„Kas par frikadeli?!” – šis teiciens ir viens no ieguvumiem, noskatoties jauno ģimenes piedzīvojumu filmu “BUM!”, ko radījušas režisores Marta Selecka un Andra Doršs studijā “Picture House”.
Režisoru Martas Seleckas un Andras Doršs veikumi bērniem domāta oriģinālsatura veidošanā ir ienākuši Latvijas mediju telpā un bērnu dzīvē uz palikšanu – gan Tutas lietas, gan mazliet vecākiem bērniem domātais Emī un Rū pierādījuši, ka kvalitatīvs piedāvājums latviešu valodā ir iespējams, turklāt tas var būt arī objektīvi veiksmīgs un, citādi nepateiksi, – populārs.
Pusaudžiem radīt ir daudz, daudz grūtāk – brīnumu alkstošie bērneļi agrāk vai vēlāk pāraug tādās kā melnajās kastēs, kuru atšifrēšana ne vienmēr pa spēkam pat šifrēšanas profesionāļiem, kur nu vēl rakstniekiem, kinoveidotājiem, māksliniekiem. Tādēļ šī mērķauditorija nereti tiek gluži vienkārši atstāta ārpusē, un tur – ārpusē – to gan labprāt apkalpo, izklaidē un piesavinās pamatā angļu valodā veidots saturs visplašākajā šī vārda nozīmē (forma arī, bet man ir aizdomas, ka lērums formu šolaik izliekas par saturu, jo tā ir stilīgāk un populārāk). Pieaugušajiem nereti atliek vien nopūsties par valodas un vērtību transformāciju un – likties mierā. Starp citu, „mierā liekas” arī filmā redzamo bērnu vecāki, laicīgi pazūdot brīvdienās vai darbos, kā tas lieliskā bērnu klasikā ierasts. “Don’t trouble trouble”, man nesen teica kāda vieda, daudz pieredzējusi 7. klases skolotāja, kad man šķita, ka derētu palūkoties, vai dziļajā klusumā aiz bērnistabas durvīm neslēpjas kas aizdomīgs.
Ģimenes piedzīvojumu filmas Bum! radošā komanda ar scenāristes Lotes Eglītes trāpīgajiem ikdienas sīkumu un attiecību svariņu vērojumiem bezbailīgi nolemj draudošās nepatikšanas (mēģinājumu sarunāties ar pusaudžiem un kā pusaudžiem) pārvērst sirsnīgā stāstā par patiesi universālām vērtībām, turklāt stāstīt šo stāstu dzīvā un dinamiskā valodā visās šī vārda nozīmēs. Filmas dialogi, tāpat kā triku un maģijas vizuālie un simboliskie risinājumi ir asprātīgi, dzirkstoši un nepārspīlēti; vide – mājīga, koša, apdzīvojama un pietiekami nosacīta, lai tajā spētu iejusties arī skatītāji ārpus Latvijas (arī tādus filmas veidotājiem no sirds novēlu!). Filmas mākslinieks Jānis Bijubens un kostīmu māksliniece Jūlija Volkinšteine, tāpat arī citi par vizuālo lauku atbildīgie noteikti pelnījuši savu daļu filmai domāto aplausu un smaidu – „Latvijas pelēkais” godam nolikts pie vietas vismaz šajā žanrā un stāstā, paldies.
Ar filmas sižetu viss ir vienkārši, gluži kā fabulās. Labākie draugi Hugo un Toms 1. septembrī pavisam godīgi un gandrīz kārtīgi (viens ir paklausīgāks, otrs mazāk paklausīgs) atgriežas skolā. Ar visām gladiolām kā lielu sveicienu viņu vecāku un vecvecāku paaudzēm (no sirds ceru, ka filmu rādīs valstīs, kur puķes uz skolu neviens nestiepj, un
šis beidzot būs iemesls, lai visai pasaulei izstāstītu, ka skeitot ar gladiolām ir jauna šīs kustību mākslas forma!).
