KINO Raksti

Partizāni seriālos – Lietuvā, Latvijā un Igaunijā

14.08.2021
Partizāni seriālos – Lietuvā, Latvijā un Igaunijā
Saule Kubiliūte

Turpinot rakstu sēriju “Skats,” lietuviešu tulkotāja un esejiste, latviešu un igauņu valodu pratēja Saulė Kubiliūtė analizē visās trīs Baltijas valstīs tapušos seriālus par partizāniem Otrajā pasaules karā.


Kad savai lietuviešu draudzenei pateicu, ka šobrīd skatos igauņu seriālu par partizāniem, viņa nopūtās: „Lietuvā tik nodrāzta tēma…”. Un viņai ir taisnība – pēdējā desmitgadē partizānu tēma Lietuvā kļuvusi ļoti populāra – uzņemtas daudzas dokumentālās un spēlfilmas, bet grāmatu tirgū, kas ir viens no gada svarīgākajiem pasākumiem Lietuvā, 2019. gadā manīju pat kreklus ar partizānu sejām. Tāpēc arī latviešu Sarkanais mežs mani ļoti ieinteresēja – vai varēšu tur saskatīt kādas kopīgas tendences, kā tiek stāstīts par šo trīs Baltijas tautu kolektīvi pārdzīvoto traumu?

Vēsture taču mums bijusi diezgan līdzīga, tomēr, kā mēdz atgādināt vēsturnieki un kolektīvo atmiņu pētošie zinātnieki, cilvēki vienus un tos pašus notikumus var atcerēties ļoti dažādi.

Pirms sāku savu analīzi, tomēr vēlētos, lai mans lasītājs ņemtu vērā – es, atšķirībā no vienas latviešu klasiskās filmas varones, nevaru teikt „…man kā vēsturniecei…”, jo tāda neesmu, tāpēc šajā rakstā neņemšos analizēt vēstures notikumus un to nozīmi Baltijas valstīs, runāšu tikai par to atspoguļojumu kinovalodā.

Īsumā par seriāliem un kontekstu

Lietuviešu Laisvės kaina. Partizanai / Brīvības cena. Partizāni, latviešu Sarkanais mežs un igauņu Tuulepealne maa / Vēju zeme vispirms atšķiras pēc sižeta. Igauņu seriāls, kas tika izlaists 2008. gadā, tā īsti nav par partizāniem. Tas fokusējas uz divu varoņu, tuvu draugu Indreka un Tomasa dzīvi, aptverot laikposmu no kara par Igaunijas neatkarību līdz padomju un nacistu okupācijām, tātad partizāniem viņi pievienojas tikai pēdējās sērijās (kopā ir 13 sērijas). Šī iemesla dēļ igauņu seriālu ir diezgan grūti salīdzināt ar lietuviešu un latviešu darbiem.

Lietuviešu Brīvības cena ir vēl daudz apjomīgāks darbs – tam kopumā ir četras sezonas, katrā 12 sērijas, pirmajā sezonā (2016, Laisvės kaina. Savanoriai / Brīvības cena. Brīvprātīgie) darbība sākas 1918. gadā līdz ar Lietuvas valsts dibināšanu, seko nākamās sezonas – Partizāni (2017), Disidenti (2019) un Sajūdis (2019).

Kadrs no seriāla "Brīvības cena. Partizāni"

Seriāla otrā sezona ir veltīta visam Otrā pasaules kara periodam (kaut arī sezonas nosaukums liecina, ka tai it kā būtu jāstāsta primāri par partizāniem), stāsts sākas 1940. gada augustā, kad tā sauktā lietuviešu „tautas seima" delegācija (tās sastāvā – dažādas Lietuvas kultūrai nozīmīgas personas, arī vairāki izcili rakstnieki, bijušais lietuviešu drošības dienestu vadītājs un viens no neatkarīgās Lietuvas dibinātājiem) parakstījās zem Lietuvas aneksijas pakta vai, kā lietuvieši saka, „atveda Staļina sauli" (šo idiomu sadzirdēju arī igauņu partizānu sarunās, un man kā jaunai baltietei tas bija atklājums). Tātad vēsturiski tas ir laiks, kad daudzi varoņi vēl līdz galam neapjēdz, kas viņus gaida.

Puse sezonas (piecas sērijas) ir veltīta holokausta tēmai, un es domāju, ka tā nav sagadīšanās. Tieši 2017. gadā Rūta Vanagaitė, kas sarakstījusi vairākas grāmatas par holokaustu, kādā intervijā atklāja – viņai bijusi informācija par to, ka viens no Lietuvas partizānu līderiem, Adolfs Ramanausks-Vanags, ir piedalījies holokaustā. Viņas teiktais izraisīja milzīgu rezonansi Lietuvas sabiedrībā, gan vēsturnieki, gan Lietuvas ebreju kopienas priekšsēdētāja Faina Kuklianska šādu iespējamību noliedza, bet daži izdevēji nolēma vairs netirgot Vanagaitės grāmatas.

