Pielicis punktu jaunajai lielfilmai Zemnieki, Ivars Seleckis ne tikai pabeidzis vēl vienu stāstu par Latvijas laukiem, bet noslēdzis vērienīgu, kultūrvēsturiski nozīmīgu tetraloģiju par latvju zemkopjiem laikmetu griežos.
„...zemnieks tāpat, pa pusei salīcis, stāv pasaules sētsvidū,
turēdams uz saviem pleciem dzīves mūžīgo stabilitāti.
Kad šie pleci pagurs, tad arī šī stabilitāte izirs
un dzīvība projām aizies no tautu lielajiem ķermeņiem."
Edvarts Virza[1]
Varbūt jau daļēji piemirstas trīs pirmās Selecka "zemnieku cikla" filmas – Apcirkņi (1973), Nāc lejā, bālais mēnes! (1994), Zem ozola kuplajiem zariem (2007) –, bet kopumā tas ir saturā dziļš, emocionāli bagāts, daudzkrāsains, gadu desmitus aptverošam antropoloģiskam pētījumam pielīdzināms vēstījums, parādot mūsu tautas gara spēku, kas ļāvis pārlaist kara, dumpju, varas nomaiņu histerizēto dzīvi un saglabāt ticību sev, savai zemei un rītdienai. Nekā līdzvērtīga mūsu dokumentālajā kino vēl nav bijis. Gribas cerēt, ka tiks rasta iespēja ne tikai jaunās filmas pirmizrādīšanai, bet visas tetraloģijas nonākšanai pie skatītājiem, un ne tikai kinoteātros, televīzijās vai dažādās ekrāna platformās[2], bet arī skolās un citās mācību iestādēs. Tā būtu visīstākā Tēvzemes mācība!
Nevar nepriecāties, ka, vēl nepagozējies nacionālās pirmizrādes staros, jaunais kinodarbs Zemnieki jau iekļauts prestižā Amsterdamas dokumentālo filmu festivāla (IDFA) programmā Meistari. Lai Ivars Seleckis kopā ar latvju zemkopjiem pārskan Eiropai!
***
Savu jauno lielfilmu Ivars Seleckis sāk ar atmiņām un agra rīta hronikāliem kadriem: „Tas bija pirms 50 gadiem, kad devāmies filmēt Apcirkņus…”. „Tā ir piņķerīga lieta – atrast filmas varoņus. Jārodas sajūtai – kā spēsim saprasties. Bez simpātijām grūti labi uzfilmēt,” saka režisors, kurš uzņēmies arī aizkadra diktora lomu. Viņa balss vietumis skanēja jau filmā Turpinājums (2018), kad sākās arī sadarbība ar dzīves smalko nianšu filmētāju Valdi Celmiņu un apbrīnojami universālo un jaudīgo producentu Gintu Grūbi.
Par diktora būšanu jāsaka – praktiski visi mūsu izcilie dokumentālā kino meistari agrāk vai vēlāk pieaicināta diktora vietā sāka paši ierunāt filmai nepieciešamos aizkadra tekstus. Protams, runāts pirmajā personā, teksts piešķir filmai lielāku autentiskumu, ļauj skatītāju pietuvināt filmētāju izvēļu motivācijai, vairāk pateikt par filmas varoņu nenofilmējamām izjūtām. Problēma tikai tā, ka autors Andris Vanadziņš ne vienmēr spēj tekstu padarīt personisku un vietām tas skan kā bezpersonisks kinožurnālu pavadošais teksts. Autors Ivaram Seleckim varēja atvēlēt vairāk vietas subjektīvākam notiekošā kinoprocesa izvērtējumam. Taču nevar noliegt, ka Selecka personiskās balss klātbūtne rotā filmu. Un jāpiekrīt Ivaram: „Pats interesantākais ir cilvēku likteņi. Tas ir laikmeta dokuments.”
Tātad galvenie varoņi ir atlasīti, katrs ar savu rūpi, plāniem un skatījumu uz pasauli. Kinoļaudīm jāpietuvojas šīm dzīvēm, tās neiztraucējot.
