Un ja nu mums tiešām būtu tabletīte, kas ļauj aizmirst par nāvi?!
Ar transhumānisma jēdzienu pirmoreiz pienācīgi iepazinos 2021. gadā, uzsākot studijas filosofijas maģistrantūrā, – tātad ap to pašu laiku, kad sāka veidoties Dāvja Sīmaņa filma Frankenšteins 2.0. Protams, biju iepriekš pazīstams ar zinātnisko fantastiku, bet parādības, uz ko transhumānisma jēdziens ierasti attiecināms, jau kādu brīdi vairs nepastāv tikai stāstos. Tā vai citādi jau notiek cilvēku tehnoloģiska uzlabošana un pārtapšana par kiborgiem; par spīti apsūdzībām pseidozinātnē, krionika (cilvēka vai citas dzīvas būtnes sasaldēšana ar mērķi vēlāk to atmodināt) arī eksistē. Filosofijas studijas savukārt sniedza priekšstatu par transhumānisma vispārīgajiem principiem – tas iestājas par cilvēka bioloģisko “ierobežojumu” (novecošanas, maņu ierobežotības) pārvarēšanu ar tehnoloģiskiem risinājumiem, tāpēc transhumānisms faktiski ir radikāls neokantisms, kas saglabā prāta un ķermeņa duālismu, pieņemot smadzeņu un ķermeņa nošķiršanas iespējamību un identitātes saglabāšanos smadzenēs. Tiktāl vispārīgs kartējums.
Lai vai kā, atceros, ka jau gadu vēlāk Rīgas Laikā lasīju sarunu ar transhumānistu un ASV prezidenta vēlēšanu kandidātu Zoltānu Ištvānu, par ko arī atcerējos, sākot skatīties filmu. Un, lūk, neiedomājos, ka Ištvāns taču tika intervēts filmas sakarā, – viņš ir viens no pirmajiem varoņiem, ko sastopam. Grūti pateikt, vai savdabīgākais.
Dzirdēju filmas veidotājus ironizējam, ka Frankenšteins 2.0 iederas Latvijas kino beidzamo gadu nāves filmu klāstā līdzās Māra Maskalāna Beigām (2024), Jāņa Ābeles Testamentam (2025), Ivara Zviedra Kapračiem (2023) un nosacīti arī Esi uzticīgs līdz nāvei (2024). Nāves tēma, protams, ir nemirstīga, un ir neskaitāmas šķautnes, ko var aplūkot filmās vai citos formātos, tomēr interesanti, kādēļ tā pie mums nesenākajā pagātnē tik ļoti rezonējusi. It kā jokoju, bet kurš variants šķiet ticamāks – vai par nāvi aizdomāties liek Latvijas vai pasaules demogrāfiskā situācija, vai fakts, ka Latvijā ir īsākais veselīgā mūža ilgums Eiropas Savienībā? Vai varbūt tas ir Covid-19 pandēmijas nopelns – gan jau Frankenšteins 2.0 nav vienīgā filma, kuras radīšanas dzinulis, neskaitot personīgus iemeslus, varētu būt nācis no tolaik gaisā virmojušajām pārdomām par biopolitiku vai tās variācijām – nekropolitiku un tanatopolitiku.
Pirms pievēršos darba tematiskajam fokusam, vērts minēt, ka Frankenšteins 2.0 gan no nupat uzskaitītajiem kinodarbiem, gan no Dāvja Sīmaņa iepriekš režisētajām dokumentālajām filmām atšķiras arī ar to, ka šī darba centrā nav kāds konkrēti ar Latviju saistīts process, objekts vai personība, – es teiktu, ka filma pretendē uz plašāku (pat universālāk pieejamu un ne lokālspecifisku) teorētisku, filosofisku un apcerīgu vēstījumu. Un, manuprāt, tas arī kompetenti izdodas – filma ļauj gūt labu priekšstatu par transhumānistiskām attieksmēm pret dzīvi un nāvi un šo uzskatu spektru; veidotāji demonstrē pētniecisku ieguldījumu un necenšas izteikt skaidru “par” vai “pret”.
Stilistiski Frankenšteins 2.0 atstāj diezgan klasiska dokumentālā darba iespaidu, jo pamatā sastāv no sarunām ar zinātniekiem, filosofiem un personāžiem, kas tiešāk vai netiešāk ir transhumānisma uzskatu piekritēji (tostarp šī jēdziena ieviesējs Makss Mors, starp citu), bet gadās arī pa kādai īsākai mijiedarbei ar nespeciālistiem, interesentiem, filmēto notikumu apmeklētājiem. Lielākā daļa darbības norisinās ASV, mazāk – Krievijā, nedaudz arī Rietumeiropā. Starp intervijām savukārt dzirdam režisora balsi, kas ik pa laikam piedāvā pa kādai konteksta skicei, piebildei par sajūtām un pārdomām, teksta citātam, komentāram par redzamo. Šeit arī visvairāk var just veidotāju klātesamību – stāstījums nav pilnīgi neitrāls, ar pārdomām cīnās konkrēts subjekts, kura viedokli dažubrīd varam nojaust; viņa politiskā pozicionēšanās arī tiek skaidri pateikta, runājot par Krievijā pieredzēto un uzfilmēto. Man tas liekas iedarbīgi, jo ļauj labāk uztvert izklāsta gaitu un jautājumu, pārdomu attīstību.