Visi klases bērni, šķiet, ir tajā brīnišķīgajā posmā, kurā viens jau dēvējams par “jaunieti” (liekas, beidzot atradies apzīmējums, kas, robežas nojaukdams, tomēr šķiet gana labs visiem – no sešgadnieka līdz divdesmitgadniekam!), bet cits – vēl ar mieru tikt saukts par bērnu. Lai arī savas grūtības ir, gan bērnu, gan jauniešu veidolā dzīvojot, drūmums no skolas vides bēg pa gabalu. Abu režisoru interpretācijā pat ikdienišķie skolas kašķi un apcelšanās ir pietiekoši sirsnīgi, lai filma neiestūrētu piesātinātās un arī pieaugušo vidē jau visādos angliskos vārdos dēvētās tēmās – mobingā un citos mazāk tīkamos skolu izpausmes veidos. Drūmo reāliju izspēlēšana drošā(kā) vidē ir pamanīts paņēmiens arī citos Martas Seleckas un Andras Doršs darbos bērniem; šim paņēmienam noteikti ir savs pienesums bērnu labsajūtai un tiecībai uz atvērtu, draudzīgu, mijiedarbīgu pieeju apkārtējiem.
Abiem puikām, Hugo un Tomam, uz skolu gluži kā vairogi līdzi ceļo skrituļdēļi, un vēl bez tiem skolā viņus sargā divas lietas – pietiekami asa mēle, lai atcirstu, un apziņa, ka otrs turpat vien ir. Pasēdēšana stundā ir tikai īsa pauze starp piedzīvojumiem. Būt plecu pie pleca, tā ir viņu abu maģija, kuru tomēr, izrādās, var gadīties bez lielas apdomāšanās iemainīt pret kaut ko vieglāk saredzamu un patērējamu. Strauja un gandrīz sportiska manevra rezultātā Hugo piedzīvo savu BUM! – un piepildās kāda vēlēšanās, slava un cukurs (jauka metafora ātri patērējamu un saturiski nabadzīgu vērtību apritei!) dara savu, un pēkšņi uz spēles, izrādās, tiek likts kaut kas līdz šim pašsaprotams.
Klasisks stāsts par draudzību – tie ir pirmie vārdi, kas nāk prātā, ja kāds lūdz šai filmai uzlīmēt etiķeti, taču... Vai visi pajukušo draudzību stāsti beidzas gana laimīgi? Vai katram blīvajā skolas ikdienā kam tādam paliek laika – pabūt kopā, veidot reālas apciemojamas teritorijas, kopīgus plānus, pat rūpēties par kādu tā, kā abi puikas rūpējas par savu totēmzvēru? Vai ir, kam pateikt, ka skumsti par vecajām garāžām vai nejūties labs diezgan?
Mani kā tekstu cilvēku apbur filmas lakoniskais nosaukums. Pirmkārt, BUM! ļauj kinomākslai turēties līdzi plašāk izmantotām zīmološanas tradīcijām (kā Vivi un iks, un tā tālāk, iespējami īsāk – tikai BUM! vismaz ir sava semantika un pamatojums!) un paliek atmiņā; otrkārt, ar to var labi aizstāt arī ko tik ēterisku kā zen, ar kura sasniegšanu ļaudis noņēmās tāltālās zemēs un laikos. BUM! ir kā pati dzīve – iestājas tad, kad to negaida, ievieš pārmaiņas, un atliek vien tikt galā ar to sekām. Imitēt BUM! nav iespējams, kā pierāda arī filma, un iekārtot īpašu no traumām drošu ikdienas BUM-laiku ne bērnu, ne pieaugušo dzīvē vairumam ļaužu nav sekmējies – un varbūt pat labi, ka tā.
Īpašas spējas – šķiet, kas gan būtu vēl tikpat nodrillēts bērnu un nu jau arī nebērnu kino un grāmatās?
Vai pēc Harija Potera vēl ir kaut viena vieta jebkurā iedomātā klasē, kur nosēdināt divus čaļus, katru ar savām īpatnībām un spējām, un ļoti gudru meiteni, un cerēt, ka ar viņiem kāds draudzēsies? Dīvainā kārtā mana atbilde ir – jā.