Tā ir dokumentālista ābece. Bet, tāpat kā kodolfizikā fiksēta elementārdaļiņa tiek ietekmēta no paša fiksācijas fakta, arī cilvēka dzīvi neizbēgami ietekmē filmētāji. Māksla ir – ļaut varoņiem nepiespiesti darboties kā ikdienā, lai gan labi zinām, ka nekas nav kā parasti. Operatora prasme ir – notvert raksturīgākos brīžus, kas var raksturot kopumu.
Valdis Celmiņš pacietīgi seko bijušā pilsētnieka, grāmatveža Kalvja Aldersona pūliņiem agrā, ledainā rītā, kad viss sasalis, atvest sadzīvei nepieciešamo ūdeni no āliņģa, jo aku pie jaunceļamās mājas raks tikai rudenī, kad sievai Lindai Kukarei-Aldersonei, māksliniecei un triju bērnu grāmatu autorei, vairs nebūs pat palicis spēka priecāties. Tik daudz kas upurēts un pakļauts Kalvja vīzijai. Naudas arī aptrūcies, un sieva priecīga, ka var tuvējā skolā strādāt par skolotāja palīgu. Vecākā meita Justīne, kas drīz beigs pamatskolu, nosmej: „Par trušu barotāju jau te nepalikšu!” Aldersonu ģimene ar trim skolas vecuma bērniem jau vairākus gadus pagaidām mitinās kolhoza bijušajā vistu kūtī, un viņiem, salīdzinot ar citiem filmas centībniekiem, klājas visgrūtāk. Taču vizuāli un dramaturģiski filmā Zemnieki tas ir viens no interesantākajiem vēstījumiem par ģimeni un mīlestību.
Kluss, vizuāli atturīgs, bet sirsnīgs ir Antonijas Kaupužas ietilpinājums filmā. Bijusi zootehniķe, no dzimtās puses nekur nav aiztraukusies, bērni izauguši, tagad viena savā mājā, savā zemītē ar trim kaķiem un govi Smaidu. Bet agronoma dēls Ivars Seleckis stāsta, kā kara laikā viņa ģimenei izdzīvot palīdzējusi govs Gauja. Saulains miers un līdzsvars ir ap Toniju, gan govi slaucot, gan vīru Pēteri pie kapa atceroties. Bet sievām ir, ko spriest, – agrāk gan te visapkārt ļaužu bija daudz vairāk. Atliek tik nopūsties.
Antonija kā personāžs filmai nodrošina samērīgumu sociālajā spektrā, vienojošu emocionālo mērogu ar lielsaimniekiem Guntaru un viņa dēlu Elvi Bartkevičiem, kas sākuši no senču saimniecības dažu hektāru platībā un tagad izauguši līdz 4000 ha. Nesen izdevies no ārzemniekiem atpirkt 1000 hektārus Krievijas pierobežā, tagad zeme jāielabo. Gar robežas dzelžaino žogu izveidota arī viena no skaistākajām filmas epizodēm – kombainu deja, vakara saulē pļaujot Emīla Dārziņa Melanholiskā valša ritmā. Citkārt tik smagnēji neveiklo tehniku operatora iejūtīgais redzējums pārvērš fantastiskos, krāšņos putnos, kas lēni laižas uz dusu. Attēla un mūzikas trāpīgais sabalsojums atsauc atmiņā Stenlija Kubrika Kosmisko odiseju / 2001: A Space Odyssey (1968), kur kosmosa kuģa lidojumu pavada Johana Štrausa valsis Pie skaistās zilās Donavas. Operatora Valda Celmiņa meistarība filmā mirdz vairākkārt, darba mirkļu, jūtu, noskaņu un portretu tvērumos. Bet tās dažas reizes, kad viņš palaiž gaisā dronputniņu un ļauj mums redzēt Latvijas lauku ainavu visā tās krāšņajā krāsziedā, gluži vai žilbina. Nav āres daiļākas, līdz pasaul’s malai nav!
