Latvijā uz kinoekrāniem nonāk patiesi izcilā, daudzkārtīgi un plaši godalgotā tunisiešu režisores Kauteres Ben Hanias / Kaouther Ben Hania filma „Četras meitas / Four Daughters”, kas gandrīz saņēma arī 2024. gada „Oskaru” – bija viena no piecām īsā saraksta nominantēm kategorijā “Labākā dokumentālā filma”, kaut arī filmā nav ne miņas no klasiskā dokumentālā kino.
Proti, tā ir eleganti un pārsteidzoši oriģināli veidota hibrīdfilma – vai pat drīzāk stilistisks eksperiments, par kādu to nosauc režisore sarunā ar Rabjē Elkorī /Rabih El-Khoury Kannu kinofestivālā, kur Četras meitas tika apbalvotas ar L'Oeil d'Or jeb Zelta acs balvu par labāko dokumentālo filmu. Filmā autentiski notikumi un varoņi savijas ar subjektīviem atmiņu stāstiem un aktieru interpretācijām, taču režisorei dokumentālajā kino ļoti nepatīk parasti, klišejiski inscenējumi (šajā sakarā Oskara balvas nominantu intervijā Academy conversations viņa citē Hičkoku, kurš esot teicis: “ja jau reiz klišeja, tad labāk ar to iesākt, nekā pabeigt”). Tāpēc režisore iepludina aktierus īstā ģimenē, burtiski izaudzējot jaunu, izteiksmīgu veidojumu, un tas tiek paveikts tik meistarīgi, ka brīžiem filmas karstumā par šo faktu izdodas aizmirst gan skatītājiem, gan pašām filmas varonēm.
Tātad – par ko ir filma? Tunisijā – vismazākajā Ziemeļāfrikas valstī, kas atrodas Vidusjūras piekrastē un robežojas ar Lībiju un Alžīriju, – mīt Olfa, kurai ir četras nu jau pieaugušas meitas – Gofrani, Rahma, Eija un Taisira. Divas jaunākās sveikas un veselas dzīvo kopā ar mammu, bet abas vecākās vairs ne. Jau pašā filmas sākumā Olfa paziņo, ka tās… aiznesuši vilki, un līdz pat pusfilmai tā arī netop skaidrs, kas tie par vilkiem, kaut spalvas neviļus saceļas uz skausta, iedomājoties vien par šādu perspektīvu.
Sižeta līnija veidota ar tik negaidītiem pavērsieniem un jaunas informācijas padevēm, ka liek filmai sekot ar neatslābstošu interesi. Jau krietni vēlāk uzzinām Gofrani un Rahnu aiznesušo vilku identitātes, un atliek vien nobrīnīties par poētiski izsmalcināto valodu, kādā par to izteikusies it kā vienkāršā, bet ārkārtīgi harizmātiskā meitu māte Olfa.
Zelta naratīvs
Šķiet, ka galvenā filmas panākumu atslēga ir tās oriģinālā naratīva ideja. Tā nākusi pamazām un eksperimentējot, režisorei sākumā mēģinot uzņemt novērojuma žanra filmu, kas neesot attaisnojies – neraugoties uz to, ka varones šķiet gluži kā dzimušas ekrānam, ir prasmīgas stāstnieces un prot būt valdzinoši atklātas. Augstākminētajā intervijā Kannu festivālā Kautere stāsta, kā meklējusi piemērotāko naratīva modeli. Proti, visi viņu interesējošie notikumi jau bijuši pagātnē un bijis jādomā, kā tos attēlot. Tad viņa atcerējusies, kā aktieri, gatavojoties lomām, iztaujā savu varoņu prototipus, un iedomājusies, ka tieši šādā procesā varētu gan veidoties pats stāsts, gan rastos iespēja izpētīt arī vairākus, tā sakot, zemūdens akmeņus, jo notikumi saistīti ar dziļu traumu, un nav tiešā veidā ne atklājami, ne parādāmi.
Ar šo projektu režisore strādājusi jau kopš 2016. gada, kad pirmoreiz televīzijā ieraudzījusi Olfu Hamrouni nākam klajā ar paziņojumu par savu tīneidžera vecuma meitu radikalizāciju un apsūdzot savas valsts valdību bezdarbībā, to necenšoties nekādā ziņā novērst. Televīzijas ekrānā viņa pamanīja arī to, kāda ir Olfa – spēcīga un pretrunu pilna personība –, un “mēs, kino veidotāji jau tādus cilvēkus mīlam”, intervijā saka Kautere.
