas recenzijas starptautiskos medijos. Nule kā Ansī starptautiskajā animācijas filmu festivālā filmas komanda piedzīvojusi ražīgu balvu birumu, iegūstot četras, tostarp skatītāju un žūrijas balvas. Kas tad tāds šajā filmā ir? Visupirms kaķis. Un vēl – rūpīgi izlolota darba sajūta.
Lai arī piedzīvojumiem bagāts, Straumes sižets (scenārija autori – Gints Zilbalodis un Matīss Kaža) ir visai vienkāršs un bez liekiem dekoratīviem samezglojumiem. Plūdi atnāk strauji. No mājām izdzīto un ūdeni nemīlošo kaķi savā laivā patver kapibara. Uz borta pakāpeniski sarodas arī citi dzīvnieki – spīdošus nieciņus mīlošais lemurs, mazliet dumjais, bet uzticīgais zelta retrīvers un ar savu baru sakašķējies sekretārputns.
Filmā svarīga ir kustība (bet ne obligāti ātrums). Tikai uz priekšu – Straume raiti plūst, dinamiski virzot darbību un ieraujot kaķi arvien straujākās krācēs. Tikai uz augšu – kaķis rāpjas arvien augstāk, lai patvertos no strauji kāpjošā ūdens līmeņa. Sasprindzinājuma un miera mijiedarbība imitē paisuma un bēguma ritmiskās svārstības. Ik pa laikam bēgļu laiva nonāk mierīgākos ūdeņos, un filmas temps palēninās. Šajos atelpas brīžos mēs sekojam līdzi dzīvnieku sadzīvei, peldam garām tukšām pilsētām un vērojam, kā kaķis, ņurkojot pēc zivīm un daloties copes veltēs, pārvar gan savas bailes no ūdens, gan skopumu.
Kā atvarā ierauti…
… mēs – skatītāji. Ne velti prasās automātiski lietot daudzskaitļa pirmo personu (mēs sekojam, peldam, vērojam). Tāpat kā Projām, arī Straumes skatīšanās ir telpiski un emocionāli imersīva (iegremdējoša) pieredze, kas ērtos krēslos sēdošos skatītājus tā nohipnotizē, ka šķiet – esam vienā laivā ar kaķi. Klātbūtnes efekta panākšanā izšķirošu lomu spēlē kameras kustība un kadrējums. Garajos kadros ar relatīvi mazu montāžas skalpeļa pieskārienu kustīgā kameras acs cieši seko līdzi kaķa skrējienam, lēcienam, peldējumam. Plaši tvertie horizonti ievieto sīko mājdzīvnieku grandiozas dabas varenības pašā viducī.
Apskalots arī pamatīgs arhitektūras mantojums. Nogrimušie torņi, ūdenī mirkstošās pilsētas un pamestie amfiteātri norāda uz šeit kādreiz mitušās civilizācijas diženumu. Arī no milzīgās kaķa statujas, kas citastarp šķiet kā smīkņājošs mājiens par kaķa personības kultu, sausas palikušas tik vien kā ausis. Vizuālie epiteti ir iederīgi un pilda konkrētas funkcijas, apliecinot Zilbaloža precīzi pārdomāto vizuālo stāstniecību. Viegli pārfrazējot literatūrzinātnieka Viktora Šklovska formulējumu, šie vides elementi, iespējams, iecerēti kā loģiski un prozaiski (proporcijas rada kontrastu un kalpo kā kataklizmas līmeņrāži), bet estētiskais aspekts padara tos poētiskus.[1]
3D animācijas tehnikā veidotā Straume vietumis stipri līdzinās datorspēlei. Arī skatiens „kustas” subjektīvi kā datorspēlē, bet attēlu gan nevar nosaukt par sintētisku. Ūdens vizēšanas dažādās nianses, dūmakas tekstūras, ēnu un krāsu asuma saspēles drīzāk atgādina graudainu analogo attēlu. Lai arī mazliet datorspēlīga, šī pasaule nav gluži kādā Second Life vai citā imersīvā spēlē palienēta. Turklāt grūti saskatīt līdzības ar Latvijas ainavām – pat ja aina, kur kaķis dzīvojas pa saules pielietu pļavu (klusums pirms vētras), mazliet izskatās kā vizbulītēm noklāta Abavas vai Gaujas piekraste, mēs esam jūdzēm tālu no savas sētas. Prātā virknējas asociācijas ar acteku civilizācijas vai nogrimušās Atlantīdas drupām, Amazones lietus mežiem un sirmiem Andu masīviem. Zilbaloža fantāzija radījusi no cilvēces atbrīvotu paradīzes nostūri, kurā salipināti dažādu pasaules malu, reljefu, fonu un faunu impulsi.