Tā jau ir – mums, pilsētniekiem, kas par lauku dzīvi neko daudz nejēdz, Ivara Selecka filmas rāda jaunatklātu pasauli. Tai vienmēr piemitusi neizskaidrojama, iracionāla vilkme uz īsto, dabisko, neviltoto. Atzīstos, gadu ritumā man vairākkārt gribējies no pilsētas steidzīgajām ielām un šaurajiem kambariem patverties lauku klusumā – gan ne zemīti kopt, ne dārzā ko audzēt, bet lai varētu netraucēti nodoties apcerei vai sacerei, uzrakstīt kaut ko paliekošāku par kādas filmas aktuālu izvērtējumu. Tā arī nesaņēmos, paliku pie sava rakstāmgalda pilsētā un neko vairāk par recenzijām neesmu sarindojis. Tagad aiz loga ir sievas mantotais zemes gabals, kas gaidīt gaida darbīgas rokas, taču man nav sirdī nemiera iet un rosīties dārzā, ja nu vienīgi kādu ogu vai ābolu noplūkt. Inteliģenta kūtrums un pašpietiekamība nav labojamas kaites…
Skribentam nav lemts iepazīt zemkopja darba cildenumu. Tie ir īpaši ļaudis, apveltīti ar pacietību, gaidot, kad dēstītais uzdīgs, izaugs un nogatavosies. Apveltīti ar čaklumu un zemes mīlestību, ar spēju un prasmēm to kopt, pārdzīvot nedienas un atkal augšāmcelties. Interesanti un pat neparasti, ka šajā histēriskajā pirmsvēlēšanu klaigu, enerģētiskās krīzes un Ukrainas kara raisītā satraukuma caurstrāvotajā laikā ne Zemniekos, ne citās Selecka tetraloģijas daļās (ja nu vienīgi dažviet padomjlaika Apcirkņos) neredzam ciešanu pārņemtus cilvēkus, neviens neapsūdz neizlēmīgo valdību, neraud par zaudētajām iespējām, nemeklē sirds veldzējumu alkoholā un narkotikās. Mēs neredzam pamestās mājas, aizaugušos laukus, pārpurvotās ganības. Neredzam bezcerību. Ir svētīga jēga Imanta Ziedoņa savulaik (1994) rakstītajam: „Ārdītā un ārdošā pasaulē tu nedrīksti nākt kā ārdītājs, izmisis un žēlabains. Tev ir jāuztur apliecinājums. Par maz ir ar liecinājumu, ir jāuztur apliecinājums.”[3]
Ivars Seleckis un scenārists Andris Vanadziņš ar sociālantropoloģes Daces Dzenovskas konsultatīvo atbalstu nolūkojuši ģimenes, kas strādā katra savā zemē, savos tīrumos un mēģina simbiotiski sadzīvot ar dabu, izprast tās ritmu un negaidītības; cer, ka zeme izauklēs jauno ražu un siena pļavas varēs laikus nokopt. Zemnieku stāsti ir piepildīti ar pārliecību un mērķtiecīgu gribu. Šie ļaudis ir vai nu apzināti pametuši savu nosacīti ērto dzīvi pilsētas kantorī (kur, lai nu kādu, bet algu tomēr regulāri maksā), vai arī no laukiem nekad projām nav skrējuši.
Varbūt tāds arī ir dokumentālista uzdevums – pasaules neaptveramajā daudzveidībā atrast un tālāk paust cilvēkstāstus, kas apstiprina dzīves ritējuma mūžīgo jēgu, tautas gara spēku, zemes un cilvēka eksistenciālo vienotību šajā nelielajā, paugurainajā nostūrī, ko tikai mēs paši ar savu sirds pārliecību varam pārvērst ziedošā, starojošā pasaulē. Varbūt zemkopja prieks par ražu var mums iešķilt vairāk lepnuma, kā uzvara basketbola spēlē, kuru dīvānā noskatāmies, aliņu iedzerot? Un atkal saku sev – celies, dīkais skribent, ej laukā, paveries dzimtenes ārēs! Neko skaistāku tev citur neatrast!