Filmu režisore iesāk, atklājot kārtis jeb noteikumus, uz kādiem tiks būvēts stāsta karkass. Viņa nofilmē pati sevi, gatavojoties – grimējoties un pucējoties – tikšanās reizei ar Olfu un viņas meitām (šī ir ļoti izteiksmīga, austrumu un dienvidu kultūras kodus raksturojoša aina, kad skaistumā un sevis uzpošanā ieguldītais laiks un darbs apliecina nodomu nopietnību), un izstāsta iecerētās filmas veidošanas paņēmienus. Proti, viņa (jau filmējošas kameras klātbūtnē) iepazīstina ģimeni gan ar divām jaunām aktrisēm, kas ģimenē ieņems vecāko meitu vietas, gan ar Olfas dublieri – tunisiešu un ēgiptiešu kinozvaigzni Hindu Sabri, kas pārņems mātes lomu brīžos, kad sižets skars momentus, kuru izdzīvošana vēlreiz īstajai mātei būs pārlieku smaga. Aktrises izvēle, starp citu, ir Olfas ideja, kas teikusi režisorei: “Ja taisīsim filmu, tad es gribētu, lai mani spēlē Hinda Sabri…” Mazāk, kā saka, nebija jēgas!
Arī Hindai šī filma bijis nopietns izaicinājums, jo viņa ir aktrise, kas radusi pie iepriekš uzrakstīta teksta, bet te pēkšņi nokļuvusi vidē, kur dokumentālā kino varone viņu režisē un kameras priekšā pamāca, kā pareizi jāpiekauj uzmācīgs vīrs kāzu naktī, ja negribi, lai viņš tev pieskaras…
Rūpīgā atlasē izvēlētās aktrises, kas spēlē Gofrani un Rahnu, iekļaujas ģimenē tik veiksmīgi, ka vismaz uz filmas laiku kļūst par Eijas un Taisiras māsām.
Proti, tā kā Olfas jaunākās meitas bijušas pavisam mazas, pirms vecākās pazuda un ļoti tās mīlēja, tad rodas sajūta, ka ar filmas palīdzību viņām ir iespēja māsas atgūt. Ja ne atgūt pa īstam, tad vismaz iedomāties atgūstam un mīlēt, un manifestēt, ja vēlaties.
Drošā vide un terapeitiskais efekts
Režisore uzsver, ka sirsnīgās, optimistiskās un brīvās atmosfēras veidošanā liela nozīme bijusi varonēm un aktrisēm, izveidojot drošu filmēšanas vidi. Kad Ben Hania 2016. gadā iepazinusies ar Olfas jaunākajām meitām, tās bijušas vēl pavisam mazas un ļoti iebaidītas – skolā saukātas pat par teroristēm, un tamlīdzīgi. “Es biju vienīgā, kas viņas nenosodīja,” saka Kautere, un tā, īstajām varonēm sajaucoties ar aktrisēm, viņas kopīgi uztaustījušas, izveidojušas un izspēlējušas ģimenes vēstures līkločus. Olfa atceras savu audzināšanu, iziešanu (vai drīzāk jāsaka ”izdošanu ar varu”) pie vīra, drūmo sa- un seks-dzīvi, meitu piedzimšanu. Kopīgi caur asarām un spēlēm viņas, traumētas, bet dzīvesprieka, viegluma un sievišķīgu alku pilnas, izsmejas par trūkumu, kādā dzīvojušas pēc Olfas aiziešanas no vīra. Smiekli ir viņu zāles, tā ir pretošanās traumai – tāpat kā lūpukrāsa –, un jaunpienācēju ievešana ģimenē atraisa stāstniecību, jo īstajām meitām taču jāierāda / jāiemāca aktrisēm, kā viņas dzīvojušas, savukārt aktrises demonstrē meitām, kā gatavojas savām lomām. Viņas kopā dzīvo, vingro un elpo – arī aktieriem režisores radītā drošā vide palīdzējusi iejusties, jo filmā aktieri redzami gan lomās, gan tādi, kā īstajā dzīvē, – mēs redzam, kā viņi pārdzīvo, kā sadusmojas, kā viņiem nesanāk aina…
Būtiski, ka jaunākajām meitām kameras un atbalstošās filmēšanas grupas klātbūtne piešķir drosmi un citādi mazticamu iespēju arī izteikt stingrajai un konservatīvajai mātei savas domas un uzskatus. Grupa ir atbalsts, jaunās māsas ir atbalsts, kāda viņām pietrūkst īstajā dzīvē. Un šķiet, ka arī Olfai filmēšanas process ir dziedinošs – viņa pamazām atraisās, vienubrīd pat noraisa lakatu…
Filmā piedalās arī viens aktieris – Majds Mastoura, kas spēlē visus vīriešus. Arī viņš brīžiem atļaujas izkrist no lomas, redzot, kādu efektu uz jaunajām meitenēm atstāj viņa spēle, piemēram, varmākas atainojumā. Meiteņu reakcija uz pieredzēto (piemēram, patēva seksuālās uzmākšanās ainā) tās autentificē, bet lai arī ir grūti, viņas uzstāj, ka aina nepieciešama.