Nav cilvēku, nav pļāpīguma. Neviena pušplēsta vārda – filma ir brīva no dialogiem.
Šāda izvēle ir gan praktiska (bez liekas piņķerēšanās ar tulkošanu filmu vieglāk izplatīt starptautiski), gan konceptuāla (vieta atdota mūzikai un attēlam). Filmai Projām mūziku Zilbalodis komponēja klusā vientulībā, bet Straumes mūzika tapusi kopdarbā ar Rihardu Zaļupi, par skaņu režisoru pieaicinot Gurvalu Koiku-Gallasu (Gurwal Coïc-Gallas) un atsevišķus skaņdarbus ieskaņojot ar Sinfonietta Rīga orķestri. Mūzika organiski salāgojas ar filmas ritmu, te skanot ar elēģisku trauslumu, pat minimālismu, te uzbangojot simfonijas majestātiskumā. Ne velti atzinība saņemta arī šajā pozīcijā – Kannās Straume saņēma balvu par labāko skaņas izveidi (Prix De La Meilleure Création Sonore – viena no alternatīvajām balvām, La Semaine du Son žūrijas piešķirta), savukārt Ansī – godalgu par labāko pilnmetrāžas filmas mūziku.
Interpretāciju atvēziens
Kad Straumes pasaules pirmizrādes dienā intervēju Gintu Zilbalodi, jautāju par līdzsvaru starp apzināti iekodētajiem konceptiem un intuitīvo fantāzijas lidojumu. Režisors atbildēja, ka drīzāk radošajā procesā dominējis pēdējais. „Viss sākās ar vēlmi parādīt kaķa bailes. Es sāku ar kaut ko personīgu, nevis grandiozu vai atsaucēm bagātu. Tas nav apzināti. Bet, jā, šos plūdus var uztvert metaforiski kā jebkādu apgrūtinājumu vai katastrofu, kas izsit mūs no ikdienas ritma un piespiež mainīties,” saka Gints Zilbalodis.
Straumes fenomens slēpjas tās universālajā interpretācijā – ir tikai veselīgi, ja skatītāja uztvere aizmaldās no autora ieceres. Filma ievelk ar savu vienkāršību un nepretenciozitāti, vienlaikus būdama arī pateicīgs materiāls dažādu idejisko musturu šķetināšanai. Ja skatās filmu caur gudrajām brillēm, var satamborēt atziņas, kas atsperas jautājumu kaudzītē par cilvēces galu, pasmeļ ekokritikas un ekopoētikas domā, klāt piešujot kaut ko par bēgļu krīzi. Var arī tā.
Pasaule bez cilvēces – vai tā ir mūsu pagātne vai nākotne? Distopija vai utopija? Kaut kas tuvs vai otrā zemeslodes pusē tālu prom? Straumes pasaule drīzāk atgādina Globālos dienvidus[2], kur zaļā koloniālisma dēļ klimata krīze izjusta akūtāk, krietni agrāk un par augstāku cenu. Vai cilvēki ir sodīti par grēkiem? Izmiruši vai pa galvu pa kaklu ņēmuši vagu, jo nav spējuši pielāgoties jaunajiem klimata apstākļiem? Vai šādi izskatītos kapitalocēna un antropocēna[3] ēras apokaliptiskais bezblīkšķa gals? Jautājumi raisās, didaktisku un skaidru atbilžu nav, un arī neprasās. Kaķa mājā pāri palikušas vien dažas nojausmas par saimnieka eksistenci.
Lai arī šīs visas ir cilvēkiem piedēvējamas kvalitātes – bailes (kaķis), vēlme iederēties (suns), vientiesība (lemurs), draudzīgums (kapibara) un zināms augstprātīgs niķīgums (putns) –, filmā zvēri nav izteikti antropomorfizēti. Jā, viņi vada laivu un izpalīdz draugiem, bet citādi dzīvnieki filmā uzvedas kā dzīvnieki. Par kaķi un suni varētu būt skaidrs, bet var tikai minēt, cik skrupulozs bijis izziņas process, ķemmējot internetu un varbūt klausoties Deivida Atenboro[4] prātīgajā balsī, lai piemeklētu un izprastu pārējo ceļa biedru raksturus.
Šim pieciniekam dabas katastrofa atņēmusi mājas. Nebijis tādu apstākļu, diezin vai šāda raiba un sākotnēji nesaskanīga grupiņa kopā burzītos visai pieticīgajā Noasa šķirstā. Pat ja Straume neesot apzināts komentārs par ekoloģisko trauksmi (eco-anxiety), metaforiskie pastardienas plūdi sabalsojas klimata krīzes realitātē.[5] Nemaz ne tik sen Pakistānu skāra pēdējos gados postošākie plūdi, nupat pavasarī plūdi postīja Brazīlijas dienvidus un Urugvaju, atņemot pajumti un dzīvības plašam cilvēku skaitam.