***
Nenogurstošo un nenogurdināmo latvju dokumentālisma klasiķi Ivaru Selecki esmu saticis jau pirms pusgadsimta, tālajos septiņdesmitajos gados, Rīgas kinostudijas gaiteņos, kas tagad sen noklusuši un piesmakuši. Kopā ar daiļo kundzi Maiju Selecku, muzikālajā izjūtā nepārspējamo montāžas mākslinieci, viņi bija viegli pamanāmas virsotnes tajā talantīgo meistaru plejādē, kas darbojās hronikā un ne tikai kopa mūsu dokumentālā kino slavu, bet, kas daudz svarīgāk, filmēja savu laiku un tā cilvēkus. Neraugoties uz cenzūru, ideoloģiskajiem spaidiem un ierobežojumiem, šīs filmas ir neaizstājamas laikmeta liecības. Var jau šodien nievīgi atvairīt – tā jau tikai propaganda! –, bet gudri tas nebūs. Ieskatoties uzmanīgāk, redzam, ka caur māksloto virskārtu, viltīgo tekstuālo saiņojumu spraucas dzīves īstenības asni. Sabiedrība prata tos saskatīt, saklausīt, ieelpot dzīvinošu malku alkohola un somu pirts kultūras atslābinātajā, smacējošajā, melu un divkosības gaisotnē.
Spilgts piemērs ir filma Apcirkņi, kas, par tēvzemē gaidāmajām pārmaiņām pat nenojaušot, kļuva par ievadu vēlākos gados radītajai un tagad noslēgtajai tetraloģijai par Latvijas laukiem laikmeta griežos. Apcirkņos aizsākas turpmāk izturētais princips – filmas būvēt no pavasara sējas līdz ražas novākšanas laikam rudenī, kas arī ir dabiskais lauku dzīves cikls. Latvju zemniecība, bez šaubām, bija piespiedu kārtā iekļauta kolhozu saimniekošanā, taču arī šajās „sarkanajās muižās” bija jāsēj un jāpļauj, jāslauc govis, jābaro cūkas. Kā saka viens no Apcirkņu varoņiem, manāmi iereibis: „Jāstrādā! Dzeršanai nemaz vairs laika nepaliek. Pat darba laikā neiznāk iedzert.”
Filma neiedziļinās atsevišķos likteņos, kā tas notiek vēlākajās filmās. Padomju dzīvē taču indivīds praktiski neko nenozīmēja. 1972. gads, Apcirkņu filmēšanas laiks, lauksaimniekiem bija tiešām smags – lauki pārplūda, tehnika stiga, labība sakrita veldrē. Saspringst mašīnas, saspringst cilvēki un uzvar. Ir svētki, var pamest vecās mājas un doties uz jaunu dzīvokli ciematā. Ar šodienas acīm – tie ir skumji Jurģi.
Filmētāju skatiens ir vērīgs, bez kopdarba spara un dzimtās dabas daiļajām ārēm viņi pamana sāpes un bailes dzērāju bērnu acīs, bērniņi nezina, vai reibuma aizņemtībā vecāki atskārtīs, ka viņus jāpabaro. Uz īsu brīdi kamera pievēršas šīm nelaimes čupiņām, bet tas iegriežas atmiņā kā bikls vaids darba rosmes marša skaņās.
Diktors spriež: „Var cirst, var necirst.” Bet cērt, velni! Varenus stumbrus gāž tehnika cilvēka rokās, no svaigi zāģētiem dēļiem tiek sastatīti dzīru galdi, aizklāti ar meijām, kaut kas tiek nosvinēts, tad viss atkal prom, ciemats atkal stāv „kails kā zīdainis”, bet pāri šai ironiskajai montāžas kaskādei skan vecais pirmskara šlāgeris Šalc zaļais mežs… Tā ir īstenība, kas nenoveco.