Pie Frankenšteina 2.0 tēmas specifikas ir vērts pakavēties. Filmas centrā patiesībā ir ne tik daudz nāve, cik dzīve – ilgmūžība un dzīves paildzināšana transhumānistiskā skatījumā, tātad ar uzsvaru uz cilvēku tehnoloģisku, medicīnisku uzlabošanu un bioloģisko “ierobežojumu” transcendēšanu. Arī krionika, kam filmā veltīta liela uzmanība, sader ar transhumānisma specifiku un fokusu uz dzīvi (jo paredz atkausēšanu nākotnē). Tomēr garāmejot tiek pieteiktas arī daudzas citas tēmas – novecošana, evolūcija, nāves rituāli un to komodifikācija, nāves kultūra, biohakings. Par šo pēdējo jēdzienu mans kolēģis, filosofs Rinalds Onckulis, reiz rakstījis, ka “biohakingam pieskaitāmās apakšnozares ir tik dažādas, ka neviena definīcija neapkopo tās visas”[1]. Proti, biohakings ir spektrs, kurā ietilpst kiborgi, uztura bagātinātāji, apzinātības prakses un vēl daudz kas cits. Skaidrs, ka filmā to visu izvērsti pagūt aplūkot nevar; biohakinga tēmas reprezentācijas būtiskākais elements ir saruna ar angļu inženieri un zinātnieku Kevinu Voriku jeb “Kapteini Kiborgu”, bet citādi – ap filmas sākumu vien daži kadri no kādas biohakinga izstādes. Lieki sacīt, ka ne mazāk plaši ir arī filmas lielie atslēgvārdi; tēmas ir tik ietilpīgas, ka par katru varētu veidot savu dokumentālo filmu.
Tāpēc, lai gan kopumā stāstījumam ir interesanti sekot līdzi, tas atstāj arī neviendabīgu un nedaudz eklektisku iespaidu – filmas galvenās tēmas var secināt, bet tās pastāv daudzu citu jautājumu ielokā, kas, manuprāt, ne vienmēr tiek jēgpilni sasaistīti.
Var jautāt, piemēram, uz ko īsti ir filmas galvenais fokuss – uz zinātni vai filosofiju?
Uz dzīves un nāves tehnoloģijām un pētnieku teorijām vai uz vērtību jautājumiem – attieksmi pret nāvi, dzīves jēgu, vēlmi dzīvot? Man ir aizdomas, ka otrā tēma filmas komandu saista vairāk, bet tā paliek mazākumā un izpaužas vien atkāpēs no visnotaļ zinātniski orientētā diskursa.
Cits jautājums, cik šīs zinātniskās sarunas ir, tā teikt, savlaicīgas. Nejauši uzdūros Aivara Andersona 2012. gada esejai Pārvarot humānismu, un bija interesanti pamanīt, ka raksta noslēgumā, kur uzskaitītas pazīstamākās transhumānisma organizācijas un cilvēki, ir arī trīs filmas Frankenšteins 2.0 varoņi. Tiktāl, protams, komplimenti filmas veidotājiem par transhumānisma zvaigžņu piesaisti, bet sliecos domāt, ka līdz ar to temata atspoguļojums arī iznācis visai kanoniski klasisks. Tā nav slikta lieta, bet nevaru nepadomāt, vai tiešām transhumānismā kopš 2012. gada nav ienācis kas jauns.
Citiem vārdiem – ko īsti nozīmē Frankenšteinam 2.0 iznākt 2026. gadā? Saredzu zināmu problēmu tajā, ka, šķiet, uz tehnoloģijām šodien tomēr raugāmies citādi nekā pirms gadiem četriem pieciem, galvenokārt droši vien mākslīgā intelekta izrāviena dēļ. Piemēram, filmā intervētā datorzinātnieka Bena Gērcela ērmīgā robokompanjone savu atbilžu kvalitātes ziņā uz beidzamo gadu MI sarunbotu fona jau šķiet vāja. Mūsdienās liekas, ka galējības kļūst arvien galējākas – masveida tehnoloģizācija (pat tehnofeodālisms, tehnofašisms) un uzpūstais MI burbulis iet roku rokā ar augošu tehnoskepticismu, tehnoloģiju sūdīgošanos (enshittification), progresa palēninājuma sajūtu un vēlmi vairāk uzmanību pievērst dzīvajam, materiālajam, cilvēciskajam. Nezinu, vai un cik to bija iespējams prognozēt filmas veidošanas sākumā, kad spēkā bija citas domāšanas paradigmas, bet diemžēl Frankenšteins 2.0 šķiet atmosfēriski tuvāks 2021.–2022. gada dzīves un nāves diskursiem, nevis šim brīdim.