Sižeta centrālā trijotne – Hugo, Toms un Karla –, tāpat arī pārējie bērni, kas filmā piedalās vairāk vai mazāk verbālās formās, ir pašpietiekami un daudzdimensionāli spēlētāji, katrs ar savu raksturu un piegājienu gan lomā, gan, domājams, ārpus tās. Galvenajās lomās ir Adrians Petrovics (Hugo), kura varonī gan es neko neveiklu nesaskatu, bet tas drīzāk kaut ko liecina par mani; Elīza Kļava (Karla), meitene bez gadžetiem, toties ar idejām; viņu abu labāko draugu, apdomīgo Tomu filmā atveido rīdzinieks Dāvis Emīls Ozols.
Atļaušos aplam subjektīvu piezīmi uz drīz aizlidojošas līmlapiņas – Adriana atveidotajam tēlam Hugo īpašu vietu skatītāja sirdī nodrošina zēna lieliskā latviešu valoda ar nelielu Kurzemes pieskaņu, kas līdz ar interesantajiem vides risinājumiem patīkami nojauc nereti dominējošo „rīgcentrismu”.
Turpinot par valodu – šķiet, ka filmas dialogiem var būt pat ārstējoša ietekme uz kāpjošo intonāciju, kas – gribam vai negribam – pārņem daudzu bērnu un ne tikai bērnu teiktā skanējumu ikdienas dzīvē un medijos. Par personisku ieguvumu uzskatu izsaucienu “Kas par frikadeli?!” un ceru, ka tas, pat ja izdomāts, ieies veiksmīgā apritē un nesīs savu semantisko slodzi ne sliktāk par vairumam zināmo trīsburtu jautājumu, kas nemaz neatgādina „BUM!”.
Filmā dzirdamo sarunu autentiskumā man BUM! lika atcerēties pagājušā gadsimta latviešu kinopriekus – Saulessveci (1986) vai Kapteiņa Enriko pulksteni (1967). Tikai BUM! Hugo un Tomam ir kaut kas, par ko noteikti viņus apskaustu abu minēto klasikas darbu varoņi – tas ir Janča, kurš vispār, man tā vien šķiet, ceļo laikā, un tas ir triks, ko triku taisītāji nevar iemācīties. Šis gluži īstais hameleonēns savieno filmu ar vairākiem jau par klasiku kļuvušiem ārvalstu režisoru kinodarbiem, kuri jau pieradinājuši pie maģisko dzīvnieku un prasmju klātbūtnes, tāpat arī izstaro zināmu semiotisku signālu loku –
jā, arī bērniem reizēm ir hameleona izdzīvošanas stratēģija, un tas, kādas ir šīs stratēģijas labās un sliktās puses, arī bez liekas didaktikas parādās filmā.
Samainīt vietām, sastindzināt jeb sasaldēt, pacelt gaisā – superspēju pamatkomplekts, ko BUM! rezultātā iegūst Hugo, arī var tikt ieraudzīts simboliskā līmenī – noteikti ir vērts pievērst uzmanību režisoru interpretācijai par vēlmju piepildījumu un cilvēcisko vēlmi par varītēm uzvarēt, mainīt vai pat viltot realitāti (gan realitāti-realitāti, gan virtuālo realitāti turklāt!). Trāpīga un maigi ironiska ir arī instapasaules un nerimtīgā protesta līnija filmas naratīvā.
Sižeta dinamika risināta tā, ka filma notur uzmanību arī pagarāku dialogu vai pat monologu laikā; piebilstu to nevis tāpēc, ka tas mani izbrīnītu (komandai jau ir savs rokraksts, un vārds ‘dinamika’ ir viens no tā galvenajiem apzīmētājiem), bet gan tālab, lai uz filmu iedomātos aizkātot arī tie, kam vēl aizvien “latviešu kino ir pārāk lēns, un tur pārāk daudz runā”. Ja pēc pēdējā laika Latvijas režisoru un māksliniecisko komandu parādītajām superspējām kāds kinoskeptiķis vēl ir palicis, domāju – BUM! būs tādam tieši laikā.