Nevar aizmirst filmas sākumā skatāmo dzērvju deju, ko operators purvmalā pacietīgi sagaidījis, un alkatīgo liesmu deju, kas aprij sentēvu celtās mājas filmas beigās. Prātā un sirdī neizdzēšami paliek Borisa Podnieka suģestējošā balss: „Ai, uguns, paņem manas mātes un tēva sūrās dienas, bet atstāj dzīvus viņu sapņus…”, un atgādinājums „Šī zeme ir tava, un tās augļi ir tavi.” Kāda te, pie velna, propaganda! Tā ir tēvzemes mīlestība, varām un mūžiem pāri stāvoša.
***
Nākamreiz Ivars Seleckis Latvijas laukiem pievēršas 90. gadu sākumā, pavisam citādā laikmetā. Nacionālā kino saimniecības pamiruma periodā ar bankas Baltija un citu sponsoru atbalstu top griezīgiem likteņstāstiem caurvīts vēstījums Nāc lejā, bālais mēnes! (1994). Brīvības vēju sašūmētā pacilātība norimusi, zemes īpašumi atgūti, vēsturiskā netaisnība it kā likvidēta. Bet Vidzemīte Dievzemīte nesmaida, rūpju vēl gana. Drīz trimdinieku pēcnācēji atgriezīsies, pēc tēvu zemes prasīs. Bet tur jau citi saimnieko, mājas un laukus sakopuši. Atcerieties Aivara Freimaņa klusināti smalko spēlfilmu Ligzda (1995), kurā šim konfliktam tika rasts miermīlīgs risinājums. Selecka filmā enerģiskā Velta gan nedomā samierināties: „Un es neiešu ārā! Lai man uztaisa tādu pašu māju, kā es esmu uztaisījusi! Es saprotu, tie, kas bijuši izsūtījumā, lai viņiem atdod. Bet tie, kas paši bij’ aizskrējuši uz ārzemēm?”
Tā laika dramatisms skaudri fiksēts. Viss tiek dalīts un pārdalīts, ko padarīsi, ja veiklākam vairāk tiek. Arī kolhozu mantība jāsadala. Kā kādreiz lika atvest no mājām zirgus un govis, tā tagad ļautiņi ņem un ved lopiņus atkal prom uz savām kūtiņām. Tik tiešām laikmeta dokuments!
Dažam atgūtais lauks pieprasa kļūt par līdumnieku. Var tikai apbrīnot 80 gadus veco Jāni Laugu, kurš dzīvo drupās, kur agrāk bija viņa tēva mājas Trimdas. 50 gados pārmežojušos hektārus viņš apņēmies atkal klajus vērst: „Es jums pateikšu skaidri un gaiši. Kur bija tīrums, tur jābūt tīrumam!” Un jātic, ka viņš to veiks, ja tikai pietiks spēka.
Vesela romāna vērts ir Jāņa Smalkā dzīvesstāsts. Pēc kara un sievas izsūtīšanas 28 gadus slēpies savās Lieduliešu mājās. Vīra darbus darījis tikai naktīs, maskējoties ietērpies sieviešu drēbēs. 1972. gadā saņemts ciet, kā stāvējis, brunčos. „Neticēja, ka tik ilgi esmu te bijis. Gribēja piešūt, ka esot no gaisa nosviests amerikāņu spiegs.” Pēc desmit dienām palaiduši gan mājās. Rāms un cildens ir vecais vīrs vakara saulē. Viņa acīs nav pārmetumu dzīvei, tikai pārliecība, ka pareizi darīts.
Garīgā ziņā šī kinodarba smaguma centrs ir spēkavīrs Jānis Silickis, kuram Dievs teicis – uzcel baznīcu! Un viņš ceļ. Pulcē talciniekus, pats iegulda visu, ko var. Miesas un gara spēks kopā spēj daudz. Līst sviedri par grēkiem, par tēvutēvu grēkiem boļševiku asinsdzīrēs, par padomjlaika vājuma un liekulības grēku. Bet Jāņa Silicka acīs ir pārliecības gaisma un spēks. Nesatricināmi stabils ir šis cilvēks, kā atlants viņš notur filmas debesjumu. Bet no viņa celtās baznīcas, cerams, joprojām lido augšup ne tikai grūtsiržu lūgšanas, bet arī dzīves apliecinājuma vārdi.
Renāte Edele, kas velk pa lauku savas sāpošās kājas, turot lāpstu darba saliektajos, smeldzošajos pirkstos: „Daudz, daudz ko gribas vēl izdarīt. Plāni man ir lieli. Jāceļ māja. Zeme jāielabo, zeme ir nolaista.” Bet viņas vīrs, brīvais putns Jānis Ozols rudenī atgriezies mājās un atkal dzied: „Nāc lejā, bālais mēnes, mans noskumušais draugs! Ņem dalību ar mani, mans liktenis drūms un bargs…” Skumjais optimisms ir dokumentālā liecinājuma galvenā emocionālā dominante.
Bet ne mazāk svarīgi filmā saklausīt tēmu, kas tālāk attīstoties variējas tetraloģijas turpinājumos.
„Zemnieks – tā nav profesija. Tas ir dzīvesveids. (..) Ja zemniekiem nebūs cerību izdzīvot, vai izdzīvos tauta?” Un, kā saka viens no Nāc lejā, bālais mēness! varoņiem, godprātīgais lauksaimnieks Jānis Steķis: „Ja tu zemi vienreiz piekrāpsi, viņa to ilgi atcerēsies...” Gadsimta ceturksni vēlāk filmā Zemnieki jaunās formācijas uzņēmīgais zemkopis Elvis Bartkevičs rezumē: „Zeme ir jāmīl un jākopj. Tas ir mūsu dzīves pamats. Ja tu tiešām esi zemnieks, tad būsi arī pēc 10 un arī pēc 50 gadiem. Tas ir dzīves veids, un uz mūžu.”
***
Nākamo lauku filmu Zem ozola kuplajiem zariem (2007) Ivars Seleckis uzņem, mūsu tautai nonākot citos likteņgriežos, iekļaujoties Eiropas Savienībā. Blakus jau ierastiem zemnieku dzīves un darba procesiem – sējai, Līgo svētkiem, pļaujai – ienāk jauna, tikai pārspriežama, ne filmējama problemātika, – kredīti, zemes izpārdošana ārzemniekiem.
Vizuāli un saturiski izvērstākās ir norises Purmaļu saimniecībā Galgauskas pagastā, Ziemeļvidzemē. Operators Ivars Seleckis uzmanīgi seko notiekošajam no pirmās ganu dienas, ieinteresēti vēro ziņkārīgā pīlēna Pekas gaitas, ieklausās bažās par ņemamiem kredītiem, un, kad kredīts paņemts, filmē žanriski atraisītu epizodi, kā nupat iegādāto piena dzesējamo mašīnu iemoka vecajā piena mājā. Pēc brīža autors apbrīnā noraugās zemes maģijas pārņemtās saimnieces Līksmas Markovas pūliņos, sagatavot īpašu organisko mēslojumu. Prasmīgi tverot detaļas, filma iesaista arī mūs šīs darbīgās ģimenes dzīvē.
Savdabīgs ir Dundagas pagasta padomes priekšsēdētāja Gunāra Laicēna portrets (viņš ir vienīgais funkcionārs visā Selecka lauku tetraloģijā). Kurzemē ieprecējušos Latgales zemnieka dēlu vietējie vērtē – „nav jau diez kas, bet vismaz nezog. Ar rokām viņš apčubina savu mazdārziņu, izpļauj grāvjmalu, un žēlojas par Latvijas ierēdņiem, kas Eiropas regulas pielāgo, kā pašiem labāk, un tautiešiem, kas par smiekla naudu izpārdod savu zemi svešzemniekiem, dodoties kalpībā pie vācu lielsaimnieka Heiko, kurš mūspusē nogruntējies uz palikšanu. Tādas Latvijas lauku zīmes valstij vēsturiska pagrieziena brīdī. Filmas noslēgumā skan scenārista Andra Vanadziņa teksts: „Cilvēks, apstrādājot zemi, iepazīst sevi un gūst izpratni par to, kas ir zūdošs, kas paliekošs zem ozola kuplajiem zariem.” Bet ozols tik šalc un simtiem gadu noraugās ļautiņu skrejā.