Tikmēr latviešu Sarkanā meža sižets sākas 1949. gada martā Anglijā, kad MI6 latviešu izcelsmes virsnieks Rūdolfs Silarājs uzaicina Anglijā dzīvojošo Vitoldu pievienoties britu izlūkdienesta darbībai. Tātad nacistu okupācija un leģioni jau ir pagātnē, galvenā varoņa Vitolda ģimenes locekļi jau ir aizsūtīti trimdā un, pretēji lietuviešu varoņu gadījumam, latviešu varoņi pārsteigumus no šī režīma vairs negaida.

Savējie un svešie

Lietuviešu un latviešu seriālos var saskatīt autoru pūles atgādināt skatītājam, ka morāles robežu nevar novilkt turpat, kur atrodas robeža starp diviem atšķirīgiem etnosiem – proti, dažreiz kāds, kurš ir pēc tautības savējais, var izrādīties lielāks ienaidnieks par kādu, ko tu uzskati par pilnīgu svešinieku. Šāds samezglojums ir raksturīgs ne tikai partizānu filmām vai seriāliem – kaut ko līdzīgu esmu novērojusi arī jaunākajās baltiešu vēsturiskajās filmās. Piemēram, Paradīze '89 (2018) un Biedrs bērns / Seltsimees laps (2018) stāsta par pilnīgi atšķirīgiem laika posmiem, taču abās filmās ir divi tēli, kas viens otram ir it kā opozīcijā – Paradīzē ’89 tas ir kāds latviski nerunājošs krievs, kurš slēpj lietuvieti no iesaukšanas padomju armijā, un kāda latviešu tante, kura to nabaga leiti nosūdz milicim.

Tieši tas pats princips strādā arī lietuviešu un latviešu seriālos par partizāniem, atšķiras tikai mazākumtautības, kas jāaizstāv pret stereotipiem. Piemēram, Sarkanā meža krievu izcelsmes varonis Rubenis nepieder nevienai no etniskajām kara pusēm – latvieši viņu nepieņem tautības dēļ, bet pret bolševikiem viņa tēvs cīnījies vēl 1919. gadā. Galu galā kopīgas misijas dēļ Vitoldam Rubenis, šķiet, kļūst tuvāks pat par mežā satiktajiem latviešu partizāniem. Tāpat kā lietuviešu seriālā, neviens Sarkanā meža tēls līdz galam nevar uzticēties attāli pazīstamiem cilvēkiem, vienīgi tad, ja ar attiecīgo tēlu bijuši kopīgi pārdzīvojumi kara laikā.

Rubenis (Jurijs Djakonovs) un Vitolds (Jēkabs Reinis) seriālā "Sarkanais mežs"

Līdzīgi ir arī ar Brīvības cenas varonēm, ebrejietēm Esteri un Sāru, – domāju, ka ar šiem tēliem mēģināts noliegt ļoti izplatīto nacistu propagandas mītu par to, ka visi ebreji bijuši komunisti. Esteres vīrs strādājis par padomnieku Lietuvas prezidentam Antanam Smetonam, tādējādi viņš ir padomju režīma ienaidnieks. Savukārt Esteres draudzene Mira, tāpat ebrejiete, ir precējusies ar lietuvieti Antanu Sniečku, komunistu partijas vadītāju, un Estere nevar noticēt, ka Mira varētu nepalīdzēt viņas ģimenei. Esteres un viņas meitas Sāras smagā pieredze ar abiem režīmiem padara viņas par savējām arī lietuviešu partizāniem, kas nemēdz uzticēties kuram katram. Ebrejietes ir lietuviešu pusē, Sāras mīļotais ir partizānis Mindaugs, un viņa nenodod partizānu noslēpumus Mirai, kaut arī tā piedāvā viņai apmesties Sniečku ģimenes mājās pēc tam, kad Sara zaudē savu vecāku dzīvokli – tajā viņa atrod kādu arogantu krievu jaunkundzi (tipiska aina visiem trim seriāliem). Tikmēr lietuvieši, kas strādā nacistu režīmam, tēloti kā neizglītoti vāciešu roklaižas. Ikviens, kurš sadarbojas ar vismaz vienu no represīvajiem režīmiem, šajā seriālā kļūst par ienaidnieku.

Nodevējs, bīstams un visbīstamākais

Lietuviešu un latviešu seriālā ir diezgan interesanti vērot kolaborantu tēlus, varbūt es tos pat nosauktu par seriālu sižeta asi. Lai sižets paliktu intriģējošs līdz seriāla beigām, autori nevar atklāt īsto kolaborantu uzreiz, tāpēc skatītājs kopā ar galveno varoni tiek daudz reižu maldināts. Piemēram, lietuviešu seriālā īstais kolaborants nošauj partizānu, nosaucot viņu par provokatoru, bet latviešu seriālā kolaborants demonstrē savu pašaizliedzību, noskaidrojot, kurš varētu būt nodevējs, vai nodrošinot, lai tas saņemtu pelnītu sodu.