Domāt kā valim
Amerikāņu rakstnieks Aldo Leopolds, viens no vides ētikas domas pionieriem literatūrā, pērnā gadsimta četrdesmitajos gados piedāvāja konceptu „domāt kā kalnam”. Tas ir ekoloģisks empātijas vingrinājums, kas piedāvā iejusties „kalna ādā” – proti, tā vietā, lai domātu kā no vides izolēts indivīds, jācenšas novērtēt un saskatīt ekosistēmas elementu dziļo savstarpējo saistību. Leopolds raksta: „Tikai kalns ir nodzīvojis pietiekami ilgi, lai objektīvi ieklausītos vilka gaudošanā.” Impulss metaforai bija nošauta un mokošā nāvē mirstoša vilka nāves pieredzēšana. Vilku medību apmēri bijuši grandiozi, mežu apsaimniekotājiem domājot, ka mazāk vilku nozīmēs vairāk briežu. „Bet, redzot, kā apslāpst zaļā uguns [vilka acu gaisma], es sajutu, ka ne vilks, ne kalns šādam redzējumam nepiekrīt.”
Arī Straumē auļojošais briežu bars kalpo kā īpatnējs marķieris – tas ir pirmais briesmu vēstnesis. Toties vilka iemiegošās zaļās acis Leopolda esejā sasaucas ar Straumes vaļa acīm. (Brīdinu, ka tālākais teksts var saturēt spoilerus.) Tālu prom no mājām aizskalotais valis slīd cauri palu viļņiem, reizēm paraujot arī kaķi sev līdzi, bet, plūdiem atkāpjoties, smok nost. Tāpat kā Leopolds un viņa vilks, arī kaķis ir klāt brīdī, kad vaļa acis sāk apmigloties. Kaķim žēl vaļa. Mums ir žēl abu. Domāt kā valim nozīmē just līdzi pārvietotajam un postā aizejošajam dzīvniekam.
Tieši līdzpārdzīvojums ir Straumes galvenais trumpis. Jā, skatoties filmu, viegli raisās pārdomas ķēdes par globāliem un filozofiskiem jautājumiem, bet var arī novilkt gudrās brilles un nelasīt starp rindiņām. Visvairāk filma sasilda ar savu introspekciju un cilvēcīgumu, piekodinot, ka
pasaulē neviens nav un nemaz nevar atļauties būt viens kā pirksts. Pat Zilbalodis tagad strādā ar komandu.
Katastrofas priekšā dzīvniekiem jāmācās sadarboties un apslāpēt savu egoismu. Kā pasakā par vecīša cimdiņu – vēlīgi jāielaiž pasildīties arī citi. Individuālais viensētnieks kaķis kļūst par šīs mikrosabiedrības modeļa vitālu sastāvdaļu. Suns-līdzskrējējs iemācās pieņemt patstāvīgus lēmumus, nevis tikai pūst vienā stabulē ar pārējo suņu baru. Kapibara kā bija, tā palika mieramika.
Taktilās kaķa bailes
Filma kārtīgi pakutina nervus, spējot rezonēt arī personīgās dimensijās; tā operē ar psiholoģiski jaudīgu buķeti – neskaidrība par savu likteni un izdzīvošanas dziņa vibrēt vibrē no ekrānam. To, cik precīzi attēlots šāds izbīlis, dabūju izjust uz savas ādas, kad neilgi pēc Straumes noskatīšanās arī mans dzīvoklis applūda. Samirkušās čībās, ar lukturīti meklējot un neatrodot plūsmas avotu, pārņem bezspēcība. Pat izdarot visas iespējamās loģiskās darbības, ūdens turpina te vārgulīgi pilēt, te krāčaini un spēji gāzties. Neviena lupata nepagūst uzsūkt. Labi, ka santehniķi ir kā kapibaras – mieramikas, kas nestrebj karstu, kodolīgi noskaldot, ka nekāda lokalizēta padeves krāna atslēgšana nepalīdzēs. Pie vainas aizkorķētais mājas stāvvads.
Neziņas un nekontrolējama spēka priekšā ir labi būt kapibarai. Bet cilvēciskāk ir būt kaķim, kurš varbūt kaut ko uzreiz nevar, nepaspēj un negrib, bet palēnām mācās sevi veselīgi lauzt. Straumē šāds sentiments un sirsnīgums nav banāls. Kad vasaras beigās filma nonāks uz Latvijas ekrāniem, atcerieties uzkavēties krēslos līdz titru beigām.