***
No aizlaikiem zemnieku saimniecībām ir svarīga pēctecība. Tēvi vienmēr cerējuši, ka sieva dāvās dēlu un būs kam turpināt. Šī problēma īpaši aktualizējas filmā Zemnieki. Tā uzņemta laikā, kad tēvu saimniecības var sākt pārņemt brīvā Latvijā dzimušie bērni, brīvi no kolektivizācijas maldiem. Bartkeviču ģimenes stāsts liek domāt par paaudžu savietojamību kopīgā darbā. Var teikt, Elvis ir ideāls gadījums – zēns jau no mazotnes ieinteresēti iet līdzi tēva Guntara gaitās, vēlāk iegūst lauksaimniekam nepieciešamo izglītību un ir gatavs pārņemt vērienīgi izvērsto saimniecību. Citās Zemnieku ģimenēs tādas skaidrības nav. Dažviet bērni vēl mazi un izšķirošās izvēles tiem vēl priekšā, pagaidām vecāki dod tiem brīvas rokas, gan klusībā cerot, ka pēcnācēji tomēr paliks pie zemes.
Īstas drošības par nākotni nav arī uzņēmīgajā Rehtšpreheru ģimenē. Dēls Toms, kam jau 20, apzinās, ka nepietiek izglītības, lai pilnvērtīgi strādātu tēva Māra siera ražošanas uzņēmumā un vēlāk pat pārņemtu to. Viņa sirds ir pie mašīnām, gan drifta ātrumos un troksnī, gan darbnīcā remontējot vai pilnveidojot savus un citu vāģus. Toms ir vienkāršs, atklāts, godīgs un strādīgs puisis. No kameras neslēpjas. Pieaugs un būs īsts lietaskoks. Ko darīs, neviens nezina, arī pats ne. Aizkavējies zēnībā. Bet Rehtšpreheru siera ražotne plaukst, un pēc šīs filmas varbūt plauks vēl straujāk. Kā nekā, iespaidīga reklāma ar reljefiem ražotāju portretiem.
Par apmeklētāju trūkumu un savas preces, Latgales nacionālās reibdziras šmakovkas noietu nav jāuztraucas arī Zemnieku krāšņākajam personāžam Krivtežu Jānim (Juoņam) – viņš Malnavā iedibinājis šmakovkas muzeju, ko spēj tūristiem atraktīvi izrādīt, degustācijās kārdinot ar paša brūzī gatavoto dzērienu. Ar muzeju Juoņam nepietika, savu dzimšanas dienu viņš kuplināja arī ar šmakovkas festivālu. Ļautiņi plūda no visurienes, naudiņa arī. Nu, dzīvespriecīgi tie latgalīši! Visur kopā ar Jāni ir viņa meitiņa Katrīna, tāds eņģelītis rozā kleitiņā. Ja nezinātu viņas māti Lauru, varētu noticēt filmas veidotājiem, ka Jānis meitu audzina viens. Taču tā nebūt nav! Bet, lai nu paliek, mēs redzam, ka visā, ko Jānis dara, viņš ieliek savu mīlestību, aizrautību, pat maigumu. Operators Valdis Celmiņš to redz.
Rezumējot: Zemnieki cieņpilni vieno tetraloģiju, apliecina lepnas, ne čīkstuļu tautas varējumu, un varam būt priecīgi, ka mūsu vidū joprojām strādā nerimtīgais hronists Ivars Seleckis. Viņš strādā pacietīgi, uz mērķi iet gudri, bet nepiekāpīgi. Kā zemkopis. Citādi viņš nevar.
Ko darīs raksta autors? Brauks uz Malnavu šmakovku nogaršot.