Procesā skaisti nolasās, cik ļoti dažādas paaudzes un līdz ar to uzskatus pārstāv Olfa, viņas meitas un aktrises. Olfa, lai arī savulaik tikusi uzskatīta par dumpinieci, kas protestējusi gan pret vīra vardarbību, gan iesīkstējušiem sabiedrības paradumiem, nekur tālu no savas audzināšanas nav aizbēgusi. “Es visu daru tā, kā darīja mana māte,” saka Olfa un ir pārliecināta, ka “sievietes liktenis ir būt nolādētai” paaudžu paaudzēs. Viņa augusi sabiedrībā, kur sievietei nav lielas vērtības un tā pilnībā pakļauta vīrietim, līdz ar to viņas “protestantes” dabā saglabājušies nesagraujami tradicionālisma rudimenti – pārliecība par to, kā meitenēm jāuzvedas, ko drīkst un ko nedrīkst. Savukārt Olfas meitas (jo īpaši aktrišu iedrošinātas) pārstāv daudz liberālākus uzskatus – tostarp runā par sievietes pašcieņu un tiesībām pieņemt lēmumus, kas acīmredzot agrāk Olfas ģimenē nav bijis pats par sevi saprotams.
Revolūcijas faktors
Tunisija ir tā sauktā Arābu pavasara jeb Krāsaino revolūciju virknes aizsācēja – tie gan ir tīri Rietumu apzīmējumi, jo pašā Tunisijā 2010. gada nogales un 2011. gada sākuma notikumus, kad tika gāzts ilgus gadus valdījušais diktators Ben Ali, sauc par Cieņas revolūciju.
Lai gan filmas aptvertā laika līnija sākas vēl krietni pirms šiem nemierīgajiem laikiem, revolūcijai ir izšķiroša nozīme Olfas un viņas četru meitu likteņos.
Ārpus mājas sienām notiekošā revolūcija ir trigeris, dumpis, kas sola jaunu pavērsienu, un Olfas vecāko meitu gadījumā jaunais pavērsiens izrādās… reliģiskā fundamentālisma skavas. Apjukuma un haosa brīdī tās faktiski plikām rokām savāc jauniešu satrakotos prātus. Viņi fundamentālistus uztver kā revolucionārus un atbrīvotājus, un Olfas vecākās meitas sāk nēsāt hidžabu tieši kā protesta, nevis apspiestības zīmi. Viņām tas ir veids, kā nomest mātes un patriarhālās sabiedrības stingrās audzināšanas važas, jo jaunās, vēl stingrākās reliģijas jautājumos, redz, viņas tagad izrādās zinošākas, un dieva vārds tiek valkāts uz nebēdu – ar to iespējams aizbāzt mutes agrākajām autoritātēm. Olfa izmisumā izdara to vienīgo, ko – ja atskatās ar laika distanci – noteikti nevajadzēja darīt. Baidoties par meitām, viņa aizved tās uz kaimiņvalsti Lībiju un iekārto darbā par… apkopējām. Savas spilgtās, revolucionāri noskaņotās atvases – par apkopējām! Un tā viņas nonāk vilku nagos...
Filmā ārkārtīgi skaidri, uzskatāmi un personiski parādīti mehānismi, kā uz lielo problēmu fona – kas notiek, kad valstī ir revolūcija un ģimenē problēmas, patēvs uzmācas, stingrā mamma aizliedz tusēt un sabraņī par krāsošanos un antikrista krekliņa nēsāšanu, – var kļūt par reliģisko fundamentālistu.
Filmā redzēsim arī Gofrani un Rahnu. Redzēsim arī Olfas mazmeitiņu. Televīzijas ziņu operators pievilcis viņas seju pavisam tuvu, un mazās acis man vēl šodien neiziet no prāta…
Noslēgumā daži vārdi par režisori Ben Haniu. Pateicoties Četrām meitām, man gluži kā zvīņas nokritušas no acīm, un es esmu sākusi vēl meklēt citus šīs savdabīgās, ārkārtīgi interesantās režisores darbus, iepazīstot man agrāk mazzināmu pasaules daļu caur viņas prizmu. Pagaidām esmu tikusi līdz sociāli asajai Vīrs, kurš pārdeva savu ādu / The Man Who Sold His Skin (2020 ), kas arī bijusi nominēta Oskaram. Tā ir fantastiska!