Atkal jokojos, bet ar vienu izvēli gan veidotāji varētu būt trāpījuši uz aktualitāšu viļņa – ar nosaukumu Frankenšteins 2.0 filma var neviļus pārvilināt kādu papildu skatītāju, kamēr vēl aktuāls ir Giljermo del Toro Frankenšteins (2025). Tiesa gan, ne visi joku uztvēra, un starptautiski Dāvja Sīmaņa filma izplatīta ar citu nosaukumu – Death of Death. Ja drīkst piesaukt preses seansā dzirdēto nostāstu, nosaukuma maiņa notikusi citstarp tāpēc, ka veidotāji saņēmuši iebildumus – šajā kontekstā lietot jēdzienu “Frankenšteins” ir transhumānismu kariķējoši, izsmejoši, varbūt pat stigmatizējoši. Un es sliecos anonīmajiem kritiķiem savā ziņā piekrist. Proti, atsauce uz “Frankenšteinu” kaut kādā ziņā aprobežojas ar domu, ka filmā ir darīšana ar tehnoloģiju un bioloģijas krustošanos, un nosaukums implicē, ka cilvēce ar zinātni varbūt spērusi soli par tālu – radījusi “briesmoni”. Mērijas Šellijas romānu mēdz cildināt kā pirmo pilnasinīgo zinātniskās fantastikas darbu, – tātad transhumānisms faktiski tiek nosaukts par zinātnisko fantastiku. Var jau būt, ka šo tēzi var izlasīt labvēlīgi – it kā nav nekā slikta domā ņemt fantāziju par iedvesmas stāstu saviem centieniem –, bet arī šajā interpretācijā ir jāpieņem, ka mērķis ir kas nereāls un iedomāts, tātad lasījums tik un tā ir normatīvi ietonēts.
Režisors Latvijas Radio intervijā minēja, ka filma “veidota nedaudz ironiskā intonācijā un ar veselīgas skepses piedevu”. Jā, var jau iesmiet, ka daži intervētie tipāži ir dīvaini un ekscentriski optimisti ar pārāk lielu entuziasmu par savām tēmām. Varbūt patiess ir arī kāda iefilmēta konferences runātāja teiktais, ka viņi vienkārši nobijušies no savas nāves. Tomēr man liekas, ka uz dažu labu tēzi filmā jāparaugās labvēlīgāk un ar lielāku nopietnību. Nevaru noliegt, ka man šķita iedarbīga, piemēram, intervētā evolucionārbiologa Maikla Rouza hipotēze par novecošanu kā dabiskās atlases pielāgošanās spēju notrulinājumu, ko tātad varētu būt iespējams atkal aktivizēt, un viņa eksperimenti tik tiešām ir noveduši pie augļu mušu dzīves pagarinājuma. Bet vēl interesantākas ir šādu rezultātu filosofiskās konsekvences – tie liek godīgi jautāt, vai varbūt pret novecošanu un nāvi vienkārši esam ieņēmuši fatālistisku pozīciju, ko nu ir vērts pārdomāt. Manuprāt, šī jau ir cita veida saruna nekā par sevis sasaldēšanu, čipu implantēšanu un tamlīdzīgi.
Režisors vēlāk tajā pašā intervijā atzīst, ka filmas veidošana un sarunas ar visiem varoņiem patiesībā bijusi transformatīva pieredze, kas lika pārvērtēt un pārdomāt savus sākotnējos pieņēmumus. Un, lūk, man šķiet, ka godīga attieksme un atzīšanās savā jaunatklātajā neziņā ir daudz iedarbīgāka par pašapmānīgu mēģinājumu aizslēpties aiz ironijas un nosaukuma Frankenšteins 2.0.
Tāpēc atzīšos arī es – laikam līdzdalu autoru neziņu un nemieru, kā īsti justies, domājot par dzīves un nāves jautājumiem. Neuzskatu sevi par transhumānisma piekritēju, laikam nevaru pieņemt viņu duālistiskos uzskatus un pārmērīgo tehnooptimismu. Bažījos arī par to, vai dažiem viņu iztēlotajiem risinājumiem nebūtu eigēniskas sekas (piemēram, kurām valstīm un sabiedrības daļām šādas tehnoloģijas būtu pieejamas); vai dzīves paildzināšana neuzliktu sociālu spiedienu visiem to noteikti darīt, u. tml. Un jāpadomā taču, kam garāks mūžs patiesībā varētu būt izdevīgs (ne jau vienkārši mums pašiem, protams).
Bet, jā – ja tas tiešām nākotnē izrādīsies tik vienkārši, es arī neesmu pārliecināts, vai neizmantotu kādu, teiksim, tabletīti dzīves paildzināšanai. Ja nu mēs tiešām esam sev vienkārši iestāstījuši, ka nevar un nevajag dzīvot ilgāk?