Vēl viena kopīga iezīme – jo vēlāk īstais nodevējs vai ienaidnieks tiek atklāts, jo bīstamāka ir viņa darbība.

Kāds lauksaimnieks, kurš ir KGB informants un vienlaikus slēpj partizāna sievu grūtnieci, tiešām nevar būt tikpat bīstams, kā britu izlūkdienestā MI6 strādājošs padomju aģents, tāpēc par pirmā tēla darbībām skatītājs uzzinās jau sākuma sērijās (turklāt droši vien šis tēls izraisīs zināmu empātiju), bet bīstamāko noskaidrošana būs seriāla fināla jautājums.

Igauņu seriālā šādu gradāciju nenovēroju, un mans minējums būtu – tas laikam tāpēc, ka seriāls balstīts vairāk uz dzīvesstāstiem, ne vispārīgiem vēsturiskiem notikumiem. Tuulepealne maa varoņi cits citu pazīst no skolas laikiem, daži kopā karojuši par Igaunijas neatkarību. Smagās situācijās šādi tēli tomēr vienmēr izvēlas ģimeni – piemēram, igauniete, kura kādu laiku izspiego padomju varai savu lauksaimnieku ģimeni, protestē pret smagi slimās mātes deportēšanu un beigās pati tiek nošauta.

Kadrs no seriāla "Tuulepealne maa (Pretvēja zeme)", Igaunija, 2008

Neizmantots sieviešu potenciāls

Domāju, ka visos trijos seriālos tiešām par maz izmantota patiesā sieviešu loma partizānu karā. Manuprāt, tam pat nevajadzēja nekādu īpašu fantāziju vai vēlmi paust atbalstu feminismam – partizāniem taču palīdzējušas daudzas sakarnieces! Diemžēl nevienu šādu tēlu baltiešu seriālos neatrodam. Sarkanā meža Ligita, kura karo kopā ar vīriešiem, izskatās kā interesants, taču diezgan pievilkts tēls – viņai ir izteikti nepieciešama vīriešu palīdzība, viņa naivi uzticas partizānu baumām par Vitoldu, galu galā prasa Vitolda atbildi par savu nozīmi viņa dzīvē. No tā var saprast, ka šai jaunajai meitenei šis ceļš ir svešs un piedēvēts. Es nevarētu paskaidrot, kāpēc, bet man Ligita izskatījās vairāk pēc teātra vai romāna varones, nevis seriāla – te var saskatīt daudzas smagas dilemmas, kuru noskaidrošanai ar kino nepietiktu.

Īpaši biju vīlusies, ka lietuvieši izlēmuši neizmantot leģendārās starpkaru Lietuvas spiedzes Marcelės Kubiliūtės dzīvesstāstu.

Seriālā viņa ir atraitne, kuras dēls partizāns aiziet bojā vienā no partizānu kaujām, bet īstenībā tā bijusi daudz sarežģītāka personība, kas darbojās pretošanās kustībā padomju un nacistu okupācijām un pāris reizes atteicās iziet pie vīra – Marcele pati rakstījusi, ka bija jau pieradusi pie spiedzes un glābējas vientulības. Šī reālā spiedze droši varēja būt Silarāja prototips Sarkanajā mežā un vēl jo vairāk kā iedvesmas avots lietuviešu seriāla varonei, taču šo iespēju autori diemžēl neizmantoja.

Igauņu seriāls iznācis agrāk, varbūt tāpēc arī visas sieviešu dzimuma varones tur izskatījās diezgan vienādas –  vai nu mīļotās, vai sievas. Īpaši interesanta, jo netipiski spēcīga izskatījās vienīgi varone Adele, kuras vīrs kļūst par komunistu un atrod mīļāko, citu jaunu komunisti, bet galu galā Adele nonāk situācijā, kurā viņai šī sieviete jāglābj, un Adele pat nešaubās, ka viņai tas patiešām jādara.

Rezumē – ir, kur augt

Lai gan daudzi lietuvieši jau smejas par to, cik daudz pēdējā laikā uzņemts lietuviešu filmu par partizāniem, domāju, ka Baltijas valstīs šim žanram vēl ir kur attīstīties. Partizānu karš ir tiešām sarežģīta tēma un domāju, ka par to pastāstīt sērijās mūsējiem izdevies – īpaši to, kas paņemts tieši no smagās pagātnes realitātes (vai rada šādu sajūtu man, skatītājai). Man patīk, ka visu trīs seriālu autori uzsvēruši cilvēcības īpašumu šādos apstākļos. Taču kaut kā man pietrūka, lai sajustos tāpat, kā jutos, pirmoreiz noskatījusies Talvisota/Ziemas karš (1989), somu filmu par Ziemas karu. Kā teicis rakstnieks Nīls Geimans / Neil Gaiman – lasītājs pareizi pamana, ka kaut kā trūkst, bet nekad nespēj atbildēt, tieši kā.

Projektu atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ekrāns".

Fināla video - dziesma no lietuviešu seriāla "Brīvības cena / Laisvės kaina"

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan